“Dievs dāvājis cilvēkam mūziku, kas palīdz mums ar Viņu un savā starpā satikties…” (J.Kundziņš)

Get Adobe Flash player

Enciklopēdiju autors, vēsturnieks, Starptautiskās kultūras pieminekļu un vietu saglabāšanas padomes Latvijas nodaļas Arhitektūras un kultūras vēstures eksperts, Starptautiskās muzeju padomes Latvijas Nacionālās komitejas loceklis

Nurmes Vēsturiski Teoloģiskās konferences lektors

NURME 2014

„Evaņģēliski luteriskā Baznīca. Kurzeme. Latvija. Pasaule. – laikmetu griežos.“

„Latviešu luterāņu baznīcas”

Vēsturnieks, kultūras pieminekļu aizsardzība inspektors Vitolds Mašnovskis veicis unikālu darbu, veidojot enciklopēdiju, apkopojot iespējami pilnīgu informāciju par Latvijas luterāņu baznīcu vēsturi, arhitektūru, mākslinieciskajām un kultūrvēsturiskajām vērtībām.

Vitolds_Masnovskis

Vitolds Mašnovskis – 26423775 – Vēsturnieks, novadpētnieks, fotogrāfs, Skype -  Vitolds.masnovskis, Šī e-pasta adrese ir aizsargāta pret mēstuļošanu (spam), Jūsu pārlūkam ir jābūt aktivizētam Javascript, lai to aplūkotu

Dzimis 1942. g. Tukuma rajona Pūres pagastā. Studējis ekonomiku. Strādājis žurnālistikā, fotokorespondents.

Vairāku personālo fotoizstāžu kurators un autors.

No 1990. gada Latvijas žurnālistu savienības biedrs.

Vairāk nekā piecpadsmit gadu bijis Tukuma mākslas muzeja ārštata zinātniskais līdzstrādnieks.

Vairāku publikāciju par muižu, skolu un Latvijas kapu vēsturi autors.

No 1993. gada Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Tukuma rajona galvenais inspektors.

No jaunības vācis informāciju par kultūras pieminekļiem, kā rezultātā izveidojis plašu dokumentu un foto arhīvu par Latvijas kultūras pieminekļiem, arhitektūras un mākslas vēsturi.

Pirms divpadsmit gadiem nopietni pievērsies Latvijas muižu un baznīcu vēsturei, Latvijas muižniecības heraldikai, ģenealoģijai un memoriālajai kultūrai. Divpadsmit gadu sadarbojies ar Vācijas Bruņniecības komiteju pētījumos par vācbaltiešu memoriālo kultūru.

Četru sējumu manuskripta “Latvijas muižniecības Memoriālā kultūra Latvijā 16. – 20. gs.” autors.

Latvijas Valsts kultūrkapitāla fonda vairāku gadu

stipendiāts.

Janis_Vanags

Strādājot pie kāda lolota projekta, rezultātu vienmēr gaida ar zināmām bailēm. Vai tas neliks vilties? Vai cerētais būs sasniegts?

Vitolda Mašnovska veidotās enciklopēdijas „“Latvijas luterāņu baznīcas” pirmais sējums ir pārspējis visas cerības. Plašie, saturīgie apraksti un bagātīgais attēlu klāsts – pat J. K. Broces zīmējumi un fotogrāfijas no baznīcām, kuru vairs nav – padara to par informācijas avotu, kam šai nozarē patlaban nav līdzvērtīga. Turklāt jāatzīmē arī krāšņais iesējums un vispār izdevuma kvalitāte. Domāju, ka šī enciklopēdija ir cienīga ieņemt vietu grāmatu plauktā līdzās tādiem standartizdevumiem kā savulaik Krišjāņa Barona “Latvju dainas” vai “Latviešu konversācijas vārdnīca”.

Ar nepacietību gaidu turpmākos sējumus.

Jānis Vanags

Vitolds Mašnovskis

An extensive and comprehensive study of Latvia’s Lutheran churches. The historian and heritage protection supervisor Vitolds Mašnovskis has compiled a unique encyclopedia that includes thorough information about the history, architecture, and artistic and cultural value of every Lutheran church in Latvia.

Vitolds Mašnovskis was born in 1942 in Latvia (Tukums district, Pūre parish). He studied economics and has worked as a journalist and photo correspondent. He has had several personal photography exhibitions. Mašnovskis has been a member of the Latvian Journalism Association since 1990 and a free-lance scientific associate of the Tukums Art Museum for more than 15 years. He is the author of several publications about the history of estates, schools, and cemeteries in Latvia. Since 1993 Mašnovskis has been the senior supervisor for the Tukums district office of the State Inspection for Heritage Protection. Mašnovskis has been interested in and has gathered information about cultural monuments since his youth, and he has consequently built up an extensive archive of historical documents and photos of Latvia’s cultural monuments, architecture, and art. Twelve years ago Mašnovskis turned his attention to the history of the estates and churches of Latvia and to the heraldry, genealogy, and memorial culture of the landed gentry and nobility in Latvia. For twelve years he has collaborated in research with the German Knighthood Committee regarding the memorial culture of the Baltic Germans. Mašnovskis is the author of the four-volume “The Memorial Culture of Latvia’s Landed Gentry, 15th20th century” and is the recipient of several scholarships from the State Culture Capital Foundation (Kultūrkapitāla fonds) of Latvia.

Kultūras mantojuma Lielo balvu saņem Vitolds Mašnovskis

Diena 2008. gada 6. jūnijs

Vitolds Mašnovskis saņem Kultūras mantojuma Lielo balvu par enciklopēdiju četros sējumos „Latvijas luterāņu baznīcas : vēsture, arhitektūra, māksla un memoriālā kultūra”, Rīga : DUE, 2005; 2006; 2007.

Enciklopēdijas autors Vitolds Mašnovskis 15 gadu garumā ir apkopojis plašu un populārzinātnisku informāciju par Latvijas luterisko baznīcu vēsturi, to arhitektūru, mākslinieciskajām un kultūrvēsturiskajām vērtībām, veicis baznīcu ārskatu, interjeru un iekārtas detalizētu fotofiksāciju, ko papildinājis ar izpostīto vai pārbūvēto baznīcu ārskatu, interjera un iekārtojuma attēliem. 
Autora Vitolda Mašnovska un enciklopēdijas izdevēja vēlme ir rosināt sabiedrības interesi par baznīcu arhitektūru, sakrālās mākslas un kultūrvēsturiskajām vērtībām, to saglabāšanu un kopšanu. Enciklopēdijā iekļauta svešvārdu vārdnīca un izmantoto avotu saraksts.

LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas darbība 2007. Gadā

13. decembra sēdē pieminekļu aizsardzības speciālists Vitolds Mašnovskis referēja par savas enciklopēdijas “Latvijas luterāņu baznīcas”(4 sējumos) sagatavošanu, kā arī tika pieņemts Letonikas gada (2008) darba plāns. Notika Valsts pētījumu programmas “Letonika: pētījumi par vēsturi, valodu un kultūru” sabiedriskā apspriešana, piedaloties LR IZM Uzraudzības padomes, LZP Ekspertu komisijas un augstskolu un pētniecības institūciju pārstāvjiem. Programma ir pildīta sekmīgi – par to liecina 16 dalībnieku/institūciju publikācijas – 37 grāmatas un rakstu krājumi un 300 zinātniskie raksti, kā arī Letonikas II kongress.

Pērļu zvejnieks Vitolds Mašnovskis

Vija Beinerte, Mājas viesis

2007.gada 10.janvārī

http://www.tvnet.lv/izklaide/popkultura/77895perlu_zvejnieks_vitolds_masnovskis

1985. gadā divatā ar draugu viņš šķērsoja Pamiru, Tjanšanu un Karakuma tuksnesi, 34 dienās 17 gadus vecā žigulītī nobraucot 14 500 kilometrus. Par to abi latvieši ieguvuši PSRS Sporta meistara titulu autotūrismā. Pagājušajā gadā divatā ar sievu kā piloti viņš izbraukāja Eiropas Alpus – no Vācijas cauri Austrijai un Šveicei līdz pat Francijai.

Viņa vārds ir Vitolds Mašnovskis, un mēs neesam satikušies tādēļ, lai pārspriestu ekstrēmos sporta veidus. Pēdējo 13 gadu laikā tepat pa Latviju viņš ir nobraucis vairāk nekā 200 000 kilometru, fotografējot baznīcas, to ārskatus un interjeru, vācot un pētot materiālus no arhīvu un muzeju fondiem, lai to visu apkopotu enciklopēdiskā četru sējumu grāmatā "Latvijas luterāņu baznīcas". Īsi pirms Ziemsvētkiem nācis klajā enciklopēdijas 2. sējums.

– Nesen kolēģis man jautā – kā tu, Vitold, esi nonācis līdz tādai dzīvei, skraidi no rīta līdz vakaram pa baznīcām, fotoaparāts rokās. Es viņam saku – tas ir interesanti! Ja tā visa nebūtu, ko es iesāktu, savu valsts darbu padarījis? Sēdētu mājās un skatītos nelaimīgo Mariju, kā viņa raud? Nāk jau tie gadiņi, kad jāsāk domāt, kas pēc manis paliks… – 
pusnopietni puspajokam teic Vitolds Mašnovskis. – Savulaik biju uzdienējies līdz radiorūpnīcas direktora vietniekam ražošanā Kandavā, tur manā pārraudzībā bija vairāk nekā tūkstotis dvēseļu. Nostrādājos līdz mikroinfarktam, aizgāju. Pamazām sāku rakstīt, kļuvu par Tukuma mākslas muzeja ārštata zinātnisko līdzstrādnieku, līdz 1993. gadā sāku strādāt pieminekļu aizsardzības inspekcijā.

Pirmais Vitolda Mašnovska izpētes objekts bija muižnieku memoriālā kultūra. – Uzrakstīju monogrāfiju četros sējumos par visiem muižnieku apbedījumiem Latvijā – kapsētās, kapličās, baznīcās. Tajā apkopoju ziņas par kapu un kapakmeņu formām, par visu, kas man likās interesants.

Šī monogrāfija nav publicēta, jo neatradās neviens, kas būtu gatavs uzņemties ar grāmatas izdošanu saistīto finanšu risku. Taču labam saimniekam nekas neiet zudībā – pirmā monogrāfija kļuva par pamata akmeni otrai, daudz plašākai.

– Pētot apbedījumus, biju daudz fotografējis arī baznīcās, taču pie baznīcām kā patstāvīga izpētes objekta ķēros klāt tikai pirms septiņiem gadiem, – turpina Vitolds Mašnovskis. – Līdz šim vienīgais apkopotais darbs latviešu valodā par Latvijas luterāņu baznīcām ir mācītāja Ķiploka 1987. gadā Amerikā izdotā grāmata "Dzimtenes draudzes un dievnami", taču tur pamatā skatīta draudžu vēsture. Mans pētījums ir plašāks, tajā iekļauta baznīcu arhitektūra, vēsture, māksla, memoriālā kultūra, draudžu vēsturei esmu pieskāries vien tik, cik tas saistīts ar pašu baznīcu kā sakrālu celtni. Var teikt – mani galvenokārt interesē tas, ko angliski sauc "heritage", proti, mantojums jeb kultūrvēsture. Esmu salasījis, izpētījis un apkopojis visu, kam vien iespējams tikt klāt, sākot ar mūsu pašu Latvijas arhīviem un bibliotēkām, beidzot ar vācu arhīviem.

Ko tur slēpt, Vitolds Mašnovskis mani savaldzināja, vēl pirms bijām satikušies. Jau pa telefonu – ar mundro balsi un humora izjūtu, un tad vēl, protams, arī ar paveikto darbu. Apskatot divus pirmos apjomīgās enciklopēdijas sējumus, elpa aizraujas – kā viens cilvēks uzdrīkstējies atvēzēties un jaudāt pacelt to, kas parasti pa spēkam vien kāda pētniecības institūta vai akadēmijas autoru kolektīvam? Bet tā jau laikam ir entuziastu priekšrocība – viņi neizvērtē, cik gados un ar kādām pūlēm šis darbs būs veicams, viņi vienkārši ņem un dara. Tiesa, sarunas gaitā Vitolds smaidot piebilst, ka gluži viens neesot bijis vis, – sieva Ženija, P. Stradiņa universitātes profesore, visus šos gadus bijusi viņa sargeņģelis un zinātniskā sekretāre, bet Inta Bērente-Strenga, aģentūras "DUE" valdes locekle, otrs sargeņģelis – tikai ar Intas pūlēm un gādību pirmie divi enciklopēdijas sējumi jau nākuši klajā un, cerams, arī divi pēdējie drīzumā atradīs ceļu pie lasītājiem.

– Enciklopēdijas manuskriptu rādīju daudziem grāmatniekiem, vairāki no viņiem teica – lieliski, nesiet šurp gatavu maketu un naudu, jau rīt sāksim drukāt! Bet, ja man būtu nauda, es taču pats zinātu, kur un kā nodrukāt! Inta bija vienīgā, kam pietika drosmes ķerties šim projektam klāt, – ar neslēptu prieku teic autors.

Varu vien apbrīnot dedzīgā vīra un viņa sargeņģeļu veikumu. Enciklopēdijā atrodamas ziņas gan par tiem dievnamiem, kas, karus un juku laikus pārdzīvojuši, joprojām pulcina draudzes, gan arī par tiem, no kuriem pāri nav palikuši ne mūri, ne akmeņu kaudzes – vien atmiņas un skopi arhīvu materiāli. Uz labu laimi esmu atšķīrusi 1. sējuma 429. lappusi, tajā redzamas divas 2004. gadā tapušas fotogrāfijas. Attēlos iemūžināta pamesta celtne, kurā ar grūtībām var atpazīt kādreizējās Glūdas baznīcas aprises. Blakus lappusē lasu kodolīgus teikumus gan par to, ka Glūdas mūra baznīca celta 1847. – 1848. g. un kā lūgšanu nams iesvētīta 1848. g. 29. septembrī, gan par to, kā vēlāk to pārbūvēja un paplašināja. Pirmajā pasaules karā baznīca izpostīta, un vācu armija to izmantojusi par zirgu stalli. 1915. g. nodedzināts baznīcas tornis. 1925. – 1926. g. baznīcu atjaunoja un no jauna iesvētīja 1926. g. 29. augustā. Otrreiz baznīca izpostīta Otrajā pasaules karā – 1944. g. pavasarī padomju armijas daļas tajā ierīkojušas kara hospitāli, vēlāk dievnams izdemolēts un pamests. Divu karu sāktajam punktu 1978. gadā pielika vietējā padomju saimniecība "Krimūnas" – tā celtnei nozāģējusi torni un nogāzusi to kopā ar krustu. Tad baznīcai aizmūrēti logi, sienās izlauztas lielākas durvju ailas un ierīkota minerālmēslu noliktava. Šķirklis beidzas ar skumju teikumu: "Pašreiz (2005. g.) baznīca pamesta."

Vandalisma akti baznīcās un kapos ir viena no Vitolda Mašnovska lielajām sāpēm.

– Pirmā pasaules kara laikā, kad ienāca vācieši, pirmais, ko viņi izdarīja, izlaupīja un izdemolēja baronu kapenes, turklāt diezgan bandītiski – izvelk skeletu, piestutē pie sienas un trenējas šaušanā. Runājot par kapu apgānītājiem, pēdējos gados latvieši šajā jomā nelāgi izceļas. Es vēl saprastu, ja meklē dārglietas, bet kādēļ jāizmētā mirstīgās atliekas? Aiz dusmām, ka cerības atrast Tutanhamona dārgumus, grābt zeltu ar lāpstu nav attaisnojušās? No tiem 400 kapulaukiem, ko esmu izpētījis, neskarts nav bijis neviens, visur jau kapu hiēnas pabijušas, viss izložņāts un izdemolēts… Cik neesmu par to stāstījis, lekcijas lasījis, viss velti. Bieži vien pat kolēģi pēc tādas lekcijas nāk man klāt un jautā – nu pasaki tā godīgi, kā tur ir ar to zeltu… Es saku – nav tur nekā! Bet nevar jau iestāstīt, – skumji teic enciklopēdijas autors un, brīdi padomājis, piebilst: – Ceru, ka manu darbu lasīs arī jauni cilvēki. Ja viņi sapratīs, kādas vērtības atrodamas dzimtenes dievnamos, viņi varbūt neatjaunos baznīcas, taču viņi tās arī nepostīs, neapzags, neapgānīs.
Par laimi, ar apbedījuma vietām manam sarunu biedram saistās ne tikai skumjas atmiņas: – Vistrakāk man gadījās Kandavas kapenēs – iesprūdu šaurajā ejā kā lācītis Pūks, saēdies medu, labi, ka nebiju viens, tad nu mācītājs ar draudzes priekšnieku – viens stūma, otrs vilka, līdz dabūja mani ārā. Kad strādāju pie pirmās monogrāfijas, draugi pat ieteica – raksti nevis par muižniekiem, kur katrs guļ, bet par to, kā meklēji, raki, šifrēji. Man ir viens kapakmens fragments, plaukstas lielumā, pēc burtiem un detaļām izdevās atšifrēt, kam tas pieder. Vienubrīd es sarakstījos ar 34 baronu dzimtām, līdz man tas apnika, viņi brauca pie manis, ne es pie viņiem pēc informācijas, jo es zinot viņu ciltsrakstus labāk nekā viņi paši.
Bet nu no kapeņu stāstiņiem atgriežamies pie enciklopēdijas.
– Katrā baznīcā ir kāda pērlīte, pat mazā un noplukušā var atrast ko interesantu – tā var būt altārglezna, kāds kokgriezuma elements vai kāds glīts dekors. Reizēm varu vien pabrīnīties, kā tās mazās draudzes spēj kopt un uzturēt savus dievnamus.
Savukārt es nebeidzu un nebeidzu brīnīties un priecāties par Vitolda Mašnovska uzņēmību, zinīgumu un veikumu. Žēl tikai, ka par viņa izpētes objektu nekļuva arī katoļu baznīcas. Tagad katoļiem, kā enciklopēdijas 1. sējuma atvēršanas reizē teiktajā uzrunā atzina kardināls Pujats, būs jāstāv rindā…
***
Dzimis 1942. gadā. Studējis ekonomiku. Vairākus gadus strādājis žurnālistikā. Kopš 1990. gada Latvijas Žurnālistu savienības biedrs. Ilgus gadus bijis Tukuma mākslas muzeja ārštata zinātniskais līdzstrādnieks. Kopš 1993. gada Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas darbinieks. Sarakstījis apjomīgu četrsējumu manuskriptu "Muižnieku apbedījumu memoriālā kultūra Latvijā no 16. līdz 20. gadsimtam". Enciklopēdijas "Latvijas luterāņu baznīcas" autors.
***
Vitolds Mašnovskis "Latvijas luterāņu baznīcas. Vēsture, arhitektūra, māksla un memoriālā kultūra". Enciklopēdija četros sējumos, teksts paralēli latviešu un angļu valodā. Izdevums nācis klajā ar reklāmas aģentūras "DUE" gādību, 2005. gadā 1. sējums (A – G, 470 lappuses, 693 nosaukumi), 2006. gadā – 2. sējums (I – L, 488 lappuses, 703 nosaukumi). Katra sējuma tirāža 2000 eksemplāru.

Google Translate

NURME – 2014