“Dievs dāvājis cilvēkam mūziku, kas palīdz mums ar Viņu un savā starpā satikties…” (J.Kundziņš)

Get Adobe Flash player

 

Fricis Bārda - ES

Trīs lietas mani moka no mazotnes.
Kas biju, kas būšu, kas esmu es.
Daudz atbildes radās, daudz izzuda,
Līdz beidzot šī viena man palika.

 

Ne puķe, ne lapa, ne zieds es, ne zars,
Ne saule, ne zvaigzne ne liesma ne stars,
Es esmu tik sīks ziedu puteklīts,
Kas mūžības vējos nests lido un trīc.

 

Un mūžības vējiem, kas dziedot mani nes,
Ja tālāk vēl kādreiz jautāju es,
Kur zieds tas, no kā esmu atšķīries ?
Tie dziedot man atbild - to ziedu sauc Dievs.

 

Vecozols

Gelzis

Maurins

 

Esmu dzimusi 1942. gada 26. februārī Latvijā, laikā, kad pasaulē valdošais sajukums cilvēkus izsvaidīja pa malu malām. Ģimeni ceļavējš 1948. gadā aiznesa trimdā uz Franciju, kur dzīvoju arī šodien.

Varbūt tieši šis pavērsiens dzīvē ienesis tik daudz krāsu, ka šobrīd mani aizrauj visdažādākās dzīves tēmas, to dažādība rada brīnišķo harmoniju un lielisko haosu ap mums.

Cenšos izglītoties visu mūžu, grāmatas – ne plauktu greznošanai, bet labākie draugi, sarunu partneri, jaunu atklāsmju avots. Profesionālo zināšanu horizonts plešas no filozofijas  līdz mākslai, ko apguvu Makonas Mākslas akadēmijā un Kloda Bernāra Mākslas augstskolā Parīzē.  Glezniecība,  vitrāža, freska, mozaīka bijušas tās vizuālās mākslas izpausmes, kuras esmu centusies kopt un lolot. Mani aizrāva  gan portrets, gan klusā daba, gan neizsīkstošais ziedu krāšņums. No baznīcas vitrāžas līdz 2000 gadu vecu mozaiku restaurācijas darbu vadīšanas Palestīnā – tas mans  interešu loks. Šīs jomas vēl joprojām dzīvē ir ļoti svarīgas un tās ir cieši saistītas ar Dievu, kurš ir tuvs līdzgaitnieks arī ikdienā.

Līdzās gan ar plastmasas un silikonu pārstrādes firmas vadīšanu, gan tulkošanas firmas dibināšanu un vadīšanu, esmu veidojusi un vadījusi  arī mākslas galeriju Parīzē. Francijā, it sevišķi Parīzē, bijusi laime pārstāvēt apbrīnojami talantīgus Latvijas māksliniekus, veicināt viņu atpazīstamību un kontaktus šajā pasaules mākslas mekā. Izstādes, izsoles un mākslas darbu un to radītāju prezentācijas sagādājušas  manā dzīvē gan sūru darbu,  gan neaizmirstamus, aizkustinošus mirkļus.

Latvietība – to vienmēr turu godā, lepojos piederēt mākslinieku tautai. Dziesmu,  deju, mūziku, gleznu un gleznainu vidi  cilvēki te piekopj  dabiski, nepieciešami,  kā citās zemēs tiek piekopts vien tikai  mazdārziņš.   Cilvēki šeit vēl nav zaudējuši to, kas citviet jau zudis , mācēt atrast un izteikt dzīves prieku savā kultūrā. Lai apliecinātu šo latviešu izcilo īpašību, lai celtu pašapziņu cilvēkos, 2010. gadā dibināju biedrību „Piena ceļš”.

„Garamūzikas” – „Garazīmju” projekts fascinē, jo patiesi ticu, ka skaistums ko spēj radīt izkoptas  dvēseles,  glābs mūsu laikmetu, kurš šobrīd rikšo straujiem soļiem vien materiālisma cildināšanā, un mātes Zemes novārdzināšanā.

Esmu brīvdomātāja. Pasaulē ir tik daudz interesanta, izzināšanas vērta un skaista, tikai cilvēki neredz nedz pasaules, nedz savu potenciālu. Jā, cilvēki bieži vien satraucas par lietām, kas nav satraukuma vērtas, jo mēs esam mazi puteklīši Dieva pasaulē.

Es taču esmu zivs, un zivīm nekam nav ne gala, ne malas, tāpēc akvārijā mani noteikti nevar ieslodzīt. Man vajag to lielo okeānu, kaut arī būt mazai zivtelei lielā okeānā nav viegli, bet ar Dievpalīgu vienmēr aizraujoši un brīnumaini.

Anita Kļaviņš sadarbībā ar Zani Zvirgzdiņu.

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Esmu dzimusi Latvijā 1942.gadā. Tas bija laiks, kad haoss valdīja pār zemi, daudzus cilvēkus izsvaidot dažādās pasaules malās. Pēc daudziem likteņa spiestiem pārskrējieniem mana ģimene mieru un patvērumu beigu beigās rada Francijā, kur man ir tā laime dzīvot vēl aizvien.

Iespējams, tieši šie notikumi manā dzīvē man lika ieraudzīt dzīves spilgtos kolorītus, saprast patieso būtību tādiem jēdzieniem kā ''atjaunot'', ''radīt'', ''piedalīties'', kā arī vedināja allaž cik vien iespējams meklēt un veicināt visā un visos mierinošu harmoniju. Es arī uzskatu, ka mana dubultā – Latvijas un Francijas - pilsonība man ir piešķīrusi ne vien dubultas tiesības, bet arī dubultu pienākumu… Līdz ar to, savu dubulto identitāti izdzīvoju kā priekšrocību un papildus spēku, lai bez kompromisiem es varētu darboties sev sirdij tuvās jomās kā filozofija, māksla, bioloģiskā zemkopība…

Tieši ar šādu pārliecību pavisam nesen savā dzimtajā pagastā, vecāsmātes Idas un vectēva Jāņa būvētajā lauku pienotavā Rugājos, es nodibināju bezpeļņas biedrību Piena ceļš. Strādājot pie šīs vietas atjaunošanas, mans mērķis ir tur likt lietā Francijā gūto pieredzi un atziņas. Esmu iecerējusi tur veidot pulcēšanās, sarunu vietu, līdzīgi Francijā populārajām filozofu kafejnīcām, kas veidojas ap garīgu, tehnoloģisku un māksliniecisku zināšanu bibliotēku, kas ir atvērta un pieejama ikvienam. Tāpēc biedrības nosaukums ir Piena ceļš. Vados pēc principiem, ka ''viss lielais ir vienkāršs'' un ''skaistums glābs pasauli''. Saimniecībā attīstu tikai bioloģisko zemkopību un kur vien iespējams meklēju zema enerģijas patēriņa risinājumus.

Tādā veidā arī cenšos godināt savas otrās vecmātes Emīlijas piemiņu, kura 1920.jos gados nodibināja un vadīja četru klašu skolu « Upmalās ». Iesākot ar šo nelielo, bet pavisam konkrēto pasākumu, es gribētu šajā vidē ienest jaunu impulsu, radīt jaunu pozitīvu dinamiku. Tuvāk iepazīstot Rugāju bioloģiskos zemniekus, pamanīju gan viņu ārkārtīgi milzīgo uzdrīkstēšanos un labo gribu, bet tai pat laikā arī lielas šaubas un, galvenais, savstarpējās  koordinēšanas un atbalsta trūkumu. Pieņemu, ka tās ir ilgu laiku uzspiestā kolektīvisma sekas, kad kritiskos brīžos atlika rēķināties vien ar saviem paša spēkiem un palīdzība no malas vienkārši nebija. Francijā savukārt biedrību tīkli ir pilnā plaukumā, to dažādība ir patiešām pārsteidzoša.

Iespēja piedalīties Garamūzikas pasākumā, kas paredzēts šī gada 24. jūlijā man ir prieks un gods, zinot, ka tas notiek Gara zīmē… Tieši tas arī atbilst ''Piena Ceļa'' mērķiem:

„Aizsargāt un veicināt dabas un cilvēces kā materiālo tā kulturālo mantojumu, prakses, zināšanu un garīgo vērtību solidāras izmaiņas ietvaros, kas dod jēgu katram vietējam vai planetārajam pasākumam un tādā veidā sekmē cilvēku kopējo vai individuālo izaugsmi viņu dažādību korī .”

Anita Kaļaviņš

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

«Es gribētu dzīvot priecīgā gleznā»


Anita Kļaviņa no Francijas veido meistaru un mācekļu māju Latgalē.


Savulaik Anitai Kļaviņai piederēja daļa Abrenes pils Francijā, bet tagad viņa kaļ lielus plānus par īpašu mācekļu un meistaru māju trīs hektāru lielā īpašumā Latgalē. Kopš agras bērnībā Anita dzīvo Francijā, tāpēc saka: "75 procentos esmu latviete, 75 procentos – francūziete, tātad kopā man ir tāds kultūras spēks kā reti kuram!" Atmodas sākumā viņa brauca uz Latviju kā uzņēmēja, jo pati toreiz Francijā nodarbināja 30 cilvēkus, bet tagad secina, ka "darba vietas arvien vairāk aizplūst uz Ķīnu, kur produkciju saražo lētāk, un atpakaļ tās vairs nedabūsim". Anita dzīvo gleznainā Francijas ciemā Lakroptā. Deviņdesmito gadu sākumā viņa aicināja ciemos uz Parīzi daudzus latviešu māksliniekus un palīdzēja tur pārdot darbus.


Ogļrača meita – gleznotāja


Gada nogalē Anita rīkoja mākslas darbu labdarības izsoli Rīgā, lai būtu nauda nevalstiskajai organizācijai "Piena ceļš", kas darbojas viņas dzimtajā Latgalē. Internetā viņa lasa arī "Latvijas Avīzi", un savulaik, kad "LA" bija intervija ar Vairu Vīķi-Freibergu, Anita atrakstīja vēstuli, stāstot, ka Otrā pasaules kara latviešu bēgļu nometnē Vācijā uzņemtajā fotogrāfijā redzama gan skolniece Vaira, gan skolotāja Emīlija Vanaga – Anitas Kļaviņas vecmamma.


Rugājos, Dreimanovā pirms kara viņas vectēvs bijis pagasta vecākais, bet vecmamma Emīlija mācījusi lasīt, rakstīt un rēķināt visiem pagasta bērniem. Pēterburgā studējusī Emīlija prata gan vācu, gan franču valodu, tāpēc ģimene bija viena no nedaudzajām latviešu saimēm, kas pēc Otrā pasaules kara spēja iekārtoties uz dzīvi Francijā. Ārzemniekiem darbu deva tikai zemnieki un ogļraktuves, tāpēc Anitas tēvs kļuva par ogļraci. Anita atminas: "Vidusskolas skolotāja brīnījās, ka es turpinu mācības, jo ogļraču bērni parasti jau pēc pamatskolas apguva kādu amatu." Pēc tam viņa izturēja konkursu mākslas skolā Parīzē, kur no 400 pretendentēm uzņēma tikai 30. To beidzot, ieguva zīmēšanas skolotājas kvalifikāciju, bet vēlāk atvēra mākslas galeriju: "Gleznoju klusās dabas, puķes, un cilvēki pirka labprāt. Toreiz domāju, ka pircējs, izvēloties gleznu, it kā sarunājas ar mākslinieku. Tātad mums abiem ir vieni un tie paši sapņi, līdzīga dzīves uztvere, simboliski var teikt – esam uz viena viļņa."

 

Tautu staigāšana – visā pasaulē


Anita salīdzina, ka Francijā viņa jūtas kā "melna aitiņa baltu aitu vidū, jo esmu imigrante, domāju citādi, un manī kādu 25 procentu franču identitātes trūkst. Bet te, Latvijā, kur ir manas dzimtas saknes, es sastopu cilvēkus, kuriem ir tādi pati dzīves uztvere, kas domā tāpat kā es".


Anita ir gleznotāja, tulkotāja, dažus gadus bijusi arī uzņēmēja. Astoņdesmito gadu nogalē Anitai Francijā piederēja neliela fabrika, kurā ražoja kompaktdisku vāciņus. Tajā strādāja 30 cilvēki, darbs ritēja trijās maiņās septiņas dienas nedēļā. Ieradusies Latvijā 1989. gadā, Anita devās uz plastmasas ražotnēm, interesējās par sadarbības iespējām, bet tolaik visiem uzņēmumiem bija jāprasa atļauja priekšniecībai Maskavā un tāpēc tālāk par aprunāšanos netika.


Asās konkurences dēļ pēc četriem gadiem Anita firmu zaudēja. Viņa saka: "Francijā jau pirms laba laika sāka slēgt ciet fabrikas tāpēc, ka Ķīnā darbaspēks ir lētāks. Turpmāk tieši tur taisīs kurpes, šūs apģērbus un ražos daudz ko citu. Tas darba daudzums uz Eiropu atpakaļ neatnāks. Tāpēc mums atliek amatniecība – kaut ko īpašu izdarīt, kas ir ārpus lielās industrijas." Anitas vedeklai Maijai Francijā pieder šūšanas darbnīca, kur individuālu pasūtījumu pietiek.


Par pasaules ekonomiku un pašreizējo emigrāciju no Latvijas Anita saka – ne jau tikai no Latvijas cilvēki brauc prom, visā pasaulē notiek tautu staigāšana. Āfrikas iedzīvotāji plūst uz Franciju; no Francijas cilvēki brauc prom uz Ameriku; latvieši brauc uz Angliju, bet angļi paši dodas uz salām, kur vēl ir palikuši angliski runājoši cilvēki, – visi pašlaik kustas. Anita teic, viņas pieredze liecina, ka tautai nav jāgaida no valdības, lai izstrādā kādas īpašas programmas, kā apturēt cilvēku aizplūšanu no valsts, bet vispirms par to jādomā ģimenēs: "Mātei un tēvam jāzina, ko grasās darīt viņu divdesmitgadīgās meitas un dēli. Jāsanāk dzimtai kopā, jānoskaidro, kādu iemeslu dēļ jaunie grib braukt prom un kādu ieganstu dēļ viņi var palikt Latvijā. Vecāki vienmēr ir gatavi uzupurēties, lai bērniem, nākamajai paaudzei, būtu godīgāka, prātīgāka, gudrāka dzīve nekā tā, kas bijusi viņiem.
Lai aizbraukušie jaunieši atgrieztos, ir jāveido Latvija tik interesanta, ka viņi ar steigu brauc atpakaļ! Daudz kas pēc krīzes jābūvē no jauna. Šī situācija prasa piedomāšanu, fantazēšanu, kā mēs to izdarīsim. Jāzina, ko mēs gribam panākt – vai dzīvosim pēc principa: man vajag vairākas mašīnas, trīs televizorus, desmit mobilos telefonus... man vajag, vajag! Jo pieaugošo vajadzību apmierināšana – tā ir mūsu ekonomikas izaugsme, par ko runā valstu prezidenti Eiropā, Amerikā un citur. Bet, ja turpināsim šo ražīgumu vairot, mums vajadzēs sešas pasaules, kas to visu patērē."


Māksliniece teic – jaunu dzīves vīziju radīt ir gluži tāpat kā izveidot gleznu. Lai cilvēks pajautā sev: "Kādā gleznā gribu dzīvot?" Anitas atbilde: tādā, kur no rīta prieks pamosties. Vai man vajag trīs mašīnas, telefonus un televizorus, lai būtu priecīga vide? Nē. Jumts virs galvas ir vajadzīgs, ēdiens – arī. "Taču man nevajag kaviāru, ja es dalos ar saviem kartupeļiem, sviestu un krējumu un man apkārt ir draugi, un tas notiek pie ugunskura, tad tās ir manas dzīves laimīgākās atmiņas," secina Anita.

 

"Pērkam pili!"


Kad 1986. gada Līgovakarā pie mājasmātes Francijā sapulcējušies 20 jāņubērni no Anglijas un Vācijas, visiem kopā radusies ideja par pils pirkšanu Francijā. Tā vēlāk bija pazīstama kā "Francijas Abrene". "Mēs bijām bagāti ar emigrācijā saglabāto kultūru – vienam bija bibliotēka, otram – etnogrāfisku priekšmetu kolekcija u. tml., un tad bija doma, ka tas viss jādod tālāk, jādara pieejams plašākam lokam," atminas Anita. "Toreiz bija tikai "Straumēni" Anglijā kā veco ļaužu mītne un Minsteres ģimnāzija kā skola, bet mēs izdomājām, ka vajag uztaisīt vēl ko citu." Viņa uzrakstīja biedrības statūtus, sameklēja pili, un iniciatoru pulciņš laida ziņu emigrācijas latviešiem visā pasaulē: "Francijā pērkam pili!" Vajadzēja tūkstoš latviešu, kas katrs samaksātu 2500 franku (apmēram 250 latus). Tūkstotis turīgo latviešu atsaucās. "Tagad pils ir zaudēta, bet tas notika tāpēc, ka mēs nesaimniekojām pareizi. Kļūdīšanās arī ir pieredze," saka bijusī īpašniece. "Taču Abrenes laikā ļoti daudzi cilvēki guva pozitīvus iespaidus." Tur notika "3x3" nometnes, kur tikās latvieši no visas pasaules. Tur darbojās latviešu tautas augstskola un ļaudis diskutēja par neatkarību, atguvušās Latvijas politisko stratēģiju.

 

"Piena ceļš"


No vecāsmātes mantotie 12 hektāri zemes vilka Anitu atpakaļ uz Latviju. Par tulkotājas darbā nopelnīto naudu viņa nopirka savā bērnudienu zemē vēl trīs hektārus: "Tur bija skaisti koki, šķūnītis, pagrabs, un šis īpašums atrodas tieši pretim vecai mājai, kur esmu dzimusi, bet kas tagad pieder jaunam radiniekam. Tā sāku sapņot, un tas sapņu ritenis mani veda arvien trakāk uz priekšu un arī arvien reālāk. Jo, kad cilvēks sāk kaut ko darīt, tad darbs pats izvirza jautājumus un pasaka priekšā risinājumus. Jātic savam sapnim – jo tas skaistāks, jo vairāk uzrunā arī citus cilvēkus! Dzīves jēga ir sajūtās un sajūsmā, kurā mēs dalāmies ar citiem."


Anita ir sapulcējusi nelielu domubiedru komandu. Tajā ir Rugāju muzeja vadītāja Velga Vīcupe, dziedātājs Aleksandrs Poļakovs un socioloģe Sandra Šūmane. Biedrībai "Piena ceļš" ir guļbaļķu mājiņa un ir nodoms – savest kopā amata meistarus ar studentiem. "Skaistums, ekoloģija, jautrā vienkāršība!" – Anita formulē darbības moto. ""Piena ceļa" mērķis ir parādīt jauniešiem, ka mākslinieks nepieciešams lietišķās mākslas darinātājam, ka viņi abi ir nepieciešami jaunajam zemniekam, jo sabiedrībā visi ir cits ar citu saistīti." "Piena ceļam" būšot priekšzīmīga ekoloģiska māja, pēc veco meistaru metodēm būvētas "siltās" sienas, un tur jaunie mācīsies bijīgu attieksmi pret dabu.

 

"Piena ceļa" ieceres atzinīgi novērtējis gan Francijas kultūras institūts Latvijā, gan Latvijas Amatniecības kamera, uzņemot jauno biedrību savā saimē. Anita aicina pieteikties arī jaunus biedrus, rakstot uz viņas e-pastu Šī e-pasta adrese ir aizsargāta pret mēstuļošanu (spam), Jūsu pārlūkam ir jābūt aktivizētam Javascript, lai to aplūkotu .


Viņa atminas Alūksnes mākslas skolas apciemojumu un sajūsmu par tās audzēkņiem un darbiem: "Mana sirds pilnīgi izkusa! Mana vīzija par "Piena ceļu" un to, kāda varētu būt Latvija nākotnē, ir domāta viņiem! Mazbērni dzīvo Francijā, un, ja viņi nākotnē gribēs satikt savus vienaudžus Latvijā, tad ekoloģiskā māja Rugājos būs šīs tikšanās vieta. "Piena ceļš" ir domāts zināšanu vairošanai un kopējam labumam. Jaunie mākslinieki ir gatavi dot savas gleznas izsolēm, un tad Rugājos notiks pasākumi, kur iesaistīsies citi jaunieši."


Pavaicāju – tātad valdīs komūnas gars? Rugāju komūna nav pastāvīga, bet gars ir komūnas, attrauc Anita. Bilstu, ka tas ir viņas "francūzietes identitātes" nodoms, vai viensētnieks latvietis uz to neraudzīsies aizdomīgi? Anita atbild, ka esot šādu attieksmi pamanījusi: "Bet vēlos to mainīt un esmu neatlaidīga!"

Google Translate

NURME – 2014