“Dievs dāvājis cilvēkam mūziku, kas palīdz mums ar Viņu un savā starpā satikties…” (J.Kundziņš)

Get Adobe Flash player

detala2

Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģents; koru dibinātājs un diriģents vairāk kā 50 gadu; Plašas mūziķu un kultūras darbinieku dzimtas pārstāvis; apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1996); Trešās atmodas notikumu dalībnieks, apbalvots ar 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi (2001).

 


"Mani vienmēr saistījusi dziedātāju vēlme būt kopā ar mūziku,
cilvēku lielā mūzikas mīlestība un aizrautība, ar kādu viņi piedalās šajā procesā.
Tā ir nesavtīga atdeve mūzikas lietai.”(E.Račevskis)


Edgars Račevskis - dižas latviešu dzimtas pārstāvis, kuras sešas paaudzes daudz devušas un dod latviešu tautas kultūrai. 1936.gadā 11.jūlijā Skrundā skolotāju Ādolfa un Olgas Račevsku ģimenē piedzima dēls Edgars. Pirmie Edžiņa (tas ir vecmāmiņas jeb omučas dotais mīļvārdiņš) dzīves rīti ir gaiša prieka apmirdzēti, tie aizrit Skrundā, Ventas krastos. Zēna vecāki augas dienas un vakarus pavada skolā, jo abi ir aktīvi Skrundas ciema pašdarbības kopēji. „Skola atradās skaistā vietā - mežmalā, netālu no Ventmalas,” atceras maestro.[3;13.lpp.] Bet patiesībā bērnības atmiņu par šo gleznaino vietu nav daudz, jo jau piecu gadu vecumā no Skrundas bija jādodas prom. Došanās prom no Skrundas ir saistīta ar tēva darbu skolā. (Sākoties 1941.gada vācu okupācijai, daudzi tā laika aktīvisti tika arestēti un nogalināti).


Ādolfs Račevskis (Edgara tēvs), mācoties Jaunpiebalgas draudzes pamatskolā, ir izrādījis lielu interesi par novada vēsturi, tautas teikām un parunām. Viņa pierakstītās četras Jaunpiebalgas teikas – „ Teika par Ratu kalnu”, „Svētais kalns”, „Asins upe”, „ Medņu purvs”, ir iekļautas „Latvju tautas teiku un pasaku” 2. izdevumā. Droši vien latvju tautas senčiem piemītošo gara dziļumu un pasaules poētisko redzējumu Edgars ir guvis no sava tēva un viņa vecākiem. Edgars Račevskis vēl šodien rūpīgi glabā no tēva mantoto vecvācu jeb bezvārstuļu sistēmas flautu, kuru viņš spēlējis Rīgas Skolotāju institūta orķestrī. Institūta beigšanas sekmju lapā ir ieraksts „fleites spēlē” atzīme – „ļoti labi - 5”.


Edgaram Račevskim dzīve jau kopš bērnības ir dāsni piepildīta ar mūziku, tā noris arī ar garīgi bagātiem un emocionāli pievilcīgiem cilvēkiem līdzās. Viņa samērā bezrūpīgā bērnība bija beigusies okupācijas varas represiju dēļ, tēva zaudējums (viņam bija jāpamet Latvija), kā arī iepriekš nebijušas problēmas, kuras ģimenē ienesa grūtais pēckara laiks. Bet tieši šajā laikā izveidojas viņa intensīvākā saskarsme ar mūziku, apliecinājās muzikālās spējas.


Patiesībā Edgara Račevska mūziķa talanta saknes sākas nevis ar viņa vecākiem, bet gan ar viņa vectēvu, mātes tēvu - Vili Panteloviču. Vilis Pantelovičs (1869-1942) – ērģelnieks, dziedāšanas skolotājs, kora, dramatisko pulciņu vadītājs, pagasta skrīveris un baznīcas pērminderis. Edgara vectēvs bija īsts tā laika apgaismības cilvēks - vairāk nekā 40 gadus viņš bija savas apkārtnes sabiedriskās un kultūras dzīves veidotājs. Mazdēla relikviju skapī līdz šīm brīdim rūpīgi tiek glabāta metāla cigarešu lādīte rotāta ar vinjeti, kurā iegravēts: „Klosteres pagasta skolotājam no 1892. līdz 1932. gadam Vilim Pantelovičam atzinīgie skolēni.” Savukārt lādītē sarindoti viņam piešķirtie valsts apbalvojumi: 2. pakāpes Triju Zvaigžņu ordeņa sudraba Goda zīme („Par Tēviju”, 1929.gads), 5. šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (Klosteres pagasta skolas priekšniekam, 1931. gads) un 5. šķiras Atzinības Krusts (Valsts Statistikas pārvaldes brīvprātīgais korespondents, 1938. gads). Turklāt kā Atbrīvošanas cīņu dalībniekam Kārlis Ulmanis piešķīra viņam 20 hektāru lielu zemes gabalu bijušajā Klosteres pagastā (tagad Turlavas pagasts).

 


Edgars Račevskis ir stāstījis, ka savas radošās darbības sākumā klusībā bieži domājis, vai spēs kādreiz līdzināties slavenajam vectēvam, vai varēs līdzās viņa apbalvojumiem nolikt arī kādu savējo? Klusais sapnis ir piepildījies: 1994.gadā iegūta Lielā mūzikas balva, 1996.gadā Edgars Račevskis kļūst par 4.pakāpes Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku, 1997.gadā saņem Kultūras ministrijas prēmiju tautas mākslā. 2000.gadā par piedalīšanos Latvijas neatkarības aizstāvēšanā ir apbalvots ar 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.


Olga Račevska (Edgara māte) bija viena no astoņiem bērniem Viļa un Līnas Panteloviču kuplajā ģimenē. Arī Olgai Račevskai bija plašs darbības lauks: ērģelniece, dziedāšanas skolotāja, kora, deju un dramatisko pulciņu vadītāja, angļu un vācu valodas skolotāja. Viņa bija vienīgā, kas no saviem vecākiem mantojusi mūziķa talantu. Viņas māte Līna arī bija ļoti muzikāla, viņai bija skaista balss - dziedājusi solo sava vīra vadītajā korī. Gan mātes, gan vecmātes muzikalitāte un vokālās dotības ir Edgara Račevska talanta avots.


Tēvam guļot uz nāves gultas, Olga deva solījumu - nepamest ērģelnieces pienākumus. Un šis solījums nekad netika lauzts. „Olga Račevska ir uzturējusi un kopusi Luterāņu baznīcas muzikālo dzīvi pēc vislabākās sirdsapziņas gan kā ērģelniece, gan darbojusies korī ar dziedātājiem.” (mācītājs Juris Rubenis).[3;20.lpp.] Viņā mājoja milzīgs iekšējais garīgais spēks un pat, būdama 85 gadus veca, viņa katru ceturtdienas pēcpusdienu Torņakalna baznīcā spēlēja ērģeles. 1999.gadā - Turlavas pamatskolas 70. gadskārtā - daudzie vecie turlavieši tikšanās reizē atcerējas ne tikai savu skolotāju, bet arī leģendāro, visu iemīļoto un cienīto Olgu Račevsku, kas bijusi gan vokālā ansambļa, gan deju kolektīva, gan mūzikas kapelas vadītāja! Arī viņas dēlu: kapelā Edgars jau no pirmās dienas bija bundzinieks, vēlāk spēlēja akordeonu un pat mammas vietā klavieres. „Kad biju mazs, negribējās spēlēt, bet mamma spēlēt lika pat viņas vietā!” - atceras maestro.


Jā, Edgars Račevskis jau bērnībā un pusaudža gados bija slavens savā pagastā, taču tolaik neviens nevarēja pat iedomāties, ka vēlāk katrs turlavietis leposies ar Latvijas izcilo diriģentu Edgaru Račevski, ka Turlavas pamatskolā būs klase ar viņa portretu pie sienas, ka skolas lielajā jubilejā visi kopā maestro vadībā dziedās Edgara un viņa mātes sacerēto veltījuma dziesmu „Manai Turlavai”.


Turlava kļuva par starta punktu lielajai dzīvei. „Esmu iemācījies visu lauku darbus, sākot jau ar ganu gaitām. Zinu, ko nozīmē agri rīti un slapjas kājas. Zinu, kā tas ir, kad katru dienu līst, drēbes slapjas un tev visu dienu jānīkst pļavas malā. Zinu, kas ir kartupeļu vaga un malkas sagāde”, atceras aizvadītos gadus Turlavā maestro.”[3;26.lpp.] Tajā laikā Edgars iemācījās braukt gan ar smago mašīnu, gan ar traktoriem. Un, beidzot pamatskolu, piecpadsmitgadīgajām jaunietim galvā bija tikai doma iestāties dzelzceļnieku skolā. Bet Olga Račevska klusi cerēja un mēģināja pierunāt viņu braukt uz Liepāju iestāties mūzikas vidusskolā. Pirmajā pusgadā Edgars mācījās abās vietās. Vēlāk pats saprata, ka tālāk tā neies, un jāizlemj - mūzika vai elektrotehnika? Pēc ilgām pārdomām, viņš palika pie mūzikas, jo vidusskolā viņam maksāja arī stipendiju - 14 rubļus.


Mācoties vidusskolā Edgara Račevska dzīvē saglabājusies atmiņā reize, kad Liepājā viesojās Latvijas Radio orķestris Leonīda Vīgnera vadībā, jo sevišķi Liepājas 1. vidusskolas zālē dzirdētais Emīla Dārziņa „Melanholiskais valsis”. Iespējams, tieši tobrīd dzima vēlēšanās kļūt par orķestra diriģentu. Liepājas mūzikas vidusskolā Edgars Račevskis mācījās diriģentu nodaļā, Jāņa Dreimaņa klasē, kurš vienmēr atgādināja:” Neblēņojies, neaizraujies ar ko citu, diriģē! Tu esi dzimis diriģents!”.[3;31.lpp.] Daudzi skolas biedri akcentē to, ka Edgars Račevskis no Jāņa Dreimaņa zināmā mērā pārmantoja arī savu diriģenta tēlu. Un visi pamanīja, ka abiem ir enerģijas lādiņš un dzīves prieks. Tā bija īpaša sakritība. 1954.gadā E.Račevskis aizbrauca no Liepājas.
Bija jābūt lielai drosmei, lai pamestu visu, riskēt un nezinot, vai Rīgas skolā uzņems. Edgars iestājās J. Mediņa mūzikas skolā, kur arī 1.septembrī satikās ar savu nākamo sievu Dzidru. Beidzot mūzikas skolu, viņš iestājas J. Vītola Latvijas Valsts Konservatorijā kordiriģentu nodaļā. Tajā laikā Dzidrai vēl bija jāpabeidz J. Mediņa mūzikas skola. Pēc trim gadiem arī Dzidra iestājās konservatorijā čella klasē pie prof. Ēvalda Berzinska. Edgars tad jau mācījās ceturtajā kursā. 1960.gadā, beidza konservatoriju ar visaugstāko vērtējumu un apprecējās ar Dzidru. 1962. gadā viņiem piedzimst dēls Vigo.


Tajā laikā Edgars strādā Latvijas PSR Dziesmu un deju ansamblī “Sakta”. Un 1963.gadā, pēc pusgada ilgas prakses LPSR Valsts Akadēmiskajā korī, jaunajam un talantīgajam diriģentam uzticēja Teodora Kalniņa Radio un televīzijas kora vadību. Vita Lindenberga grāmatā “Ar Teodora Kalniņa vārdu” raksta: “Tā 1963.gada augustā Radio koris sāk sava darba tālāko cēlienu Edgara Račevska vadībā. 27 gadus vecais diriģents apzinās, ka bieži lielākas problēmas rada augsta mākslinieciskā līmeņa noturēšana, tā stabilitāte nekā pats virsotnes sasniegšanas process. Vai izdosies šo līmeni noturēt? Prātā arī doma, ka diriģentu nomaiņa uz laiku var ienest zināmu darbības apsīkumu. Taču šoreiz tā nenotiek”.[1]


Edgars Račevskis ar ģimeni dzīvoja Jāņa Akuratera mājā (Ojāra Vācieša, tolaik Altonavas ielā 6a), kas tagad ieguvusi latviešu dzejnieka un rakstnieka muzeja statusu. Trīs Račevsku paaudzes bijušas saistītas ar šo namu. Un tas pamudināja muzeja direktori Rūtu Cimdiņu 2002. gada 4.jūnijā sarīkot literāri muzikālu vakaru ar romantisku devīzi: „J.Akuratera muzejs ielūdz uz Račevsku dzimtas benefici „Es Tev maija nakti...””. Vakara mērķis bija pateikt paldies mūžībā aizgājušai Olgai Račevskai. J.Akuratera māja pirmo reizi bija dekorēta ar Olgas vedeklas mūziķes Dzidras Račevskas noaustajām tautiskajām segām un galdautiem. Dzidra ir arī Brīvdabas muzeja studijas „Rīdze” audēja, toreiz viņas personālizstādi apjūsmoja visi klātesošie. Vakarā muzicēja Edgara un Dzidras bērni - Vigo un Ilze Račevski, un visbeidzot pie klavierēm sēdās trešā Račevsku paaudze - Vigo un Irēnas bērni Oskars un Liene. Ilzes dēli Kārlis un Krišjānis bija klausītāji. Tas bija tiešām vēsturisks notikums – kopā muzicēja trīs Račevsku paaudzes (kopumā ir sešas, skaitot no Edgara vectēva). Pati sajūsmināta Rūta Cimdiņa teica : „Es dievinu viņa dzimtu. Tajā atklājas īpašības, kas līdzīgas Akurateram. Ja cilvēks var katru dienu no jauna sajūsmināties, viņš piedzimst no jauna. Edgara Račevska degsme, aizrautība un tēvzemes mīlestība nes pāri laikmetiem”.[3;52.lpp.]


Edgara ģimene Jāņa Akuratera mājā nodzīvoja 10 gadus. Tur izauga dēls Vigo un pirmo dzīves gadiņu pavadīja arī meita Ilze, kura dzimusi 1970. gadā. Ģimenes rīcībā bija liela viesistaba ar kamīnu, un, kā atceras draugi un kolēģi, „Gaudeamus” dziedātāji un dzīvesbiedre Dzidra, tajā bieži notikušas sanākšanas. Pēc koncertiem, pat viss koris pulcējās, un pie kamīna vienmēr skanējusi mūzika un dziesma.


Ģimenes atmiņu un notikumu glabātāja ir Dzidra Račevska. Šajā mājā Dzidra Račevska izjutusi īpašas ģimenes jeb dzimtas saites, jo te dzīvoja arī Edgara mātes Olgas audžumāte - Edgara Sīļtante. „Es neesmu redzējusi nevienu tādu cilvēku, kas ir pilnīgi visu savu dzīvi atdevusi dēlam. Edgars bija mātes lielākais lepnums un lielāka mīlestība. Taču Edgara mammai bija arī ļoti augstas prasības pret sevi un citiem. Tā nebija akla mīlestība. Māte bija Edgaram garīgais balsts un autoritāte, un arī viņa dzīvē noteikti vismīļākais cilvēks. Bet Sīļtantei Edgars vispār bija nākamais aiz Dieva.”[3;49.lpp.]


Dēlam Vigo jau bērnībā atklājās mūziķa dotības - laba roka, laba auss - skaidrs, ka māte virzīja uz čellu. Vēlāk dēls pievērsās sitaminstrumentiem, diriģenta Vasilija Sinaiska laikā Vigo bija vadošais sitamo instrumentu spēlētājs LPSR Valsts simfoniskajā orķestrī. Šobrīd Vigo Račevskis ir pasniedzējs Mūzikas akadēmijā, un pats arī piedalās koncertos. Arī meitu Ilzi Edgars un Dzidra virzīja uz mūzikas pusi. Apmēram sešpadsmit gadu vecumā viņa jau bija koncertmeistare korī „Gaudeamus”, vēlāk „Sonorē”. Tagad ir Latvijas Nacionālās operas galvenā koncertmeistare. Abiem arī dzīvesbiedri ir pazīstami mūziķi: Vigo sieva Irēna ir kora „Resono” vadītāja, Ilzes vīrs Mārtiņš ir diriģents.
Vecākais Edgara Račevska mazdēls Oskars (Vigo dēls) šobrīd ir 21 gadu jauns cilvēks. Viņš ir beidzis Rīgas 1.mūzikas skolu un Valsts 1.ģimnāziju, kā arī beidzis Rīgas Doma kora skolas džeza klasi. Šobrīd Oskars mācās Hagas Karaliskajā akadēmijā spēlēt klavieres. Nesen piedalījās džeza konkursā „Sony Jazz Stage 2007” Itālijā, kur ieguvis pirmo vietu. Arī viņa māsa Liene labi spēlē klavieres, mācījās Rīgas 1.mūzikas skolā.


E.Račevska meitas Ilzes trīs dēli arī apliecina savu muzikalitāti. Kārlim mūzika patīk (vairāk gan viņam patīkot hokejs), bet Krišjānis, kuram ir astoņi gadi, 2008.gadā iestājās klavierspēles klasē E. Dārziņa mūzikas skolā (viņam ļoti patīk futbols). Mazais Linards (2 gadi) arī nav vienaldzīgs pret mūziku - patīk klausīties, kā mamma spēlē klavieres.


Edgars Račevskis ir populārs galvenokārt kā Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģents; kā diriģents un virsdiriģents viņš piedalījies arī latviešu dziesmu svētkos Klīvlendā un Toronto, kultūras dienās Austrālijā, arī studentu dziesmu svētkos Rīgā, Ogrē, Tartu, Tallinā un Viļņā. Viņš ir apceļojis gandrīz visu pasauli.


Dibinājis korus „Gaudeamus”, „Sonore”, „Vanema”, „Atzele” un Rīgas Latviešu biedrības Nacionālo vīru kori. Ar Radio kori ir ierakstījis radio fondos ap astoņdesmit skaņuplatēm – tajās latviešu mūsdienu un klasiskā mūzika, tai skaitā kantātes un oratorijas, arī cittautu kora mūzika.
„Mūsu dzīvei jēga ir tik, cik tā mīlestību pārvērš darbos” (Z.Mauriņa). Nevaru izteikt, cik daudz E.Račevskim ir mīlestības un sirsnības. Satiekoties ar viņu un Dzidras kundzi, ļoti uztraucos, Nezināju kā sākt, ko teikt - viņi taču ir dzīva leģenda! Bet man pietika pāris sekunžu, lai saprastu, ka tik sirsnīgus un atvērtus cilvēkus es sava mūžā vēl nebiju satikusi! Man, arī kā mūziķei, bija ļoti interesanti satikties ar Račevsku ģimeni. Cik daudz E.Račevskim ir enerģijas! Ne katram trīsdesmitgadniekam ir tik daudz enerģijas. Izrādās, ka viss ir vienkārši: „Enerģijas avots ir optimistiska attieksme pret dzīvi”. Protams, tas vēl nav viss, ar ko var lepoties Edgars Račevskis. Kur tad vēl visas Latvijas kora dziedātāju tūkstošu dāvātā cieņa un mīlestība jau vairāk nekā 50 gadu! Un tagad viņš pats arī sacer mūziku. Šeit jāpiekrīt A.Kamī, kas teicis, ka katrs sasniegums paverdzina. Tas uzliek par pienākumu vēl lielākus sasniegumus. Edgara Račevska dzīves ceļš darbā un ģimenē ir spilgts piemērs.

 

LITERATŪRA


1. Enģelis R. Edgars Račevskis kordiriģents, Dziesmu svētku virsdiriģents http://www.gramata21.lv/users/racevskis_edgars/old.html
2.„Latvijas Avīze”, 2006.gada 11.jūlijs, „Par improvizācijām mūzikā un dzīvē”(Vita Krauja).
3.„Edgars Račevskis Darbā, Dzīvē, Dziesmā” (Laima Mūrniece); izdevniecība „Musica Baltica”, 2006.gads.

 

Google Translate

NURME – 2014