“Dievs dāvājis cilvēkam mūziku, kas palīdz mums ar Viņu un savā starpā satikties…” (J.Kundziņš)

Get Adobe Flash player

GARAmuzikas pateicība Raitim Grīvanam. Raita dāvinājumus baudīs pasākuma dalībnieki, klausītāji un bērni…

«Svarīgi ir nepadoties — ja pakrīti, celies augšā un turpini iet,» iedrošina Raitis Grīvans.

Daiņa Kārkluvalka foto

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

SIA „Skandināvs” piedāvā plašāko lietoto preču sortimentu Kurzemē t.i.- lietoti apģērbi, mēbeles, trauki, dažādi sadzīves priekšmeti, elektropreces, interjera lietas, sporta preces, suvenīri u.c. Uzņēmuma veikalus apmeklē ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet tie piesaista arī klientus no tālākām Latvijas pilsētām sava unikālā preču sortimenta dēļ.

Uzņēmums dibināts 2005. gadā, tā dibinātāji Raitis Grīvans un Baiba Šeja ir Valdemārpils pilsētas iedzīvotāji. Galvenie uzņēmuma darbības virzieni ir lietotu preču mazumtirdzniecība un vairumtirdzniecība. SIA „Skandināvs” nodarbināti 24 darbinieki. Uzņēmumam ir septiņi veikali: Valdemārpilī (2), Talsos (2), Sabilē, Stendē un Aizputē un tie ieņem nozīmīgu vietu Talsu novada lietoto preču tirgū.

Veikals - noliktava „Skandināvs”
Raiņa iela 8A, Valdemārpils, Talsu novads, LV-3260
Vasarā - darba un sestdienās no 9.00 līdz 17.00
Ziemā - piektdienās un sestdienās no 9.00 līdz 17.00
Tel.: 22366986

Veikals-noliktava „Skandināvs” tirdzniecības zāles platība ir 1000 m2. Iesakām apmeklēt veikalu, ja vēlaties labiekārtot mājokli vai papildināt savu saimniecību ar dažādām praktiskām lietām (mēbelēm, traukiem...), iegādāties lietotus apģērbus ģimenei, kā arī, ja meklējat no esošā tirgus piedāvājuma atšķirīgas preces, interjera lietas, gleznas, lampas un antīkus priekšmetus.

Veikals „Skandināvs”
Lielā iela 11, Valdemārpils, Talsu novads, LV-3260
Darba dienās no 9.00 līdz 17.00, sestdienās no 9.00 līdz 14.00
Tel.: 28802563

Tirdzniecības vieta atvērta 2007. gadā. Tāpat kā citos uzņēmuma veikalos arī šeit tiek piedāvāts plašs lietoto preču klāsts (lietoti apģērbi, apavi, tekstilizstrādājumi, trauki) par klientiem pievilcīgām un zemām cenām. Praktizējam regulārus preču pievedumus un atlaides.

SIA „Skandināvs” iznomā: noliktavu, garāžu, ražošanas telpu kompleksu, biroja telpas un asfaltētu teritoriju Raiņa ielā 8A, Valdemārpilī (bijusī PMK teretorijā). Plašas izmantošanas iespējas! Tel.: 27050569

Laipni lūgti arī citos SIA „Skandināvs” veikalos:

  • Talsos, Lielā ielā 39-3, Tel. 28311283
  • Talsos, Brīvības ielā 2, Tel. 28336591
  • Sabilē, Rīgas ielā 3/5, Tel. 28338603
  • Stendē, Brīvības ielā 16, Tel. 27067169
  • Aizputē, Atmodas ielā 27A, Tel. 22337677

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

«Tas ir svarīgākais — būt sava Radītāja plānā»

Elīna Lāce

Veikalu «Skandināvs» tīkla direktors Raitis Grīvans ir interesants cilvēks, kurš tikšanās laikā var gan ar nopietnu pamatojumu klātesošajiem uzdāvināt Jaunās Derības, gan iejusties nenopietnos tēlos, rādot dažādus trikus, kuros gan arī noteikti atklāsies kāda kristīga patiesība.

«Esmu dzimis

1973. gada 20. augustā Ventspilī un tur nodzīvoju pirmos 12 dzīves gadus. Tēvs strādāja celtniecībā kolhozā, mamma svēra automašīnas ar graudiem. Augu kristīgā ģimenē, no bērnības esmu vests uz baznīcu. Vietējā baptistu draudzē kalpoja mācītājs Žanis Ludviks, Talsu luterāņu draudzes mācītāja Māra Ludvika tēvs. Gāju svētdienas skolā kopā ar Pēteri Sproģi, tagadējo Latvijas baptistu draudžu savienības bīskapu. Ticība radīja grūtākus brīžus skolā. Klasē tāds biju vienīgais un mani par to izsmēja, saucot par baznīcēnu vai dievticīgo.

Vēlāk no Ventspils pārcēlāmies uz Talsu rajonu. Pirmās mājas bija Pūņās, pēc tam Rojā. Kad vecākiem tomēr vilka uz laukiem, aizgājām uz lauku mājām. Rojas skolā tajā laikā bija astoņas klases, tās pabeidzu. Tālāk mācījos Laidzes proftehniskajā vidusskolā, lai kļūtu par celtnieku tāpat kā tēvs, jo padomju laikos celtniekiem bija vislabāk apmaksātais darbs. Pabeidzu mācības tur, bet tad arī kolhozi izjuka un darba īsti nebija… Tad nu strādāju vecāku saimniecībā Rojupē. Ar miltu maisu plecos, ar ūdens nešanu lopiem. Traktora mums nebija, ar zirgu apstrādājām laukus.

Man bija kādi 16 gadi,

kad es aizvien braucu vecākiem līdzi uz baznīcu, bet domas jau bija citur — pie draugiem, jūras… Ticēju, ka Dievs ir, bet nebiju Viņu personiski piedzīvojis. Gribēju kaut ko savu, sāku sacelties pret vecākiem. Un reiz svētdienā vecākiem strīdā paziņoju, ka man Dievs un baznīca nav vajadzīgi. Lai vecāki dzīvo, kā viņi grib, bet es — pa savam. Vecāki pārdzīvoja. Todien atbrauca ciemiņi, kuriem līdzi bija arī divi bērni. Gribēju palielīties — bez vecāku atļaujas paņēmu oranžā moskviča atslēgas, iesēdināju bērnus automašīnā un sāku ātri braukt pa grantētu ceļu. Kādā 90 grādu līkumā automašīna apmeta kūleni… Tas bija lūzuma punkts manā dzīvē. Sapratu, ka es bez Dieva nevaru. Viņš mani visu laiku bija sargājis un vadījis, bet, kolīdz paziņoju, ka man Viņš nav vajadzīgs, notika šī nelaime. Tā bija Dieva žēlastība, ka bērni netika savainoti vai nosisti, arī man nekas nekaitēja, lai arī mašīna bija pavisam šķība. Ļoti pārdzīvoju notikušo, sāku meklēt Dievu. Nepagāja ilgs laiks, kad Latvija ieguva brīvību, šurp sāka braukt misionāri. Vienā no dievkalpojumiem sajutu Dieva pieskārienu. Viņš mani uzrunāja caur rakstvietu no Jāņa Atklāsmes grāmatas: «Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.» Misionāri liecināja par to, kā Jēzus ir izmainījis viņu dzīves, un teica: «Kādiem no jums tieši šodien Jēzus klauvē pie sirds durvīm, vēloties ienākt jūsu dzīvē.» Sajutu straujus sirdspukstus un sapratu, ka šī ir tā diena, kad Dievs pilnībā vēlas ienākt manā dzīvē. Misionārs aicināja cilvēkus priekšā nožēlot grēkus, es biju viens no pirmajiem, kas izskrēja. Jutu, ka Dievam manā dzīvē ir kaut kas vairāk padomā.

Drīz pirmoreiz sastapos

ar Māri Dzelzs. Viņš vadīja Bībeles studijas nedēļas nogalēs, es uz tām braucu, mācījos par Dievu un piedzīvoju, ka Bībele ir patiesa. 1993. gadā izgāju Kristus mācekļu skolu, kas bija pirmā Latvijā. Tas deva pamatu manai dzīvei. Tolaik, satiekot draugus, kuri jautāja, kur esmu palicis, man nepietika dūšas pateikt, ka mācos Bībeles skolā. Baidījos no izsmiekla, visādi atrunājos. Bet vienu dienu visiem Kristus mācekļu skolas dalībniekiem bija jādodas uz tirgu. Pilns ar cilvēkiem, automašīnām… Mūsu uzdevums bija nostāties pašā vidū aplī un slavēt Dievu. Iedomājieties to skatu! Pamanīju tirgū daudz draugu. Ko nu padomās? Ka esmu nojūdzies! Līdzko atskanēja pirmās ģitāras skaņas, visi tirgus apmeklētāji skatījās uz mums. Biju aplī kopā ar citiem, bet tajā pašā laikā it kā skatījos apkārt, ko tirgotāji tuvumā pārdod. Un tad attapos: «Ko es tagad daru? Vai minstināšos, slēpšos un neslavēšu Dievu, kuram nebija kauns pat mirt par mani?!» Ievilku dziļi elpu, nostājos apļa vidū, aizvēru acis un sāku no sirds slavēt. Lai citi domā, ko grib! Sajutu kā gaismas staru uz sevi. Pēc tam bija uzdevums sadalīties pa pāriem, iet un liecināt. Protams, satiku draugus. «Čau, Raič, ko tad tu te dari?» jautāja. Ātrumā, nezinādams, kā reaģēt, atbildēju: «Makšķerēju!» Viņš ļoti apjuka. «Jā, es tikko noķēru tevi!» Un liecināju viņam par Dieva darbu manā dzīvē. Un tā tam jābūt, citādi taisnība ir kāda cilvēka teiktajam, ka kristieši ir vieni no cietsirdīgākajiem cilvēkiem pasaulē — viņiem pieder glābšana, bet viņi par to nestāsta citiem. Tas ir kā neuzņemt tukšā laivā cilvēkus no grimstoša «Titānika».

Sajutu aicinājumu strādāt

ar bērniem un jauniešiem, un man tika piedāvāta iespēja mācīties Holandē. Biju ticībā saņēmis apsolījumu, ka Dievs manai kalpošanai vēlas dot automašīnu. Aizbraucu turp praktiski bez naudas, mācījos trīs mēnešus. Kad jau vajadzēja braukt mājās, man nebija ne naudas, ne automašīnas. Nezināju pat, kā tikt mājās. Teicu: «Dievs, kas par lietu?» Viņš atbildēja: «Tu visu šo laiku esi skatījies uz cilvēkiem, nevis uz Mani.» Tiešām, tā arī bija — tikos ar turīgiem vietējiem cilvēkiem, domāju, ka viņi palīdzēs ar to automašīnu, bet nekas nenotika. Kad es to nožēloju Dieva priekšā, nākamajā rītā skolas direktors teica: «Zini, viena ģimene man vakar pienāca klāt un teica, ka Dievs esot viņus uzrunājis, lai dāvina mums automašīnu. Es teicu, ka mums nevajag automašīnu, bet viņi bija tik uzstājīgi, ka man nācās piekrist. Un tad atcerējos, ka tu laikam meklē automašīnu. Tur tā stāv, vari iet un ņemt.» Sajūta bija pacilājoša, kā lidojums. Pēc tam Dievs sakārtoja arī visu pārējo — varēju nopirkt biļeti un tikt mājās ar visu automašīnu. Tagad, skatoties atpakaļ uz savu dzīvi, redzu, ka dāvanā esmu saņēmis kādas sešas septiņas automašīnas. Es arī cenšos tās kādam atdāvināt tālāk, bet Dievs vienmēr mani pārspēj par vienu automašīnu. Tāda sacensība mums ir. Varbūt tāpēc, ka man patīk automašīnas, neskaitāmus tūkstošus kilometru esmu nobraucis, braucot uz Norvēģiju, Zviedriju un citām valstīm.

Pēc šīs dāvanas saņemšanas notika vēl viens interesants pavērsiens. Domāju — nu esmu izmācījies, varēšu strādāt ar bērniem un jauniešiem, bet nebija ne iespēju, ne telpu. Biju sapīcis par to. Kaut kā netīšām uzrakstīju pieteikumu uz vienu Rīgas firmu, kas meklēja tirdzniecības menedžeri. Tajā laikā, 1994. gadā, pat īsti nezināju, kas tas ir, jo pēc profesijas taču biju celtnieks, dzīvojis laukos, kluss puika jau no bērnības. Biju ļoti pārsteigts, kad saņēmu uzaicinājumu braukt uz pārrunām. Vēl pārsteigtāks biju, kad no aptuveni 700 pretendentiem tieši mani izvēlējās būt par menedžeri divām lielām amerikāņu kompānijām — «Johnson & Johnson» un «Colgate — Palmolive»! Sāku strādāt par menedžeri. Tikai tagad saprotu, ka tas bija īpašs darbs, kurā iemācījos komunicēt ar cilvēkiem. Tajā pašā laikā manī bija liela vēlme dalīties Dieva mīlestībā un tajā, kā Viņš ir izmainījis manu dzīvi. Liecināju gan veikalu vadītājiem, gan uz ielas, gan stopētājiem uz ceļa. Tā nu tas nebija tikai darbs, bet arī kalpošana.

Interesanti, ka brīdī,

kad radās iespēja kāpt pa karjeras kāpnēm augstāk, Dievs aicināja atstāt šo darbu un uzsākt bērnu un jauniešu kalpošanu «Ķēniņa bērni». Viena no vadītājām šajā kalpošanā bija mana tagadējā sieva Daija. Tur arī iepazināmies un iemīlējāmies. Tas bija ļoti īpašs, brīnumu pilns laiks, piemēram, varējām 1996. gadā aizvest vairāk nekā 20 bērnus no Latvijas uz Olimpiskajām spēlēm Atlantā, lai uzstātos un liecinātu kopā ar jauniešiem no vairāk nekā 100 valstīm. Tas bija arī pārbaudes laiks — es paliku Amerikā ilgāk, jo gribēju tur pastrādāt un kaut ko nopelnīt, bet Daija atgriezās Latvijā. Gandrīz gadu sarakstījāmies vēstulēs, jo pusgadu biju prom un, kad atgriezos, viņa aizbrauca mācīties uz Ungāriju. 1998. gada janvārī mēs apprecējāmies.

Bijām pilna laika darbinieki organizācijā «Jaunatne ar Misiju» Valdemārpilī. Viss ritēja diezgan labi, bet kādā brīdī mums sāka pietrūkt nauda, nācās aizņēmies, bija stress, gribējās ko mainīt. Radās iespēja Zviedrijā dabūt visādas mantas un šeit notirgot. Cilvēkiem bija dažādas vajadzības, no maza busiņa tas izvērsās par kaut ko vairāk, tāpēc piedāvāju savai tagadējai biznesa partnerei Baibai Šejai, kurai jau bija drēbju veikaliņš, sadarboties. Tā radās «Skandināvs». Pirmais veikals atvērās 2005. gadā Talsos, Lielajā ielā 39. Tagad jau mums ir veikali arī Stendē, Sabilē un Valdemārpilī. Mana galvenā atbildība ir sagādāt kravas no Zviedrijas, ir vairāki biznesa partneri. Dievs mani ir savedis kopā ar tik brīnišķīgiem cilvēkiem! Man ļoti patīk šis darbs. Bieži vien varam palīdzēt cilvēkiem, krīžu centriem, un ir patīkami, kad vari palīdzēt. Zviedri arī ir iesākuši braukt uz Latviju, sagādāt kādas lietas, braukt pie cilvēkiem viņu vajadzībās. Priecājos, ka varu būt viens no tiltiem starp šīm valstīm.

Kad pirmo veikalu remontējām, viss sanāca dārgāk nekā bija plānots. Biju uztraucies, jautāju Dievam, ko darīt. Saņēmu klusu atbildi, lai dodu godu Viņam. Kā? Tirgojot Bībeles, kristīgas lietiņas. Patiesībā Latvijā nemaz nav liela piedāvājuma šādām lietām. Bija interesants gadījums — atbrauca viens biznesmeņu pāris, kam patika veikals, un viņi ieteica, ka vajagot taču kādu laimes nesēju, piemēram, pakaviņu. Teicu, ka man jau vispār ir — zivs. Brīnījās. Paskaidroju, ka grieķu valodā vārds «zivs» ir vārdu «Jēzus Kristus Dieva Dēls Pestītājs» pirmo burtu salikums, tāpēc tas ir sens kristiešu simbols. Viņi teica: «Jā, tas jau laikam ir labāk nekā pakaviņš vai vardīte… Mēs jau arī domājam Bībeli iegādāties.»

Joprojām esmu

«Jaunatnes ar Misiju» sadarbības partneris. Cenšos atrast laiku arī hobijiem, apvienot braukšanu pēc kravām ar iemīļoto hobiju — makšķerēšanu. Man ļoti patīk makšķerēt Norvēģijas fjordos, kur ir lielas zivis, viegli noķeramas. Gaidu, kad atkal varēšu izrauties uz kādu nedēļu, apvienojot darba lietas ar hobiju. Jau bērnībā Venta bija kādus 100 metrus no mājām, skrēju ar makšķeri un vilku diezgan lielus lomus.

Visus šos gadus Dievs ir ļoti svētījis ar iespēju ceļot — esmu divreiz pabijis Amerikā, Kanādā, apceļojis visu Eiropu. Varētu stāstīt un stāstīt par piedzīvoto! Šie braucieni nekad nav bijuši tikai izklaide, bet ir stiprinājuši manu ticību Dievam. Ticībā uznāk arī grūti laiki, bet svarīgi ir nepadoties — ja pakrīti, celies augšā un turpini iet. Par savu tagad saucam Valdemārpils Vasarsvētku draudzi. Mums tur patīk, mācītājs un viņa ģimene mums ir labi draugi.

Runājot par ģimeni, lepojos ar saviem trim bērniem. Man ir brīnišķīgs dēls Rūdis Rūdolfs, kurš ies 4. klasē Talsu Kristīgajā skolā. Viņam patīk reperu stils un skeitparks. Esterei palika septiņi gadi, viņa šogad sāka iet skolā, Latvijas mērogā ir saņēmusi vairākas medaļas par 1. un 2. vietām mākslas vingrošanā. Elīzai novembrī būs trīs gadiņi. Viņa ir vienkārši īsts mīļums. Mums kopā, liekas, visvairāk patīk ceļot. Kad esam mājās, dzīvoklis ir par šauru, tāpēc varam strīdēties un blēņoties, bet, izbraucot uz citu valsti, pavadām ļoti īpašu laiku kopā. Mācoties par tirdzniecības menedžeri, man lika uzrakstīt 10 savus sapņus, pat vistrakākos. Rakstīju, lai gan šķita, ka nav jau reāli, ka tie varētu piepildīties. Bet pāris gadu laikā deviņas no 10 vēlmēm jau bija piepildījušās! Tikai viena vēl nav piepildījusies — sapnis par savu māju un dārzu. Bet gan jau Dievam ir kas padomā.

Ar savu dzīvi gribu

parādīt Dieva mīlestību. Gribu, lai manī ir gaisma. Tas ir svarīgākais — būt sava Radītāja plānā. Novēlu «Talsu Vēstu» lasītājiem saņemt visu to, ko Dievs viņiem ir sagatavojis! Viņam ir īpašs plāns mums katram. Ar ticību vien, ka lidmašīna var mūs kaut kur aizvest, nepietiek. Ir jānopērk biļete un jāiekāpj lidmašīnā. Ticība prasa arī darbību. Ir jākāpj ticības dzīvē iekšā un jālido kopā ar Dievu līdz galamērķim.

Google Translate

NURME – 2014