“Dievs dāvājis cilvēkam mūziku, kas palīdz mums ar Viņu un savā starpā satikties…” (J.Kundziņš)

Get Adobe Flash player

Katra cilvēka dzīvesgājums satur bezgaldaudz krāsu, bet reflektē tas, vēl bagātīgāku krāsu paleti. Katrs no mums ir tūkstošiem biogrāfiju vērts. Katrs veido priekšstatu par cita cilvēka (-u) dzīvi, laika ritumu un tā vēsturisko satvaru..., pārdomā savējo... Katrs?

Publicējam (-sim) iespējami daudzas biogrāfijas par Mūsu Virsganiem.  Būsim pateicīgi par jaunām (vecām) biogrāfiju versijām, padomiem, papildinājumiem, precizējumiem, kļūdu labojumiem – Šī e-pasta adrese ir aizsargāta pret mēstuļošanu (spam), Jūsu pārlūkam ir jābūt aktivizētam Javascript, lai to aplūkotu .

Gans

Teodors Grīnbergs (Grünbergs)

1870.02.IV - 1962.14.VI

Latvijas Luterāņu baznīcas vadītājs (faktiski) no 1931.gada līdz 1962.gadam, LELB prezidents 1931.g. 2?.novembris – 1944.g.??.novembris, LELB ārpus Latvijas prezidents 1944.gada nogale – 1962.gada pavasaris

biogrāfiska skice no M.g. Theol. Voldemāra Lauciņa

Kurzemnieks Teodors Grīnbergs ir dzimis 1870.gada 2.aprīlī Ģibzdes muižā, apmēram vienādā attālumā starp Dundagu, Valdemārpili (tolaik Sasmaku) un Ugāli. Tēvs Ernests bija krietns zemnieks (rentnieks) ar plašu pasaules skatījumu. Topošā Latvijas baznīcas vadītāja dzimta ir īpaša, jo viņa mātes Vilhelmīnes māte Kristīne bija tautas dziesmu vācēja Krišjāņa Barona māsa. Teodora Grīnberga bērnība paiet čakla darba, dziļas ticības pārliecības un plaša pasaules skata pilnajā ģimenē.

Teodors Grīnbergs bērnībā ir vājš un slimīgs, tomēr viņa gars ir modrs un spēcīgs. Viņš uzsāk skolas gaitas Dundagas tuvumā esošajā Kubeles skolā, kuras augšstāvā dzīvoja slavenais latviešu skolotājs un literāts Ernests Dinsberģis. Teoodora Grīnberga izglītības turpinājās Ģibzdes skolā un Talsu Kārļa Mīlengaha skolā. Skolas gaitas viņš noslēdz Jelgavas ģimnāzijā 1891.gadā un iestājas Tērbatas Universitātes Teoloģijas fakultātē. Skološanās laikā Teodors Grīnbergs ir ieguvis ne tikai labi izglītību, bet arī stiprinājis savu ticību un tēvu zemes mīlestību.

Studiju laikā Teodors Grīnbergs ir nopietns un sekmīgs. Līdzās studijām viņš ir arī aktīvs latviešu sabiedriskajā dzīvē. Te viņa ticība arvien vairāk nostiprinās uz bibliskā un evaņģēliskā pamata.

Pēc veiksmīga studiju noslēguma viņam nav iespējams uz reizi atrast mācītāja vietu. Kā daudziem citiem latviešu teologiem, viņam ir jāpārvar baltvācu neuzticība un nacionālā uzmanība. Tas ir īpaši grūti Kurzemē (un Zemgalē), kur nav pat nevienas latviešu pašpārvaldes (konventa) draudzes, tādas ir tikai Vidzemē. Tomēr ticīgajam un centīgajam jaunajam teologam šis pārbaudījums ir tikai laika jautājums. Kad viņš strādā par skolotāju un palīdz mācītājam Raisonam Lutriņu draudzē, Raisons saslimst un Grīnbergs pārņem kalpošanu Lutriņos. Lai arī ordinēts un draudzes iemīļots, Grīnbergs nav pirmais kandidāts uz Luteriņu draudzes mācītāja amatu pēc mācītāja Raisona nāves. Konsistorija vēlējās vācu mācītāju, tomēr draudze panāca Grīnberga apstiprināšanu.

Lutriņu mācītāja amatā Teodors Grīnbergs aizsāk vēl vienu savas dzīves nozīmīgu darbību – kristīgo avīžniecību. Tomēr viņš ilgi nepaliek Lutriņos un 1907.gada aprīlī pāriet uz Ventspili, kur nokalpo 27 gadus – līdz par 1934.gadam. Teodors Grīnbergs šajā laikā uzsāk bērniem paredzētā izdevuma „Bitīte” izdevniecību. Viņa ierosmē draudzē atver bērnu dārzu trūcīgu vecāku atvasēm, kurā par nelielu naudu bērni tiek pieskatīti un baroti. Bērni ir Teodora Grīnberga kalpošanas centrā, viņš uzsāk bērnu dievkalpojumus, kurus apmeklē pat vairāk par 500 bērniem.

Ventspilī paiet ne vien trauksmainie Pirmā pasaules kara gadi, bet arī Sarkanais terors un Bermontiāde. Dievs sargā savu kalpu un Teodors Grīnbergs pirmajos Latvijas neatkarības gados ir rosīgs arī izglītības un sabiedriskajā dzīvē.

Līdz ar neatkarības iegūšanu, Teodora Grīnberga kalpošana ir par lielu vienai lielai draudzei un pilsētai, viņu ievēro un viņu izraugās. Tā Teodors Grīnbergs tiek ievēlēts Baznīcas Virsvaldē un kopā ar Vilhelmu Rozenieku un Jāni Reinhardu pat reizēm aizstāj bīskapu Irbi prombūtnē. Teodors Grīnbergs rosīgi darbojas augstskolās, gan baznīcas Teoloģiskajā Institūtā, kur ir īsu laiku vadītājs un pasniedzējs, gan arī Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē.

1931.gada nogalē bīskaps Kārlis Irbe atkāpās no prezidenta, baznīcas vadītāja amata. Vajadzēja meklēt viņa pēcnācēju un izraudzīja Teodoru Grīnbergu, kurš nesa LELB vadītāja atbildību turpmākos 30 gadus. Abi Latvijas baznīcas vadītāji bija ļoti atšķirīgi, bet arī laiki un izaicinājumi bija ļoti atšķirīgi. Kārlis Irbe bija celtnieks un cīnītājs, Teodors Grīnbergs bija mierinātājs un uzturētājs. Paradoksāli, bet tieši Teodora Grīnberga pazemībai ir jāpateicas tam, ka ar viņu Latvijas baznīcas vadītājus sāka saukt par arhibīskapiem, jo Kārlis Irbe bija par nelokāmu šajā jautājumā.

Pirmie astoņi Teodora Grīnberga kalpošanas gadi baznīcas vadītāja amatā aizvadīti Latvijas Republikas noslēguma gados. Viņa vadības laikā valsts arvien ciešāk atkal saistīja luterāņu baznīcu pie sevis. Tas ir arī laiks, kad baznīca dzīvoja līdzi tautai tās priekos. Šajos gados izveidotas 12 jaunas draudzes, izdota Dziesmu grāmata un jauns Jaunās Derības tulkojums.

Ar padomju okupācija baznīca piedzīvoja pirmos satricinājumus un izdzīvoja tautas bēdas. Lai arī mācītāju sastāvs vēl netika sevišķi apdraudēts 1941.gada izvešanās, jau 1940.gada vidū tika likvidēta Teoloģijas fakultāte un 1941.gada 14.jūnijā tika izvesti 11 mācītāji un Teoloģijas fakultātes mācībspēki, tai skaitā, baznīcvēsturnieks Ludvigs Adamovičs un praktiskās teoloģijas profesors Edgars Rumba. 1941.gada nacistiskā okupācija vēlējās izmantot baznīcu par savu ruporu, bet pat šajā situācijā arhibīskaps meklēja iespēju, lai mazinātu apdraudējumu šī necilvēcīgā režīma galvenajiem upuriem. Viņa pūles daļēji sekmējās, kad no geto tika atbrīvoti kristīgie ebreji un pasargāti Latvijas čigāni.

Otrā Pasaules kara beigu daļā Teodoru Grīnbergu kopā ar citiem Latvijas baznīcu vadītājiem no Latvijas izveda, turēja Vācijā, kur viņš palika arī pēc Otrā Pasaules kara.

Kara beidzamajā pusgadā daudz latviešu nonāca Vācijā un sāka meklēt ģimenes un tuviniekus. Pirmajā pēckara posmā baznīca un lielais izceļojošo mācītāju skaits bija tautas vienotāji un stiprinātāji.

Līdz ar izceļošanu uz jaunajām mītnes zemēm, arhibīskaps sūtīja mācītājus līdzi uz lieliem latviešu pulcēšanās punktiem. Daudzās zemēs izkaisītajā latviešu draudze bija grūti administrējama, tāpēc arhibīskaps iecēla dažādās zemes daļās savus vietniekus.

Liela nozīme bija arī jaunajām starptautiskajām struktūrām, īpaši 1948.gadā dibinātajai Pasaules Luterāņu federācijai. Tās pirmajā sesijā ievēlēja par šīs federācijas darba grupas locekli.

Dzīves pēdējos gadus Teodors Grīnbergs pavadīja Eslingenā, kur uzturēja vēstuļu kontaktus ar visā pasaulē izklīdināto draudzi. Tieši pateicoties arhibīskapa rūpēm un gādībai 1965.gadā, jau pēc viņa aiziešanas mūžībā, latvieši saņēma jaunu Bībeles tulkojumu, otro pēc Glika. Pateicoties nenogurstošam Teodora Grīnberga darbam, pasaulē izkaisītā latviešu saime pulcējās uz latviešu dievkalpojumiem un pirmā globālā latviešu sasaiste bija tieši caur baznīcu, kā pats Teodors Grīnbergs to sacīja: „Latvija svešumā ir latviešu baznīca”.

Teodors Grīnbergs ir nodzīvojis garu un panākumiem pilnu mūžu. Viņa amata pilnvaru laiks – vairāk kā trīsdesmit gadi – līdz šim vēl ir nepārspēts rekords.

Teodors Grīnbergs

Wikipedia - koriģēts.

Teodors Grīnbergs dzimis 1870.  gada 2.aprīlī, miris 1962. gada 14. jūnijā, latviešu luterāņu garīdznieks, LELB otrais bīskaps, pirmais Arhibīskaps, LELBāL arhibīskaps un trimdas darbinieks. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Dzīvesgājums

Dzimis Ģibzdes muižas "Mazlejās", Valdgales pagastā, zemnieka ģimenē. Skolojies Popē, Ģibzdē, Talsos un Jelgavā. No 1891. – 1896. gadam studējis teoloģiju Tērbatas Universitātā. Kļuvis par vecākās latviešu studentu korporācijas Lettonia biedru. No 1899. – 1932. gadam kalpoja kā mācītājs Lutriņu un Ventspils draudzēs. Līdztekus pienākumiem draudzē pildījis arī skolotāja, Ventspils domnieka un pat Domes priekšsēdētāja pienākumus.

1929. gadā LU Teoloģijas fakultāte piešķīra T. Grīnbergam goda doktora grādu, un 1932. gadā viņš ievēlēts par ārštata profesoru. Šinī pašā gadā ievēlēts par LELB arhibīskapu, bija pirmais šī titula īpašnieks. Līdz pat 1944.  gada nogalei pildīja savus amata pienākumus. Viņa amata pilnvaru laikā izdota jauna Dziesmu grāmata un jauna tulkojuma Jaunās Derības izdevums. 1938. gada jūlijā tika panākta cieša sadarbība ar Anglijas anglikāņu baznīcu. Vācu okupācijas iestādes 1944. gada otrajā pusē deportēja  T. Grīnbergu līdz ar citu baznīcu vadību uz Vāciju. Kopš nokļūšanas trimdā pildīja LELB ārpus Latvijas arhibīskapa pienākumus.

Miris Eslingenē pie Nekāras  1962. gada 14. jūnijā.

Teodors Grīnbergs 

Arhibīskaps no 1932.-1944. gadam ???

http://www.lelb.lv/lv_old/?ct=grinbergs - koriģēts

  • Dzimis 1870. gada 2. aprīlī Dundagas pagastā Ģibzdes muižā zemnieku ģimenē.
  • No 1879. -1891. gadam mācījies Popes Kubeles skolā, vēlāk Gibzdes skolā, Talsu K. Mīlenbaha skolā, Jelgavas guberņas ģimnāzijā.
  • No 1891. -1896. gadam mācījies Tērbatas Universitātes Teoloģijas fakultātē.
  • Ordinēts 1899. gada 21. maijā Kuldīgā.
  • No 1899. -1907. gadam kalpo par mācītāju Lutriņu draudzē, kā arī strādā par skolotāju.
  • 1907. gada 26. aprīlī pāriet par mācītāju Ventspils Nikolaja draudzē, kas viņa kalpošanas laikā piedzīvo 12 tūkstošus lielu draudzes locekļu skaitu.
  • Kalpojot Ventspilī, T.Grīnbergs divas reizes bijis Ventspils pilsētas domnieks un vienu gadu arī Domes priekšsēdētājs.
  • 1929. gada 19. septembrī LU Teoloģijas fakultāte T.Grīnbergam piešķīra teoloģijas doktora grādu (Dr. theol. h.c.), 1932. gadā viņš tika ievēlēts par LU ārštata profesoru.
  • 1932. gadā T.Grīnbergs tiek ievēlēts par LELB arhibīskapu. Amatā viņu ieved tā laika LELB vecākais prāvests Kārlis Kundziņš ar prāvestiem, klātesot arī daudziem LELB mācītājiem.
  • 1940. gada notikumus arhibīskaps aizvadīja Rīgā, kalpojot savā amatā.
  • II Pasaules kara laikā līdz pat 1944. gadam T. Grīnbergs pildīja savus pienākumus, līdz, tuvojoties Sarkanajai Armijai, Lielvācijas drošības policija piespieda viņu izbraukt no Latvijas.
  • Trimdinieka gaitas T. Grīnbergs pavadīja Vācijā, Eslingenā.
  • Baznīcas darbu ārpus Latvijas T. Grīnbergs vadīja, sākot no 1944. -1962. gadam.
  • Arhibīskaps T.Grīnbergs miris 1962. gada 14. jūnijā Eslingenē.

Teodors Grīnbergs ir pirmais, kurš nes Latvijas ev. lut. Baznīcas arhibīskapa titulu.

T. Grīnberga darbības laikā tika dibinātas daudzas jaunas draudzes, īpašu uzmanību pievēršot Latgalei. Tika izdota jauna Dziesmu grāmata. Jaunā tulkojumā tika izdota Jaunā Derība, pie kuras sagatavošanas piedalījies arī pats arhibīskaps. Bija nodoms izdot arī Vecās Derības jaunu tulkojumu, taču šo ieceri pārtrauca II Pasaules karš.

Arhibīskapa T. Grīnberga nodoms pirms II Pasaules kara bija pārstrādāt LELB Satversmi, tajā paredzot pāriet uz diecēžu pārvaldes sistēmu.

Liels ieguldījums bija ekumēniskajā laukā: sadarbība un labu attiecību izveidošana ar Igaunijas, Somijas, Lietuvas, Vācijas, Francijas, Šveices, Zviedrijas, Dānijas un Lielbritānijas (Anglikāņu) Baznīcām. 1938. gada jūnijā tika panākta vienošanās par ciešu sadarbību starp LELB un Igaunijas Baznīcu no vienas puses un Anglikāņu Baznīcu (Church of England) no otras puses.

Lielākais ieguldījums un mūža vērtais darbs Teodoram Grīnbergam kā arhibīskapam trimdā pēc II Pasaules kara bija LELB ārpus Latvijas saliedēšana un Baznīcas izklīšanas un sadalīšanās nepieļaušana.

Vai pazīsti savējos? Teodors Grīnbergs… jeb pusgadsimts kopš mūžībā aizgājis pirmais latviešu luterāņu arhibīskaps. 

Oriģināls - http://gudribassakums.lv/2012/09/22/vai-pazisti-savejos-1/.

Šķiet, daudzi varētu piekrist nereti dzirdētiem vai lasītiem vārdiem, ka bez pagātnes nav nākotnes. Sevišķi kristietībai ir raksturīga vēsturiska pieeja, jo nezinot (esot vienaldzīgiem) pret mūsu personīgajiem un visas cilvēces pamat notikumiem, mums nevar būt skaidra nedz tagadne, nedz pašu identitāte, kur nu vēl nākotne. Piemēram, nezinot, ka viss esošais ir Dieva radīts, ka grēkā krišanas dēļ cilvēks vairs nenes sevī sākotnējo skaidrību un šķīstību, un vēl vairāk, ka Diev-cilvēks Jēzus Kristus par mūsu pestīšanu un atgriešanos pie Dieva ir cietis, miris un augšāmcēlies, kristiešu dzīvei vairs nav nedz sākotnējā atskaites punkta, nedz arī varam runāt par skaidru mērķi, kurš pārsniegtu mūsu dzīvei atvēlēto laiku.

Tieši tāpēc laiku pa laikam ir ļoti noderīgi „iemest aci” kādā vēsturiskā tematā (tā sakot – vakardienā), atsvaidzinot ikdienu un, cerams, piešķirot nelielu niansētību rītdienai.

Šodien vēlos īsi pieminēt Teodoru Grīnbergu (1870 – 1962) – mācītāju, teologu, baznīcas un sabiedrisko darbinieku. To vēlējos darīt varbūt tieši tāpēc, ka šī gada 14.jūnijā apritēja 50 gadi, kopš šis Dieva kalps devās pie sava Pestītāja. Nedaudz skumji, ka šī Dieva vīra aiziešanas piecdesmitgade nebija pietiekoši nozīmīgs iemesls plašākai pieminēšanai nevienā no abām lielākajām luterāņu baznīcām. Pirmā lieta, kas ienāca prātā, uzmetot aci datumam – patiešām zīmīgi (1941. gada 14. jūnijs – vairāk nekā 15,000 latviešu deportācija). Bet tās varētu būt tikai manas emocijas.

Teodors Grīnbergs, viņš pats bieži vien vairāk lietoja sava uzvārda vācisko versiju – Grünberg, ir dzimis 1870.gada 2.aprīlī Dundagas pagastā, Kurzemē. Studējis Tērbatā teoloģiju 19.gs. deviņdesmito gadu pirmajā pusē un pēdējā šī gadsimta gadā (1899) ticis ordinēts. Kā mācītājs kalpojis Lutriņu un Ventspils draudzēs, pēdējā – līdz pat savai ievēlēšanai luteriskās baznīcas vadītāja amatā. 1932.gadā kļuvis par pirmo latviešu luterāņu baznīcas arhibīskapu. (Pirmais latvietis – luteriskās baznīcas vadītājs – Kārlis Irbe (1861 – 1934) nepieņēma arhibīskapa titulu). T.Grīnbergs draudžu vadītāja amatu pildījis līdz pat savai aiziešanai mūžībā, tātad – 30 gadu garumā.

Teodors Grīnbergs dzīvoja interesantā un arī ļoti grūtā laikā. Viņš ir audzis, skolojies un nobriedis kā personība cariskās Krievijas laikā, kad Latvijas kā valsts vēl nebija, bija vien trijās guberņās sadalīta latviešu apdzīvotā teritorija. Viņš piedzīvojis 1905. gada un divas 1917.gada revolūcijas, Latvijas demokrātiskos un K.Ulmaņa valdīšanas gadus, divus Pasaules karus,  piespiedu emigrāciju un šo satricinājumu radītos dzīves smagumus. Lai arī visa mūža garumā viņš nav precējis, viņš daudz rūpējies par bērnu un jaunatnes darbu, bijis vairāku bērnu un jauniešu izdevumu redaktors. Grīnbergs bijis aktīvs arī jauno mācītāju sagatavošanā, gan LELB Teoloģijas institūtā, gan arī LU Teoloģijas fakultātē. Vēsture liecina, ka viņš bijis miera un izlīguma cilveks. Tomēr, šīs labās īpašības ēnas puses – skaidra viedokļa paušana un konsekvence vairākos svarīgos jautājumos, tiek minēta arī kā viņa  mantojuma negatīvākā daļa. Visbeidzot, Teodors Grīnbergs bija vīrs, kurš pēc Otrā Pasaules kara spēja kalpot kā viens no vienotājiem pa Eiropu, un vēlāk pa visu pasauli izkaisītajiem latviešiem. Šis T.Grīnberga sasniegums ir nozīmīgs ne tikai luteriskajai baznīcai, bet kalpoja arī latviešu nacionālās identitātes uzturēšanai. Domāju, varam apgalvot, ka bez Teodora Grīnberga darbības gan luteriskā baznīca ārpus Latvijas, gan arī piecdesmit gadu garā trimda būtu izskatījušās daudz savādāk.

Teodora Grīnberga pieredze un kalpošana arī mūsdienu kristietim var daudzējādi palīdzēt – kristīgās kalpošanas noturībā, rūpē par jaunatni, allaž meklējumos pēc izlīdzinājuma, centienos kalpot Dieva dotā situācijā ar Dieva dotajām iespējām, un daudzos citos jautājumos.

Savā Kristus kalpa dzīvē un darbībā Teodors Grīnbergs sevi rādījis kā uzticams Evaņģēlija vēstij un apzinīgs sava amata pildītājs. Tas ir atgādinājums arī katram no mums – ar uzticību pildīt mums uzticētos Dieva bērna, ģimenes locekļa un sabiedrības pārstāvja aicinājumus, lai būvētu drošu ēku uz paša drošākā pamata, proti – Jēzus Kristus (1 Kor 3:11).

Paldies Dievam par Kristus kalpu Teodoru Grīnbergu! Paldies, ka arī šis Kristus draudzes cilvēks ir mūsu Baznīcas vēstures neatņemama sastāvdaļa!

Dievam vien lai ir gods!

Loldemārs Lauciņš 2012.22.IX

Google Translate

Fonds „Mūsu Virsgani”

  • Aleksandrs Poļakovs
  • Klāvs Bērziņš
  • Helēna Andersone
  • Inta Bērente-Strenga
  • Gundega Druske

Autori

Projekta darba grupa

  • Māra Siliņa
  • Ināra Klekere
  • Vitolds Mašnovskis
  • Iveta Kalme