“Dievs dāvājis cilvēkam mūziku, kas palīdz mums ar Viņu un savā starpā satikties…” (J.Kundziņš)

Get Adobe Flash player

Elmārs Ernsts Rozītis, LELBāL Archibīskaps - Nurmes Vēsturiski Teoloģiskās konferences lektors

NURME 2014

"Evaņģēliski luteriskā Baznīca.

Kurzeme. Latvija. Pasaule. Laikmetu grieži...”

 Lekcija "No paaudzes uz paaudz - מדור לדור"
(11.15 - 11.45 Dievnams)

Elmars_Ernsts_Rozitis

Elmārs Ernsts Rozītis, LELBāL Archibīskaps

Tālr. +49 711 354623, Fakss +49 711 3005782,

Schelztorstr. 25, D-73728 Esslingen,  Šī e-pasta adrese ir aizsargāta pret mēstuļošanu (spam), Jūsu pārlūkam ir jābūt aktivizētam Javascript, lai to aplūkotu

Elmārs Ernsts Rozītis, LELBāL Archibīskaps, veltījums amata iesvētei.

PDF dokumentācija - Svētavots, 1994. Lasīt un lejuplādēt – ŠEIT.

Elmārs Ernsts Rozītis dzimis 1948. gada 30. martā kā mācītāja Elmāra Voldemāra Rozīša un ārstes Dr. Anni-Ernas Rozītes (dzim. Stanges) dēls, Vācijā, Eslingenā, kur toreiz patvērumu bija atraduši ap 7000 latviešu bēgļu, ieskaitot mūsu pirmo archibīskapu prof. Teodoru Grünbergu. Tur Elmārs apmeklēja humanitāro Georgii ġimnāziju ar latīņu un grieķu valodu. 1967. gadā Elmārs uzsāka un 1973. gadā beidza teoloģijas studijas Tībingenas Universitātē, starplaikā pavadot vienu gadu Hamburgā un vienu gadu Vīnē, kur arī nolika ērģelnieka C eksāmenu. Pēc ordinācijas 1973. gada 13. maijā Elmārs aprūpēja latviešu draudzes Dienvidvācijā. Līdztekus apmeklēja Virtembergas baznīcas praktiskos kursus un 1975. gadā absolvēja arī šīs baznīcas 2. teoloģisko dienesta eksāmenu. 1982. gadā Elmārs tika ievēlēts par Vācijas iecirkņa prāvestu, sākot ar 1987. gadu Elmārs bija Virsvaldes prezidija loceklis un sākot ar 1990. gadu mūsu Baznīcas garīgais viceprezidents. 1994. gada 1. maijā Stokholmas bīskapa Dr. Henrika Svenungssona konsekrēts Toronto Sv. Andreja baznīcā. Pēc tam vēl divreiz atkārtoti ievēlēts ik uz 7 gadiem. 2000. gada 27. maijā Rīgas Domā salaulāts ar Veru Volgemuti, LELB Svētdienas skolu atjaunotāju un vadītāju (1987-1993) un Rīgas 1. Kristīgās skolas dibinātāju un direktori, ar kuru sadarbojāmies, 1998. gadā nodibinot LELBāL Pārstāvniecību Latvijā.

1990. gada februārī Elmāru ievēlēja par LELB un LELBāL Koordinācijas komisijas priekšsēdi.

Elmārs bija mūsu Baznīcas delegāts Pasaules Luterāņu Federācijas asamblejās Eviānā 1971, Daresalāmā 1977, Hongkongā 1997, Vinipegā 2003 un Štutgartē 2010. Pasaules Baznīcu Padomes asamblejās Harare 1998, Porto Alegre 2006 un 2013. gada novembrī Būsānā. Visās Eiropas Baznīcu Konferences asamblejās no 1971. gada Nyborgā līdz Grācai 1997. 1991., 1992. un 1994. gadā ik mēnesi Elmārs strādāja kā mācību spēks LU Teoloģijas fakultātē, lasot lekciju ciklus par Marka evaņģēliju un par Psalmiem. Rakstījis latviešu un vācu publikācijās, piemēram, Baznīcas Gadagrāmatās, Universitas, Ceļa Biedrs, Pie Svētavota, laikrakstos, Acta Baltica, Kirche im Osten.

Elmars_Ernsts_Rozitis_2Elmārs Ernsts Rozītis  

Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) arhibīskaps.
1999. gadā par nopelniem Latvijas labā apbalvots ar III pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni.

Elmārs Ernsts Rozītis dzimis 1948. gada 30. martā Vācijā, Eslingenā pie Nekaras. Uzauga intelektuālā ģimenē, mācītāju dzimtā, garīdzniecības tradīcijām bagātā mājā. Tēvs mācītājs Elmārs Voldemārs Rozītis (1909-1981). Māte, Anni – Erna (Stange) Rozīte (*1920) strādāja kā bērnu ārste. Vectēvs Ernsts Stange - Rīgas Mārtiņa baznīcas mācītājs, vecāmāte Anna Stange - zobārste.

Elmārs Ernsts Rozītis apmeklēja Eslingenas Plīnsavas pamatskolu (1954 –1958), pēc tam mācījās Georgi humanitārajā ģimnāzijā (1958-1966) ar latīņu valodu kā pamatvalodu un sengrieķu valodu. Studēja trijās universitātēs: Tībingenas, Hamburgas, Vīnes. Nolika eksāmenu baznīcas mūzikā, ieguva arī ērģelnieka akreditāciju. Viņa mācību spēki bija ievērojami teologi: Helmuts Tīlike (Thielicke), Ulrich Wilchens, Kurt Lüthi u.c. 1973. gadā Elmārs Ernsts Rozītis Tībingenas universitātē teicami nolika valsts eksāmenu evanģēliskajā teoloģijā un saņēma ieteikumu akadēmiskajam darbam.

Elmars_Ernsts_Rozitis_3Tomēr viņš deva priekšroku baznīcas darbam, jo tolaik latviešiem bija ļoti vajadzīga garīgā aprūpe. Par mācītāju viņu ordinēja tēvs, prāvests Elmārs Voldemārs Rozītis 1973. gada 13. maijā.

Kā mācītājs Elmārs Ernsts Rozītis aprūpēja latviešu draudzes un kopas Memingenē, Etlingenē Freiburgā, Kaizerlauternā, Minhenē, Vircburgā, Eslingenā, Ludvigsburgā. 1973. – 1975. gados blakus draudzes darbam specializējās baznīcas administrācijā, pedagoģijā, homilētikā, nolika augstāko Baznīcas eksāmenu.

Trīsdesmit četru gadu vecumā  Elmāru Ernstu Rozīti ievēlēja par Vācijas iecirkņa prāvestu un Baznīcas virsvaldes locekli, kopš 1987. gada viņš ir arī Baznīcas virsvaldes prezidija loceklis. Kā prāvestam Elmāram Ernstam Rozītim bija uzdevumi rietumu Eiropas baznīcu sadarbībā, dienesta braucieni uz Angliju, Zviedriju, Ameriku, Austrāliju.

Elmārs Ernsts Rozītis, atcerēdamies šo laiku, sacīja: 

„Kad pirms vairāk nekā 50 gadiem latvieši svešā zemē ar neiedomājamu lielu dedzību un piepūli pulcējās vienkopus savās draudzēs, lai pateiktos Dievam latviešu valodā, arhibīskaps Teodors Grīnbergs teica: „Svešinieki grib mūs iznīcināt, draugi asimilēt, bet mēs gribam palikt latvieši. Visā pasaulē latviešu draudzes daudzu gadu garumā vairāk domā par tautu un baznīcu Latvijā nekā paši par sevi.” 1990. gada svecīšu akcijā uz Latviju nosūtījām 48.000 svecīšu.”

Par Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas laiku Elmārs Ernsts Rozītis saka: 

„1990. gadā Annabergā notika pirmā plašākā tikšanās ar garīdzniekiem no Latvijas: Māri Dozi, Ati Vaickovski, Aivaru Beimani, Sarmīti Fišeri, Artūru Bobinski, Ilgoni Alpu, Kasparu Dimiteru un citiem. Sekojot līdzi 1991. gada janvāra notikumiem, piedalījāmies demonstrācijās, akcijās, sūtījām, vēstules, telegrammas, un – galvenais - lūdzām Dievu, lai viņš mūsu tautu pasargātu no ļauna. 
Latvijā dažādā veidā kalpo prāvests Māris Ķirsons, mācītāji Gunārs Ansons, Kārlis Zuika, diakone Brigita Saiva, u.c.

Elmars_Ernsts_Rozitis_41994. gada 1. maijā Elmārs Ernsts Rozīti iesvētīja par Latviešu Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) arhibīskapu. Šajā sakarā arhibīskaps uzsver: 

„Mans uzdevums sakņojas latviešu evanģēliski luteriskās baznīcas pēctecībā: ar pirmo arhibīskapu Kārli Irbi, tad ar Teodoru Grīnbergu, kura krustu un zizli lietoju kā amata zīmi. Tālāk šo amatu izpildīja Kārlis Kundziņš un Arnolds Lūsis (Toronto). Mana iesvētīšana par Latviešu Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas arhibīskapu notika Sv. Andreja baznīcā Toronto pilsētā, kur draudzēs tolaik bija apmēram 5 tūkstoši latviešu, piedaloties Latvijas Evaņģēliski Luteriskās baznīcas arhibīskapam Jānim Vanagam. Iesvētīšanu izdarīja zviedru bīskaps Dr. Svenungsons. Dievkalpojumā piedalījās 46 garīdznieki.”

Arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis latviešiem trimdā ir baznīcas svētuma un kristīgās taisnības sargs. Arhibīskaps veicina ārpus Latvijas draudžu sirsnīgu savstarpēju sadarbību, baznīcas biroja darbību visos prāvestu iecirkņos: Zviedrijā, Vācijā, Lielbritānijā, Rietumamerikā, Vidusamerikā, Austrumamerikā, ieskaitot Dienvidamēriku Kanādā, Austrālijā, kā arī Jaunzelandē. Latvieši svešumā dzīvo no tā spēka, ko rada Baznīca, kas pārvar visas robežas, un ar savstarpējo mīlestību, atbildības sajūtu, kas balstās uz kopēju vēsturi un valodu.
Elmars_Ernsts_Rozitis_5Kopš 1971. gada Elmārs Ernsts Rozītis piedalās Eiropas baznīcu konferencēs (KEK), pilnsapulcēs, Luterāņu Pasaules federācijas asamblejās, Baznīcas virsvaldes plēnumos. Viesošanās parasti ir apvienota ar kādu pārvaldes sēdi, apgabala konferenci, draudzes jubileju, garīdznieka ordināciju, ievešanu amatā, sakarā ar Latvijas Evaģēliski luteriskās baznīcas abu daļu koordinācijas komisijas sēdi utt.
Īpaša vieta ir latviešu un indiešu luterāņu sakariem. 20. gs. 20. gados Latvijas bīskapa Kārļa Irbes meita Anna Irbe uzsāka misijas darbu Indijā, kurš joprojām turpinās - LELBāL ietvaros darbojas Indijas misijas zars ar 12 draudzēm. Kopš tā laika ar vārdu Latvija un Latvijas baznīcām Indijas luterāņiem saistās tāls, brīnišķīgas dzīves ideāls. 1999. gada jūlijā Indijas pilsētā Madrasā notika ļoti sirsnīga Elmārs Ernsts Rozīša uzņemšana (pēc indiešu paražām ar ziedu vītnēm) un tikšanās ar Luterāņu pasaules apvienības viceprezidenti, Indijas luterāņu prezidenti mācītāju Prassanu Kumari.
LELBāL ir lielākā latviešu organizācija aiz Latvijas robežām. Tai ir nopelni latviskās izglītības uzturēšanā, jo latviešu skolas trimdā darbojas draudžu paspārnē. 
Latviešu vēstniecības ārzemēs vienmēr sadarbojas ar LELBāL. Elmārs Ernsts Rozītis saka: 

„Dzīvojot cittautiešu vidū mēs viņus esam iepazinuši, tāpēc varam ar savu pieredzi būt lietderīgi arī Latvijas sejas veidošanai ārzemēs. Latvijā ir sava bagātība – ticības nopietnība un pieredze, kas iegūta grūtos laikos. Baznīcai ārpus Latvijas nāk līdzi īpašs plašums – tik plaša ir Dieva pasaule! Zinot vienotājspēku, mēs varam izveidot kopību, kas pārvar uzskatu šaurību, aizspriedumu robežas mūsu dzīvē un sabiedrībā. Sadarbībā ar Latviju šo savstarpējo bagātinājumu redzu kopējā diakonijas un izglītības sistēmā, kopējos izdevniecības pasākumos. (Sūtnis Zariņš sadarbībā ar Londonas Bībeles biedrību palīdzēja Londonā izdot Bībeles izdevumu.)”

Elmars_Ernsts_Rozitis_6Arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis uzrauga Baznīcu, visās draudzēs un kopās ārpus Latvijas, lai Dieva vārds tiktu pasludināts tīri un skaidri, Sakramenti pareizi pārvaldīti un to žēlastība lietota pēc Dieva gribas. Viņš ordinē, vizītē, apmeklē, dod padomus, uzklausa, lemj. Visā, ko arhibīskaps dara, viņš pārliecina cilvēkus par Dieva varenajiem darbiem.
Garīgo aprūpi Elmārs Ernsts Rozītis veic, saskaņojot darbību ar virsvaldes viceprezidentiem - prāvestu Māri Ķirsonu un Dr. Juri Cilni, ar sekretāru Miķeli Striku, ar Eiropas pārstāvi prāvesti Ievu Graufeldi u.c. virsvaldes locekļiem.
Blakus tiešajam darbam ar draudzēm arhibīskaps par nozīmīgām uzskata arī Gana vēstules (Gana rakstu vēstījumi parasti saistās ar gada lozungiem, kas izplatīti kristīgā pasaulē kā starptautiski iesakņojusies tradīcija). Viņš pats daudz raksta - rakstus baznīcas gada grāmatā, publikācijas preses izdevumos, uzsvaru liekot uz garīgo ievirzi, un mudina rakstīt arī citus garīdzniekus.
Arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis ar savām zināšanām, labestību un sirsnību, humoru un smaidu, iejūtīgo dzīves izpratni, dziļo interesi par vietējiem apstākļiem, un, personiski iepazīstot darba darītājus, ir iemantojis cilvēku tūkstošu atzinību un mīlestību. Elmāra Ernsta Rozīša attieksmi raksturo viņa vārdi:

„Personīgā pazīšanās un latviešu draudžu satuvināšanās visā pasaulē ir baznīcas kodols un pamatstruktūra. Pacilājoši piedzīvot, ka ārējās tāles pārvaramas ticības un mīlestības spēkā. Nevajag braukt tālu, lai apmainītos ar informāciju: nu to var izdarīt elektroniskā veidā. Personiskā klātbūtne nepieciešama dzīvai domu apmaiņai, kopējai garīgai dzīvei un uzticības saites veidošanai, kas nāk no personīgas pazīšanās un uzticēšanās. Dievs mums paredz jaunu darba lauku: Santpēterburgas draudzē, agrākajā Austrumvācijā, Sibīrijā, arī Īrijā, kur darba meklējumos atrodas pāri par tūkstoš cilvēku no Latvijas.”

Elmars_Ernsts_Rozitis_72000. gada 27. maijā Rīgas Domā arhibīskaps Jānis Vanags salaulāja Elmāru Ernstu Rozīti un Veru Volgemuti. Tagad visos ceļojumos, kur vien tas iespējams, Elmārs Ernsts Rozītis dodas kopā ar mūža draugu Veru Volgemuti-Rozīti. Kad arhibīskaps ir aizņemts, organizējot dievkalpojumus vai runājoties ar mācītājiem, arhibīskapa kundze iejūtīgi uzklausa cilvēkus, palīdz ar savu padomu, kas dod svētību baznīcai, draudzēm un visiem latviešiem pasaulē.

Arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis ir viens no vispazīstamākajiem cilvēkiem latviešu vidū visā pasaulē. Cilvēks, kas rūpējas par latviešu tautas pastāvēšanu vienotībā un Dieva mīlestībā. Arhibīskapa Rozīša dzīve ir kā nemitīgs skrējiens – kā patiess curriculum vitae (curriculum latīniski nozīmē arī skrējiens, riņķojums).

ATTĒLI:

  1. Elmārs Ernsts Rozītis. 2014.
  2. LEBĀL plenārsēde Bonnā – Annabergā, Vācijā 2004. gada 18. – 23. maijā. Sēž (no kreisās) prāvests Juris Jurģis, Helēna Andersone, Andrejs Grots, arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis, Miķelis Strīķis, prāveste Ieva Graufelde, Aivars Ronis. 
  3. Elmārs Ernsts Rozītis savā pirmajā skolas dienā kopā ar arhibīskapu Teodoru Grīnbergu Eslingenā pie Nekāras. 
  4. Elmārs Ernsts Rozītis kopā ar Jāni Vanagu un Modri Plāti Jēkabpils cietuma kapelas atklāšanā 1995. gada 29. septembrī. Foto S. Purviņa.
  5. Elmārs Ernsts Rozītis Austrālijā: no kreisās - Sidnejas latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes priekšnieks H. Oksis, draudzes mācītājs K. Maksersons, arhibīskaps  Elmārs Ernsts Rozītis un Sidnejas latviešu evaņģēliski luteriskās Vienības draudzes mācītājs I. Osis (Sidneja 1994. gads).

2005. gada marts

Jēkabpils BJC Materiāls koriģēts, oriģināls - http://www.latvijaslaudis.lv/users/rozitis_elmars?language=en

Materiālu sagatavoja mazpulka dalībnieki un novadpētnieki Annija Kakarāne, Inga Nestere, Ieva Mikanovska, Līga Nestere, Reinis Vargulis.

Projekta vadītāja skolotāja Spodra Purviņa.

Mums ir mīļa zeme un plašas debesis...

Saruna ar LELBĀL arhibīskapu Elmāru Ernstu Rozīti

Ilze Nāgela - Laikraksts Latvietis Nr. 307, 2014. g. 1. maijā

Oriģināls: http://www.laikraksts.com/raksti/4426

Elmars_Ernsts_Rozitis_8

Arhibīskaps Elmārs Ernsts  Rozītis Svētā Krusta baznīcā. FOTO Elīna Rikarde.

Elmars_Ernsts_Rozitis_9

Arhib. E. E. Rozītis un māc. Dainis Markovskis pēc dievkalpojuma Svētā Krusta baznīcā. FOTO Elīna Rikarde.

Ilze Nāgela: Kā Jūs izlēmāt savu dzīves ceļu – kļūt par garīdznieku un kalpot baznīcai? Jūs izaugāt ģimenē, kur tēvs un vectēvs bija mācītāji (Mārtiņa baznīcā Rīgā), bet vai Jums pašam nebija arī kāda cita doma, piemēram, kļūt par ārstu, skolotāju, inženieri utt.?

Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis: Mana māte bija bērnu ārste, un ārsta profesiju es apsvēru, piemēram, acu ārsta profesija man būtu ļoti interesējusi. Bet savā ziņā izšķiršanās par teoloģiju bija savtīga, jo ārsts pats sev nevarēs palīdzēt. Lai būtu labs ārsts, viņam aizies visa enerģija, lai profesionāli būtu palīdzošs citiem.

Es sacītu, ka es tieku atalgots par kaut ko, kas man pašam ļoti interesē un kas paša dzīvi veido un liek pārdomāt. Kad drīkst darīt kaut ko, kas patīk, un par to vēl saņem algu, tas ir gandrīz netaisnīgi. Lai cilvēks nekļūtu augstprātīgs, viņš ir pielicis visus administratīvos pienākumus, un tad tās naktis atkal liek atpazīt, ka tomēr darbiņš arī ar to ir saistīts un diezgan daudz. Bet pašā centrā – būt kontaktā ar cilvēkiem un darīt kaut ko, ko arvien pats apzina un jautā: no kurienes es nāku un uz kurieni es eju?

IN: Tad šis jautājums arī Jums, ieņemot šo augsto amatu, paliek? Vai ir bijusi kādā mirklī sajūta: nu man viss ir skaidrs?

EER: Es domāju, ka tas nevarētu būt, jo tas ir tā kā apvārsnis, kas ar katru soli tālāk paveras.

IN: ...un jo tuvāk tam ej, jo tas tālāk pavirzās?

EER: Viens no mērķiem, ko varētu formulēt tā, ka mums ir mīļa zeme un plašas debesis, un tas attiecās uz mums kopumā un uz katru cilvēku. To es nākamai paaudzei gribētu novēlēt, ka šo dārgumu, ko mēs viņiem varam dot, – ir viena maza, mīļa zemīte – iespēja pastāvēt dažādos apstākļos,– un šis plašais Dieva apvārsnis, kas nav mazāks kā šī pasaule. Un līdz šim brīdim zinātnieki vēl nav izšķīrušies, kā to lietu saprast.

IN: Vai varbūt tēvs teica: dēls, Tev jānāk manās pēdās?

EER: Māte būtu vairāk vēlējusies, lai es medicīnu studētu. Tēvs neko daudz nesacīja, bet, acīm redzot, tik atbaidoši nav bijis tas, ko viņš ir sacījis, kā viņš bija dzīvojis un darbojies. No otras puses es domāju, ka katrai nākošai paaudzei jābūt citādai. Viena interese, kas man bija – vai patiesi viss tas, ko tēvs saka, ir pareizi? Cik no tā ir pareizi? Mans tēvs bija cilvēks, kam patika skaisti runāt un „romantiskam“ būt. Es daudz vairāk pievērsos kritiskam racionālismam, un es manīju, ka vietējā apkārtnē es tieši to, kas viņam bija dārgs un arī man likās aizstāvējams, ar viņa ieročiem vairs nevarēšu aizstāvēt. Viņš labprāt kādreiz arī tā runāja, ka cilvēki raudāja. Pie manis vēl neviens nav raudājis, izņemot, ja patiesi, tas ir tik bēdīgi.

IN: Par Jūsu bērnību; citēju: 1956. gada 17. jūlijā kāds mazs latviešu zēns latviešu bērnu vasaras nometnē Zviedrijā pasniedza Latvijas karodziņu citam mazam zviedru zēnam. Šis latviešu zēns bijāt Jūs, un šis zviedru zēns bija tagadējais Zviedrijas karalis Gustavs. Kā Jūs atceraties to dienu?

EER: Ir grūti sacīt, ko es atminos oriģināli no tās dienas un kas ir sekundāras atmiņas no tā, kas man ir stāstīts. Es atceros tikai to faktu kā tādu. Pie zviedriem ir izkopts stils, un viņi mūs kā latviešu bēgļu bērnus no Vācijas labprāt pieņēma. Atceros tās sausās kūciņas. Tas zviedru dzīves stils kā viena no tādām interesantām dzīves iespējām mani vienmēr pavadījusi. Mums iemācīja arī zviedru dziesmiņas un skaitīt zviedriski. Tas ir viens tāds dzīvs veids, kas kopš gadsimtiem nav piedzīvojis katastrofas, praktiski kopš Ziemeļu kara.

To atminos labprāt, kā arī labprāt atminos, ka man kādreiz lūdza nodziedāt kādu dziesmiņu vai spēlēt flautu. Man gan ar Zviedrijas karaļnamu drīzāk saistās tāda traumatiska atmiņa, kad man, nez vai šajā pašā vai drīzāk citā reizē, uzticēja nodot dāvaniņu Zviedrijas princesei, bet neviens nepasacīja man, kura persona ir šī princese. Es kā bērns domāju, ka princesei ir jābūt jaunai, skaistākai, un princese, protams, ir tā visjaunākā un visskaistākā. Tā es secināju un iedevu tai jaunākajai un skaistākajai to dāvaniņu. Es jau nevarēju iedomāties, ka princesei Kristīnei jau bija pāri par sešdesmit gadiem, un ka viņa laikam izcēlās ar citām kvalitātēm. Vēlāk to brāzienu es izjutu kā ļoti nepelnītu, jo neviens man nebija stāstījis, kas ir princese.

IN: Vai Jūs sprediķa laikā redzat visus, kas ir baznīcā?

EER: Nē, es nevaru saskaitīt cilvēkus sprediķa laikā.

IN: Kontakts ar draudzi; vai sprediķa laikā Jūs skatāties uz kādi konkrētu seju, vai Jūs vienkārši redzat visu kā vienu veselu?

EER: Zināma mijiedarbība ir svarīga. Es nespēju kā daļa mācītāju, kas sprediķa laikā var saskaitīt apmeklētājus, bet es redzu, un ir svarīgi redzēt.

Es arvien vairāk esmu paradis pierakstīt domas un atsevišķus formulējumus, bet es neesmu pieradis pierakstīt tieši visu sprediķa tekstu. Šī ir tāda iespēja būt mijiedarbībā. Man pat nav itin nekas pretī, ja apmeklētāji guļ, jo jūs tikai tad guļat, ja jūs jūtaties labi, droši, neapdraudēti... tā, ka baznīcas miegs ir kaut kas no Dieva žēlastības dāvanām. Man arvien šķiet tik nežēlīgi, ka vācu baroni lika to nabaga latviešu zemnieku bakstīt, lai viņš uzmostas, lai viņš neguļ dievkalpojuma laikā. Ir daži sprediķi, kas grib izraisīt uzmanību un tā kā atmošanos, bet visā visumā es domāju, lai tas būtu tādā cilvēcīgā gaisotnē.

IN: Runājot par sprediķi. Jūs tam esat sagatavojies un zināt, kā tas sāksies un kā nobeigsies, bet sprediķa gaitā Jums pavīd prātā doma, ka – lai arī nebija paredzēts – jūs vēlaties to vēl papildināt.

EER: Atsevišķās daļās, jā, bet visā koncepcijā tas būtu pārāk bīstami. Piemēram, ja nu kāds noģībst vai pēkšņi kāds troksnis, vai tā, ja tas ir iekšēji savienojams ar domu gaitu un situācijas formulējumu, tad ir labi to arī iesaistīt.

IN: Kādas ir jūsu domas par to, ka divi latviešu mācītāji un divas latviešu draudzes Austrālijā izstājās no LELBĀL? Vai Jums ir cerības, ka viņi atgriezīsies?

EER: Cerības mums ir, ka viņi atgriezīsies. Protams, arvien mums ir cerības, ka no divām latviešu evaņģēliski luteriskām baznīcām atkal radīsies viena, kā tas būtu dabīgi un kā tas jau ir pie igauņiem un lietuviešiem. Ir svarīgi arī ņemt vērā, ka senos laikos bieži vien izslēdza tos, kas nepatika. Mēs neesam izslēguši. Prāvests Dr. Priedkalns vairākkārt uzsvēra, ka durvis ir atvērtas. Dzīvē ir ļoti daudz jautājumu, un mūsu uztverē ir labi, ja baznīcā varbūt ir šī viedokļu dažādība, ka mēs visi gan zinām, ka pie Dieva ir pilnā patiesība, bet mēs visi esam ceļā uz patiesību. Bībele daudz vairāk strādā ar to, ka mums ir dažādi redzes viedokļi, un katrs jau mēs atrodamies citā vietā fiziski pasaulē un arī citā vietā eksistenciāli pasaulē. Es domāju, ka ir tāds labs ieteikums, ka mēs respektējam viens otra sirdsapziņu; mēs to respektējam pie abiem amata brāļiem un viņu draudzēm un izlūdzamies arī no viņiem varbūt pārdomāt, vai viņi varētu tik tālu respektēt mūsu citu dažādos viedokļus, ka tā pamatkopība Dieva vārdā un sakramentā atkal varētu organizatoriski izpausties.

IN: Vai līdzīgas problēmas ir bijušas citās LELBāL zemēs?

EER: Senos laikos jau bija daudz vairāk problēmu. Šinī gadījumā bija svarīgi, ka mūsu baznīca arī tūlīt bija klāt, kā mēs redzējām, ka tur kaut kas varbūt iet citādi nekā vēlētos. Bet kaut vai Lielbritānijā vai vienā otrā vietā bija draudzes, kas vai nu izstājās, vai ilgi neatrada ceļu uz kopējo mūsu baznīcas struktūru. Mēs mēģinām vienmēr būt ļoti piesardzīgi, jo parasti paiet tomēr zināms laiks, līdz atgriežas.

IN: Vai tās lietas, kas atšķir, ir tik lielas? Tas, kas vieno, ir daudz lielāks. Vai lielās lietas vārdā, mēs nevaram tās mazāsupurēt?

EER: Jā. Problemātika, kas vismaz tika minēta kā tā galvenā, tā mūsu baznīcā nespēlē nekādu praktisku lomu, it nekādu. Vai mums meklēt tās problēmas? Mums, starp citu, nav tā, ka Sidnejā nebūtu mācītāju; tur ir mācītājs Ivars Osis. Sidnejā jau arī ir divas draudzes – viena draudze jau tieši iepriekšējā prāvesta laikā tika svītrota no saraksta. Tie cilvēki, kas ir tanī draudzē – daudzi ir ļoti labdabīgi un pozitīvi; tā kā arī visu šo jautājumu būs jāpārskata. Tagad konkrēti Austrālijā mums stāv priekšā Kultūras dienas Sidnejā decembra beigās, un es domāju, ka būtu jauki, ja visi kopā, vienalga cik dažādi tie ceļi un dažādas domas būtu bijušas, ja visi kopā atrastu tādu veidu dievkalpojumam, kur visi piedalās, un tas dievkalpojums nebūtu ierocis ne no vienas, ne otras, ne trešās puses. Varbūt šī kopības izjūta šinī dievkalpojumā tādā klusā cerībā izstarotu uz to, ka esam taču viss viens.

IN: Kādā veidā tiek izvēlēts nākamais arhibīskaps?

EER: Vispirms jau jānorāda, ka tās ir bīskapa vēlēšanas, jo pēc mūsu darbības noteikumiem mēs nekad negribējām darbības noteikumos ierakstīt – arhibīskaps, kas varētu būt šķērslis kopīgam ceļam ar baznīcu Latvijā, bet tūlīt pēc ievēlēšanas virsvalde piešķirs amata apzīmējumu – arhibīskaps. Gaita ir tāda, ka pirmais posms, kurā esam – tiek minēti kandidāti vai kandidātes. Un tos var minēt ikkatra draudze. Draudzē pēc tās iekšējās kārtības – valde vai padome reprezentēta ar savu draudzes priekšnieku – var kandidātu iesūtīt vēlēšanu komisijai, un tā atrodas Sietlā laicīgā viceprezidents Dr. Jura Ciļņa vadībā. Un nākamais – minētajiem kandidātiem tiks vaicāts, vai viņi patiesi pieņemtu šo amatu, lai nebūtu lieks darbs. Tad šiem kandidātiem vai kandidātēm nāks iespēja sevi priekšā stādīt, protams, rakstveidā vai arī kā viņi paši vēlētos. Tad nāks balsošanas posms, un pirmā balsu skaitīšana būs 15. oktobrī. Tad mums atliek laiks līdz nākamā gada 1. maijam sagatavoties ievešanai vai pat, ja būtu vajadzīgs, paredzēt vēl otro vēlēšanu gājienu. Piemēram, man jau tagad ir paziņots no Igaunijas baznīcas, vai es varētu piedalīties viņu nākamā arhibīskapa ievešanā, kas būs Tallinā nākamā gada 2. februārī. Jāplāno ļoti tālu uz priekšu, lai būtu brīvie termiņi, un 1. maijs, paldies Dievam, arī nav svētdiena vai baznīcas svinamdiena, tā, ka tas varētu būt diena, kurā ļoti daudzi no visas pasaules ierodas; es pieņemu, ka būs saistīts arī ar valdes sēdi.

IN: Kurā vietā tas notiks?

EER: Tas notiks tanī vietā, kur būs ievēlētā persona.

IN: Ja šis būtu tikai un vienīgi Jūsu lēmums, ko Jūs labprāt redzētu kā sava darba turpinātāju?

EER: Es domāju, ka būtu labi, ja tas būtu kāds no tiem cilvēkiem, kas jau ir iegājis Virsvaldes atbildībā un pārzina lietas; kur savienojās abas lietas; viens – izstarojums – citādi jau būtu ļoti garlaicīgi, un otrais – arī darba spējas, jo abas lietas jāapvieno. Mums ir vairākas personas, jā, es priecājos, patiesi. Ir labi, ja arī kaut ko ārkārtīgi dārgu un mīļu var tālāk iedot; tas ir tas skaistākais. Tas arī būs mūsu baznīcas vēsturē zināmā veidā pirmais gadījums, jo nav tā, ka viens aiziet mūžībā un tad jāsāk meklēt. Arhibīskaps Kārlis Kundziņš bīskapa amatā ieveda toreiz bīskapu Lūsi un tad gāja tālāk, bet kad no viena arhibīskapa, kā tas, piemēram, tagad notiks Zviedrijā, kad 14. jūnijā līdzšinējais arhibīskaps Vejrids (Anders Wejryd) noliks zizli un 15. jūnijā būs dievkalpojums, kad atkal nākamais vai nākamā – Antje Jakelēna (Antje Jackelen) pārņems no viņa. Es aizbraukšu tur, jo mēs esam ielūgti kā Porvoo kopienas locekļi, un es tur ļoti skatīšos, kā to dara un labāko pārņemšu un mācīšos.

Un labi, ka [kandidātiem] personīgais spēlē lomu, jo tas jau iedod tieši to krāsu.. Mēs jau manam, ka tā ir arī politikā – to, kas saistās ar konkrētām personām, to var daudz labāk transportēt kā programmas.

IN: Vai Jums ir plāni, ko darīsit pēc 21 nepārtraukta darba gada, esot arhibīskapa amatā?

EER: Vācijā bija vadošā bīskape Margota Kēsmane (Margot Käßmann); kad viņa aizgāja prom no sava amata, viņa sacīja: Es tagad atdodu vai zaudēju varu, bet es iegūstu brīvību. Un arī brīvība ir kaut kas dārgs, un daudzas lietas es esmu ar mieru pārdomāt. Es nevēlētos vairs savu dvēseli pārdot uz ilgu laiku kaut kam. Es gribētu ieguldīt kaut kam īsam un konkrētam; ne, ka es esmu tik un tā par daudzām lietām atbildīgs, kuras es tāpat nevaru izpildīt. Piemēram, maziņu, mīļu, koptu ģimenes dārziņu nākotnē...

IN: Bet draudzes Vācijā, kurām kalpojat, paliks Jūsu ziņā?

EER: Vācijā es nevarēšu tā no vienas dienas uz otru nodot pienākumus, jo es pieņemu, ka mūsu baznīcā kopumā tiks ievēlēta amatpersona, kas ar savu rokrakstu, bet tomēr ar zināšanām varēs to tūlīt pārņemt pilnībā. Vācijā mums noteikti vēl būs jāatrod cilvēks un arī jānodod pavedienu tālāk ar vācu baznīcām; tas vēl varētu būt vienu vai divus gadus pārejas laiks. Tad jau arī cilvēkam, kas ir divdesmitos vai trīsdesmitos gados – viņš smeļ it kā no neierobežota laika. Es tad arvien vairāk apzināšos, cik dārgs katrs gads, katrs mēnesis ir.

Un viena cita lieta ir: ja Dievs ir radījis šo brīnišķīgo pasauli un tanī ieguldījis tik daudz gudrības, skaistuma un mīlestības, tad ir augstākā mērā nevērība, ka mēs to nemaz negribam apskatīties un to slavēt un pateikties. Kā tāds mazs piemērs, mums ir brīnišķīgas ūdens peldes Eslingenas tuvumā, kur siltais ūdens burbuļo, un kad tur atguļas, tad man ir tik pateicīga sirds: mīļais Dievs, paldies, ka es varu dzīvot, ka man ir ķermenis. Un redzēt katru brīdi un katru dienu – to es turpmāk darīšu daudz apzinātāk.

Un tas beidzamais ir tas, – vācu futbola sacīkstēs, viņu futbola sistēmā ir dažreiz viens, kas ir pirms vārtu sarga, un, ja redz, ka kaut kas, kur vajag kādu konkrētu palīdzību... tad kādreiz ir labi, ja tāds ir; to viņi sauc par Ausputzer – iztīrītājs. Un tieši, ja nemaisās pēciniekam vai pēciniecei pa kājām, tad ir ļoti labi. Es zinu tādas konsilācijas, kur, ja no abām pusēm ir vajadzīgā smalkjūtība, tad tas var arī būt par svētību. Arī vācu baznīcās, kur pat kādi divi vai trīs iepriekšējie ir, un kā jūs zināt, arī pie Amerikas prezidentiem arī kādreiz, ja mana, ka tas nav tikai viena cilvēka lieta.

IN: Kāds, Jūsuprāt, ir progress iespējai apvienoties LELBĀL ar LELB?

EER: Mēs arvien mēģināsim, jo mēs izjūtam kā nedabīgu to, ka ir divas baznīcas. Viens svarīgs jautājums, ka puse no mūsu darbiniekiem ir sievietes, un vienalga, kāds tas atrisinājums lai arī būtu, tam jābūt tādam, ka sieviešu piedalīšanās baznīcā nav kā otrās šķiras cilvēkiem, bet kā sava veida, savu goda, savu spēju cilvēkiem; tur būtu jāatrod kādu atrisinājumu, jo mēs nevaram atrisinājumu meklēt tikai pusei no mūsu ļaudīm. Katram ir savas dāvanas, un es to redzu mūsu Virsvaldes darbā, kur mēs tagad esam pusi uz pusi, un tas ir tik jauki sadarboties. Ir jau arī dažādības uztverē, cik baznīcu veido, tā sakot, no augšienes un cik to veido no apakšas. Ārpus Latvijas mums ir iegājies, ka daudz vairāk tā veidošana ir no apakšas, it īpaši Amerikā. Ja es tur aizbrauktu un uzstātos kā tas lielais pravietis, ko visiem pārējiem jāklausa, tad man ilgi labi neietu. Tas ir ļoti labi, ka mēs paši ņemam vērā mūsu atbildību, bet tās visas lietas mēs varam iekārtot un redzēt, kā rast atrisinājumu; doktrināli jau mums nav nekādas atšķirības.

IN: Tātad sieviešu ordinācija ir vienīgā atšķirība?

EER: Ja mēs redzētu risinājumu šim jautājumam, tad visus pārējos arī ar labām izredzēm varētu risināt.

IN: Cik reizes esat bijis Austrālijā?

EER: Varētu būt septītā reize, bet ne, kas es to gluži apzvērētu. Pirmā reize bija vēl prāvesta Grosbacha spēka laikos, tad sekojušas vairākas reizes – vai tās bija Kultūras dienas, vai Austrālijas apciemojums kopā ar manu mūža draugu Veru.

IN: Pa šiem gadiem satikts daudz cilvēku, izveidojušies kontakti; vai varbūt ir iegūti arī ļoti labi draugi?

EER: Es sacītu – jā, dažādā līmenī vairākus cilvēkus, kas ir īpaši tuvi un mīļi. Katrai pārliecīgai draugu būšanai ir arī sava bīstamība, un man ir jāieņem zināmu atstatumu arī, lai būtu drošs, ka nekādas draugu būšanas nenotiek. Bet ir mīļi un tuvi cilvēki, un arī viens Austrālijas redzes viedoklis, ko es ļoti respektēju. Un arī nupat Dārziņa kungs man paskaidroja, vedot no lidostas uz mājām, kā saprast Anzac Day. Kāds arī sacīja, ka austrāļu cilvēkam būs vienmēr tā tendence solidarizēties ar vājāko. Dažas tādas lietas, kas ir interesantas pārdomāt, un palīdzēs veidot kopējo, bet ko arī mācās personīgi, kas ir tās iezīmes, kas ir izveidojušās, un palīdz.

IN: Kādi iespaidi ir par Austrāliju?

EER: Vienmēr mēģinu arī pilsētas apskatīt; Melburnai tādu skaistu ievadu senos laikos man deva Silkalna kungs, kas toreiz bija valdes loceklis. Kā pilsēta jau ārkārtīgi saistoša ir arī Sidneja ar savu Operas namu un tiltu. Mums ar Veru arī Kērnsa un tropu gaisotne ļoti patika un melnie gulbji. Ar Adelaidi man saistās tas iespaids, kad es no Melburnas uz Adelaidi biju braucis ar busu, tādā veidā labāk iepazīstot zemi. Un tad pēc samērā garas dienas caur gandrīz tuksnesi braucot, pēkšņi kalnu nogāzē redz to gaismas jūru, redz okeānu – tas ir iespaids, kas man no seniem laikiem ir palicis. Adelaide ir tādā patīkamā lielumā, ka visu var 10-15 minūšu laikā sasniegt. Melburna savukārt tik liela, es to salīdzinātu ar Losandželosu, kur arī būtībā visi attālumi stundā vai divās mērāmi, līdz vispār kaut kur vari nokļūt. Apbrīnoju un reizē man ir žēl amata brāļu, kuriem ar savu darbu saistās milzīga noskriešanās, daudz laika jāpavada. Ir tik labi, ka te ir Latviešu ciems, kur ir tāda laba kopība, jo citādi, ja visi šie cilvēku būtu izkaisīti pa Melburnu vai vēl tālāk apkārtnē, viņiem būtu grūti.

IN: Ko vēl bez jau izrunātā Jūs vēlētos teikt laikraksta Latvietis lasītājiem?

EER: Tagad es pirmo reizi esmu Austrālijā šādā gadalaikā un ar virzienu uz Lieldienām. Lieldienas mēs sagaidīsim Brisbanē. Pie Lieldienu tradīcijām ir jauki redzēt, ka šeit tie paši zaķīši, kas lēkā pa Eiropu, un tās pašas oliņas, tas pats mīļums visu sagatavot un svinēt ir. Šis Augšāmcelšanās prieks un gaišums, šis atvērtais logs uz priekšu un tā saule, kas mūs sagaidīja pēc šodienas dievkalpojuma. Lai arī turpmāk ir šī gaišā saule, kurai mēs ejam pretim. Es esmu patiesi piedzīvojis dažādus cilvēkus. Ir daži cilvēki, kas ar gadiem kļūst vairāk par etiķi un sarūgtināti, bet citi, kas kļūst arvien gardāki un gaišāki, ka patiesi ir prieks ar viņiem.

IN: Kā ar vīnu?

EER: Jā, patiesi, kā ar vīnu; to es esmu apbrīnojis arī pie cilvēkiem: dažiem katrs gads kaut ko ņem, bet dažiem, kuriem tie paši gadi, bet katrs gads kaut ko ir devis līdz beigās ir pavisam gaišs un caurspīdīgs mūžībai.

IN: Novēlu Jums un Jūsu kundzei Verai sekmīgu tālāko ceļojumu Austrālijā, kā arī atceļu uz Eiropu. Pateicos par intervijai ziedoto laiku!

Google Translate

NURME – 2014