“Dievs dāvājis cilvēkam mūziku, kas palīdz mums ar Viņu un savā starpā satikties…” (J.Kundziņš)

Get Adobe Flash player

Kungs, es Tev pateicos par Tavu mīlestību, kas ir veltīta grēciniekam, arī man. 
Dod, ka es to nekad neaizmirstu un apzinos, kam piederu.

 

Dzimis 1907.03.IV Rīgā

Mācītājs, rakstnieks, vēsturnieks, izdevējs, dzejnieks, sabiedrisks darbinieks. Pētījis latviešu luteriskās baznīcas vēsturi.

Skolas gaitas - Viļa Olava komercskolas priekšskolā, Tirdzniecības skolā Smiltenē, V. Olava komercskolā

1926. - 1928. Studē Tautsaimniecības un tieslietu zinātņu fakultātē, LU

1926. Studentu korporācijas Latvia korporelis

1928. - 1937. Studē LU Teoloģijas fakultātē, iegūstot teoloģijas kandidāta grādu, Kand. Theol., subasistents, vēlāk jaunākais asistents Baznīcas vēstures katedrā, korporācijas “Latvis” biedrs

1930. - 1934. Laikraksta “Universitas” redakcijas sekretārs

1934.15.IX - 1935. Laikraksta “Universitas” - atbildīgais redaktors.

Rakstu, rakstu sēriju autors laikrakstos “Universitas”, “Latvis”, “Ceļš” un “Svētdienas Rīts”

1937. Apstiprināts par Dr. Theol. Ludviga Adamoviča asistentu Baznīcas vēstures katedrā

1937.26.IX Ordinēts – Rīgas apriņķa vikārs

1941. – 1944. Vada apgādu „Latvju grāmata”, laiž klajā ~ 300 grāmatu

1942. Rīgas apriņķa iecirkņa prāvesta rīcībā - mācītājs

1944. rudens – 1945.08.V Berlīnē atjauno izdevēja un publicista darbību. (Edgars Ķiploks, Arvīds Mālītis, Helmars Rudzītis, Pēteris Mantnieks, Jānis Kadilis - „Latviešu apgādu kopa”.)

1945. Vācija, Zviedrija, Brisele...

1948. Mācītājs - Pasaules Luterāņu Federācijas rīcībā (Lutheran World Federation)

No 1950. ASV - mācītājs latviešu draudzēs un kopās Dienviddakotā un Ziemeļdakotā, Aiovā, Jēzus draudzē Mineapolē

1951. – 1956. Izdod latviešu baznīcas avīzi Avots Prērijā, Prērijsteitā (Prairie States)

1953. – 1967. Dibina baznīcas izdevniecību „Sējējs” (24 grāmatas)

1954. ASV trimdā turpina publicēties laikrakstā “Universitas”

1956.  Dibina kristīgu mēnešrakstu - draudžu laikrakstu „Ceļa Biedrs”. Turpina iznākt

1960. Izveido „Ķiploka arhīvu” – no 1978. arhīvu leģitimizē LELBA - Latvijas Baznīcas vēstures arhīvs Blūmingtonā, Mineapolē, (Archive of Latvian Church History, ALCH - Bloomington, MN), no 1991. izvietots Ciānas draudzē Čikāgā. LELBA arhivārs – Juris Puliņš + 1 8159235919, Šī e-pasta adrese ir aizsargāta pret mēstuļošanu (spam), Jūsu pārlūkam ir jābūt aktivizētam Javascript, lai to aplūkotu

1968. – 1978. Galvenais redaktors - LELDAA (Latviešu Evaņģēliski luterisko draudžu apvienība Amerikā) dibinātajā izdevniecībā, (vēlāk – LELBA, Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca Amerikā apgāds) Mineapolē, ASV

1968. - 1970. LELBA laikraksts „Ceļa Biedrs” - E. Ķiploka rakstu sērija “Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca, 1918 – 1968”

1974. Ernsta Glika (1652. –1705.) Bībeles tulkojuma faksimils. 500 eks. Izdevēja – LELDAA

1981. „Mīļš mums mūsu Dieva nams”- grāmata par Dzimtenes baznīcu. Izdota LELBA apgādā ASV

1987.  “Dzimtenes draudzes un baznīcas” - Latviešu baznīcu un draudžu enciklopēdija. Izdota LELBA apgādā ASV

1988. “Dzimtenes draudzes un baznīcas” novērtēta ar Pasaules Brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda prēmiju

1990. “Nāc Man līdz!” - 36 trimdas un Dzimtenes mācītāju liecības. Izdota LELBA apgādā ASV 

1993.  “Taisnības dēļ vajātie - Latviešu mācītāji ciešanu ceļā.” Izdota LELBA apgādā ASV

1994.19.IV LZA Vēstures goda doktors

1995.  “Profesors Voldemārs Maldonis: dzīve, darbs, laikmets”. Pirmpublicē 1940. gada pavasarī pabeigto, papildināto Voldemāra Maldoņa biogrāfiju. Izdota LELBA apgādā ASV

1996. Pirmais Dzimtenes apmeklējums pēc 1944. gada rudens

1997. „Gaišā debessmala”. Stāsti, kas atspoguļo Latvijas baznīcas vēsturi

1998. Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (IV)

Miris 1999.02.VIII Mineapolē, ASV 92 gadu vecumā.

Edgars Ķiploks, Mīļš mums mūsu Dieva nams: grāmata par baznīcu. [ASV] LELBA apgāds,1981,84. lpp.

Edgars Ķiploks, Dzimtenes draudzes un baznīcas: ev.- lut. baznīcas un draudzes Latvijā / E. Ķiploks. - [ASV]: LELBA apgāds, 1987. - 519 lpp.: il.; 26 cm. - ietver rādītājus: 508.-518.,208.lpp.

Edgars Ķiploks, „TAISNĪBAS DĒĻ VAJĀTIE” - Latviešu mācītāji ciešanu ceļā. [ASV]: LELBA apgāds. 1993., 250.lpp.,il.

Edgars Ķiploks - rakstu sērija Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca, 1918 – 1968 tika publicēta LELBA žurnālā Ceļa Biedrs no 1968. līdz 1970. gadam.

Autora pētījums beidzas, aprakstot bēgļu izceļošanu no Vācijas uz mītnes zemēm 20. gs. piecdesmitajos gados.

Atsauces:

  • „Svētdienas rīts” 1937. # 38, # 40
  • Zariņš, R. “Baznīcvēsturnieka Dr. E. Ķiploka piemiņai.” Laiks. 1999. 14. augusts.

Edgars Ķiploks – trimdas baznīcas vēsturnieks

Profesors Jouko Talonens

Helsinku Universitātes Teoloģijas fakultāte

Somija

(http://www.lmf.lv/LMF/R._Feldmanis_files/FeldmanisBAZN%20VEST2%20WEBAM.pdf)

Profesora Ludviga Adamoviča asistents Edgars Ķiploks (1907–1999), sākot no studiju gadiem, bija dedzīgs vēstures un baznīcas vēstures pētnieks. Ķiploka nozīmīgā publicēšanās sākās jau trīsdesmitajos gados. Viņš bija ievērojamākais no prof. Adamoviča skolniekiem.

Trimdā – sākumā Vācijā, vēlāk AS V – Ķiploks turpināja profesora Ludviga Adamoviča darbu. Viņš arī aktīvi piedalījās Ziemeļamerikas trimdā dzīvojošo latviešu baznīcas un reliģiskajā dzīvē. Viņa vadībā 1953. gadā dibinātā baznīcas izdevniecība Sējējs sāka publicēt reliģisko un teoloģisko literatūru. 1956. gadā tika izdots draudžu laikraksts „Ceļa Biedrs”, kas bija trimdas latviešu vienotājs visā pasaulē.

E. Ķiploks savācis ievērojamu materiālu daudzumu par latviešu baznīcas vēsturi. Izveidotais latviešu baznīcas vēstures arhīvs atradās vispirms Blūmingtonā (ASV) un no 1991. gada Ciānas draudzē Čikāgā. Tas nes viņa vārdu. Ķiploks no jauna izdevis arī vairākus L. Adamoviča zinātniskos darbus. Svarīgākais no tiem bija 1963. gadā atkārtoti izdotais darbs “Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks, 1710–1740”.

Edgara Ķiploka dzīves darba augļus dokumentē 1987.  gadā izdotā latviešu baznīcu un draudžu enciklopēdija “Dzimtenes draudzes un baznīcas”.

1993. gadā viņš publicēja grāmatu par latviešu mācītāju likteņiem “Taisnības dēļ vajātie”.

1995.  gadā Ķiploks izdeva nelielu Voldemāra Maldoņa biogrāfiju “Profesors Voldemārs Maldonis: dzīve, darbs, laikmets” un dažas publikācijas par jaunāko Latvijas baznīcas vēsturē. Īpaši vērtīga Baltijas baznīcu vēstures pētījumiem ir E.  Ķiploka rakstu sērija “Latvijas

Evaņģēliski luteriskā baznīca, 1918–1968” žurnālā „Ceļa Biedrs” (1968/1969).

E. Ķiploka kā baznīcas vēsturnieka darbībai bija un joprojām ir nozīmīga loma trimdas baznīcas reliģiskās un nacionālās identitātes uzturēšanai. Viņa darbi ir nozīmīgs avots Latvijas baznīcas vēsturē. Latvijai atgūstot neatkarību 1991. gadā, Edgars Ķiploks diemžēl jau bija sasniedzis cienījamu vecumu. Latvijas Zinātņu akadēmija E. Ķiplokam piešķīra vēstures goda doktora grādu.

Teoloģijas licenciāts, vēstures goda doktors un mācītājs Edgars Ķiploks (1907 – 1999) bija viens no 20. gs. vislabāk pazīstamajiem latviešu teologiem. Daudzās viņa darbu un dzīves pēdas arvien ir manāmas kā Latvijā, tā arī latviešu trimdas draudzēs visā pasaulē. E. Ķiploks ar savu darbu pēc otrā Pasaules kara ielika noturīgu pamatu Latvijas Baznīcas vēstures pētniecībā ne vien to padziļināti pētot un aprakstot, bet arī savācot lielu daudzumu avotu. Kamēr E. Ķiploks bija iesaistījies aktīvā Latvijas Baznīcas vēstures pētniecības “atmiņas” izveidošanā ASV, tikmēr komunistiskais okupācijas režīms Latvijā un Rīgā ārdīja nost ikvienu akadēmiskās teoloģijas veidu.

Edgars Ķiploks ir dzimis Rīgā, 1907. gada 3. aprīlī. Sākotnēji viņš vēlējies studēt ekonomiku, bet 1928. gadā teoloģija ņēma virsroku. 1937. gadā Edgars Ķiploks ieguva teoloģijas maģistra diploma (atbilstošu licenciāta grādam) un tā paša gada laikā tika Rīgas prāvesta Ādolfa Kundziņa ordinēts. Jau ļoti agrīni bija acīmredzama Edgara Ķiploka dotības akadēmiskajā darbā un pētījumiem veltītā lielā enerģija. Piemēram, viņš, iespējams, bija vienīgais 1930. gadu Latvijas Universitātes students, kurš abonēja pasaulē labi pazīstamo vācu vēstures un reliģijas žurnālu RGG. E.Ķiploka maģistra darbs baznīcas vēsturē par latviešu katehismu attīstību tika apbalvots ar goda balvu 1930.(?) gadā. 1932. gadā Teoloģijas fakultātes Baznīcas vēstures profesors Ludvigs Adamovičs (1884 – 1942) uzaicināja Ķiploku ieņemt baznīcas vēstures departamenta asistenta un teoloģijas fakultātes bibliotekāra vietu.

1930.-taj

"From Riga to Minneapolis, USA"

Edgars Ķiploks (1907–1999) a culturally influential researcher of Latvian Church History

No Rīgas līdz Mineapolei (ASV)
Edgars Ķiploks (1907 – 1999) Latvijas Baznīcas ietekmīgs vēstures un kultūras pētnieks 

Profesors Jouko Talonens

Helsinku Universitātes Teoloģijas fakultāte

Somija

Latviskojums – Voldemārs Lauciņš 

os gados E. Ķiploks bija dzīvi iesaistīts dažādu laikrakstu polemikā, tai skaitā arī luteriskās baznīcas oficiozā – Svētdienas Rīts. Tomēr īpaši aktīvs viņš bija publikācijās Latvijas Universitātes akadēmiskajā izdevumā Universitas, kurā 1930. – 1934. gados strādāja kā redaktors un 1934. – 1935. gados kā galvenais redaktors. E. Ķiploks arī bija atbildīgs par Latvijas Universitātes studentu Studiju padomes iniciēto studiju grāmatu izdevniecību. Viņa redakcijā kopš 1932. gada tika izdots Vadonis LU studentiem, kas vēlāk, kopš 1936. gada, tika pārsaukts par Studentu kalendāru.

Kopš 19 gadu vecuma, vēl kā ekonomikas students, E. Ķiploks bija iesaistīts studentu korporācijas Latvia rindās. Viņam dalība šajā korporācijā turpinājās visa mūža garumā. Viņa patriotiskie un nacionālie ideāli noteica viņa dzīvi un darbību.

1940. – 1941. gada padomju okupācija un staļinisma terors mainīja daudzu latviešu dzīvi. 1941. gada 13., 14.jūnija baigajā/šausmu naktī (night of terror) E. Ķiploka kolēģis profesors Ludvigs Adamovičs kopā ar ģimeni tika apcietināti un izvesti uz Padomju Savienības iekšzemi.

1942. gada vasarā profesoru Ludvigu Adamoviču Soļikamskā (Permas novads, Krievijā) notiesāja uz nāvi par viņa „noziegumiem” pret Padomju režīmu un nošāva. Profesors L. Adamovičs, viena no nozīmīgākajām starpkaru Latvijas personībām, divu desmitgažu garumā savā zemē pienesa ieguldījumu kā teoloģijas zinātnē, tā arī sociālā sfērā un kultūras dzīvē. Savas nedaudz vairāk kā divus desmitgades garās akadēmiskās darbības laikā Ludvigs Adamovičš iedibināja Latvijas baznīcas vēstures pētniecības latvisko interpretāciju.

Ir grūti novērtēt iespaidu, kādu uz vēlāko E. Ķiploka, tolaik vēl jaunu baznīcas vēstures pētnieku, darbības kopumu atstāja profesora L. Adamovičš un viņa traģiskais liktenis. Pastāv iespējamība, ka šī traģēdija ietekmēja to aktivitāti, ar kādu Ķiploks cīnījās par latviešu tautu un baznīcu trimdas desmitgažu laikā. Lai arī kāds būtu šis minējums, ar noteiktu pārliecību var apgalvot, ka kopš profesors L. Adamovičš tikai izvests, E. Ķiploks bija visvairāk pazīstamais Latvijas baznīcas vēstures pētnieks. Kad 1943. – 1944. g. nacistiskā okupācija atjaunoja Teoloģijas fakultāti kā „universitātes koledžu”, E. Ķiploks pašsaprotami tika nozīmēts par baznīcas vēstures pasniedzēju. Šajā laikā E. Ķiploku nodarbināja arī kā izpilddirektoru izdevniecībā Latvju Grāmata un galveno redaktoru žurnālā Latvju Grāmatnieks.

Kad 1944. gada rudenī Rīgai tuvojās padomju Sarkanā armija, E. Ķiploks pievienojas milzīgajam bēgļu vilnim, kas devās uz Vāciju. Daudzi no latviešu sabiedriskās dzīves labējā politiskā spārna vai sociāldemokrātiem, vairākus ministrus ieskaitot, bija izvēles priekšā – Sibīrija vai glābšanās uz rietumiem. Sabiedroto aviācijas bombardētā nacistiskā Vācija piedāvāja sarežģītus un ārkārtīgi haotiskus dzīves apstākļus baltiešu bēgļiem nometnēs.

Sākotnēji 1944. gadā mācītājs Edgars Ķiploks kalpoja Berlīnē, tur organizējot latviešu draudžu darbību trimdā un, īsu brīdi, kā arhibīskapa Teodora Grīnberga sekretārs. Vēlāk E. Ķiploks dzīvoja netālu no Detmoldas (Detmold) esošajā Augsdrofā (Augsdorff), pildot mācītāja pienākumus latviešu bēgļiem. Kopš 1948. gada viņa darba devējs bija Pasaules Luterāņu Federācija (Lutheran World Federation), viņam turpinot kalpošanu bēgļiem. 1950. gadā E.Ķiploks izceļoja uz ASV.

1950.-tie gadi Edgara Ķiploka dzīvē bija saspringts laiks. Baltiešu trimdinieki Ziemeļamerikā ieradās praktiski tukšām rokām, ar vienkāršu un grūtu darbu un amerikāņu palīdzību viņi varēja atkal uzcelt savu dzīvi. Līdz 1958. gadam Edgara Ķiploka darba devēja bija Amerikas evaņģēliski luteriskā baznīca (American Evangelical Lutheran Church, AELC), viņam kalpojot trimdas latviešu draudzēs, īpaši Dienvid un Ziemeļ Dakotās, Montanā un Vaijomingā. Šajā laikā viņš dzīvoja Siūfalā (Sioux Falls, SD) un 1954. gadā pārcēlās uz Mineapoli. 1958. gadā ar amerikāņu palīdzības apsīkumu latviešu draudžu uzturēšanā E. Ķiploks vairs neatrada piemērotu amatu amerikāņu draudzēs, jo nevēlējās kalpot tīrā amerikāņu draudzē un nespēja atrast vairāk piemērotu vietu. E. Ķiploks izlēma turpināt kalpot latviešiem kā iepriekš, bet tagad bez algas. No agrīniem 1960. gadiem līdz 1978. gada E. Ķiploku algoja Mineapoles latviešu Jēzus draudze, bet 1960. gados E. Ķiploks kalpoja arī latviešiem Prērijsteitā (Prairie States) un Aijovā.

E. Ķiploks trimdā lolo Latviešu kultūras mantojumu

1954. gadā trimdas latvieši atsāka zinātniskā izdevuma Universitas publicēšanu un E. Ķiploks bija viens no tā autoriem (iniciatoriem). Tāpat 1951. – 1956. gadā E. Ķiploks izdeva latviešu baznīcas avīzi Avots Prērijā.

E. Ķiploks bija iesaistīts izdevniecību aktivitātēs, jau uzturēdamies Vācijā, līdz beidzot smagie trimdas apstākļi liedza finansiāli turpināt šo darbu. Viņa dzīvā interese izdošanas jomā viņu padarīja par aktīvu atbalstītāju, kad 1953. gadā tika dibināta latviešu kristīgā izdevniecība Sējējs. Tās darbība latviešu draudzēm izrādījās ievērojama, kad tā izdeva daudz teoloģiskus darbus, kā arī publicēja daudzus starpkaru periodu latviešu teologu darbus un celsmes literatūru. Ziemeļamerikas luterāņu baznīcu padome, kurā bija apvienotas latviešu luterāņu draudžu apvienībā Amerikā, iepriekš izdeva Mājas Draugs, kura darbība noslēdzās 1955. gadā. Kopš 1956. gada trimdas latvieši uzsāka izdot paši savu izdevumu Ceļa Biedrs, kurš pastāv arvien.

Tā kā izdevniecība Sējējs neturpināja savu darbību pēc 1967. gada, latviešu draudzes Ziemeļamerikā dibināja savu izdevniecību LELDAA (vēlāk – LELBA, Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca Amerikā) apgāds. Izdevniecības sēdeklis bija Mineapolē un 1968. – 1978. gadā E. Ķiploks bija tās galvenais redaktors. Bez šiem pienākumiem viņš turpināja kalpot draudzē, kur viņa garīgā gana ietekme bija īpaši ietekmīga visā Mineapoles latviešu kopienā. E. Ķiploka tālu sniedzošās intereses par latviešu kristietības attīstību Amerikā bija minama visus 1960.-tos gadus un arī vēlāk. To skaidri liecina, piemēram, E. Ķiploka dzīvā iesaiste citu lietu starpā jaunās latviešu dziesmu grāmatas sastādīšanas komitejā.

Latviešu kristieši turpināja izbaudīt savu Baznīcas Kalendāru, kas 1949. gadā uzsāka savu regulāro ceļu pie lasītāja un turpināja to cauri gadiem. E. Ķiploks bija viens no šī kalendāra visaktīvākajiem līdzdarbiniekiem. Viņa darbošanās bija veltīta arī baznīcas dziesmas jomā, viņam ne vien sarakstot himnas, bet arī tās tulkojot no svešvalodām. Viņa ietekmīgā loma jaunās dziesmu grāmatas radīšanā latviešiem trimdā ir nepārprotama arī no apstākļa, ka viņš veica pētījumu latviešu korāļiem, rakstot īsus rakstus un ziņojumus par to autoriem. 1992. gada Dziesmu grāmatā (2.izdevums 1995. gadā) ir 13 E. Ķiploka sarakstītas vai tulkotas dziesmas.

E. Ķiploks arī bija iesaistīts 1974. gada Glika latviešu Bībeles, pirmā faksimila izdevuma veidošanā. Pirmās Bībeles latviešu valodā datēšana arvien nav pilnīgi droši zināma, jo Jaunās Derības titullapā dots 1685. gads, kamēr Vecā Derībā ir izdota 1689. gadā. Visas Bībeles izdevums savukārt bija ne ātrāk kā 1691.gadā, vai 1692. (vai pat 1693. gadā). No 1500 eksemplāru lielā tā laika metiena ir saglabājies neliels skaits dažādās Eiropas un ASV bibliotēkās un privātajās kolekcijās. 1974. gada faksimilizdevums tika iespiests 500 eksemplāros un bija 350 labvēļu finansēts.

Tomēr visievērojamākais E. Ķiploka veikums, saglabājot latviešu kultūru, bija latviešu baznīcas vēstures tradīcijas saglabāšana un attīstīšana trimdā. 1950.-to gadu vidū, kad Rīgā tika atsākta luteriskās baznīcas garīdznieku sagatavošana, gandrīz neko nevarēja novirzīt kritiskai baznīcas vēstures pētniecībai, jo režīms neatzina baznīcas vēsturi par akadēmiskas disciplīnas paveidu. Pat garīdznieki ar dotībām akadēmiskai darbībai, nevarēja atlicināt laiku, jo ārkārtīgi nepieciešama bija viņu aktīva iekļaušanās draudzes darbā. Tādējādi, baznīcas vēstures pētniecība Latvijas PSR un pārējās okupētajās Baltijas valstīs tika mērķēta uz tādiem pašsaprotamiem jautājumiem, kā cilvēces vēstures kristīgās baznīcas „reakcionārā loma” – Viduslaiku inkvizīcija, krusta kari un Galileo Galilejs! Tad, kad neliela uzmanība tika veltīta baznīcas vēstures izpētei Latvijā, to veica vēsturnieki, kuri, ja arī nebija „karojošā ateisma” pārstāvji, bija pārliecināti marksistiskās filozofijas un zinātniskās pieejas pārstāvji, vai nemeklēja citu risinājumu kā pieslieties marksismam atbilstošiem uzskatiem.

Tomēr E. Ķiploks apkopoja ievērojamu ziņu daudzumu, kas saistītas ar latviešu baznīcas vēsturi un tās avotiem. Viņa kolekcijas iekļauj nozīmīgu literatūru, kuru ar kritiskā pieejā trenētu skatu, viņš bija spējis atlasīt pētniecības jomā. Viņa apkopojumu nozīmīgais auglis bija 1960. gadā dibinātais pētnieciskais Latvijas baznīcas vēstures arhīvs. 1978. gadā Amerikas latviešu trimdas draudzes apstiprināja šī arhīva lietošanas noteikumus un E. Ķiploks tika nozīmēts par arhivāru ar profesoru Paulu Lazdu kā palīgu. Sākotnēji arhīvs atradās Ķiploka mājās Blūmingtonā (Bloomington, MN). 1990.-to gadu sākumā tas tika pārvietots uz daudz plašākām latviesu luterņu Ciānas draudzes telpām Čikāgā. Pirmā arhivāre bija Anna Tremanes kundze, viņu nomainīja arvien vēl strādājošais Juris Pūliņa kungs.

Uz arhīvu pārvietoja arī Ziemeļamerikas trimdas draudžu apkopotos materiālus. Latvijas baznīcas vēstures arhīva (Archive of Latvian Church History, ALCH) izveidošana ir neiedomājami nozīmīgs kultūras darbs, īpaši paturot prātā tā tapšanas pēc 2PK trimdas kontekstu. Igauņu luterāņu trimdā, atbilstoši uz šo brīdi pieejamai informācijai, nav bijuši spējīgi nodibināt savu arhīvu.

Ķiploks kā baznīcas vēstures pētnieks

Ar Edgaru Ķiploku kā atbildīgo, izdevniecībā Sējējs uzņēmās izdot, līdzās garīgām grāmatām, nepārspējamus baznīcas vēstures darbus. Jau tālajā 1947. gadā, E. Ķiploka atkārtotā redakcijā iznāca Dzimtenes baznīcas vēsture. Šis Ludviga Adamoviča klasiskais darbs, kas iepriekš tika izdots 1927.gadā, par spīti nelielajiem izmēriem turpina kalpot kā visievērojamāko vispārējo Latvijas baznīcas vēstures apskatu. Vēloties sekmēt Adamoviča uzsākto virzienu pat pēc viņa aiziešanas mūžībā, E. Ķiploks turpināja viņa darbu izdevniecību ASV. Tādējādi Sējējs kā atsevišķu darbu 1961. gadā publicēja Adamoviča izvērsto rakstu - Latvijas baznīcas vēsture. Šis raksts 1934. – 1935. gadā sākotnēji tika Adamoviča uzrakstīts kā ašķirklis visaptverošajā Latviešu konversācijas vārdnīcā. Trimdas latviešu draudzes varēj lietot šos darbus savai ticības mācībai skolās un draudžu locekļiem tā, lai jaunās trimdā dzimušās un izskolotās trimdinieku latviešu paaudzes varētu iegūt informācijas bagātu skatu par savu Tēvzemi.

Ludviga Adamoviča izvērstais doktora darbs ar nosaukumu Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710. – 1743. tika pārpublicēts 1963. gadā, iepriekš Rīgā tas tika izdots trīsdesmit gadus iepriekš, 1933. gadā, pēc tā apstiprināšanas 1929. gadā. Tas ir liela apjoma darbs, viens no pirmajiem pabeigtajiem pētījumiem Latvijas nacionālajā baznīcas vēsturē. Pirmais garās monogrāfijas apskates subjekts bija tā laika Vidzemes baznīcas administrācija, izveidota atbilstoši Zviedrijas luteriskās baznīcas likumiem, jo šis novads bija atradies zviedru pārvaldē. Adamovičs arī iedziļinājās Vidzemes apstākļos pēc Lielā Ziemeļu kara 1700. – 1710., aprakstot situāciju zemē, kas bija cietusi no drausmīgas postīšanas un liela daudzuma iedzīvotāju zaudējuma kara laikā. Adamovičs turpināja aprakstu par Vidzemes garīdzniecības stāvokli, par skolu sistēmu un Vidzemē izdoto garīgo literatūru, draudžu dzīvi un to locekļu sadzīves apstākļiem. Adamovičs arī pētīja luteriskās kultūras un paražu ietekmi uz Vidzemes mājsaimniecību dzīves ritumu. Apjomīgais darbs noslēdzas ar garāku nodaļu par Brāļu draudžu kustības iesākumiem Vidzemē.

1978. gadā E. Ķiploks atkārtoti laida klajā trīs mazākus Adamoviča darbus. Viena no tiem izdošanu, kuru sauca Raksti par Latvijas baznīcas vēsturi, ASV latviešu baznīca finansiāli atbalstīja. Pētījumu krājums sastāvēja no trim nozīmīgiem pētniecības apskatiem. Divi raksti – Latvieši un katoļu baznīca un Latvieši un evaņģēliskā baznīca – oriģināli 1930. gadā tika publicēti cienījamajā rakstu apkopojumā Latvieši I. Trešais pārpublicējums – Latviešu brāļu draudze dzimtbūšanas laikos sākotnēji 1934. gadā tika publicēts krājumā Latvieši II. Šis raksts bija viens no vairākiem pētījuma apskatiem, kurus Adamovičs publicēja par Brāļu draudzes kustību Vidzemē.

Piektais E. Ķiploka pārpublicējums par Latvijas baznīcas vēsturi bija Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes apskats līdz 1939. gadam – Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte 1919. – 1939., kuru Adamovičs bija sagatavojis LU vēstures apskatam 1939. gadā. Šī 1981. gada pārpublicējuma finansētājs bija latviešu baznīcas ASV izdevniecība LELBA Apgāds. Šim izdevumam Ķiploks pievienoja pielikumu, kurš stāstīja par Teoloģijas fakultātes vēsturi 2 PK laikā.

Šos pārpublicējumus E. Ķiploks neveica tikai un vienīgi godinot profesora Ludviga Adamoviča īpašos dzīves garumā veiktos darbus. E. Ķiploka pārpublicētie raksti piedāvāja trimdas latviešiem iespēju uzzināt par savām saknēm gan Latvijas baznīcas, gan arī vispārējā Latvijas vēsturē. Šie darbi bija par paraugu pētniecībai baznīcas vēsturē. Dažas no šīm grāmatām nonāca okupētajā Latvijā, kur šāda veida zinātniskie darbi nebija nemaz iespējami.

E. Ķiploks arī pats pamatā strādāja pie pētījumiem Latvijas baznīcas vēsturē, lai arī ir rakstījis par vispārējo vēsturi. Tā 1939. gadā viņš publicēja prāvesta Kārļa Kundziņa (1850. – 1937.) biogrāfiju. Nelielā grāmatiņa – Pārvests Kārlis Kundziņš. Tautas un draudzes darbinieks – bija stāstījums par ievērojamā garīdznieka dzīvi un darbiem, par ietekmīgu personu, kas strādājis Latvijas nacionālajai atmodai. 2 PK un trimdas gadi samazināja E. Ķiploka publicistisko darbību, kaut arī viņš turpināja pētniecisko aktivitāti šajā laukā.

„Dzimtenes draudzes un baznīcas”, publicēta 1987. gadā, neapšaubāmi ir pamatakmens E. Ķiploka baznīcas vēstures pētniecībā. Ievērojamais, 519 lpp. aptverošais darbs, kuru izdeva jau minētais LELBA Apgāds, ietver sevī pamatinformāciju par evaņģēliski luteriskās baznīcas dievnamiem un 279 vietējām draudzēm ar sīkāku informāciju par katru prāvesta iecirkni. Lai arī nav šaubu, ka E. Ķiploks baudīja iespēju apzināt agrāk apkopotu informāciju par draudzēm, tomēr viņa apkopojošais darbs ir izcils.

Turklāt ir jāpatur prātā, ka E. Ķiploks veica šo darbu ASV - tālumā no Latvijas. Strādājot Ņujorkas Ūnijas/Apvienotā Teoloģiskā semināra bibliotēkā (Union Theological Seminary, NY) E. Ķiplokam bija pieeja materiāliem no visas pasaules. Dažus materiālus viņam sagādāja latviešu mācītājs Ņujorkā Richards Zariņš, kurš bez informācijas apkopošanas pats arī veica kādus pētījumus baznīcas vēsturē. Austra Liepiņas kundze Lielbritānijā un Laimdota Niedras kundze Zviedrijā tāpat nodeva materiālus, kuras tās bija vākušas. Daži materiāli E. Ķiplokam bija pieejami no Marburgas un Lineburgas (Lüneburg) arhīvu krātuvēm.

Grāmata ir viena no pamatdarbiem tiem, kas nodarbojas ar Latvijas baznīcas vēstures pētījumiem, kā arī noderīga informācijai par vietējām draudzēm un baznīcas darbiniekiem. Noderīga ir pievienotā statistika par draudzēm 1938. gadā, kā arī informācija par atjaunošanas darbu pakāpēm katrai draudze un pieraksti par altārgleznām. Visām draudzēm grāmatā ir neliels apraksts, bet attēlu iegūšana ir kalpojusi par iemeslu lielai daļai grūtību.

Tomēr jāpiezīmē, ka darbam ir arī nepilnības. Pamatā, garīdznieku saraksts nepārsniedz 1944. gadu, tāpēc ka, pašsaprotami, E. Ķiplokam nebija iespēja veikt pētījumu okupētajā Latvijā. Pat 1980. gados precīzas informācijas iegūšana par garīdzniekiem no okupētas Latvijas Blūmingyonā nemaz nebija viegla. 1988. gadā E. Ķiploks saņēma īpašu balvu no Vācijā bāzētās Baltijas vēstures komisijas (Baltische Historische Komission). Tā viņam bija nozīmīga atziņa par visas dzīves garumā veikto darbu, kuru E.Ķiplokam piešķīra nozīmīgi vācbaltiešu vēstures pētnieki.

1993. gadā tika ASV publicēts vēl viens ļoti nozīmīgs un Latvijas baznīcas vēstures pētniecību veicinošs darbs. Grāmata ar nosaukumu Taisnības dēļ vajātie - Luterāņu mācītāji ciešanu ceļā ietvēra nelielas biogrāfijas vai pamatinformāciju par 59 latviešu garīdzniekiem, kurus ieslodzīja vai notiesāja komunistiskais vai nacionālsociālistiskais režīms pēc 1940. gada. Turklāt, grāmatā apkopota informācija par garīdzniekiem, kas cieta asinsliecinieka nāvi 1905.gada revolūcijā, kā arī 1 PK noslēgumā (1918. – 1919.). Ķiploks dod arī ieskatu latviešu garīdznieku likteņos, kas palika Krievijā pēc 1917. gada. Īpaši interesanta ir īsā mācītāja Pētera Kamola (1880. – 1948.) biogrāfija, kurš Latvijā atgriezās 1933. gadā.

E. Ķiplokam bija pieejami daži materiāli no Latvijas, kurus viņš varēja iegūt no cietušo mācītāju ģimenēm. Tomēr 1993. gadā viņš nav izmantojis informāciju no represīvo iestāžu arhīviem, kas šobrīd ir izvietoti Latvijas Valsts Arhīvā. Ķiploks arī paļāvās un nelielu daudzumu citu oficiālo arhīvu. Šīs minētā darba nepilnības ir minētas manā darbā – Baznīca Staļinisma žņaugos: Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca padomju okupācijas laikā no 1944. līdz 1950. gadam (2009, angļu valodā grāmata iznāca 1997. gadā ar nosaukumu – Church under the Pressure of Stalinism. The development of the status and activities of the Soviet Latvian Evangelical Lutheran Church). E. Ķiploka grāmatas lielākā vērtība ir goda došana nomocītajiem garīdzniekiem, tomēr tā ir un arī būs gaužām labi lietojama nākotnes pētniekiem, kuri vēlas rast izziņas oriģinālajos avotos.

Trešais īpaši nozīmīgais E. Ķiploka darbs, kad viņš jau bija sasniedzis ievērojamu vecumu – Profesors Voldemārs Maldonis. Dzīve, darbs, laikmets. Šī biogrāfija apraksta LU profesoru, kurš līdzās Ludvigam Adamovičam varētu būt atstājis lielu ietekmi arī uz pašu Ķiploku. LU TF sistemātiskās teoloģijas profesors Voldemārs Maldonis (1870. – 1941.) bija Latvijas nacionālās atmodas vēlīnā posma atbalstītājs, bet viņam arī bija ievērojama ietekme uz visu Latvijas sabiedrību. Teoloģiski Maldonis diezgan tieši atbalstīja Adolfa Harnaka liberālismu un viņa 1921. gada doktora darba pētījuma objekts bija Šleiermahers (Schleiermacher). Maldonis bija liberāls reliģijas filozofs, tomēr par spīti tam, viņš vēlējās ņemt aktīvu līdzdaļu luteraņu baznīcā un atbalstīja Brāļu draudzes kustību. Viņa pētniecības interese fokusējās uz latviešu autoru reliģisko pasauli, viņš radīja latviešu reliģijas filozofijas skolu. Viņa skolnieku skaitam piederēja tādi pētnieki kā profesors un īslaicīgs (1968.gadā) Latvijas luterāņu baznīcas arhibīskapa vietas izpildītājs Alberts Freijs (1904. – 1968.) un vēlākais Somijas Abo (Turku) universitātes profesors Haralds Biezais (1909. – 1995.).

E. Ķiploks Maldoņa biogrāfiju uzrakstīja 1940. gadu sākumā, kā rakstu paredzētu Maldoņa un arhibīskapa Teodora Grīnberga apkopotai grāmatai. Padomju okupācija un kara grūtie gadi darba publikāciju aizkavēja. Profesors Maldonis aizgāja mūžībā 1941. gadā un arhibīskapu Grīnbergu aizveda uz Vāciju 1944. gadā. Kad arī Ķiploks 1944. gadā devās uz Vāciju viņš atstāja manuskriptu Latvijas Valsts arhīvā. Viņam par lielu pārsteigumu, tas tur bija saglabāts cauri komunisma gadiem. Ķiploks varēja to atgūt, veicot papildus pētījumu 1990.tajos gados. Visbeidzot, grāmata piedzīvoja publicēšanu ASV 1995. gadā. Par spīti 55 gadu garajam sagatavošanas laikam, grāmata būtu uzskatāma vairāk par iedvesmu dziļākam pētījumam Maldoņa dzīvē un darbos, nevis pēdējam vārdam par šo cilvēku. Sākotnējais E. Ķiploka manuskripts šai grāmatai arvien ir saglabāts un pieejams Latvijas Nacionālās bibliotēkas manuskriptu kolekcijā. Pati Maldoņa nelielās biogrāfijas pabeigšana bija ievērības cienīgs 87 gadus vecā E. Ķiploka sasniegums.

Bez jau minētajiem darbiem E. Ķiploks ir publicējis dažas grāmatas ar vērtīgu informāciju baznīcas vēsturei, par spīti tam, ka tās nav uzskatāmas par pētnieciskiem projektiem. 1990. gadā izdotā Nāc man līdz! ir 36 latviešu mācītāju pārdomas par savu garīgo izaugsmi un aicinājumu kalpošanas amatā. Okupētajā Latvijā kalpojošo mācītāju „liecību apraksti” ir īpaš vienreizīgas liecības baznīcas vēsturei. Šim darbam ir paliekoša vērtība pētījumos par 20.gadsimta latviešu garīgumu vai reliģisko domu vēsturē.

Vēl 1997. gadā E.Ķiploks publicēja grāmatu Gaišā debesmala, kuru veido stāsti, lielākoties saistīti ar Latvijas baznīcas vēsturi. Visievērojamākais jau daudzu gadu nastu nesoša teologa spēju pierādījums bija E.Ķiploka sarakstītā grāmata par godu Jānim Matulim (1911. – 1985.) Sējējs un Pļauja. Šo grāmatu izdeva LELB izdevniecība Svētdienas Rīts un E. Ķiploks to rediģēja kopā ar mācītāju Jāni Vasku.

Bez tiktāl minētajiem darbiem, E. Ķiploks publicēja vairākus nelielus darbus par Latvijas baznīcas vēsturi, kultūru un sabiedrību, kā arī avīžrakstus. Īpašas ievērības cienīgi ir tas, ka viņš ir sarakstījis lielu skaitu īsāku rakstu par Latvijas baznīcā, kultūrā un sabiedrībā ietekmīgiem cilvēkiem. Iespējams, ka E. Ķiploks to ir darījis, lai nodotu tālāk latviešu nacionālo un kultūras mantojumu latviešiem trimdā. Turklāt E. Ķiploks arī ir publicējis materiālus garīgai dzīvei un celsmes rakstus. Kā iepriekš minēts, bez dziesmu tekstu sarakstīšanas, viņš bija iesaistīts arī Latvijas kristietības muzikālā mantojuma apzināšanā, kā arī iesaistījies korāļu rakstīšanā.

Kā piemēru E. Ķiploka rakstiem par baznīcas vēsturi, atzīmējama ir rakstu sērija - Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca 1918. – 1968. publicētu žurnālā Ceļa Biedrs. Šis darbs arvien ir noderīgs vispārējs apskats par minēto posmu Latvijas baznīcas vēsturē.

E. Ķiploks parasti balstījās uz ļoti lielu daudzumu informācijas, kuru viņš bija apkopojis. Šis lielais apjoms protams rezultējās, darbu apkopošanas versijās un sarakstos, tā vietā, lai dziļākā analīzē kritizētu avotus, uz ko viņa neapšaubāmās spējas būtu bijušas pietiekošas. Tomēr, viņa piesardzība izdarīt secinājumus no pieejamā informācijas apjoma varētu būt vietā, jo toreiz arhīvi Latvijā viņam nebija pieejami. Par spīti pieejamo materiālu un dokumentu ierobežotībai, E. Ķiploks atstāja ievērojamu liecību par savām pētnieka dotībām saviem sekotājiem. Primāro avotu trūkums viņa dzīves visradošākajā laikā nebija vienīgais viņa akadēmiskās darbības apgrūtinājums. Tā kā E.Ķiploks publicēja savus ievērojamākos pētījumus un materiālu apkopojumus 60 līdz 87 gadu vecumā, ir labi saprotams, ka par spīti tam, ka tie ir nobrieduša pētnieka dzīves garumā tapušie augļi, tie nevar būt vislabākās radošās enerģijas augļi, kas E. Ķiplokam piemita agrāk.

E. Ķiploka darbi kļuva arvien vairāk pazīstami okupētajā Latvijā Atmodas (1986. – 1991.) laikā un, īpaši, atjaunotajā Latvija kopš 1991. gada. 1996. gadā E. Ķiploks pirmo un pēdējo reizi apmeklēja Latviju kopš Latvija atguva neatkarību un tikai trīs gadus vēlāk, 1999. gada 2. augustā, Mineapolē viņš tika aizsaukts mūžībā. Latvijas Zinātņu akadēmija piešķīra E. Ķiplokam vēstures goda doktora grādu piecus gadus pirms nāves.

"From Riga to Minneapolis, USA"
Edgars Ķiploks (1907–1999) a culturally influential researcher of Latvian Church History

Edgars Ķiploks, (1907-1999) Lic.theol.,PhD h.c. in history, was one of the most well-kown Latvian theologians of the 20th century. The multiple traces of his work and life are evident both in Latvia and among the Latvian exile communities around the world. Ķiploks created a strong foundation for the research into Latvian Church History with his post-WW II work, not only by researching and writing extensively but also by collecting an large amount of data. While Ķiploks was actively involved in creating the 'memory' of Latvian Church History in the USA, the Communist regime in Riga was simultaneously tearing down all forms of academic theology in Latvia.

Edgars Ķiploks was born in Riga on April 3, 1907. His first choice of an academic field was economics, but theology gained the upper hand in 1928. Ķiploks obtained his MA in theology (corresponding to a Licentiate's degree) in 1937, and later that year he was ordained by Ādolfs Kundziņš, the Regional Dean of Riga. Ķiploks' academic talents and the high level of energy he devoted to research were apparent early on. Thus, he was probably the only student of theology in the University of Riga in the 1930's to subscribe to the well-known journal RGG. Ķiploks' MA paper in church history dealing with the development of Latvian Cathechisms was awarded with an honorary prize in 1930. Professor Ludvigs Adamovičs (1884-1942) invited him to work as the Assistent in church history and the librarian in the theological faculty in 1932.

In the 1930's, Ķiploks was actively involved in the discussion in several newspapers, as well as inSvētdienas Rīts, the paper of the Lutheran Church. He was particularly active in writing to theUniversitās, the academic paper, and he worked in the paper as an editor in 1930-1934 and as the editor-in-chief in 1934-1935. Ķiploks was also in charge of the publishing of course books, which had been instigated by the Studentu Padome, the council of Latvian university students. The guidebook of university studies (Vadoni LU studentiem) was edited by him since 1932. Later, from 1936 onwards, this was called the Calendar of Students (Studentu kalendārs). Since the age of 19, as a student of economics, Ķiploks had been involved in the Latvia Fraternity, and this involvement of his continued into old age. His patriotic and nationalistic ideals were to govern his entire life and work.

The Soviet occupation and the Stalinist terror changed the lives of many Latvians in 1940-1941. Ķiploks' colleague, Professor Ludvigs  Adamovičs, together with his family, was imprisoned on June 13-14, 1941, during the Night of Terror, and was forced to face deportation inside the Soviet Union. Professor Adamovičs received a death sentence for his 'crimes' against the Soviet regime and he was shot in Solikamsk in the summer of 1942.

One of the most prominent figures in independent Latvia, Professor Ludvigs Adamovičs made a two decade long contribution that extended from theology to the social and cultural life of his country. During his career between the two world wars, Adamovičs created a national intepretation of Latvian church history.

It is difficult to estimate the effect that Professor Adamovičs and his tragic fate had on the later vision of Ķiploks, as a young researcher of church history. It is possible that the tragedy contributed to the level of energy with which he fought for Latvians as a nation and for her church in the decades of his exile. It any case, it must be said that ever since Professor Adamovičs was deported, Ķiploks was the most well-known academic researcher of church history in Latvia. When the German occupation reinstated the theological  faculty as a 'university college' in 1943-44, Ķiploks was, self-evidently, appointed as the lecturer of church history. During the German occupation, Ķiploks  was also employed as the managing director by Latvju Grāmata, a publishing house, and as the editor-in-chief of the journal Latvju Grāmatnieks.

When the Soviet Red Army was approaching Latvia in the autumn of 1944, Ķiploks joined the enormous wave of refugees fleeing to Germany. Hitler's Germany bombed by the Allied offered difficult and almost chaotic circumstances for the Baltic immigrants in the refugee camps. Many Latvian right-wing or Social democrat figures of public life, such as several ministers, were facing two definitely clear options: Siberia or an escape to the West.

Rev Edgars Ķiploks worked at first in Berlin in 1944, organising the work of the Latvian parishes in exile there, and, for a short time, as the secretary of Archbishop Teodors Grünbergs. Later, Ķiploks lived in Augustdorff near Detmold, serving the Latvian refugees as their minister. Since 1948, the Lutheran World Federation was his employer, as he continued his work among the refugees. Ķiploks emigrated to the USA in 1950.

The 1950's was a busy time for Edgars Ķiploks. The Baltic immigrants had arrived in North America nearly empty handed, and sheer hard work and some help from the Americans enabled them to rebuild their lives. Until 1958,  Ķiploks was employed by the American Evangelical Lutheran Church (AELC) as the minister of immigrant Latvian parishes particularly in South and North Dakota, Montana, and Wyoming, mostly residing in Sioux Falls, SD, at the time, but moving to Minneapolis in 1954. When the American support for the Latvian parishes ceased in 1958, Ķiploks failed to find a suitable position in an American church, as he did not wish to work in purely American parishes and was not able to find a more suitable position. Ķiploks decided to continue to work among Latvians as before, but now without pay. From the early 1960's till 1978, Ķiploks was employed by the Latvian Jesus Parish in Minneapolis, serving Latvians also in the Prairie States and in Iowa throughout the 1960's.

The exiled Ķiploks cherishing the Latvian cultural heritage

The exiled Latvians began to republish their academic paper Universitās in 1954, and  Ķiploks was one its contributors. While working among Latvians as their minister in South and North Dakota, Montana, and Wyoming, Ķiploks also edited their Latvian church paper Avots Prērījā (A Spring at the Prairie) in 1951-1956.

Even during his time in Germany, Ķiploks had been involved in publishing, although the difficult circumstances among the refugees finally made it financially impossible for him to continue the work. His vivid interest in publishing made him an active supporter when the Latvian Christian publishing house called Sējējs (The Seed Thrower) was founded in 1953. Its significance for the Latvian parishes proved to be great, as it published plenty of works of theology, and posthumous works by theologians from the period of Latvian independence, as well as devotional Latvian literature. Mājas Draugs (the Friend of the Home), had previously been published by the council of North-American Lutheran churches, called the American National Council Latvian, but they ended this in 1955.  Since 1956, the exiled Latvians began to publish a paper of their own, Ceļa Biedrs (A Friend for the Journey), and the paper continues to be published even today.

Since the publishing house Sējējs was no longer active after 1967, the Latvian parishes in North America established a publishing firm of their own called Publishing House LELDAA (later LELBA,Latvijas evaņġēliski-luteriski baznīca AmerikāApgads. The main office of the firm was located in Minneapolis, and besides working as the editor-in-chief of the firm in 1968-1978, Ķiploks continued to serve as a parish minister, and his  role as the spiritual shepherd was particularly significant within the Latvian community in the Minneapolis region. His far-reaching interest in the development of Latvian Christianity in America was evident all through the 1960's, as well as afterwards. This was clear, for example, from his active involvement, among other things, in the committee that compiled the new Latvian hymnal.

Latvian Christians in exile continued to cherish their Church Calendar (Baznīcas Kalendārs), which began to be regularly published in America from 1949 onwards, and Ķiploks was one of its most active contributors. His writing activity was also directed to hymnology, as he not only wrote hymns but translated them into Latvian as well. His prominent role in the creation of the new hymnal of the Latvians in exile (Dziesmu grāmata) is clear also from the fact that he did research into the history of Latvian hymns, writing short articles and reports about their writers. The 1992 Latvian Lutheran hymnal has 13 hymns that have either been written or translated by Ķiploks.

Ķiploks was also involved in the publishing of the 1974 issue of the Latvian Bible, the first facsimile one. The dating of the first Latvian Bible is still unclear, as the title page of the New Testament has the year 1685, whereas the year printed in the Old Testament is 1689. The printing of the entire Bible was, however, finished as late as in 1691, or in 1692 (or maybe even in 1693). Out of the total 1,500 copies printed at the time, a small number has been preserved by libraries or private individuals in Europe and the USA. The 1974 facsimile reprint consisted of 500 copies, and it was financed by 350 sponsors.

The most prominent deed preserving Latvian culture that Ķiploks was engaged in was, however, that he preserved and developed in exile the tradition of Latvian church history.  In the middle of the 1950's, when the education of ministers began in Riga by the Lutheran Church, hardly any resources could be delegated to the critical research in church history, as the state did not recognize church history as a form of scientific research. Even the ministers with academic talent could spare no time for it as their active involvement in parish work was so much in demand. Consequently, the research in church history in Soviet Latvia and other Baltic countries was focused on such self-evident issues as the 'reactionary role' of the Christian Church in human history, the Inquisition of the Middle Ages, the Crusades, and Galileo Galilei! When a few moments were devoted to church history in Latvia, it was carried out by researchers of history who were, if not 'fighting for atheism', nevertheless either possessed a deep conviction of Marxist philosophy of science, or saw no other option than to align their views according to Marxist principles.

Ķiploks, instead, compiled an extensive collection of data concerned with Latvian church history and recollections. His collections include relevant literature, and with a trained eye in criticism of research, he was able to focus on the important issues in the field. The greatly significant fruit of his compilation was the research archive of Latvian Church History founded in the summer of 1960. The rules of the Archive were approved by the Latvian American refugee parishes in 1978, and Ķiploks was nominated as the Archivist, whereas Professor Pauls Lazda was appointed as his assistant. The Archive was initially situated in Ķiploks' home in Bloomington (MN), but it was moved to the extensive premises of the Latvian Lutheran Zion parish in Chicago (IL) in the early 1990's. The first archivist in Chicago was Ms Anna Treimane, and she was succeeded by Mr Juris Pūliņš who is still in charge.

The material compiled by the exile parishes in North America was also moved to the Archive. The creation of the Archive of Latvian Church History (ALCH), particularly in the circumstances prevailing in the post-WW II conditions in exile, was an enormous cultural effort. The Estonian Lutherans in exile have not, as far as present-day information is accurate, been able to establish an archive of their own.

Ķiploks as a researcher in church history

With Ķiploks in charge, the publishing house Sējējs undertook to publish, besides religious books, a number of outstanding works of church history. As early as in 1947, Dzimtenes baznīcas vēsture(The Church History of the Fatherland) had been re-edited by

Ķiploks in Germany. This classic work by Ludvigs Adamovičs that had previously been published in Latvia in 1927 continues to be, despite its small size, the most eminent general presentation of Latvian church history. In order to advance the path of Adamovičs' works even after his death, Ķiploks continued to publish his writings posthumously in the USA. Thus, Sējējs published, as a separate monograph, Adamovičs' extensive article on Latvian church history called Latvijas baznīcas vēsture in 1961. The article had originally been written by Adamovičs as a contribution to the comprehensive Latvian Encyclopedia that was published in 1934-1935. Latvian exile parishes were able to use these works for their religious teaching of school children and other parishioners, so that the new Latvian generations born and bred in exile could gain an informed perspective of the Old Country.

Adamovičs' extensive doctorate thesis called Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710-1743 (The Church in Livonia and the Latvian peasant in 1710-1743) was republished in 1963. It had previously been printed in Riga in 1933, thirty years earlier, after its approval in 1929, and it is a massive work, one of the first accomplishments of research into Latvian national church history. The first subject of the long monograph was the type of administration of the church in Livonia, which, at the time, had followed the rules of the Lutheran Church in Sweden, as the region has been under Swedish rule. He also delved into the situation in Livonia after the Great Northern War in 1700-1710, depicting the state of the area that had suffered severe distruction and a great number of civilian casualties during the war. Adamovičs continued by reporting about the position of the clergy in Livonia, about the school system and the religious literature published in the region, and the development of parish life at the level of the parishioners. He also did research into the influence of Lutheran customs and culture on the home lives led by the Livonian people. The monograph ends with a lengthy chapter dealing with the arrival of the Herrnhutian movement in Livonia.

Adamovičs' three minor papers were reprinted by Ķiploks in 1978. One of them called Raksti par Latvijas Baznīcas vēsture was sponsored by the Latvian Church in America, and it consisted of three important research reports. The articles Latvieši un katolu baznīca (The Latvians and the Catholic Church) and Latvieši un evaņġeliska baznīca (The Latvians and the Evangelical Church) had originally been published in a prominent collection of  research papers called Latvieši I  (The Latvians I) in 1930. The third reprinted paper was called Latviešu brālu draudze dzimtbūšanas laikos (The Latvian Brotherhood Parish during the slavehood [of the peasants]) and it had previously been published inLatvieši II in 1934. The paper was one of the several research reports written by Adamovičs about the Herrnhutian movement in Livonia.

The fifth work on Latvian church history reprinted by Ķiploks was the history of the theological faculty in Riga (Latvijas universitātes Teoloġijas fakultāte 1919-1939) that Adamovičs had written for the history on the University of Latvia published in 1939.  LELBA Apgads, the publishing house of the Latvian Church in America, was the sponsor behind the reprint that took place in 1981. Ķiploks wrote an amendment to the work, which recounted the history of the Riga faculty during the WW II (1939-1944).

Ķiploks did not do the reprinting simply to honour the outstanding life-long work carried out by Professor Ludvigs Adamovičs. The works that Ķiploks reprinted offered the exiled Latvians the chance to learn about their roots both concerning the Latvian Church as well as their national history. The works were also models of how to do research in church history, and some of the books did travel to Soviet Latvia where publication of works of this kind was an impossibility.

Ķiploks himself did also do research mainly into Latvian church history, although he did also do some writings on general church history. Thus, as early as in 1939, Ķiploks published the biography of Dean Kārlis Kundziņš (1850-1937). The small monograph (called Pravests Kārlis Kundziņš. Tautas un draudzes darbinieks, Dean Kārlis Kundziņš, the hardworking labourer for the people and the parish)was an account of the life and deeds of a prominent minister and an influential figure who worked for the national awakening of Latvia. The war and the refugee years did slow down Ķiploks' activity in  in publishing, even though he did continue to do research through out the period.

Dzimtenes draudzes un baznīcas (The parishes and the churches in the fatherland) published in 1987 is, undoubtedly, the foundation stone of the research Ķiploks did in church history. The massive opus amounting to 519 pages was published by the previously mentioned LELBA Apgads, and it has the basic information about the Evangelical-Lutheran church buildings and 279 local parishes, with each deanery accounted for. Ķiploks has, without any doubt, been able to profit from earlier lists of parishes, but the compiled work is, nevertheless, a prominent one.

It must also be remembered that he did all this in the USA, away from Latvia. Working in the library of the Union Theological Seminary in New York, he was,however, able to have access to material from all over the world. Some material was given to him by Rev Richards Zariņš, the minister for the Latvians in New York, who, besides compiling data, had also done some research in Latvian church history. Ms Austra Liepiņa from the UK and Ms Laimona Niedra from Sweden did also donate the data they had been collecting, and some material was available from the Marburg and Lüneburg collections.

The book is one of the basic works for those doing research in Latvian church history, but it is also useful for local parishes and the employees of the church. The statistics about the parishes in 1938, as well the records concerning the stages of construction for each church and the records of altar paintings are all valuable. All parishes have a short description in the book, and acquiring the photos has taken a great deal of trouble.

The work does have its flaws, though. The list of the ministers does not generally extend beyond 1944, as Ķiploks did not, self-evidently, have a chance to do research in Soviet Latvia. Even in the 1980's, obtaining precise lists of ministers from Riga to Bloomington, USA could not have been a simple matter. In 1988, Ķiploks received a special prize from The Commission of Baltic History(Baltische Historische Komission) that operates in Germany. This significant recognition was awarded for him for the work he had carried out throughout his entire life, and it was given to him by eminent Baltic German researchers of history.

Another major work promoting basic research in Latvian church history was published in the USA in 1993. The book is called Taisnības dēl vajātie. Luteraņu mācītāji ciesanu ceļā (Those persecuted for their conviction. The road of sufffering of the Lutheran clergy) and it contains miniature biographies or the basic information on altogether 59 Latvian ministers imprisoned and sentenced by either the Communist or National Socialist totalitarian regimes after 1940. In addition to this, the work has information on the ministers who suffered martyrdom in 1905, the year of the Latvian revolution, as well as at the end of the WW I in 1918-1919. Ķiploks also shows light on the fates of the Latvian ministers that stayed in Russia after 1917. The miniature biography of Rev. Pēteris Kamols (1880-1948), who returned to Latvia in 1933, is particularly interesting.

Ķiploks has been able to profit from some material obtained from Latvia, mainly from the families of the martyred ministers. He has not, hower, used the material that was available in the Procurator's Office in Riga as early as in 1993, and this material is nowadays located in the Latvian State Archive. Ķiploks did also rely on fairly a small number of other official archives. These flaws of the work have, indeed, been paid attention to in my book called 'Church under the Pressure of Stalinism. The development of the status and activities of the Soviet Latvian Evangelical Lutheran Church' (1997). The value of Ķiploks' book is mainly in the honour it pays to the martyred clergy, but, as such, it will be fairly useful for future researchers who wish to delve into original sources.

A third outstanding work of Ķiploks', created by him when he was in his advanced years,  is called'Profesors Voldemārs Maldonis. Dzīve, darbs, laikmets' (Professor Voldemārs  Maldonis. Life, work, period). This biography described the life of another professor in Riga who, similar to Adamovičs, seems to have had an important influence on Ķiploks himself. Voldemārs Maldonis (1870-1941), the Professor of Systematic Theology in the University of Latvia, promoted the Latvian national awakening in its latter stages, but he also had a significant influence on the Latvian society as a whole. Theologically, Maldonis supported Harnackian liberalism fairly straightforwardly, and the subject of his  doctorate thesis published in Marburg in 1921 had been Schleiermacher. Maldonis was a liberal philosopher of religion, but despite this, he wanted to have an active role in the Lutheran church and to support Herrnhutianism. His research interests focused on the religious world of Latvian authors, and he created the Latvian school of the philosophy of religion. Maldonis' students include such researchers as Professor Alberts Freijs (1904-1968), the Acting Archbishop of Latvia for a short time in 1968, and Haralds Biezais (1909-1995) who was later appointed Professor in the Åbo Akademi in Finland.

Ķiploks wrote the Maldonis biography as early as in the beginning of the 1940's, as an article intended for a book compiled in honour of Maldonis and Archbishop Teodors Grünbergs. The Soviet occupation and the difficult years of war prevented, however, the publishing of the work. Professor Maldonis passed away in the late winter of 1941, and Grünbergs was taken to Germany in 1944. When Ķiploks left for Germany also in 1944, he deposited the manuscript among collections in the Latvian State Archive. To his surprise, it was preserved there throughout the years of Communism, and he was able to obtain it, to do additional research in the 1990's, and finally publish the work in the USA in 1995. Despite the 55 years of preparation, the work is, however, more of a book of inspiration for deeper research into Maldonis than the last word in the field. The initial manuscript of the Maldonis bibliography drafted by Ķiploks is also still preserved in the manuscript collection of the  Latvian National Library. The completion of the Maldonis miniature biography was a remarkable deed of Ķiploks at the age of 87.

Besides these works, Ķiploks published some books with valuable information on church history, despite the fact they are not proper research papers. "Nāc Man līdz!" (Follow me!) published in 1990 contains the recollections of 36 Latvian ministers about their religious development and calling into ministry. The 'witness reports' of ministers working at the time in Soviet Latvia, in particular, are unique documents in church history. For research in the spirituality of the 20th century Latvians or the history of religious mentalities, this work is one of permanent value.

As late as in 1997, Ķiploks published a book called Gaiša debesmala (The light edge of the sky), which consisted of stories mainly to do with Latvian church history. The most outstanding proof of the capabilities of this aged theologian was, however, the book written by him in the honour of Jānis Matulis (1911-1985) (Sējējs un Pļauja, The Seed Thrower and Growth). The book was published bySvētdienas Rīts, the publishing house of the Latvian Evangelical-Lutheran Church, and it was edited by Ķiploks together with Rev Jänis Vasks.

Besides the works mentioned so far, Ķiploks published several miniature papers on Latvian church history, culture, and society, as well as newspaper writings. It is particularly noteworthy that he wrote a large number of small papers on the influential figures of the Latvian church scene and those of the cultural and social life. His motive for doing this might have been the idea to pass on the Latvian national and cultural heritage of to the Latvians in exile. In addition to all this, Ķiploks also published texts about the religious life and devotional material. As mentioned earlier, besides writing texts, he was involved in the musical heritage of the Latvian Christians by engaging himself in hymn writing.

As an example of Ķiploks' articles on church history, one must mention Latvijas ev. -lut. baznīca1918-1968 (The Latvian Evangelical-Lutheran Church in 1918-1970) published in the journal Ceļa Biedrs. The books is still a fairly useful general presentation of that period in Latvian church history.

Typically, Ķiploks' research focused on the profuse amount data that he had gathered. This great amount of sources resulted, quite naturally, in works of compilations and lists, instead of a more critical analysis of the data, even though his talents would have, undoubtedly, been sufficient for it. His cautiousness in the willingness to draw conclusions from the data may, however, have not been out of place, since the archives of Riga were out of his reach at the time. Despite his limitations, Ķiploks was able to leave a solid picture of his research abilities to those who followed him. The lack of primary sources during his most creative period was not the only academically limiting factor involved. Since Ķiploks published his most prominent research papers and document compilations at the age of 60-87, it is quite understandable that despite being the fruit of a mature and long life devoted to research, the works cannot be the products of the best creative energy that Ķiploks had earlier possessed.

Ķiploks' works have become increasingly well-known in Soviet Latvia during the period of national awakening in 1986-1991, and particularly in the newly independent Latvia from 1991 onwards. In 1996 he made his first and visit to Latvia after his native country regained its independence, and it was only three years later that he died in Minneapolis, USA, on Aug 2, 1999. Five years prior to his death, Ķiploks had been awarded a PhD h.c. in history by the Latvian Scientific Academy.

Teologam Edgaram Ķiplokam būtu 95 gadi

Vija Apinīte

26.03.2002.

© Universitātes Avīze

(http://foto.lu.lv/avize/20012002/13/teologam_.html)

Edgars_Kiploks

Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes mācībspēkam un avīzes “Universitas” līdz-strādniekam Edgaram Ķiplokam 2002. gada 3. aprīlī paliktu 95 gadi. I999. gada 2. augustā viņš aizgāja mūžībā. Edgars Ķiploks Latvijas Universitātē studēja teoloģiju, strādāja par asistentu, bet pēc kara – par Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāju ārpus Latvijas. Viņa baznīcas vēsturnieka darbība turpinājās ASV.

 Students un asistents Universitātē

 Edgars Ķiploks dzimis Rīgā. Jau no bērnības viņu fascinēja baznīcas atmosfēra. Atdarinot mācītāju, zēns sprediķoja. Tiesa gan, sprediķis sastāvēja no viena vienīga vārda “Āmen!”. Skolas gaitas Edgars Ķiploks sāka Viļa Olava komercskolas priekšskolā, izglītību turpināja Tirdzniecības skolā Smiltenē, bet pēc tam - V. Olava komercskolā, kura deva savam laikam ļoti labu izglītību. No skolas gadiem viņam prātā palikusi ticības mācība saskarsmē ar rakstnieku un skolotāju Apsīšu Jēkabu.

No 1926. līdz 1928. gadam Edgars Ķiploks Universitātē studēja tautsaimniecību, no 1928. līdz 1937. gadam - teoloģiju, iegūstot teoloģijas kandidāta grādu. No studijām teoloģijā viņu īpaši saistījis profesora Kārļa Kundziņa ievadkurss “Jēzus dzīve”. Cītīgās studijas, darbība korporācijā un publicista veikums nepalika neievēroti, Universitātes vadība Edgaru Ķiploku nolēma atstāt pie augstskolas sagatavoties zinātniskajai darbībai. Sākumā Edgars Ķiploks bija subasistents, vēlāk jaunākais asistents Baznīcas vēstures katedrā. No 1930. līdz 1934. gadam viņš bija “Universitas” redakcijas sekretārs, bet no 1934. līdz 1935. gadam - atbildīgais redaktors.

Publicista rosme pirmskara Latvijā

Nosaukumu “Universitas” jaunajam preses izdevumam, kas sāka iznākt 1930. gadā, ieteica profesors Kārlis Straubergs. Šim laikrakstam Edgars Ķiploks tikai pirms kara vien deva ap pussimts rakstu un 20 recenziju par vēstures, sabiedriskajiem un studentu dzīves jautājumiem. Līdztekus viņš iesniedza rakstus arī avīzēm “Latvis”, “Ceļš” un “Svētdienas Rīts”.

Galvenie Edgara Ķiploka darbi izdevumā “Universitas”: “Pirmie studētie latvieši”, “Baznīcas loma kara un miera jautājumā”, “Amerikas grāmatniecība”, “Grāmatu izdevēji un grāmatu rūpniecība”, “Prāvesta Dr. K. Kundziņa studiju gadi”, “Statistikas ziņas par mūsu draudzēm”, “Reliģijas un konfesijas skaitļos”. 1932. gada 15. februārī autors aizsāka kultūrvēsturisku rakstu sēriju “Pirmie studētie latvieši”, kuru turpināja 1932. gada 15. martā. 1932. gada 15. maijā viņš veltīja apceri Jurim Alunānam - studentam, bet 1934. gada 1. novembrī rakstīja par brīvības cīņās kritušajiem studentiem.

E. Ķiplokam patika veidot rakstus vairākos turpinājumos, lai iespējami metodiski, sīki un pamatīgi izstrādātu doto tēmu.

1940. gada 27. februārī Edgars Ķiploks “Universitas” publicēja skici “Atmiņu vītne”, kurā atceras, kā tapa “Universitas” 1. numurs un kādi pārdzīvojumi viņam ar to saistās: “Pirmā numura dēļ iekļuvu lielās nepatikšanās. Biju parakstījies par atbildīgo izdevēju, nemaz nezinādams, ka šim stāvoklim vajadzīgs 25 gadu vecuma cenzs. Dabūju stāties izmeklēšanas tiesneša rīcībā, dot parakstu par dzīves vietas nemainīšanu un beidzot sēsties apsūdzēto solā. Tiesa mani sodīja ar trim dienām aresta, labi vēl, ka soda izciešanu nosacīti atlaida.”

1934. gada 15. septembrī Edgars Ķiploks kļuva par “Universitas” redaktoru. Par savu neilgo redaktora laiku un aiziešanas iemesliem Edgars Ķiploks 1980. gadā atceras: ”Mans redaktora laiks 1934./35. gadā nebija viegls. Sākumā visi numuri bija pakļauti iepriekšējai cenzūrai. Vēlāk cenzūru atcēla, bet tad iznāca citas nepatikšanas. Pietiekami neiedziļinājies, biju iespiedis kādu Teodora Zeltiņa dzeju, kas nepārprotami parodēja Ulmani. Nācās stāties sabiedrisko lietu ministra Bērziņa priekšā. 1935. gada 15. februārī “Universitas” darbībā pagāja pieci gadi. Bijām sarīkojuši viesības, ieaicinot arī bijušos redaktorus, konventu pārstāvjus. Šilde tobrīd atradās apcietinājumā, bet bija atsūtījis legālā kārtā caur pastu un prokuratūras kontroli apsveikumu. To nolasīju un uzaicināju nosūtīt Šildem sveicienu. To parakstīja visi, izņemot divus no klātesošajiem. Vēstuli prokuratūra bija aizturējusi un nodevusi prezidentam. Ministru kabinets pārrunāja lietu un nolēma visus parakstītājus sodīt, atlaižot no valsts, resp., “pašvaldības darba”.

Ministru kabinets pieprasīja, lai Edgars Ķiploks atsakās no redaktora amata. Viņš atteicās, paliekot tikai kā autors.

Kad Šilde bija aizgājis mūžībā, Edgars Ķiploks “Universitas” 1990. gada 65. numurā publicēja piemiņas rakstu “Viņa sirds dega Latvijai”. Draugs allaž paliek draugs, konjunktūras apsvērumiem te nav vietas. Šī raksta nosaukums lieliski izsaka paša Edgara Ķiploka personības būtību.

Brīvajā pasaulē

Sākoties Latvijas okupācijai, Edgars Ķiploks devās trimdā uz Vāciju, kur 1944. gadā atjaunoja izdevēja un publicista darbību. Kopš 1951. gada viņš dzīvoja un strādāja ASV, darbojās par mācītāju latviešu draudzēs un kopās Dienviddakotā un Ziemeļdakotā, Aijovā, Jēzus draudzē Mineapolē. Teologs nodibināja reliģisku rakstu apgādu “Sējējs”. No 1956. gada viņš izdeva kristīgu mēnešrakstu “Ceļa biedrs”.

Savā mājā Mineapolē Edgars Ķiploks paveicis unikālu darbu: izveidojis Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhīvu ar 2500 dzimtenes dievnamu fotoattēliem, ārskatiem un iekšskatiem. Arhīvā ir vairāk nekā 1000 mācītāju ģīmetņu un vairāk nekā 400 mācītāju personāllietu. Unikālajā bibliotēkā glabājas ap 2000 grāmatu un brošūru par baznīcām un draudzēm.

Edgars Ķiploks veicis plašus pētījumus par latviešu draudzēm Lietuvā, luterāņu draudzēm Latgalē, par līviem Latvijā. Latviešu draudžu vēsture sakārtota 600 lappusēs ar 500 ilustrācijām.

Atkal “Universitas” autors

Pēc okupācijas “Universitas” apklusa uz veseliem 14 gadiem. 1954. gadā iecienītais izdevums atkal atsāka ceļu pie lasītājiem ASV. Arī trimdā izdotajos “Universitas” numuros Edgaram Ķiplokam netrūkst nozīmīgu rakstu. Tā piemēram 1957. gada 4. numurā lasāms raksts “Latviešu studentu kustības simts gadi”, 1956. gada 3. numurā publicēts viņa raksts “Tautiskā kustība un korporācijas”, kurā runāts par Tērbatas universitāti un par pirmo latviešu tautības studentu attieksmi pret korporācijām. Būdams korporācijas “Latvis” biedrs, Edgars Ķiploks aizstāv korporācijas un to lielo lomu jauniešu izaugsmē. Par to viņš raksta “Universitas” 1965. gada 16. numurā, rakstā “Kas ir korporācija?”: Arvien biežāk Edgaram Ķiplokam jāķeras pie spalvas, lai rakstītu par amata brāļiem, kuri aizgājuši mūžībā. “Universitas” 1993. gada 71. numurā publicētais raksts “Mūžs Dievam un Dzimtenei” veltīts arhibīskapa Arnolda Lūša piemiņai.

Izcilā teologa mūža darbs

Pats apjomīgākais Edgara Ķiploka darbs ir “Dzimtenes draudzes un baznīcas”, kuram līdz šim nav līdzvērtīga. Savākts bagāts informatīvais un ilustratīvais materiāls, fotoattēli vien ir 545. Par sava darba mērķi Edgars Ķiploks raksta, ka, trimdas gaitas staigājot, viņa skats allaž griežas atpakaļ uz dzimteni, arī uz tās dievnamiem. Tādēļ viens no šīs grāmatas mērķiem ir saglabāt baznīcas tādas, kādas tās, dodoties bēgļu gaitās, ir atstājuši trimdinieki. Darbā lielākoties izmantoti Latvijas brīvvalsts laika fotoattēli. Dotas ziņas par draudzēm gan agrāk, gan 1986. gadā, un tā ir smaga apsūdzība komunistiskajam režīmam: draudzes nespēj uzturēt baznīcas, tās tiek sagrautas vai laika zoba bojātas, izmantotas dažādiem sekulāriem nolūkiem.

Mācītāju dzīvesstāstu apzinātājs

Krājumā “Nāc Man līdz!” Edgars Ķiploks apkopojis 36 liecības par to, kā latviešu mācītāji trimdā un dzimtenē saklausījuši Dieva aicinājumu kļūt par dvēseļu ganiem. Grāmatu 1990. gadā izdeva Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas apgāds Amerikā. Daža atbilde uz vaicājumu “Kāpēc kļuvāt par mācītāju?” ir fragmentāra, cita - personiskāka. Nevar, piemēram, bez saviļņojuma lasīt Latvijā labi pazīstamās mācītājas Vairas Bitēnas atzīšanos, ka viņai grūtajā bērnībā palīdzējušas lūgšanas. Aizkustina bijušā leģionāra Mārtiņa Ozoliņa dzīvesstāsts: karš, smags ievainojums, pašmācības ceļā gatavošanās ordinācijai mācītāja amatā, darbs Mineapoles Sv. Paula latviešu draudzē. Šīs atmiņas autors rakstījis dienu pirms operācijas.

Edgars Ķiploks ir savācis un izdevis arī materiālu par ticības dēļ vajātajiem - tiem mācītājiem, kurus īpaši apkarojis komunistiskais režīms.

Korekts “vecā stila kungs”

Viens no trimdas teologiem, ar kuriem Edgars Ķiploks ticies, ir profesors Vilis Vārsbergs. “Pirmo reizi ar Edgaru Ķiploku tikos 1960. gadā,” stāstīja Vārsberga kungs. “Tolaik biju ordinēts kā mācītājs Amerikas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā, bet vēlējos ordināciju arī Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā Amerikā. Ierados uz kolokviju Grandrapidos, mans eksaminētājs bija Edgars Ķiploks. Tā sākās mūsu kontakti, it īpaši, kad es jau kalpoju latviešu draudzēs. Mūs saveda kopā sociālais, sabiedriskais darbs, lai arī vienā pilsētā nedzīvojām un tuvi draugi nekad nebijām.

Edgara Ķiploka lielākais devums, kā man šķiet, ir 1952. gadā noorganizētais reliģiskās literatūras apgāds “Sējējs”, kurš izdeva vairāk nekā 20 dažādu grāmatu. “Sējējs” kļuva par pamatu Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārzemēs apgādam, viena cilvēka iniciēta iestāde pārtapa par baznīcas iestādījumu.

1955. gadā nodibinājām Latviešu draudžu apvienību Amerikā, kas pārtapa par Latviešu baznīcu Amerikā. Uz sinodēm sabrauca liela daļa latviešu mācītāju, arī Edgars Ķiploks. Saskarsmē viņš palicis atmiņā kā nopietns “vecā stila” džentlmenis, un šis viņa tēls gadu gaitā nemainījās.

Domāju, ka Ķiploks bija Dieva aicināta mācītāja paraugs - ar sirdi un dvēseli kalpoja par draudzes ganu. Viņš ilgus gadus sarakstījās ar kristiešiem Latvijā, arī komunistu laikos. Tālab lieliski pārzināja situāciju dzimtenē. Edgara Ķiploka pamatīgais darbs par baznīcām un draudzēm Latvijā nemaz nevarētu tapt bez situācijas pārzināšanas. Nebūtu pareizi teikt: Edgara Ķiploka arhīvs - tas ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Amerikā īpašums, un tagad baznīcai jālemj, ko darīt ar savu mantu. Visoptimālākais variants vest arhīvu uz Latviju. Gribu pieminēt kādu mazāk zināmu Edgara Ķiploka darbošanās šķautni - viņš bija arī dziesminieks. Dziesmu grāmatā atrodas pieci viņa oriģināldarbi un septiņi tulkojumi.

Skaidrs, ka mūža novakarē Edgara Ķiploka aktivitāte vairs nebija tik liela, nu jau abi ar dzīvesbiedri mūžībā. Savās personīgās dzīves izpausmēs Edgars Ķiploks bija rezervēts. Zinu tikai, ka viņa bērni nekādās latviešu aktivitātēs nav piedalījušies, reizumis tāda var būt reakcija uz vecāku pārāk lielo sabiedrisko rosmi.”

Pelnīta atzinība dzimtenē

Latvijai atgūstot neatkarību, Edgara Ķiploka paveiktais arī dzimtenē sāka saņemt pienākošos atzinību. 1994. gada 19. aprīlī Latvijas Zinātņu akadēmija piešķīra viņam goda doktora grādu vēsturē. Edgars Ķiploks ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Viņa devums neaprobežojās tikai ar teoloģijas nozari - darbība publicistikā un izdevējdarbībā ļauj šo personību raksturot ar visaptverošajiem vārdiem - atklātības darbinieks.

Augusts – trīs Latvijas baznīcas vēsturnieku piemiņas mēnesis

Voldemārs Lauciņš

2013.gada 2.augusts

(www.gudribassakums.lv)

Augustā kalendārā rodami trīs datumi, saistīti ar ievērojamāko Latvijas luterāņu 20. gadsimta baznīcas vēsturnieku dzīves gaitu sākumu vai noslēgumu.

Ludvigs Ernests Adamovičs (1884 – 1942), miris mocekļa nāvē 19. augustā, Edgars Ķiploks (1907 – 1999), aizsaukts mūžībā 2. augustā un Roberts Emīls Feldmanis (1910 – 2002), dzimis 4. augustā. Šie trīs vārdi saistīti ar pagājušā gadsimta visievērojamāko Latvijas baznīcas vēstures pētniecības un historiogrāfijas attīstības virkni.

Turklāt katrs no viņiem ir kalpojis arī kā sava laikmeta ārkārtīgi iezīmīgs cilvēks. L. Adamovičš simbolizēja Latvijas pirmās brīvvalsts cēlāju un nostiprinātāju paaudzi. Viņa asistents un vēlāk arī darba turpinātājs E. Ķiploks ārpus Latvijas apzināja un daudzās publikācijās popularizēja gan sava skolotāja devumu, gan arī tajā laikā okupētās Latvijas baznīcas vēstures dārgumus. Visbeidzot, R. Feldmanis Latvijas baznīcas vajāšanas laikā savācis ne tik vien ievērojamu domu un atziņu krājumu, bet arī ļoti retus, iznīcināšanai nolemtus, vēstures materiālus.
Katrs no šiem trim ir pelnījis mūsu cieņu un atmiņas mirkli.

Ludvigs Adamovičs dzimis Dundagā. Teoloģisko izglītību ieguvis Tērbatas Universitātē (1909), doktora grādu aizstāvējis LU (1929). Viņš ir teju 1000 dažādas nozīmes un apjoma darbu autors vai līdzautors, galvenokārt latviešu un vācu valodās. Viņa interešu un darbu tematikas analīzei būtu nepieciešams krietni lielāka telpa un laiks par šeit atvēlēto, tāpēc minēšu tikai divas galvenās – baznīcas vēsture un izglītība. Tomēr, manuprāt, Ludviga Adamoviča lielākais nopelns ir tas, ka pirmais formulējis un izveidojis baznīcas vēstures pētniecību, no latviešu tautas viedokļa raugoties.

Edgars Ķiploks ir uzsācis savu akadēmisko darbību kā L. Adamoviča asistents. Jau pirmajos darbošanās gados vēl brīvvalsts apstākļos E. Ķiploks sevi ir apliecinājis kā erudīts un prasmīgs baznīcas vēsturnieks. Viņš ir daudzu nozīmīgu publikāciju un grāmatu autors. Pie visiem E. Ķiploka lielajiem nopelniem, šķiet, ievērojamākais ir viņa nenogurstošā kalpošana Latviešu baznīcas vēstures pētniecībā, pat pie tik ierobežotiem apstākļiem, kādi bija trimdā.

Roberts Feldmanis ir vēl viens daudzu Dieva dāvanu apveltīts Viņa Vārda kalps. Pretēji pārējiem diviem šajā rakstā minētajiem baznīcas vēsturniekiem, viņa ievērojamākais dzīves un darba apliecinājums ir lekciju apkopojums "Latvijas baznīcas vēsture" (R.: LMF, 2010. g). Manuprāt, tieši R. Feldmanis ir tas, kurš ne vien turpina un izkopj L. Adamoviča darbu Latvijā, bet arī nebīstas iesaistīties diskusijā ar savu skolotāju un kritiski izvērtēt viņa darbību.

LU mācībspēks Edgars Ķiploks (1907–1999) un latviešu grāmatniecība

Viesturs Zanders

Latvijas Universitātes raksti 2012, 780. sēj.

Zinātņu vēsture un Muzejniecība 308.–312. lpp.

LUR-780_ Zinatnu vesture.indb 308 

(http://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/apgads/PDF/LUR-780_Zinatnu-vest.pdf)

Edgara Ķiploka studijas LU, kas aizsākas 1926. gadā Tautsaimniecības un tieslietu zinātņu fakultātē, bet no 1928. gada turpinās Teoloģijas fakultātē, ilgst līdz pat 1937. gadam. Vismaz daļēji tas ir skaidrojams ar Ķiploka rosību studentu organizācijās: Studentu padomē un šīs padomes grāmatnīcas komisijā, kuru viņš vada no 1934. līdz 1937. gadam. Tuvāk neraksturojot grāmatnīcas komisijas to gadu aktivitātes [4], vien atzīmēsim, ka, pateicoties Edgaram Ķiplokam, LU studentu veikums izdevējdarbībā 30. gados sasniedz jaunu kvalitātes pakāpi un pāraug atsevišķas augstskolas mērogus. Ne velti E. Ķiploks kā Studentu padomes grāmatnīcas pārstāvis Rīgas tirgotāju biedrībā, kas izveidota pēc Latviešu Grāmattirgotāju un izdevēju biedrības likvidēšanas, kļūst par Grāmatniecības sekcijas priekšsēža biedru [5]. Šādā statusā viņš arī referē pirmajā grāmatrūpnieku, grāmattirgotāju un izdevēju sanāksmē 1938. gadā. Paša pieredzē ir sakņots Ķiploka aicinājums mazināt diletantismu latviešu grāmatniecībā. Viņaprāt, „nevis daudzumā, bet dziļumā jāiet izdevēju skaitam”, no recenzijām jāizskauž formulējums: „grāmata izdota glīti”, jo „neglītām grāmatām jāpazūd no mūsu grāmatniecības”, bet tas nebūs iespējams tikmēr, kamēr pastāvēs t. s. izdevēji, „kas tikpat kā nepārzina iespiešanas tehniku, un visa viņu prasme ir apstaigāt spiestuves un atrast zemāko cenu” [6]. Pieminēšanas vērts ir arī E. Ķiploka plašais ASV grāmatniecības apskats un analītiskā atsauksme par biogrāfisko vārdnīcu „Es viņu pazīstu” [7].

1937. gadā E. Ķiploks ne tikai tiek ordinēts par mācītāju un apstiprināts par Ludviga Adamoviča asistentu Baznīcas vēstures katedrā, bet arī kļūst par nupat darbu uzsākušā LU mācības grāmatu apgāda darbvedi, respektīvi tehnisko vadītāju. Koncentrētu pārskatu par apgādā paveikto Ķiploks uzraksta 90. gadu vidū, un to publicē žurnāls „Akadēmiskā Dzīve”[8].

Padomju agresija 1940. gadā sagrauj ne tikai daudzas pētnieciskās ieceres, bet arī iespējas pētniecības rezultātus materializēt grāmatās. Tādēļ, manuprāt, tikai daļēji taisnība ir E. Ķiploka kolēģim mācītājam Rihardam Zariņam (1913 – 2006), kurš uzskata, ka padomju okupācijas laikā Ķiploks „patvēries grāmatniecībā” [9].

Strikti ierobežojumi un subjektīvas nostādnes ir raksturīgas arī nacistu varai, taču iespējas privātai iniciatīvai latviešu grāmatniecībā kopš 1941. gada vasaras krietni pieaug. Kā vietējās pašpārvaldes Poligrāfiskās rūpniecības un apgādniecību daļas vadītājs E. Ķiploks gan uzskata, ka visiem spēkiem jācīnās „pret sīku izdevniecību atjaunošanos un pašreizējās konjunktūras izmantotājiem no grāmatniecībai svešu personu puses, kam atsev[išķos] gadījumos laimējies no vācu iest[ādēm] dabūt atļaujas gr[āmatu] izdoš[anai]” [10]. Edgars Ķiploks vada nacistu okupācijas laika produktīvāko apgādu „Latvju grāmata”, kas līdz 1944. gada rudenim laiž klajā aptuveni 300 grāmatu. Garīga satura izdevumu iespiešana gan tolaik ir tikpat kā neiespējama, un kā viens no nedaudzajiem izņēmumiem ir minama Aizkraukles mācītāja, vēlākā Latvijas ev. luteriskās baznīcas trimdā arhibīskapa Arnolda Lūša (1908–1993) veidotā reliģiskās dzejas antoloģija „Mūžība” (1943, atkārtots iespiedums Mineapolē 1963). E. Ķiploks kopā ar vairākiem citiem izdevējiem sagatavo latviešu grāmatu skati Leipcigā Vācu grāmattirgotāju biržas savienības namā 1942. gada rudenī. Pirms izstādes Miķeļa Goppera (1908–1996) apgādā „Zelta ābele” nāk klajā krājums Das lettische Buch viens no joprojām veiksmīgākajiem mūsu grāmatniecības reprezentācijas izdevumiem. Tajā iespiests arī Ķiploka pārskats par latviešu grāmatu ražu neatkarīgās valsts laikā un pirmajā nacistu okupācijas gadā [11]. Savukārt biļetenā „Latvju Grāmatnieks”, kuru E. Ķiploks rediģē 1943.–1944. gadā, ir publicēti viņa iespaidi 1942. gada rudenī, apmeklējot 18. gadsimtā dibināto grāmattirdzniecības uzņēmumu Gräfe und Unzer Kēnigsbergā [12].

Jau atrodoties bēgļu gaitās 1944. gada rudenī Vācijā, E. Ķiploks kopā ar Anša Gulbja (1873–1936) māsasdēlu Arvīdu Mālīti (1900–1971), Helmaru Rudzīti (1903–2001), Pēteri Mantnieku (1895–1979) un Jāni Kadili (1903–1994) – visi aktīvi izdevēji nacistu okupācijas laikā – saņem atļauju kopīga apgāda izveidei. Pēc kara beigām šo grāmatnieku gaitas pašķiras un samērā fiktīvs ir atsevišķās grāmatas atrodamais zīmols „Latviešu apgādu kopa”. Kā vēlāk pats Edgars Ķiploks atzīst, „zem vienas cepures varējām visi 5 sadzīvot tikai ārkārtējos apstākļos, kā tas bija Berlīnē. Lai pieci patstāvīgi cilvēki saprastos, nepieciešami aplenkuma apstākļi, kur daudzas lietas pilnīgi aizmirsušās un redzamas kopīgās briesmas” [13]. Vienā no kopīgi ar P. Mantnieku izdotajām gadagrāmatām Ķiploks dod vērtējumu Rietumu sabiedroto okupācijas zonās Vācijā nometināto latviešu bēgļu aktivitātēm grāmatniecībā. Viņš norāda uz vispārējo autortiesību ignoranci un dažkārt ne ar ko neattaisnojamo grāmatu sadārdzināšanu. Atceroties neprofesionāļu rosību latviešu grāmatniecībā 30. gados un nacistu okupācijas laikā, E. Ķiploks secina: „Mēs esam visai maz no pārdzīvotā mācījušies: neprotam vispārīgās intereses pacelt pāri personīgajām. Kad mūsu skolām nebija grāmatu un ikviena nometne pēc tām prasīja, rotēto un iespiesto avīžu un avīzīšu netrūka nevienā nometnē, to skaits sniedzās pat pāri simtam… Gluži kā senāk, kad katrā miestā bija pozīcijas un opozīcijas lapele! Mūsu skolas būtu apgādātas ar visām vajadzīgajām grāmatām, ja tik daudzi nebūtu vēlējušies kļūt par Benjāmiņiem.” [14]

Līdzīgi motīvi ir arī Ķiploka vēstulē M. Gopperam, kas par mata tiesu 1945. gada maija sākumā ir izglābies no atkārtotās padomju okupācijas un radis patvērumu Zviedrijā: „Rīgas apstākļi vācu laikā bija zelts.. [Vācijā katrs iespiedējs] strādā tik, cik nepieciešams, lai saturētu kopā darbiniekus un apmierinātu savus vecos kundes. Bez smērēšanas nevar tikt ne soli uz priekšu. Kvalitāte – zem nulles. Jēdziens par spoguli, titullapas smaguma centru utt. – tikpat kā cūkai par mēnesi...” [15]

Jau ASV 1953. gadā E. Ķiploks izveido biedrību „Sējējs”, kas laidusi klajā 24 grāmatas. To vidū ir gan Luda Bērziņa (1870–1965) atmiņu grāmatas „Mūža rīts un darba diena” papildināts izdevums (1954), gan Teodora Grīnberga (1870–1962) sprediķu un rakstu izlase „Žēlastības laiks” (1958) un Leonīda Breikša (1908–1942) dzejas izlase „Dziesmu Daugava” (1960, atkārtots izdevums 1984. g.). A. Lūsis, kas labi pazīst biedrības darba apstākļus, ir spiests konstatēt: „Nav Sējēja vaina, ja grāmatu klāsts nav plašāks, jo grāmatu izdošanai vajadzīgi autori, bet kompetentu autoru reliģisku grāmatu sarakstīšanai mums nav daudz, vai arī tie ir nodarbināti citos darbos.” [16]

Vēlāk, pārsvarā ar E. Ķiploka pūliņiem, Latviešu evaņģēliski luterisko draudžu apvienība Amerikā (LELDAA) laiž klajā 12 izdevumus. Tajā skaitā ilggadējā LU Teoloģijas fakultātes dekāna profesora Kārļa Kundziņa (1883–1967) „Atmiņas: mani tapšanas gadi” (1968), kurai pēc laika seko ilgi tapusī K. Kundziņa piemiņas grāmata „Kalpošana garā un patiesībā” (1978) [17]. Par pašu apjomīgāko LELDAA izdevumu kļūst Ernsta Glika (1652–1705) Bībeles tulkojuma faksimilizdevums 1974. gadā. Kopš 1956. gada E. Ķiploka rūpju lokā ir arī žurnāla „Ceļa Biedrs” izdošana. Vēstulē M. Gopperam Ķiploks raksta: „Grāmatas paņem visu manu brīvo laiku .. Biju nodomājis pats rakstīt kādu grāmatiņu. Tālāk par pirmo lappusi neesmu

ticis.” [18]

1981. gadā nāk klajā izdevums „Mīļš mums mūsu Dieva nams”, kura pēcvārdā Ķiploks raksta: „Šīs .. grāmatas nolūks ir iedzīvināt interesi par dzimtenes baznīcu. Ja grāmata atradīs pircējus un lasītājus pietiekamā skaitā, iecerēts ir daudz plašāks darbs – apraksti un ilustrācijas par visām ev.-lut. draudzēm un baznīcām Latvijā.” [19] Šī grāmata arī ir uzskatāma kā sagatave pašai apjomīgākajai E. Ķiploka grāmatai „Dzimtenes draudzes un baznīcas” (1987), kas ir novērtēta ar Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda prēmiju (1988).

Vairāk nekā pusgadsimtu pēc uzrakstīšanas tiek publicēta (1995) E. Ķiploka apcere par LU Teoloģijas fakultātes profesoru Voldemāru Maldoni (1870 – 1941), kas ir paredzēta „Reliģiski – filozofisko rakstu” 5. sējumam. Tas padomju okupācijas dēļ 1940. gadā neiznāk, bet apceres manuskripts visu pēckara laiku glabājas Ķiploka personālfondā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kurā cita starpā atrodami materiāli par Tērbatā studējušiem latviešiem un viņu organizācijām, kā arī iestrādes latviešu mācītāju leksikonam.

Salīdzinot savu veikumu to latviešu garīgajā aprūpē, kuri izkliedēti teritorijā, kas ir apmēram piecpadsmit reižu lielāka par Latviju, ar paveikto grāmatniecībā, Ķiploks pēdējo novērtē kā sekmīgāku. Uz retorisko jautājumu, vai nebūtu bijis labāk nodoties tikai garīgam darbam vai arī tikai grāmatniecībai, viņš atbild, ka „abi šie darbi labi sader kopā. Arī grāmatniecība ir viens no evaņģēlija sludināšanas veidiem”[20].

Vēres

1.Ķiploks E. Sapnis par grāmatu. Ceļa Biedrs. 1976. (1): 6.

2. Turpat; kooperatīvā E. Ķiploks strādā no 1925. līdz 1926. gadam un no 1928. līdz 1930. gadam: Latvijas Nacionālais arhīvs, Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk – LNA LVVA), 7427. f., 13. apr., 938. l., 3. lp.

3. Literatūrā ir minēts, ka E. Ķiploks bijis redakcijas sekretārs no 1934. līdz 1935. gadam, sk. Latviešu periodika. 3. sēj. 1920–1940, 2. d. Palīgrādītāji. Rīga: Zinātne, 1989, 297. lpp. Tomēr LU darbinieka aptaujas lapa (28.02.1937.) liecina, ka Ķiploks no 1930. līdz 1934. gadam ir bijis redakcijas sekretārs, bet no 1934. līdz 1935. gadam – „Universitas” atbildīgais redaktors, sk. LNA LVVA, 7427. f., 13. apr., 938. l., 3. lp.

4. Par to plašāk: Zanders V. LU studentu organizāciju veikums grāmatniecībā (20. gs. 30. gadi) // Latvijas Universitātes Raksti: 653. sējums: zinātņu vēsture un muzejniecība. [Rīga]: Zinātne, [2003]. – [273.]–279. lpp.

5. Ķiploks E. Curriculum vitae (1940. gada 18. septembrī). Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa (turpmāk – LNB R), R×12, 2, 8, 1. lpp.

6. Ķiploks E. Grāmatu izdevēji un grāmatu rūpniecība. – No: Pirmās grāmatrūpnieku, grāmattirgotāju un izdevēju sanāksmes materiāli. Rīga: [b.i.], 1938, 5., 10. lpp.

7. Ķiploks E. Amerikas grāmatniecība. Universitas. 1938. (6): 158–159, (9): 243, (11): 299–300; Ķiploks, E. Es viņu pazīstu: latviešu biogrāfiskā vārdnīca. Raksti un Māksla. 1940. (1): 88–90.

8. Ķiploks E. Mācībgrāmatas LU studentiem. Akadēmiskā Dzīve. 1995. (37): 40–43.

9. Zariņš R. Dr. Edgara Ķiploka piemiņai. Universitas. 2000. (80): 72.

10. LNA Latvijas Valsts arhīvs, 828. f., 6. apr., 294. l., 104.–106. lp.

11. Kiploks E. Der lettische Verlags- und Sortimentsbuchhandel. – No: Das lettische Buch. Riga: Zelta ābele, 1942, S. 137–162.

12. Ķiploks E. Eiropas cietzemes lielākā grāmatnīca. Latvju Grāmatnieks. 1944 (1/2): 12–13.

13. Ķiploks E. Vēstule M. Gopperam 1947. g. 23. jūnijā. LNB R, A 393, nr. 194, 209. lp.

14. Ķiploks E. Mūsu grāmatniecība trimdā. – No: Latviešu apgādu gada grāmata 1947. gadam. [Detmolda]: Latviešu apgādu kopa, [1947].- 77. lpp.

15. Ķiploks E. Vēstule M. Gopperam 1947. g. 23. jūnijā. LNB R, A 393, Nr. 194, 210. lp.

16. Lūsis A. Mācītājs Edgars Ķiploks. Latvija Amerikā. 1957, 3. aprīlī.

17. Ķiploks E. Izdevēja piezīmes. – No: Kalpošana garā un patiesībā: piemiņas grāmata archibīskapam dr. K. Kundziņam. [ASV]: LELBA, 1978, 155.–157. lpp.

18. Ķiploks E. Vēstule M. Gopperam 1961. g. 6. aprīlī. LNB R, A 393, Nr. 194, 102. lp.

19. Ķiploks E. Mīļš mums mūsu Dieva nams: grāmata par baznīcu. [ASV] : LELBAs apgāds,1981,84. lpp.

20. Ķiploks E. Sapnis par grāmatu. Ceļa Biedrs. 1976. (1): 8.

Summary

The article gives an insight about the contribution to the Latvian book publishing and book science by Edgars Ķiploks (1907 – 1999), a specialist of church history. In the thirties of the 20th century E.Ķiploks accumulated professional experience by being involved in the publishing activities of the University of Latvia as well as in the activities of Professional organizations of the branch. He was one of the key figures of book publishing in Latvia during the period of Nazi occupation and one of the most bustling publishers of religious literature in exile after WWII. The archives used for this article reveal views of E.Ķiploks concerning the necessity of high professionalism of individuals working in book publishing and research which is just as important in the conditions of an independent state as in the situation of occupation and exile.

Keywords

Edgars Ķiploks, Latvian University, the culture of book publishing, Latvian book publishing in exile

SĒJĒJS un PĻAUJA (Arhibīskapa Dr. Jāņa Matuļa piemiņai), “Svētdienas Rīts”, 1999

Dr. Edgars Ķiploks (1907 – 1999)

„Arhibīskapam Matulim vairāk nekā viņa priekštečiem šajā amatā okupācijas laikā izdevās nostiprināt baznīcas stāvokli, vispirms – starptautiski. Tas tika panākts, nodibinot sakarus ar Zviedrijas baznīcu, kas bija pārtrūkuši kopš bīskapa Irbes nāves. (..) Matulis drīz vien kļuva populārs Pasaules luterāņu federācijā un Pasaules Baznīcu padomē.

(..) Daudz laika un piepūles prasīja komandējumi uz ārzemēm. Ja arhibīskaps tajos nedotos, „mūsu baznīca būtu palikusi anonīma”. Atpakaļceļā varēja ceļasomas piekraut ar grāmatām. Dažos gadījumos muitas kontrolē tomēr nelaimējās. Matulis piemin, ka kādā reizē atņemta Bībele, žurnāli „Ceļa Biedrs” un „Universitas”. Par dažu labu konferenci Matulis piebilst, ka tur bijusi tikai „tukša salmu kulšana”.  (..) Luterāņu federācija pieaicināja Matuli kā referentu jautājumos par t.s. minoritāšu baznīcām. Viņš iepazinās ar lielo organizāciju vadītājiem un tika izvirzīts par kandidātu uz federācijas padomes locekļa amatu. Viņš tomēr zaudēja, ar nelielu pārsvaru tika ievēlēta kandidāte no Austrumvācijas.

Šie sakari nebija tikai reprezentācija vien. Pēc tiem bija organiska nepieciešamība. Matulis man pastāstīja, ka visgrūtāk bijis pirmajos desmit okupācijas gados, atrodoties pilnīgā izolācijā. Šie sakari deva atzīšanu nicinātai baznīcai, ar to nācās rēķināties arī ateistiskajai varai.”

Liec galvu krusta priekšā

(Raimonds Pauls/Edgars Ķiploks)

Tituldziesma no Raimonda Paula garīgo dziesmu CD

(http://gribudziedat.lv/?nav=696)

 

Edgars Ķiploks: Kaut lūgt es mācētu

 Kaut lūgt es mācētu, Kad dvēsele cieš,

Un jaunu spēku gūt, Kad nasta spiež,
Un dzīvot ticībā Kā kādreiz bērnībā:
Dievs mani neatstās Nekad, nekad!


Lai grēkos nekristu, Kad gadi skries,
Dod spēku lūgšanā Man paciesties,
Jo vainags piederēs Tik tam, kas pastāvēs:
Dievs viņu neatstās Nekad, nekad!


Kas mani atraut spēs No Tēva krūts?
Vai nāve, izbailes, Vai cīniņš grūts?
Viss, viss kaut bojā ies, Sirds Dievā patversies.
Dievs mani neatstās Nekad, nekad!

 

(http://www.ebaznica.lv/thales-412-nekad-6525/#more-6525)

Google Translate

Fonds „Mūsu Virsgani”

  • Aleksandrs Poļakovs
  • Klāvs Bērziņš
  • Helēna Andersone
  • Inta Bērente-Strenga
  • Gundega Druske

Autori

Projekta darba grupa

  • Māra Siliņa
  • Ināra Klekere
  • Vitolds Mašnovskis
  • Iveta Kalme