“Dievs dāvājis cilvēkam mūziku, kas palīdz mums ar Viņu un savā starpā satikties…” (J.Kundziņš)

Get Adobe Flash player

Katra cilvēka dzīvesgājums satur bezgaldaudz krāsu, bet reflektē tas, vēl bagātīgāku krāsu paleti. Katrs no mums ir tūkstošiem biogrāfiju vērts. Katrs veido priekšstatu par cita cilvēka (-u) dzīvi, laika ritumu un tā vēsturisko satvaru..., pārdomā savējo... Katrs?

Publicējam (-sim) iespējami daudzas biogrāfijas par Mūsu Virsganiem.  Būsim pateicīgi par jaunām (vecām) biogrāfiju versijām, padomiem, papildinājumiem, precizējumiem, kļūdu labojumiem – Šī e-pasta adrese ir aizsargāta pret mēstuļošanu (spam), Jūsu pārlūkam ir jābūt aktivizētam Javascript, lai to aplūkotu .

Apustulis

Kārlis Irbe

1861.07.VIII – 1934.23.III

Latvijas luterāņu baznīcas vadītājs (faktiski) no 1922.g. janvāra līdz 1931.gada novembrim, LELB prezidents 1922.g. 22.februāris – 1931.g.23.novembris

biogrāfiska skice no M.g. Theol. Voldemāra Lauciņa

Kurzemnieks Kārlis Irbe ir dzimis Lielsatiķu muižas zemkopju (kalpu) Kristapa un Lavīzes ģimenē. Tuvākā šīs toreiz Kuldīgas apriņķa pilsēta bija Saldus (apmēram 20km).

Kārļa agrīnā bērnība pagājusi līkumotās Imulas upītes krastos. Pirmo skolas ziemu viņš pavada tepat, Gaiķu pagasta draudzes skolā. Viņa skološanās ceļi tālāk ved caur Aizputi, Saldus un Kuldīgu. Pēc ģimnāzijas beigšanas Kārlis vēlējās studēt teoloģiju, bet vecāku rocība nebija pietiekoša (tēvs jau bija miris), tāpēc Kārlis devās piepelnīties kā mājskolotājs mūsdienu Ukrainas centrālajā daļā.

1881.gadā studiju līdzekļi bija sapelnīti un Kārlis Irbe varēja uzsākt studijas Tērbatas Universitātes Teoloģijas fakultātē. Tajā viņš pavadīja piecus gadus, kuru laikā viņš izkopa ne vien savas teoloģijas zināšanas, bet arī aktīvi piedalījās vietējo latviešu aktivitātēs un sevi apliecināja kā pārliecinātu latviešu lietas pārstāvi. Viens no nozīmīgākajiem šī laika notikumiem viņa dzīvē bija runa pie Rīgas Latviešu biedrības vadītāja Krišjāņa Kalniņa kapa, kuru ne vien iespieda sava laika latviešu prese, bet arī pieminēja Augusts Deglavs romānā Rīga.

Studijas pabeidzis, Kārlis Irbe sākotnēji praktizejās pie slavenā Smiltenes latviešu mācītāja Kārļa Kundziņa tēva. Līdzekļu trūkums Kārli Irbi spieda doties uz Maskavas vācu draudzi, jo latviešu teologiem tolaik bija grūti kalpot mūsdienu Latvijas draudzēs. Tomēr jau drīz pavērās iespēja viņam uzsākt kalpošanu Cēsu apriņķa Dzērbenes (un Drustu) draudzē. Šeit viņš pavadīja 17 gadus. Šis ir nozīmīgs laiks arī viņa personīgajā dzīvē. Te viņa un sievas Lūcijas ģimenē piedzima divas meitas – Anna (vēlāk slavenā misionāre) un Marija. Ar lielu latviešu aktivitāti, Kārli Irbi kā pirmo atklāto latviešu lietas aizstāvi un pirmo latvieti Vidzemes guberņā 1902.gadā ievēlēja un iecēla par Cēsu iecirkņa prāvestu. 1905.gadā viņš pārtrauca kalpošanu draudzē un prāvesta amatā un pārcēlās uz Rīga. Tur viņš turpmāko dekādi strādāja par skolotāju un vēlāk direktoru Maldoņa meiteņu ģimnāzijā. Interesanti piebilst, ka šajā laikā Irbe ņēma aktīvu līdzdaļu Latviešu sabiedriskajā dzīvē un pat kandidēja Krievijas Domes vēlēšanās.

Mierīgo un gadsimtu gaitā ierasto dzīvi ne vien Kārļa Irbes, bet arī visas Latvijas un pat tālu aiz tās robežām pārtrauca Pirmais Pasaules karš. Kad vācu armija 1915.gadā tuvojās Rīgai, Krievijas valdība evakuēja uz Iekškrieviju militāri un ekonomiski nozīmīgas iestādes. Tas skāra arī Kārļa Irbes vadīto ģimnāziju, kas 1915.gada pavasarī tika evakuēta uz Tartu. Irbe ar ģimeni izbrauca uz Dienvidkrieviju, kur viņiem piederēja neliels īpašums pie Melnās Jūras.

Kārļa Irbes pirmie 55 dzīves gadi kalpoja kā bāze viņa dzīves lielākajam uzdevumam – uzņemties visas latviešu un Latvijas luteriskās baznīcas vadītāja pienākumus.

Pirmais Pasaules karš, sekojošās revolūcijas un Brīvības karš bija ārkārtīgi traģisks laiks visai latviešu tautai. Līdzās kritušajiem un sakropļotajiem kara laukā, piecu gadu garā karadarbība Latvijas teritorijā un Krievijas valdības nesaprātīgās veiktās latviešu iedzīvotāju evakuācijas cirta dziļas rētas visas latviešu tautas un Latvijas iedzīvotāju dzīvēs. Krievijas plašumos izkaisīto latviešu bēgļu reliģiskajai kalpošanai piesaistījās ne vien no Latvijas izbraukušie latviešu mācītāji, bet arī citos impērijas rajonos mītošie tautieši. Kārlis Irbe jau 1915.gada beigās uzsāka kalpošanu Harkovas latviešu draudzē.

Bēgļu aprūpes un palīdzības darbs prasīja apmērus, kuru iespaidā jau drīz bija nepieciešama latviešu bēgļu draudžu un garīdznieku darbības koordinēšana. 1916.gada martā latviešu mācītāji, bēgļu apgādes darbinieki un pat Krievijas impērijas augstas amatpersonas tikās Pēterburgā, lai risināšu samilzušās problēmas. Šajā sanāksmē ne vien pārrunāja ar bēgļu apgādi saistītos jautājumus, bet arī ar latviešu baznīcas nākotni (pēc kara) saistītos jautājumus. Turpmākās darbības veikšanai tika izvēlēta pārstāvju grupa, kuras vadībā ievēlēja Kārli Irbi. Tā uzsākās Kārļa Irbes kalpošana visu latviešu un Latvijas kalpošanas labā.

Līdz ar politiskajām pārmaiņām 1917.gada martā (pēc vecā stila, februārī) kļuva iespējams īstenot dzīvē 1916.gada marta sanāksmē iecerēto un tika izveidota pirmā latviešu baznīcas organizācija – Latviešu Pagaidu konsistorija ar prezidentu (ģenerālsuperintendentu) Kārli Irbi priekšgalā. Šai institūcijai  bija jādarbojas ārkārtīgi grūtos apstākļos. Nedēļu pēc tās oficiālas ievešanas notika komunistu pučs un dienu, nedēļu un mēnešu laikā kristiešu dzīve jaunajā režīmā kļuva arvien smagāka. Par spīti ārējiem spaidiem un apgrūtinājumiem Latviešu konsistorija izmantoja katru iespēju, lai tautiešiem svešumā nodrošinātu Dieva Vārda un mierinājuma kalpošanu. Šajā laikā Latvijā jau bija pasludināta neatkarība un bija uzsācies Brīvības karš. Pēc miera noslēgšanas starp jauno Latvijas Republiku un Padomju Krieviju lielākā daļa latviešu centās atgriezties mājās. Mājinieki arvien uzstājīgāk aicināja atpakaļ arī Kārli Irbi, kurš beigās piekrita un 1920.gada septembrī atgriezās Latvijā.

Līdz ar atgriešanos Latvijā Kārlim Irbem sākās jauns atbildības posms. Latvija baznīcai bija nepieciešams vadītājs ar stipru ticību un drošu skatu nākotnē. Tāds bija Kārlis Irbe, tāpēc jau pirmajā Latvijas baznīcas sinodē 1921.gada maijā Kārli Irbi ievēlēja par Sinodes komisijas vadītāju. Lai arī tāda vēlēšana nebija paredzēta un šādas komisijas pastāvēšanai nebija nekāda legāla vai pieredzē balstīta pamata, baznīca juta vajadzību pēc savas gribas izteicējas institūcijas. Turpmāko pus gadu plecu pie pleca pastāvēja vēl Krievijas impērijas pēctecībā pieņemtā konsistorija un jaunizraudzītā Sinodes komisija ar Kārli Irbi tās vadītāja amatā. Notikumu attīstība noteica savu. 1921.gada rudenī konsistorija, protestējot pret valsts nodomāto Svētā Jēkaba baznīcas atņemšanu luterāņiem, atkāpās un tika atlaista. Kārlis Irbe palika kā vienīgais baznīcas vadītājs, kaut vēl bez īsta pamata esošā amatā un pārstāvniecībā. Valsts institūcijas bija spiestas rēķināties ar šo situāciju un 1922.gada sākumā apstiprināja status quo, lai jau Otrā Latvijas sinode oficiāli apstiprinātu Kārli Irbi par baznīcas prezidentu. Šinī pašā sinodē tika nolemts ievēlēt baznīcai bīskapu. Labāka kandidāta par Kārli Irbi nebija, viņu ievēlēja vienbalsīgi. Tūlīt pēc šī balsojuma Kārlis Irbe pierādīja, ka ir patiess Kristus draudzes gans, kas kalpo, nevis komandē. Pirmkārt, viņš uzsvēra savu kalpa lomu. Otrkārt, viņš nostājās pret katru augstprātīgu savu brāļu un māsu vērtēšanu, īpaši ticības un nacionālajos jautājumos. Šīs Kārļa Irbes kalpošanas iezīmes saglabājās visus turpmākos viņa valdīšanas gadus – pašuzupurējošās pieticība, neiecietība pret nekristīgu uzkundzēšanos un gādība par Dieva Vārda izplatību.

Kārlis Irbe kalpoja baznīcas vadītāja amatā grūtos laikos. Finansiāli baznīca bija izputināta. Tam par iemeslu bija ne vien kara posts un jaunie ekonomiskie izaicinājumu, bet arī valsts īstenotā baznīcas zemes atsavināšana. Turklāt, gadsimtu laikā uzkrātais baznīcas kundziskums un svešnieciskums latviešu tautai bija attālinājis no baznīcas daudzus jo daudzus tās bērnus. Kārlis Irbe ar taupību un mīlestību strādāja baznīcas atveseļošanai un izaugsmei. Viņš nevien panāca baznīcas saimniecisku nostiprināšanos, bet arī deva pamatu baznīcas kļūšanai par tautas ticības un tikumības audzinātāju un kalponi.

Vairākās sfērās Kārlis Irbe darbojās paralēli savam lielajam uzdevumam. Viņš bija pasniedzējs baznīcas Teoloģiskajā Institūtā. Viņš nelaida garām iespēju arvien palīdzēt ārmisijas darba veicināšanu un jauniešu darbību. Bez šīm lietām, Kārlis Irbe ir pirmais latviešu garīdznieks, kura vārds ir pazīstams neviens tuvākās ārzemēs, bet arī tālu aiz Latvijas robežām. Viņa ticības stāja un baznīcas vadītāja nozīme tiek pamanīta un novērtēta. Viņš, lai arī nelielas baznīcas un nupat tapušas valsts pārstāvis, sprediķo Eizenahā 1923.gadā pirmajā Pasaules Luterāņu (Lutheran World Convention) tikšanās reizē, viņš ir klāt ekumenisma kustības vienā no būtiskākajiem notikumiem – 1925.gadā Stokholmā rīkotajā  Life and Work konferencē un tās darbības turpināšanas grupā. Kārlis Irbe kļuva par dižu Latvijas un mūsu baznīcas pārstāvi.

Savā darbībā Kārlis Irbe baudīja baznīcas atbalstu. Tomēr viņa mērķi bija tik tālejoši un nopietni, ka viņu baznīcas un sabiedrības vairums nesaprata. Viņš šķitās pārstāvam aizejošo laiku un tā vērtības. Tikai ar laika attālumu ir iespējams novērtēt viņa domas dziļumu, daudzpusību un kristīgo pamatīgumu.

Savas baznīcas vadīšanas dekādē Kārlis Irbe un visa draudze piedzīvoja divus ievērojamus valsts iejaukšanās gadījumus baznīcas lietās. Vispirms, 1923.gadā valsts atņēma luterāņiem vienu no viņu dārgumiem – Svētā Jēkaba baznīcu. Tas bija ne vien dievnams, kurā bija ievesti vairāku gadsimtu garumā luterāņu baznīcas vadītāji, bet arī pirmās latviešu draudzes mājvieta un kancele, no kuras sāka sludināt latviski. Valsts ne vien izrīkojās patvaļīgi ar sev nepiederošu mantu, bet arī radīja baznīcā starpnacionālu baltvācu – latviešu spriedzi. 1931.gadā valsts vēlreiz iejaucās baznīcas lietās un atņēma baltvācu draudzei Doma baznīcu. Šāds atkārtots brutāls baznīcas un valsts savstarpējo attiecību pārkāpums Kārlim Irbem nebija pieņemams, viņš atkāpās.

Atlikušos savas dzīves divarpus gadus Kārlis Irbe dzīvoja noslēgti un vairījās no publiskas parādīšanās. Bija palikušas vairs tikai divas sfēras, kurās viņš ņēma aktīvu dalību – ārmisija un jauniešu darbs. Brīvs no vairāk kā desmit gadu garās administratīvās, sabiedriskās un baznīcpolitiskās atbildības, viņš turpināja kalpot Dievam un savam tuvākajam.

Dievs savu uzticamo kalpu aizsauca 1934.g. 23.martā, klusajā nedēļā. Pirmo latviešu un Latvijas baznīcas vadītāju apglabāja Lieldienu laikā, baznīcas un daudzu pavadītāju klātbūtnē. Tomēr oficiālā vara šo notikumu ignorēja, Kārli Irbi nebija sapratuši un novērtējuši, jo viņa dižumu var izprast tikai ar laika attālumu.

Bīskaps Kārlis Irbe

Oriģināls - http://www.lelb.lv/lv_old/?ct=karlis_irbe - koriģēts.

  • Dzimis 1861.gada 7.augustā Kurzemē Lielsatiķu “Sīļos” kā rentnieka Kristapa Irbes un tā sievas Lavīzes, dzim. Dišleres, dēls.
  • Pirmās izglītības gaitas - Gaiķu un Aizupes pamatskolās un Horna privātskolā Saldū. Kuldīgas ģimnāziju pabeidzis 1880. gadā.
  • 1881.-1886. gados studējis teoloģiju Tērbatas Universitātē. Bijis studentu korporācijas “Letonija" biedrs.
  • Bijis praksē pie prāvesta Kundziņa Smiltenē, kas ilga tikai dažus mēnešus.
  • 1887. gadā devies uz Maskavu turpināt prakses gadu pie virsmācītāja H. Dīkhofa (Dieckhof) vācu Pētera – Pāvila draudzē, kur arī 1887. gada 13. aprīlī ordinēts.
  • Draudzes aicināts, 1887. gadā kļuva par Dzērbenes – Drustu draudzes mācītāju,
  • 1902. gadā Cēsu prāvesta iecirkņa sinodē ar lielu balsu vairākumu ievēlēts par Cēsu iecirkņa prāvestu. Tomēr prāvesta amatā K. Irbe nepalika ilgi.
  • Strādājis Rīgā par skolotāju Maldoņa vadītajā meiteņu ģimnāzijā, vēlāk kļūdams par šīs skolas vadītāju.
  • 1915. gadā iecelts par latviešu bēgļu mācītāju Harkovā, 15.decembrī iesaistīts arī Bēgļu palīdzības centrālkomitejas darbā.
  • 1917. gadā dzīves vieta atkal Maskavā, kur nodibinājis pirmo latviešu ev. lut. Pētera draudzi.
  • Maskavā, kopā ar Voldemāru Maldoni u.c. iesniedzis Krievijas republikas Pagaidu Valdībai lūgumu atļaut nodibināt īpašu Latviešu ev. lut. konsistoriju. Pagaidu piekrišana tika saņemta un Latviešu evaņģēliski Luteriskās Pagaidu konsistorijas nodibināšana notika 1918. gada 31. oktobrī.
  • Līdz ar Konsistorijas dibināšanas atļauju Krievijas Tieslietu ministrija iecēla prāvestu Kārli Irbi par Latvijas evaņģēliski luteriskās pagaidu konsistorijas prezidentu ar ģenerālsuperintendenta tiesībām.
  • 1920. gadā Kārlis Irbe atgriezās Latvijā un piedalījās Latvijas baznīcas satversmes izstrādāšanā.
  • 1922. gadā no 21. līdz 24. februārim Rīgā notika Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas draudžu mācītāju un priekšstāvju 2. sinode. Izdarot aizklātas vēlēšanas, no nodotām 347 balsīm par Baznīcas Virsvaldes prezidentu ar 340 balsīm ievēlēts prāvests Irbe, ar 290 balsīm virsmācītājs Pelchaus par viceprezidentu.
  • 1922. gada 16. jūlijā  svinīgā dievkalpojumā Jēkaba baznīcā, Zviedrijas baznīcas primass, Upsalas archibīskaps Natans Sēderblūms, asistējot Igaunijas ev. lut. bīskapam Jakobam Kukkam, konsekrēja Kārli Irbi par Latvijas ev. lut. baznīcas bīskapu.
  • 1931. gada 10. novembrī bīskaps K. Irbe sasauca ārkārtēju sinodi, kurā paziņoja par savu atkāpšanos no amata, jo uzskatīja valdības izdotos likumus par iejaukšanos baznīcas autonomijā.
  • Miris 1934. gada 23. martā.
  • Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Zviedrijas Ziemeļu Zvaigznes ordeni.

Roberts FELDMANIS

Kārlis IRBE,
Latvijas evaņģēliski luteriskas Baznīcas pirmais bīskaps
1861 - 1934

Rīga

Oriģināls - http://www.robertsfeldmanis.lv/lv/?ct=teologiski_raksti_2&fu=a&id=12.

Kārlis Irbe dzimis 1861.gada 7.augustā Kurzemē Lielsatiķu “Sīļos” kā rentnieka Kristapa Irbes un tā sievas Lavīzes, dzim. Dišleres dēls. privātskolā Saldū. Kuldīgas ģimnāziju nobeidzis 1880.g.

1881.-1886.g. studējis teoloģiju Tērbatas Universitātē. Bijis aktīvs loceklis un ieņēmis atbildīgus amatus studentu korporācijā “Letonijā”, aktīvi cīnīdamies par latviešu studentu tiesībām un stāvokli, pret nomācošo vācietības iespaidu, iemantodams cieņu un auoritāti latviešu studējošā jaunatnē un sabiedrībā. Šķēršļa dēļ, kādi nepārtraukti bij jāpiedzīvo latviešu teologiem no absolūti vāciskajām savā sastāvā Kurzemes un Vidzemes konsistorijām, Kārlis Irbe pro venia concionandi un pro ministerio pārbaudījumus noliek pie Pēterpils virskonsistorijas un uzsāk kandidāta prakses gadu pie prāvesta Kundziņa Smiltenē. Tas ilgst tikai dažus mēnešus. Tā kā dabūt darbu latviešu draudzē dzimtenē vācisko konsistoriju nostājas dēļ bija tik pat kā neiespējami (latviešu un igauņu teologus “pārsvieda” uz vācu kolonistu draudzēm Pievolgā un citur), 1887.g. Kārlis Irbe dodas uz Maskavu turpināt prakses gadu pie virsmācītāja H. Dīkhofa (Dieckhof) vācu Pētera – Pāvila draudzē, kur arī 1887.g. 13.aprīlī ordinēts. Neraugoties uz virsmācītāja draudzību un vēlēšanos paturēt Irbi par mācītāju lielajā vācu Pētera – Pāvila draudzē, Kārlis Irbe Maskavā nepalika. Bij kļuvusi Dzērbenes – Drustu draudze. Draudzes aicināts, bez īpašas pretestības no dižciltības pārstāvjiem K. Irbe 1887.g. kļuva par Dzērbenes – Drustu draudzes mācītāju, apstiprināts 1888.g. 2.februārī no Konsistorijas. 1902.g. Cēsu prāvesta iecirkņa sinode ar lielu balsu vairākumu Kārli Irbi ievēl par Cēsu iecirkņa prāvestu. Radās kāds īpašs starpgadījums. Kāda persona, ko K. Irbe laulājis, kas bija uzdevusies par evaņģēliski luterticīgu, izrādījusies īstenībā pravoslava. K.I. dispensēja uz 4 mēnešiem. Šo “brīvo” laiku viņš izmantojis apceļodams Skandināvijas valstis un Rietumeiropu. Prāvesta amatā K. Irbe nepalika ilgi. Uz lūgumu draudzes vadībai salabot galīgi sabojāto jumtu, draudze nereaģēja. Prāvests savu lūgumu otrreiz neatkārtoja. Voldemāra Maldoņa aicināts viņš pārgāja uz Rīgu par skolotāju Maldoņa vadītajā meiteņu ģimnāzijā, vēlāk kļūdams par šīs skolas vadītāju.

1915.g. iecelts par latviešu bēgļu mācītāju Charkovā, 15.decembrī iesaistīts arī Bēgļu palīdzības centrālkomitejas darbā. 1917.g. dzīves vieta atkal Maskavā, kur nodibina pirmo latviešu ev. lut. Pētera draudzi.

Maskavā, kopā ar Voldemāru Maldoni u.c. iesniedz Krievijas republikas Pagaidu Valdībai lūgumu atļaut nodibināt īpašu Latviešu ev. lut. konsistoriju. Pagaidu piekrišana tika saņemta un Latviešu evaņģēliski Luteriskās Pagaidu konsistorijas nodibināšana notika Reformācijas 400 gadu piemiņas dienā 1918.g. 31.oktobrī nodibināšanas dievkalpojumā Jēzus baznīcā Petrogradā. Līdz ar Konsistorijas dibināšanas atļauju, Krievijas Tieslietu ministrija iecēla prāvestu Kārli Irbi par Latvijas evaņģēliski luteriskās pagaidu konsistorijas prezidentu ar ģenerālsuperintendenta tiesībām.

1920.g. Kārlis Irbe atgriežas Latvijā un piedalās Latvijas baznīcas satversmes izstrādāšanā.

Sešus gadus ilgais nepārtrauktu karu un postījumu laiks, kas bij nācis pār Latviju, ļoti smagi un dziļi bij skāris latviešu tautas garīgo dzīvi un baznīcu. Bij beigusi eksistēt vāciskā Kurzemes un Vidzemes evaņģēliski luteriskās baznīcas konsistorijas. Vidzemes generālsuperintendents Th. Gaethgens mira Rīgā Komunistu režīma laikā 1919.g. 14.aprīlī, Kurzemes superintendents A. Bernevics, kurš vācu okupācijas laikā Kurzemē jūsmoja par lieliskajām darba iespējām, kas nu ļaus Kurzemi padarīt desmit gados vācisku, okupācijas karaspēkam atkāpjoties aizbēga līdzi uz Vāciju.

Tikai Cēsu kaujas iznākums (1919. VI-VII) izšķīra likteni latviešiem par labu. Bermonta armijas sakaušanas rezultātā četrdesmit vācu mācītāji (9 no Vidzemes, 31 no Kurzemes) izceļoja uz Vāciju. Bēga arī no lieliniekiem (1919. lielinieku terora noslepkavoti … latviešu, … vācu mācītāji).

Baznīcas stāvokļa noregulēšanai Latvijas Pagaidu Valdība spēra pirmos soļus. Ar 1919.g. 26.septembra likumu par konsistorijām atcēla patronātu un iecēla konsistorijas no 6 locekļiem (4 latvieši, 2 vāci).

Par Vidzemes Konsistorijas prezidentu iecēla notāru J. Lazdiņu, par pirmo viceprezidentu (generālsuperintendentu) mācītāju V. Maldoni, par otro viceprezidentu – virsmācītāju P. H. Pelchavu, Kurzemes konsistorijā attiecīgos amatos nāca J. Lecis (vēlāk J. Lapiņš), mācītājs J. Reinhards un prāvests Bekers.

Nākošais solis bij 27.oktobrī izdotie Noteikumi par ev. lut. draudžu padomēm.

Jaunās Konsistorijas sasauc savas sinodes: 
Kurzemes sinode Jelgavā, 1920.g. 12.aprīlī, 
Vidzemes sinode Rīgā 1920.g. maijā.

Kurzemes sinodē mācītājs Kārlis Fridrichs Irbe (bīskapa Irbes brāļa dēls, Stužānu – Stirnienes vikārmācītājs), nolasa referātu:

§ 41 “Latvijas ev. lut. Baznīcas iekārtas projekts” uzstāda tēzes: 
1.Baznīca ir autonoma 
2.Sinodālā iekārta, 
3.Episkopālā iekārta – kolēģija ar bīskapu, resp. archibīskapu priekšgalā, 
4.Četras bīskapijas ar četriem bīskapiem un Rīgas bīskaps ir arī archibīskaps kā primus inter pares 
5.Apgabala sinodes.

Principā projektu vienbalsīgi pieņem, tālāko izstrādāšanu uzticot konsistorijai, pievēlot klāt mācītāju T. Grīnbergu un Jelgavas Apgabala tiesas priekšsēdētāju baronu Osten-Sackenu. Šīs tēzes apspriestas pēc mēneša notikušajā Vidzemes sinodē Rīgā un uzņemtas ar piekrišanu.

Lai tiktu pie vienotas baznīcas valdības uz mācītāja J. Reinharda ierosinājumu 1920.g. 1.oktobrī likvidē Kurzemes konsistoriju, to apvienojot ar Vidzemes konsistoriju.

Maz ievērots bīskapa K. Irbes biogrāfijā ir palicis viņa dzīves un darbošanās laiks pirmā Pasaules kara laikā. Atstādams darbu Rīgas Maldoņa ģimnāzijā (evakuācijas dēļ?) viņš atkal devies uz Krieviju, kļūdams par Bēgļu apgādes organizācijas locekli un mācītāju Charkovā, Pēterpilī un Maskavā. Latviešu tautības mācītāju un kultūras darbinieku starpā pacēlās jautājums par latviešu garīgo organizāciju, jo sakari kā ar Kurzemes tā arī Vidzemes konsistoriju bij pārtrūkuši. Uz iesniegumu (Maldonis?) nodibināt īpašu Latviešu ev. lut. konsistoriju 1917.g. (pavasarī?) Krievijas Republikas Pagaidu valdība iecēla šo konsistoriju ar prāvestu Kārli Irbi kā tās prezidentu ar generālsuperintendenta (bīskapa) tiesībām.

Reformācijas 400 gadu piemiņas dienā 1917.g. 18/31 oktobrī Jēzus baznīcā, Petrogradā, notika Latviešu evaņģēliskās luteriskās Pagaidu konsistorijas nodibināšanas svētku dievkalpojums.

Generālsuperintendenta bīskapam – Kārlim Irbem atgriežoties Latvijā, viņa vietā ar bīskapa titulu palika mācītājs Jānis Grīnbergs (1869-1923; miris 1923.g. 8.jūnijā Ļeņingradā).

Ar atgriešanos Latvijā bīskaps K. Irbe aktīvi darbojas Baznīcas organizēšanas darbos. 
(2.lpp.)

Pēc notikušās Kurzemes un Vidzemes sinožu apvienošanas vienā, Rīgā no 5. – 8.aprīlim 1921.g. sanāca apvienotā Latvijas ev.lut. draudžu pārstāvju un mācītāju sinode. Sinodi atklāja Konsistorijas prezidents Lazdiņš. Sinodi apsveic Satversmes Sapulces prezidents mācītājs V. Maldonis. – Vārdu ņem Iekšlietu ministrs Bergs, apsveikdams sinodi valdības vārdā. Viņam atbild un pateicas konsistorijas prezidents. Seko apsveikumi no daudzām ārzemju baznīcām un sveicinātājiem. Vācijas baznīcas pārstāvis Dr. Siegmund-Schulze nenociešas no savas cenzuras, ka latvieši neprotot vēsturiski domāt …

Plašajā dienas kārtības jautājumu starpā apspriežot baznīcas satversmes jautājumu, izceļas garākas debates bīskapa jautājumā (K. Irbes jun.) (iepriekšējām sinodēm iesniegtais projekts). Konsistorijas viceprezidents ieteic tīru sinodālu iekārtu bez bīskapa un projektā paredzētos bīskapa pienākumus nodot Baznīcas Virsvaldei. Šo uzskatu aizstāv arī delegāts Šīds. Docents Adamovičs uzsver, ka protestantu lielākā daļa iztiek bez bīskapiem, ka apustuļu laikmetā bīskaps nav bijis garīgs amats, ka mūsu garīdznieku priekšstāvis nosaucams nevis par “bīskapu”, bet “virsganu” un ka virsganam jābūt Baznīcas Virsvaldes loceklim, kam Baznīcas Virsvalde pēc sava ieskata var uzticēt projektā bīskapam uzticētos uzdevumus. Del. Šīds aizrāda, ka bīskapa uzturēšana draudzēm radīšot lielus izdevumus, un kāds cits delegāts paziņo, ka viņa draudze no bīskapa algošanas atsakoties.

Par bīskapu izsakās: prāvesti Pavasars un Kundziņš jun., mācītāji Ērmans un Opss, delegāti Kēse un Valdmanis. Pēdējais vēlās, lai bīskaps būtu Baznīcas Virsvaldes priekšsēdētājs. Referents prāvests K. Irbe (jun.) paskaidro, ka projekts sastādīts uz pagājušā gada Rīgas un Jelgavas sinožu lēmumu pamata, ka mūsu baznīcai jārada sinodāla – episkopāla iekārta. Vai bīskaps apustuļu laikmetā ir bijis garīgs amats, par to mācīto teologu starpā pastāv dažādas domas. Daži, visvairāk liberāli teologi, to noliedz, citi turpretī to apgalvo, bet par to nav ne mazāko šaubu, ka jau pirmajā kristīgā gadu simteņa beigās bīskaps ir bijis garīga amata nesējs un apustuļu tradicijas un mācības sargs. Ja saskaitām visus protestantus, tad tiešām liels pārsvars baznīcu organizācijām, kurām bīskapa nav, citāds ir iznākums, ja skaitām evaņģēliski luteriskās baznīcas. Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā, Somijā pastāv bīskapi no seniem laikiem. Valstis, kurās ev. lut. baznīca radījusi jaunu baznīcas iekārtu, kā Igaunijā un Krievijā, šī iekārta ir sinodāli – episkopāla. Amerikas ev. lut. baznīcas organizācijas sauc savu garīgo priekšstāvi par prezidentu, bet piešķir viņam lielākas tiesības, nekā tās citās zemēs piešķirtas bīskapiem. Vācijā nebija līdz šim bīskapu un nevarēja arī būt, tāpēc ka tur zemes valdnieks skaitījās par summu episcopus (augstāko bīskapu) un baznīca bij kā līdz šim pie mums, kungu baznīca. Vai tur tagad cels bīskapus, to vēl droši nevar zināt, jo Vācijas valstis nav savas baznīcas lietas galīgi nokārtojušas. Vāciju mēs sev kā paraugu arī nevarēsim ņemt, jo tur ir visai spēcīgs reformātu iespaids un baznīcas aprindās vēl visai dzīva pateicības sajūta pret senāko summus episcopus, bijušo Vācijas ķeizaru. Tomēr arī Vācijā sinodali – episcopālai iekārtai baznīcā ir dedzīgi, nopietni aizstāvji un neviens vēl nevar apgalvot, ka šo vīru uzskati Vācijā nedabūs virsroku. Nav arī jāaizmirst, ka jaunāko laiku kustība, kas vēlas apvienot visas pasaules kristīgos, nav vērsusi savu skatu uz baznīcu valdēm, bet uz sen seniem bīskapiem: Kenterberijas archibīskapu, Konstantinopoles patriarchu un Zviedrijas archibīskapu. Evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskaps, protams nevar būt līdzīgs Romas katoļu bīskapam. Tāpēc arī mūsu projektā bīskapam nav paredzētas ne administrācijas ne jurisdikcijas, bet vienīgi garīdznieka tiesības. Viņš nav baznīcas valdnieks un tiesnesis, bet garīdznieks, baznīcas mācības sargs, bikts tēvs garīdzniekiem, garīgās lietās padomdevējs, strīdu jautājumos starp mācītājiem un draudzēm ne tiesātājs, bet samierinātājs. Bīskapam projektā piešķirta vienīgi padomdevēja balss, lai viņš nebūtu ne partijas ne varas vīrs. 61. bīskapam paredzēta tiesība Baznīcas virsvaldes spriedumu nevis atcelt, bet vajadzības gadījumā to nodot Latvijas sinodes revīzijai, kas dažkārt var būt ļoti vēlams, kā to pierāda vācu sinodes dalībnieku jautājums šinī pašā sinodē, kas mums nebūtu atņēmis tik daudz dārga laika (ref: incidents ar vācu sinodāļu separāciju “savās apspriedēs”) – ja mūsu bīskapiem konsistorijā šī tiesība būtu bijusi. Algas jautājums par velti izvirzīts: Latvijas bīskapam nevajadzēja ārīgā greznuma. Viņš būs vienkāršs garīdznieks un baznīcas virsvaldes galvenais darba nastas nesējs. Vairāki iemesli jautāt: kā uzturēsim visu baznīcas virsvaldi? un ne kā atalgosim bīskapu? Uz pēdējo jautājumu nav grūti atbildēt – ja draudzes atzīs, ka bīskaps vajadzīgs, tad tās viņu arī uzturēs, ja nē, ja draudzes atzīs, ka bīskaps nav vajadzīgs uzturas līdzekļu bīskapam nebūs, tad bīskapa amats izbeigsies pats no sevis.

Meklēt šim garīdzniekam latvisku nosaukumu būtu nevēsturiski. Citas tautas arī lieto veco valodu nosaukumus: prelāts, superintendents, dekāns, prezidents, generālsuperintendents pastors – visi ir svešvārdi no kuriem bīskaps ir visvairāk biblisks un kristīgā baznīcā lietots no seniem laikiem.

Balsojot par jautājumu “Vai mūsu baznīcai vajadzīgs augstāks garīdznieks?” viena balss ir pret, 13 atturas, un visas citas par. Ar 124, pret 25 balsīm, 7 atturoties, sinode nolemj, ka Latvijas baznīcas augstākais garīdznieks nosaucams par bīskapu.

***

Arī pēc konsistoriju reorganizēšanas pastāvēja vēl konsistoriālā iekārta un spēkā vēl bij 1834.g. Krievijas likums par konsistorijām. Latvijas valdība to neievēroja, rīkodamās baznīcas jautājumos bez baznīcas ziņas. Baznīcu ļoti smagi skāra agrārreforma, kas faktiski atņēma baznīcai tās materiālās eksistences pamatus. Kreisās partijas un kreisi noskaņotā sabiedrības daļa cēla dažādus šķēršļus. Ilgstoša bij cīņa par Teoloģijas Fakultātes dibināšanu. Klāt pienāca dziļais pazemojums un sarūgtinājums ar pirmās latviešu luteriskās draudzes baznīcas – Jēkaba baznīcas atņemšanu un nodošanu katoļiem. Lai piesaistītu Latgales pilsoniskās partijas un mazinātu poļu orientāciju Latgalē, valdība gribēja izrādīt Latgales katoļu iedzīvotājiem zināmu pretimnākšanu. Sarunās ar svētā krēsla sūtīto vizitātoru, vēlāko pāvestu Piju XI tika sagatavota Konkordātu noslēgšana ar Latvijas valdību. Katoļu prasība bija pēc “vienas, vēsturiski nozīmīgas baznīcas piešķiršanas Rīgā”. Par tādu atzina Jēkaba baznīcu, kurā 1524.g. bij radusies pirmā luteriskā draudze un tāda arī palika visos laikos, izņemot poļu virsvaras laikos (1582 - 1621). Šis pieprasījums bija izaicinājums ev. lut. baznīcai. – 1921.g. 13.oktobra konsistorijas sēde iesniedza valdībai protestu pret šo nodomu un atkāpās. Valdība atkāpšanos pieņēma un ar 1922.g. 5.janvāri likvidēja Vidzemes konsistoriju, un noteica izveidot draudžu delegātu sinodes ievēlētu Baznīcas virsvaldi ar 9 locekļiem – 6 latviešiem (ar virsvaldes prezidentu) un 3 vāciešiem (to skaitā virsvaldes viceprezidentu).

Baznīcas organizācijā iezīmējās atteikšanās no konsistoriālās iekārtas, kur valsts ieceļ augstākās pārvaldes personas, un pāriešanu uz sinodāli episkopālo iekārtu, kur pati baznīca izvirza savas amatpersonas.

1922.g. no 21. līdz 24.februārim Rīgā notika Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas draudžu mācītāju un priekšstāvju 2.sinode.

Sinodi atklāja iekšlietu ministrs A. Kviesis, uzrunā norādīdams, ka pirmais uzdevums ir ievēlēt Baznīcas virsvaldi, kas atšķirībā no iepriekšējām, valdības ieceltajām konsistorijām būs sinodes izvēlēta. … balsojot sinode nolemj, ka Baznīcas Virsvaldes prezidentam un viceprezidentam jābūt garīdzniekiem. … izdarot aizklātas vēlēšanas no nodotām 347 balsīm par B.V. prezidentu ar 340 balsīm ievēlēts prāvests Irbe, ar 290 balsīm virsmācītājs Pelchaus par viceprezidentu. (21.februāra sēdē) 
22.februāra sēdē … konsistorija iesniedz Valdībai protestu Jēkaba baznīcas atņemšanas lietā. 
23.februāra sēdē – vakara stundā – prāvests Reinhards aizrāda, ka sinode palikusi kopā, lai ieceltu visas Latvijas ev. lut. baznīcas bīskapu un norāda uz prāv. Irbes nopelniem un pūliņiem baznīcas labā un liek priekšā viņu ievēlēt par bīskapu. Prāv. Irbe atstāj sēdi, sinode pāriet uz balsošanu un vienbalsīgi, vienam atturoties, sinode par Latvijas Ev. lut. Baznīcas bīskapu ievēl Kārli Irbi. Uz bīskapa Irbes priekšlikumu sinode ievēl viceprezidentu Pelchavu par vācu draudžu bīskapu Latvijā.

Bīskaps Irbe ziņo, ka Zviedrijas archibīskaps viņu uzaicinājis noturēt Stokholmā dievkalpojumu, pie kam kāds no Zviedrijas bīskapiem apciemotu Rīgu tādā pašā nolūkā. Līdz ar to Zviedrijas archibīskaps pieprasīja vai nebūtu pienācis laiks ierosināt Jēkaba baznīcas jautājumu Vispasaules Miera savienībā.

***

Irbi vēlāk kritizēja par pretimnākšanu vācu separātismam (paša bīskapa amata izveidošanā vācu draudzēm), bet viņš tik gribēja nodibināt attiecības ar vācu ticīgajiem brāļiem ne uz pagātnes notikumiem, bet uz kristīgās mīlestības pamata. Bez tam viņš gribēja apvienot visus spēkus pret pieaugošo sekulārismu un rast stingru pamatu pret valsts iejaukšanos baznīcas lietās.

Abiem bīskapiem par ievešanu amatā bij atšķirīgi viedokļi. Baznīcas vēsture rāda, ka bīskapa amats ir izveidojies baznīcai atrodoties grūtās situācijās (martiru un vajāšanu laikos). Tāpēc Irbe noteikti sliecās uz episkopālisma pusi, paraugam ņemdams skandināvu baznīcas. Viņš tādēļ bij par iesvētīšanu amatā – konsekrāciju, saņemot apustulisko sukcesiju no Zviedrijas archibīskapa Natana Söderbloma. Pelchaus vēlējās tikai vienkāršu ievešanu – introdukciju, event. ar kādu Vācijas baznīcas vadītāju, bet piekāpās (saceldams Vācijā milzīgu uztraukumu).

1922.g. 16.jūlijā Jēkaba baznīcā, svinīgā dievkalpojumā Zviedrijas baznīcas primass, Upsalas archibīskaps Natans Söderbloms, asistējot Igaunijas ev. lut. bīskapam Jakobam Kukkam konsekrēja Kārli Irbi par Latvijas ev. lut. baznīcas bīskapu. Satversmes Sapulces prezidents Jānis Čakste un gandrīz visi valdības locekļi bij dievkalpojumā. Tai pašā dienā pulkst. 19 Pētera baznīcā Zviedrijas archibīskaps N. Söderbloms, asistējot bīskapam Irbem un Igaunijas bīskapam J. Kukkam konsekrēja H. Pelchavu par Latvijas vācu draudžu bīskapu. N. Söderbloms izteicies Irbem: es Tevi konsekrēju par bīskapu, bet Tu patiesībā esi archibīskaps. Viņš jau toreiz saskatīja trūkumu mūsu pārvaldes sistēmā: kur subordinēta persona (H. Pelchaus) ir vienādā amata pakāpē ar baznīcas galvu.

1923.g. 23.aprīlī Latvijas valdība izdeva likumu “Par katedrāļu piešķiršanu Latvijas ev. lut. bīskapam un katoļu bīskapam Rīgā”. Šis likums paredzēja piešķirt Latvijas ev. lut. Baznīcas bīskapam lietošanas tiesības uz Doma baznīcu līdz ar tai piederošām ēkām un laukumu, un nodot katoļu baznīcas rīcībā Rīgas Sv. Jēkaba baznīcu kā katoļu bīskapa katedrāli, bez tam likums paredzēja nodot katoļu bīskapa rīcībā īpašumus .. ar Alekseja baznīcu ..

Uz likuma pamata policija 1923.g. 10.jūnijā atņēma Jēkaba baznīcas atslēgas. Jēkaba baznīcas vācu Sv. Jēkaba draudze aizgāja uz Pētera baznīcu latviešu Miera draudze uz Doma baznīcu, īrējot tur telpas. Bīskaps neizmantoja savas tiesības un īrēšanas vietā neizdarīja izkārtošanu, kas vēlāk radīja konfliktu ar vēl piebiedrojušos Garnizona draudzi. Bīskaps gribēja, lai draudzes vienojās un izkārto lietas savā starpā. 1931.g. 29.septembrī Latvijas valdība izdeva papildinājumu 1923.g. aprīļa likumam, kas noteica, ka Doma baznīca Rīgā ir Latvijas ev. lut. Baznīcas bīskapa katedrāle un tiek dibināta īpaša Doma baznīcas pārvalde ar draudzes padomes tiesībām, kurā ietilpst kā priekšsēdētājs bīskapa pārstāvis, kara ministra pārstāvis un pa trim locekļiem no Garnizona, Miera un vācu Doma draudzes. Vācu draudze savus pārstāvjus nesūtīja, bet pārcēlās uz Pētera baznīcu.

Bīskapu Irbi šī valdības iejaukšanās Baznīcas iekšējās lietās dziļi skāra. Asi bij uzbrukumi bīskapam no “patriotisko” puses, mēģinot piedēvēt bīskapam provācisku nostāju. Viņa meita, Indijas misionāre, privātā sarunā zināja stāstīt, ar kādu asumu bīskaps bij noraidījis kādu vācu demaršu no Pechava puses …

1931.g. 10.novembrī bīskaps K. Irbe sasauca ārkārtēju sinodi, kurā paziņoja par savu atkāpšanos no amata, jo valdības izdotie jaunie likumi ir uzskatāmi par iejaukšanos baznīcas autonomijā, un viņš, skumstot par baznīcā uzliesmojušajām politiskajām un nacionālajām cīņām, atsakās no amata, lai baznīcai atstātu brīvas rokas.

Emeritūrā pavadītie 2 ½ gadi bija intensīvi darba gadi. Interese par savu baznīcu bij dzīva, nekad neiejaucoties tās darbā un kārtojumos. Bīskapa 1924.g. janvārī sadarbībā ar Zviedrijas Baznīcas Misiju Latvijas baznīcas (ne biedrības!) ārmisija bija visu laiku un vēl emeritūrā bīskapa dziļas intereses un rūpju lauks. Visu laiku, līdz pat nāvei viņš viens rediģēja baznīcas Virsvaldes izdoto žurnālu “Ārmisija”. Bīskapa meita Anna, pirmā Latvijas Baznīcas misionāre, viesojoties Latvijā bij ierosinājusi domu bīskapam pārcelties uz Indiju, kur viņa klātbūtne būtu ļoti liels rosinošs spēks. Misionāres pēdējā vēstulē, kas sasniedza tēvu jau pēc viņa nāves, misionāre raksta par jau izdarītiem izkārtojumiem tālajam ceļam …

1934.g. martā Bīskapam, sēžot pie rakstāmgalda, bij asins izplūdums smadzenēs, kas paralizēja kustību un valodu. Neatgūstot atlabumu, Bīskaps Kārlis Irbe mira 1934.g. 23.martā. Pēc viņa paša vēlēšanās viņu izvadīja no Jāņa baznīcas uz Meža kapiem 2.aprīlī – Lieldienas svētku otrajā dienā, apbedot blakus viņa jau agrāk mirušajai meitai Marijai.

Bīskaps Irbe bij apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Zviedrijas Ziemeļu Zvaigznes ordeni. Latvijas ev. lut. Baznīcas 1935.g. kalendārā pārskatā par iepriekšējā – 1934 – gada mirušajiem, pārējo starpā bīskapam Irbem veltīta pus rindiņa … Nebij protams, arī nekāda nekrologa.

Ar Kārļa Irbes nāvi no Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas šķīrās viņas īstais nodibinātājs un izveidotājs un viņas pirmais bīskaps. Pēc 400 gadu ilgā aizbildniecības laika summepiskopāta (“Kungu baznīca”, kurā baznīca ir laicīgās varas viens departaments), bīskaps Irbe drosmīgi un ar profētisku dziļskatu jauntapušo Latvijas Baznīcu cēla uz senajiem, apustuļu laikmeta pamatiem, kur nepārtrauktā bīskapu apustuliskā sukcesija (secība, pārmantojums) garantē nepārtraukto bīskapu amatu un uztur ticības un apliecības skaidrību un neaizskaramību no ārēju – laicīgu varu ietekmes, kā tas ir jau pieminētajā summepiskopāta iekārtā. Tas viss sacēla lielu ievērību un plašu domu izmaiņu “par un pret” ārpus Latvijas. Īpaši Vācijā, kas sadalīta daudzās “zemes baznīcās” kopš Reformācijas novirzītās Zemes valdnieku pārvaldībā, bet arī ierosinot pacelt gaismā senbaznīcas skaidrās, baznīcas neatkarības tradīcijas. Bīskaps K. Irbe bij daudziem kļuvis “zīme, kam runā pretī” arī pašā Latvijā. Daudzi viņu nesaprata, un daudzi viņu pārprata, bet vēl jo vairāk dziļa pateicība un cienība – pat tālu pār robežām pavada viņa piemiņu un ar episkopālisma domu atver ceļus, iedzīvina ierosmes pagurušajā kristietībā.

Raksturojot bīskapa K. Irbes rīcību radušajā situācijā Doma baznīcas jautājumā, prāvests Kārlis Kundziņš sen., viens no vecākajiem latviešu mācītājiem, savā atmiņu grāmatā rakstījis: “tādā kritiskā un saspīlētā stāvoklī Latvijas bīskapam kā mūsu garīgās valdes priekšniekam, būtu nācies iestāties ar savu autoritāti un noteikti nostāties Doma vācu draudzes priekšā un to morāliski piespiest – saprasties ar latviešu Garnizona draudzi, uzņemties un nest zināmu upuri, aprobežojoties savās “vēsturiskajās tiesībās” par labu tēvijas mieram. Bīskapam bija spēja to darīt. Vajadzības gadījumā brīdinot ar atkāpšanos no sava bīskapa amata, vai lietas izšķiršanu vispārējā baznīcas sinodē. Tad mūsu baznīcas iekšējā pašnoteikšanās nebūtu izlaista no mūsu rokām un lieta būtu beigusies mūsu pašu instanču robežās. Mēs būtu pasargāti no valsts iejaukšanās mūsu baznīcas iekšējā dzīvē, un tik daudz cilvēku, kuriem baznīca nav sirds lieta, vai kuri īstenībā tai stāv pretim, nebūtu paspējuši uz “Māras baznīcas gaiļa” iejāt Saeimas ienesīgajās vietās. Bīskaps Irbe atsacījās to darīt. Esmu pārliecināts, kas rīkojās ne no stūrgalvības nedz aiz vācu draudzības vai latviešu neievērības dēļ … Bet galu galā savas juridiskās un ētiskās pārliecības dēļ, kurā tas bija palīdzējis nodibināt Latvijas ev. lut. Baznīcu, izstrādājis viņas satversmi.”

K. Irbe mirst 1934. g. 23. martā. Profesors L. Adamovičs nekrologā “Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā” rakstīja, var droši runāt par K. Irbes laikmetu Latvijas ev. lut. baznīcas vēsturē. Viens no galvenajiem mērķiem viņa baznīcpolitikā bija panākt baznīcas brīvību, neatkarību no valdības, vienlaicīgi tomēr uzturot sakarus ar to. Daudzi viņam pārmetuši pārlieku draudzību ar vāciešiem, t.i., vācu orientāciju baznīcpolitikā, kā atzīmēja L. Adamovičs: Irbe kā baznīcas vadītājs nostājās pāri tautībām un neuzskatīja vairāk par pielaižamu atrisināt kādu baznīcas dzīves jautājumu no individuālo vai nacionālo interešu viedokļa. Par šo, kā arī par citiem Irbes principiem var būt dažādas domas, bet pārpratumus viņam personīgi adresēt nevar. Tie ir viņa izvēlēto idejisko principu vienpusības un kļūdu sekas. K. Irbe saņēma kritiku arī no liberālo latviešu mācītāju un teologu puses … Viņa teoloģiskie uzskati … vēlākos gados it sevišķi kļūstot par baznīcas vadītāju, ieguva konservatīvu raksturu, kas nepieļāva baznīcā nevienu kritiskāku novirzienu …

Tiktāl cilvēku viedokļi.

Latvjas evaņģēliski luteriskā baznīca pēc gadu simtiem ilgā garīgā amata degradācijas, ar sinodāli – episkopālās iekārtas pieņemšanu, atgriezās pie apustuļu laikmeta garīgā amata – episkopāta – sakramentalitātes. Kārlis Irbe: ecce Episcopus, EPISCOPUS VERUS.

+ Wikipēdijā - http://lv.wikipedia.org/wiki/K%C4%81rlis_Irbe

+ Ēriks Mesters -  Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskaps Dr. theol. Kārlis Irbe, ISBN10: 9984903109, ISBN13: 9789984903101, Izdeva: Svētdienas Rīts, 1994,  Latviešu val., 158

+ Kārlis Irbe (1861-1934) 150 gadu jubilejas konferences materiālu krājums. Pirkt - 6.55 EUR.

http://www.amnis.lv/lv/gramatas/dzives-stasti/page-2/dzives-stasti/karlis-irbe-1861-1934-150gadu-jubilejas-konferences-materialu-krajums

Šajā rakstu krājumā apkopoti astoņi referāti par dažādiem Kārļa Irbes mūža un darbības posmiem. Pirmajā referātā Voldemārs Lauciņš sniedz pārskatu par Irbes dzīvi un nozīmīgākajiem izaicinājumiem, viņam kalpojot LELB vadītāja amatā. Pētījuma otrajā daļā aplūkoti Irbes zināmie rakstu darbi laika posmā līdz 1907.gadam un arī varbūtējas līdz šim neuzrādītas Irbes publikācijas, kā arī nozīmīgi viņa uzskatu atreferējumi.Šie un līdzīgi raksti liecina par to, kā Irbe meklēja veidu teoloģiski stiprināt baznīcu Kristus vēstī un kā vislabāk nest Kristus vēsti latviešu tautai.

Iesējuma veids:mīkstie vāki, Izmērs:15 x 21cm, 179 lpp., Izdevniecība:Luterisma mantojuma fonds, 2012. Kods:72523, ISBN:9789984753881

Google Translate

Fonds „Mūsu Virsgani”

  • Aleksandrs Poļakovs
  • Klāvs Bērziņš
  • Helēna Andersone
  • Inta Bērente-Strenga
  • Gundega Druske

Autori

Projekta darba grupa

  • Māra Siliņa
  • Ināra Klekere
  • Vitolds Mašnovskis
  • Iveta Kalme