“Dievs dāvājis cilvēkam mūziku, kas palīdz mums ar Viņu un savā starpā satikties…” (J.Kundziņš)

Get Adobe Flash player
Imants_Lancmanis
Rundāles pils muzeja direktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis,
Mākslas zinātņu goda doktors,
Baltijas Vēstures komisijas Getingenē korespondētājloceklis,
Latvijas Mākslinieku savienības biedrs, Latvijas muižu, piļu un muzeju fonda prezidents
Grāmatas „Mūsu Virsgani” esejas autors 
 
"Baznīca un Baznīca.
Dievnama izpratne Latvijā gadsimtu gaitā."

Imants Lancmanis +371 63962272, + 371 29454360 - Direktors;

Rundāles pils  muzejs, Pilsrundāle, Rundāles pagasts, Rundāles novads, LV-3921, Šī e-pasta adrese ir aizsargāta pret mēstuļošanu (spam), Jūsu pārlūkam ir jābūt aktivizētam Javascript, lai to aplūkotu  

Sekretariāts: P.- P.  8:00 – 17:00 +371 63962274, +371 26536356, Fakss:  +371 63922274, Šī e-pasta adrese ir aizsargāta pret mēstuļošanu (spam), Jūsu pārlūkam ir jābūt aktivizētam Javascript, lai to aplūkotu

Dzimis:

1941.g. 29.jūlijā Rīgā

Galvenie zinātniski pētnieciskā darba virzieni:

  • Latvijas māksla 18. un 19. gadsimtā
  • Latvijas muižu un piļu arhitektūra
  • Heraldikas vēsture un terminoloģija

  • Gleznotājs
  • Mākslas vēsturnieks
  • Heraldikas, mākslas un arhitektūras pieminekļu restaurēšanas iniciators,  speciālists, menedžeris, producents, izpildītājs
  • Daudzu grāmatu autors
  • Sabiedrisks darbinieks  
Izglītība:
  • Jāņa Rozentāla mākslas vidusskola, 1959
  • Latvijas Mākslas Akadēmija (glezniecības nodaļa), 1961 – 1966

Darba gaitas:

  • Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja filiāles Rundāles pils muzeja zinātniskais līdzstrādnieks 1964 – 1965, vadītājs 1966 – 1971
  • Rundāles pils muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā 1971 – 1975 direktors no 1975

Apbalvojumi:

  • PSRS ordenis Goda Zīme,1981
  • Marina Karla Ādolfa Beklera fonda medaļa “Mare Balticum”, 1987
  • Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, 1992
  • Triju Zvaigžņu ordenis, 1994 (IV šķira)
  • Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balva, par ieguldījumu un sasniegumiem humanitārajās zinātnēs, 1998
  • Mākslas zinātnes goda doktors Dr.art. h.c., 1998
  • Francijas Nopelnu ordenis, 2002
  • Vācijas Federatīvās Republikas Nopelnu krusts, 2003
  • Titula Eiropas cilvēks īpašnieks, 2003
  • Eiropas Kultūras fonda Pro Europa balva par ieguldījumu Eiropas vēsturei ļoti nozīmīgās Rundāles pils restaurācijā, 2004
  • Eiropas Savienības un Eiropas mantojuma federācijas Europa nostra balvas, 2003
  • Latvijas Mākslinieku savienības un Kultūrkapitāla fonda Lielā balva par izcilu radošo sniegumu, par profesionāli pārliecinoši risinātu projektu kādā no Latvijas novadiem, par ieguldījumu aktuālajā mākslas kritikā vai analītiskā mākslas vērtējumā, 2003
  • Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielā medaļa par Rundāles pils kompleksa atjaunošanu un izcilu devumu mākslas zinātnē, 2004
  • Itālijas Republikas Nopelnu ordenis, 2004
  • Nīderlandes karalistes Oranijas-Nasavas ordenis, 2006
  • Vācu Kultūras foruma Austrumeiropa (Deutsches Kulturforum östliches Europa) Georga Dehio kultūras balva (Georg Dehio-Kulturpreis 2007), 2007
  • Francijas Goda leģiona ordenis, 2007
Darbība profesionālās biedrībās:

  • Latvijas muižu, piļu un muzeju fonda prezidents
  • Latvijas restauratoru biedrības biedrs (kopš 1990)
  • Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (kopš 1992)
  • Baltijas Vēstures komisijas Getingenē korespondētājloceklis
  • Latvijas Mākslinieku savienības biedrs
  • Valsts Heraldikas komisijas loceklis
  • Latvijas Bankas monētu dizaina komisijas loceklis
  • Korporācijas "Gundega" goda filistrs
Monogrāfijas:

  • I.Lancmanis. Jelgavas pils. Rīga: Avots, 1979, 148 lpp.; 2.papild.izd Rīga: Zinātne, 1986, 168 lpp; 3. papild. izd. - Rīga : Zinātne, 2006, 238 lpp.
  • I.Lancmanis. Liepāja no baroka līdz klasicismam. Rīga: Zinātne, 1983, 216 lpp.
  • I.Lancmanis. Mežotnes pils. 1993,
  • I.Lancmanis. Rundāles pils. Rīga : Zinātne, 1994. - 249 lpp.
  • I.Lancmanis. Rundāles pils: ceļvedis. Rīga: Avots, 1981, 56 lpp.
  • I.Lancmanis. Kaucmindes muiža. Kautzemünde. Izd. Rundāles pils muzejs, 1999, 52 lpp.
  • I.Lancmanis. Iecavas muiža. Groß-Eckau. Izd. Rundāles pils muzejs, 2001, 72 lpp.
  • I.Lancmanis. Garozas muiža. Lambārtes muiža. Garrosen. Lambertshof. Izd. Rundāles pils muzejs, 2001, 60 lpp.
  • I.Lancmanis I. Svitenes muiža. Schwitten. Bērsteles muiža. Gross Bersteln. Izd. Rundāles pils muzejs, 2003, 85 lpp.
  • I.Lancmanis. Heraldika. Rīga: Neptūns, 2007, 287 lpp.
  • I.Lancmanis. Rundāles pils muzejs, muzeja ceļvedis. Izd. Jumava, 2007, 128.lpp.
  • I.Lancmanis. Rundāles pils. Albums. Izd. Jumava, 2009., 263.lpp., 250 att..
  • I.Lancmanis. Piektais bauslis. Revolūcija un karš. Rīga: Neptuns, 2009, 104 lpp.

Rundāle:

"Man nekad nav bijis garlaicīgi vienatnē, bet uz Rundāles pili jau nepārtraukti brauca cilvēki. Kad Bauskas muzeja direktors Laimonis Liepa mūs ar studiju biedru Leopoldu Kļaviņu uzrunāja, piedāvājot strādāt Rundāles pilī, skaidru plānu par tās attīstību nebija. Sanācām kopā, momentāni sākām kalt domu, kas tagad puslīdz īstenojusies dzīvē, - Rundālei jābūt restaurētai pilij ar interjeriem un vēsturi atainojošām lietām. Sākumā tur bija sirreāla gaisotne, jo 1964. gada aprīlī dienesta vajadzībām bija atvēlēta tikai viena telpa: darbam, gulēšanai un krājumam - pāris gleznām, trim vāzēm un lustrai.”

Rudāles pilī darba daudz. Platība ap 12 000 m2.

Tā kārtojama laika rituma, kultūras, vēsturiskās izziņas un personības garīgā kopuma izpratnē.

“Es veltu savu dzīvi šai ēkai, neļauju tai sabrukt"

Rundāles pils muzejs rīko regulāras izstādes.

To tematika – Cilvēks, Pils, Latvija, Vakareiropa, vēsturiskā, kulturālā, intelektuālā, politiskā spogulī. Pasaules ceļš no aizvēstures līdz šodienai.

“Vācbaltieši savā ziņā līdzinās aizgājušai civilizācijai, no kuras pāri palikušas tikai akmens pēdas.” Tās ir daļa no mums, tās kopjamas.

Glezniecība:

"Mana glezniecība nav nekādā saistībā ar pili. Tā ir cita mana iekšējā dzīve, ko nevaru vairs ilgāk sev aizliegt"

Dzīve pilī, bet ne pasakā

IVARS KLEINS, žurnāls Leģendas 23.01.2012

Jau 46 gadus Imants Lancmanis savu dzīvi velta Rastrelli projektētās pils atjaunošanai un uzturēšanai, daudzu apziņā pats kļūdams par tās mūsdienu simbolu. Viņš ir Rundāles šodienas gara inspirētājs, sapņotājs, izzinātājs un stingrs organizators. Autoritāte. Pasaule pazīst atturīgo Lancmaņa kungu, taču viņa esamībai ir arī cits aspekts - džinsos ģērbtais Imants, kurš savā virtuvē cep sīpolus. Kad Imants uzsmaida, viņā ir kaut kas zēnisks, pat nebēdnīgs, taču arī tas ierāmēts Lancmaņa eleganto manieru ietvarā. Šajā cilvēkā lieliski apvienojas šķietami pretrunīgais - dzīvesgudrība un redzējuma naivais tiešums, izsmalcinātība un vienkāršība, mākslinieciska rotaļa un racionāls prāts.

Mazais Imantiņš

Gandrīz ikviens Latvijā var iztēloties Imantu Lancmani: izskatā pabeigts pilskungs, kura personību raksturo milzīga erudīcija. Taču viņš nav aristokrātu atvase ar attiecīgu audzināšanu, tāpēc bezgala daudz lielu un sīku lietu nācies apgūt pašam. Mēs visi nākam no bērnības, arī Lancmaņa kungs reiz bija mazs puisītis Imantiņš. "Tēvs bija dzelzceļa pasta ierēdnis, māte vienkārši audzināja bērnus - mūs ar māsu. Man par vecākiem ir tikai pašas gaišākās atmiņas, jo bērnībā varēju attīstīties bez jebkādām traumām, man nekas netika uzspiests.

Biju noslēgts bērns, un man nekad nav paticis tas, ko pieņemts uzskatīt par bērniem tipisku. Negribēju kāpt kokos un kauties ar citiem zēniem, tā vietā lasīju grāmatas un pastaigājos. Vislabprātāk atrados mierīgā un apcerīgā vidē. Tagad esmu daudz aktīvāks un enerģiskāks nekā bērnībā.

Manas apceres nebija melanholiskas vai ar tieksmi pēc kaut kā baiga, šausmīga, tās vienmēr bija pozitīvi lādētas. Lai gan Lielie kapi, kuros labprāt pastaigājos, neglābjami ir elēģiski, tie liek domāt par laiku, kas bijis interesants un piesātināts. Tā bija apcere bez skumjām.

Imants_ar_gimeni

Attēlā: Imants ar ģimeni – māti Annu, tēvu Nikolaju un māsu Laumu. 1951

Tēvs bija galējs antikomunsts, viņš mīlēja tradīcijas un bija proģermāniski noskaņots. Tas ietekmēja arī mani. Jutu iekšēju atgrūšanos no visa, kas notika uz ielas, šajā pelēkajā un baismīgajā vidē. Centos darīt visu, lai tajā neatrastos un par to nedomātu. Vecāki mani nevirzīja pretēji un neapgalvoja, ka jāiet ar puikām kauties. Nekad neesmu bijis piekauts, kas ir dīvaini pēckara laikos, kad notika, ak kungs, kādas lietas! Mūsu māja atradās Grīziņkalna rajonā, Suvorova ielā 130, un arī tur dažreiz klīda ielu bandas, bet manas atmiņas par bērnību ir jaukas. Ziedoņdārzs un Grīziņkalns bija patīkama vide, kas manās atmiņas saistās ar dabu, pavasari. Jau bērnībā atlasīju vidi, kas man patika, un izslēdzu to, kas nešķita jauka. Tagad pats brīnos, ka mazs bērns var būt tik konsekvents un selektīvi domājošs.

Man ļoti patika slidot, bet pēc tam, kad divreiz slidotavā piedzīvoju kabatu aptīrīšanu, nolēmu, ka tas ir pazemojoši, un turp vairs negāju. Izslēdzu šo lietu no savas dzīves, lai gan pati slidošana man ļoti patika. Vecāki man nespieda iet uz slidotavu, neteica: "Vajag sportot un rūdīties!" Viņi ļāva man rīkoties pēc saviem ieskatiem."

Vācbaltiešu aicinājums

"Tagadējā dzīves ceļa virziens aizsākās jau toreiz - cik sevi atceros, mani vienmēr pievilcis tieši tas, ar ko šodien nodarbojos. Pavisam mazs bērns būdams, četru piecu gadu vecumā lūdzu, lai mani biežāk ved uz Vecrīgu, jo man tur ļoti patika. Mājās uz tādas kā plāksnes vai dēļa trīs gadu vecumā biju uzzīmējis pili ar robotiem torņiem! Mani pievilka viss, kas bija sens. Liela loma šajā situācijā bija apkārtējās dzīves realitātei, un tā tas saglabājies visu mūžu, jo manī ir tieksme pēc tā, ko nedara pārējie un kas nav šajā laikmetā vispārpieņemts. Galu galā padomju dzīves murgs jau arī varēja izraisīt tikai tādu attieksmi pret realitāti.

Mans tēvs nāca no Rīgas, bet māte - no laukiem, no Zemgales. Tā bija ļoti latviska vide, kur pavisam parastā viensētā pie vecmāmiņas pavadīju visas vasaras. Uzsūcu dziļi latvisko lauku izjūtu, vienlaikus saglabādams spēju momentāni identificēties ar vācbaltiešu vidi un dzīvot tajā. Lasīju viņu memuārus, jutos aprakstītajā laikā un telpā kā mājās.

Nekad nepretendēju uz aristokrātiskumu, bet esmu jutis iekšēju pievilkšanos visam, kas iezīmē pretmetu padomju dzīves stilam. Tā bija izmirusī kasta, vācu muižniecība, kuras pēdas varēja redzēt apkārt, visa Vecrīga taču ir viņu kultūras paliekas. Vācbaltieši savā ziņā līdzinās aizgājušai civilizācijai, no kuras pāri palikušas tikai akmens pēdas.

Tieši šādā kontekstā Vecrīgu izjutu jau bērnībā, tāpēc mani tā pievilka. Arī Lielajos kapos jautu ko līdzīgu - pieminekļi ar vācu uzrakstiem liecināja par civilizāciju, kuras vairs nav. Un es gribēju zināt, kāda tā bijusi! Tādējādi jau kā bērns iegāju vācbaltiešu vidē. Māte man mazliet iemācīja vāciski, un vēlāk lasot šī vide mani absolūti ietvēra tā, ka nevarēju vairs no tās atbrīvoties."

Ar_Ievu_balle

Attēlā: Ar Ievu ballē Burgundijas hercoga Filipa Labā galmā 1431. gadā. 1981.

Imanta Lancmaņa intuitīvajai saistībai ar vācbaltiešiem ir viegli mistiska pieskaņa. "Grūti to izskaidrot," viņš pats nosaka. "Atzīstu, ka tajā ir kaut kas iracionāls. Gadiem ritot, pilnīgi nebūdams apveltīts ar tieksmi uz misticismu, esmu spiests konstatēt, ka manā dzīvē ir ļoti daudz sakritību. Tās kā akmentiņi iezīmējušas zināmu trajektoriju, ļaujot visam notikt tikai šajā vienīgajā variantā. Pēc daudziem gadiem redzu, ka tas, kas šķita nejaušība, patiesībā mani noteikti virzījis. Piemēram, mācības. It kā pavisam nejauši vecāku jaunības draugi bija atnākuši ciemos un teica, ka viņu dēls gatavojas iet Rozentāla skolā. Es iedomājos - man arī patīk zīmēt, un būtu ļoti jauki tur mācīties. It kā nejaušā vizīte mani provocēja doties uz Rozentāla skolu, kas noteica visu tālāko dzīvi. Šī mācību iestāde ar kultivēto interesi par mākslu, bez lielā skolēnu bara un dauzonības man ļāva attīstīties noteiktā virzienā."

Kaza un Prusts

Studiju laiks daudzu jauniešu dzīvē ir īpašs, jo tā fonā parasti virmo plašāka vai pieticīgāka uzdzīve un sarunas ar vienaudžiem, kas izvēlējušies līdzīgu profesionālo ceļu. Imanta Lancmaņa gadi Mākslas akadēmijā piepildīti ne tikai ar glezniecības apgūšanu, bet arī pasaules uzskata izkopšanu un radošo meklējumu piesātinātām sarunām. "Akadēmijā mēs visi bijām nopietni cilvēki un ātri izveidojām domubiedru grupu - Maija Tabaka, Bruno Vasiļevskis, Juris Pudāns, Jānis Krievs, mana nākamā sieva Ieva Šmite un es. Protams, mēs ne tikai gleznojām un runājām, bet arī iedzērām vīnu. Gājām uz Kazu, bet tā man šķita par trokšņainu. Pastāvēja zināmas pretrunas starp manu dabu un turienes gaisotni. No vienas puses, tur bija interesanta bohēma, spilgtas personības, bet no otras - process man bija par lēnīgu, jo nekad neesmu mīlējis lietas, kas ieilgst. Neesmu varējis izturēt bohēmas naktis, jo jebkura uzdzīve līdz rītam man kļuva garlaicīga. Arī Kazā nevarēju ilgi nosēdēt, kauns jau teikt, bet no turienes devos uz Valsts bibliotēkas Letonikas nodaļu Jēkaba ielā un lasīju kādu vācbaltiešu grāmatu, nonākot citā pasaulē. Kazā bija tāda uzspēlētība, kas mani mazliet kaitināja, arī dzeršana negāja pie sirds. Taču bija foršas lietas! Tikai tagad saprotu, cik spilgti un jauki mums gāja.

Kazas

Tolaik nodevāmies pārrunām par dažādām mākslas tēmām, un tās gan varēja ilgt sešas vai pat astoņas stundas. Atceros pašu pirmo tāda veida diskusiju ar Bruno Vasiļevski 1961. gadā Aizkrauklē, kur cēla jauno HES, padomju triecienceltni, bet mēs bijām praksē. Visu nakti runājām."

Šad tad Imants ar Bruno sarunājušies abiem tik tuvajā franču valodā. "To pratām no skolas laika - turpinot pirmskara tradīciju, māksliniekiem mācīja franču valodu, un es to momentāni ieraudzīju kā brīnišķīgu. Dīvaini, ka vēl šodien atceros, ko 1954. gadā franciski ierakstīju savā dienasgrāmatā. Pirmo lapaspusi atminos no galvas, lai gan aiz slinkuma pēc mēneša dienasgrāmatu rakstīt pārtraucu. Tovasar laukos mīlēju gulēt siena šķūnī, bet kādu dienu atnāca onkulis un aiznagloja tam durvis. Pirmā frāze dienasgrāmatā latviskojot skanēja apmēram tā: "Esmu galīgi pārskaities, jo mans onkulis aiztaisīja durvis tam šķūnim, kurā guļu un paslepus pavadu laiku." Tas, ka atceros šo ierakstu franciski, norāda uz milzīgo valodu prasmes nozīmi manā dzīvē - lai identificētos ar dažādiem kultūrvides cilvēkiem. Man vajag ne tikai prast valodu, bet arī spēt domāt tajā. Kad aizbraucu uz Franciju, ātri pieķeru sevi domājam franciski, bet Vācijā pilnībā pārslēdzos uz vācu valodu.

Maija Tabaka un mana nākamā sieva franču valodu akadēmijas laikā apguva kursos, jo viņas bija mācījušās angļu un vācu valodu. Franču valodas zināšanas deva iespēju oriģinālā lasīt dzeju un Marselu Prustu, kurš parādījās uz mūsu skatuves, kļūstot par sava veida kanonu. "Es lasu Prustu!" - tagad tas izklausās pēc snobisma, bet 60. gadu sākumā mums viņš patiešām bija atklājums. Mani Prustā saistīja ārkārtīgi graizīgā, asā, nesaudzīgā analīze un, protams, literārā forma, spēja sakabināt teikumus, kas latviešu valodā nav iespējams pie labākās gribas. Nekāda snobisma mūsos nebija, lai gan uzdūrāmies lietām, kas vēlāk izrādījās pasaulē jau aprobētas. Mūsu sajūsma par tām bija nepastarpināta un sirsnīga."
Imants_un_Ieva

Attēlā: Imants un Ieva Lancmaņi Maijas Tabakas gleznā Kāzas Rundālē. 1974.

Rundales_sakums

Rundāles sākums

Divus gadus pirms Mākslas akadēmijas absolvēšanas Imants Lancmanis sāka strādāt Rundāles pilī, tolaik - Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja filiālē. "1964. gadā saasinājās mana iekšējā dalīšanās starp dažādiem dzīves virzieniem, viss sajuka lielā putrā, līdz vispār pārtraucu gleznot. Tagad pats sev par brīnumu atklāju, ka arī Rundāles posma sākumā tomēr esmu kaut ko uzgleznojis." Zinātāji mēdz apgalvot, ka gleznotāja ota, tāpat kā komponista nošu spalva, nepiedod nodevību un atgriešanās pie tām nekad nav veiksmīga. "Arī es tā domāju, bet, kad 80. gados atkal nopietni pieķēros glezniecībai, izrādījās, ka iemācītais joprojām ir rokā iekšā. Protams, tehnika pilnveidojas ar laiku, bet nebiju aizmirsis pašu gleznošanas mehānismu."

Pārcelšanās uz Rundāli sākotnēji muzeja direktora vietnieka, bet kopš 1976. gada - direktora amatā mainīja visu Imanta Lancmaņa dzīvi. Šķiet, darot laimīgu. "Man nekad nav bijis garlaicīgi vienatnē, bet uz Rundāles pili jau nepārtraukti brauca cilvēki, kādu laiku tur dzīvoja Maija Tabaka, gleznot brauca Bruno Vasiļevskis...

Kad Bauskas muzeja direktors Laimonis Liepa mūs ar studiju biedru Leopoldu Kļaviņu uzrunāja, piedāvājot strādāt Rundāles pilī, skaidru plānu par tās attīstību nebija. Sanācām kopā, momentāni sākām kalt domu, kas tagad puslīdz īstenojusies dzīvē, - Rundālei jābūt restaurētai pilij ar interjeriem un vēsturi atainojošām lietām. Sākumā tur bija sirreāla gaisotne, jo 1964. gada aprīlī dienesta vajadzībām bija atvēlēta tikai viena telpa: darbam, gulēšanai un krājumam - pāris gleznām, trim vāzēm un lustrai.

Tobrīd vienīgie Latvijā aptvērām, ka baznīcas kā kulta celtnes ir slēgtas, bet fiziski to durvis stāv atvērtas, tāpēc katrs var nākt un ņemt visu, kas ienāk prātā. Jau 1964. gadā sākām no baznīcām un pamestām muižām vest mantojumu, kas tur vēl bija saglabājies, - altārus, kanceles, skulptūras, svečturus, krāsnis, parketu... Bijām tik traki, ka paši plēsām to nost, lādējām mašīnā un transportējām uz Rundāli. Tur valdīja īsts murgs: pilī atradās skola, taču pirmais stāvs daļēji bija pilns ar gadījuma cilvēkiem, kuri pēc kara bija iemitinājušies, nevienam atļauju neprasot. Vakaros kliegšana, kautiņi, pirmā stāva durvis vaļā, tur stāvēja malka, spaiņi ar ūdeni... Un visam pa vidu mēs kalām savus burvīgos plānus.

Braucām pa muzejiem, kas mums atdāvināja to, ko paši par ļoti vērtīgu neuzskatīja, - dažādas gleznas, porcelāna traukus, mēbeles, bet mums tas bija krājuma kodols. 1964. gadā sovhozs atbrīvoja pilī telpas, kas līdz tam kalpoja par graudu noliktavām. Izslaucījām cementa grīdas un krāvām uz tām baznīcu mākslu.

1965. gadā nāca pirmais lēmums par pils restaurāciju, un tad process turpinājās ļoti strauji. Projekts tika izstrādāts Rīgā, daļēji - Ļeņingradā, kurp braucu kopā ar Laimoni Liepu, staigājām pa muzejiem un meklējām restauratorus darbam Rundālē. 60. gadu beigu posms manā dzīvē bija ļoti saspringts. Jau aprīlī sākām ekspedīcijas uz baznīcām un muižām, jo restaurācija Rundālē reāli vēl nenotika. Izķemmējām visu Latviju un pēdējā brīdī pirms izlaupīšanas vai bojāejas paspējām saglābt kultūras un mākslas priekšmetus. Šodien, piemēram, hercoga ēdamzālē karājas trīs lustras no Spāres baznīcas, kuras, gan jau krietni papostītas, vēl brīnumainā veidā atradās neaizslēgtajā dievnamā. Bērni bija izklaidējušies, ar akmentiņiem metot pa stikla detaļām..."

Janos_1976

Attēlā: Jāņos 1976.

Padomju labumi 

Lai cik paradoksāli izklausītos, bet par Rundāles pils atjaunošanu šodienas Latvija var pateikties PSRS. Imants Lancmanis to skaidri apzinās. "Viss, kas noticis ar pili un mani, bija iespējams, pateicoties dīvainajai rotaļai ar padomju režīmu. Kapitālismā un demokrātijas apstākļos tas nebūtu reāli. Lai gan liekulīgi, bet kultūra un māksla PSRS tika uzturēta, tāpēc arī sākās Rundāles restaurācija. Režīma pārstāvji ieraudzīja, ka no tās būtu iespējams gūt kādu politisku labumu, jo, lūk, Padomju Savienība progresīvi atbalsta kultūras mantojuma saglabāšanu! Un PSRS notika tā: ja bija pieņemts lēmums kaut ko darīt, procesi risinājās straujā tempā. Tas notika gandrīz kā 18. gadsimtā Romanovu impērijā - ja kāds teica: "To vajag!", viss sāka ripot uz priekšu.

No 1972. līdz 1992. gadam, kad Rundāles restaurācijai tika apturēts jebkāds finansējums, esam iztērējuši 6,7 miljonus rubļu. Tā ir nožēlojami maza summa, ņemot vērā padarīto pašā pilī un tās apkārtnē, ieskaitot komunikācijas, mākslīgo marmoru, zeltījumus, jumtu, vārdu sakot, pilnīgi visu. Pasūtījām 4400 metru zīda tapešu, bet tagad nevaram nopirkt pat pāris metru... Tomēr providence mūs ir vadījusi cauri gadu desmitiem. Padomju laika iespējas izmantojām pilnā mērā, bet pēc tam restaurācija būtu apstājusies, ja nenāktu brīnums: mums parādījās mecenāts! Boriss Teterevs 13 gadu laikā Rundāles restaurācijā ieguldījis 145 tūkstošus latu. Viss sākās, kad ekskursijas laikā viņš pagalmā pamanīja sapuvušās koka kāpnes. "Cik bēdīgi," viņš teica mūsu gidei. "Es varētu finansēt jaunu kāpņu uzbūvēšanu!" Kad Tetereva kungs uzzināja, ka tas varētu maksāt aptuveni 2,5 tūkstošus, viņš iesaucās: "Tik vien? Es varētu palīdzēt vēl!" Kopš tā laika pils restaurācija notiek par Borisa Tetereva naudu."

Neraugoties uz padomju sociāli politiskās dzīves destruktīvo virzienu, atsevišķa indivīda cilvēcisko būtību tā pavisam salauzt nespēja, par ko liecina arī Imanta Lancmaņa atmiņas. "Padomju varas pārstāvji, cik nu viņi Rundālē parādījušies, pie mums atmaiga. Ne par vienu nevaru sacīt: "O, tas bija monstrs!" Pat Pugo Rundālē bija ļoti jauks, simpātisks un asprātīgs. Kad no Maskavas ieradās kādi augsti bosi, mēs ar Ievu [Lancmani, Imanta dzīvesbiedri - I.K.] brīnījāmies - cik viņi ir normāli cilvēki! Nekad neaizmirsīšu reizi, kad Ieva pēc kādas vizītes satraukta stāstīja: "Zini, viena priekšnieka sieva mani apkampa, nobučoja un ar asarām acīs teica - cik pie jums ir skaisti! Neiedomājieties, ka esam briesmoņi, mēs arī esam cilvēki, tāpat kā visi." Rundāle bija vieta, kur visiem gribējās būt labiem. Arī cietajiem, nokoksnējušiem varas pārstāvjiem. Viņi nonāca citā zonā, kurā viss stīvais, kas viņos bija, nedarbojās. Arī mēs centāmies viņiem parādīt pili ar patiesu sirsnību, līdz šis process pārvērtās par tādu sirreālistisku rotaļu. Pils sevišķi patika LPSR Valsts plāna komitejas priekšsēdētājam Miervaldim Ramānam, ar kura palīdzību mūsu darbiniekiem tika uzceltas divas trīsstāvu dzīvojamās mājas.
Mazaja_galerija

Attēlā: Brīdis īsi pirms pils restaurācijas pirmās kārtas nodošanas – lustras pakāršana Mazajā galerijā. 1981.

Grūti iedomāties, kas manai būtībai šķistu derdzīgāks par komunismu, taču paradoksāli, ka tikai šā režīma ietvaros varēja notikt Rundāles atdzimšana. Un vara par to no manis faktiski neko neprasīja... Varbūt kaut ko idejisku ierakstīt kāda bukleta ievadā.

Mūsu darbības novads bija tik specifisks, ka pat čeka tam nepievērsa īpašu uzmanību. Kurators no Bauskas ieradās vienreiz gadā un, caururbjoši skatoties acīs, jautāja: "Nu, biedri Lancmani, kā jums te iet?" Atbildēju smaidot: "Viss ir mierīgi, nekādu problēmu." - "Ļoti labi, biedri Lancmani," viņš apmierināti noteica un devās projām.

Interese par hercogiem un muižniecību viņiem šķita tik nekaitīga, it kā mēs nodarbotos ar folkloru, līdz ar to visa sarakste ar vācu baroniem stagnācijas gados netika traucēta. Man nekad neviens nejautāja, kāpēc ar viņiem sarakstos. Jau 1985. gadā pirmo reizi biju Rietumvācijā un tikos ar baronu Kleistu; viņš mani vadāja pa valsti, tādējādi tikos ar cilvēkiem, kuri pirms tam man bija vienīgi vēstures ēnas. Bet neviens PSRS man to nepārmeta un nestāstīja, ka padomju kultūras darbiniekam tā nevajadzētu darīt. Acīmredzot čeku tas vienkārši neinteresēja."
Kopa_ar_Ievu

Kopā ar Ievu

Gleznotājai un restauratorei Ievai Šmitei savu uzvārdu Imants Lancmanis deva 1971. gadā - tā sākās stabila, laimīga un piepildīta laulība, kas Rundālē turpinājās līdz Ievas pāragrai aiziešanai. Slimība viņu pieveica 2004. gadā. "Būdama ļoti apdāvināta, viņa pilnīgi upurēja glezniecību pilij. Domāju, ka tas notika arī manis dēļ..."

Imants ar Ievu visus kopdzīves gadus veidoja vienotu garīgo telpu - pasauli, kurā viens otram netraucēja ne ar savām domām un izjūtām, ne vēlmēm un mērķiem. Tādu līdzsvaru laulībā izveidot, saglabāt un izbaudīt izdodas retajam. "Mums viss bija kopīgs," saka Imants. "Tas ir viens no brīnumiem, kas vadījis manu dzīvi. Pirmo reizi Ievu ieraudzīju 1964. gadā, un kopš tā mirkļa viņa ir mana vienīgā. Zinu, ka tā arī paliks. Mums bija lemts satikties - arī Ieva tā teica.

Ir briesmīgi, ka nevaram būt kopā līdz galam, bet... Gadiem ritot, arvien vairāk redzu, ka viss dzīvē bijis paredzēts un sakārtots.

Mēs vienmēr un visu pārrunājām, nevienu mirkli neatradāmies katrs savā kaktā. Kad bija izmisums, Ieva vienmēr teica: "Gaidīsim! Providence zinās, kurā brīdī visam jāatrisinās." Un viņai vienmēr bija taisnība. Pat tad, kad situācija šķita pilnīgi bezcerīga, reizēm pat caur kādu katastrofu nāca pavērsiens, kas visu nostādīja savās vietās. Tā bija kāda augstāka palīdzīga roka.

Viss, kas noticis ar mani, Ievu un pili šajos gados, ir kā posmus vienojoša ķēde.

Tieši mūsu vienotās dzīves dēļ es tagad varu sacīt, ka Ieva ir manī iekšā, un mēs visu joprojām darām kopīgi."

Neatminētās jūtas

Arī pēc sievas nāves Imantu Lancmani cilvēciski un profesionāli atbalsta ģimeniski tuvs cilvēks - viņa māsa Lauma ir muzeja nodaļas vadītāja. "Kad Ieva bija dzīva, mēs kopā ar māsu veidojām trio, tagad esam tikai divi. Lauma apveltīta ar ļoti stingru raksturu, viņa skaidri redz visu lietu kodolu, būtību. Situācijās, kurās es varētu svārstīties, viņa ierauga pareizo izvēli. Kā žiroskops, kas mums ļauj noturēties vertikāli. Droši varu teikt, ka bez māsas man būtu grūti turpināt darbu Rundālē.

Mums ar Laumu labas attiecības bijušas kopš bērnības. Nekad neķircināju viņu vai nemēģināju kauties, nē! Manī nav šādu tieksmju. Ja vajadzētu sevi par kaut ko slavēt, tad es uzsvērtu - manī nav nekādas agresivitātes. Līdz šim man tā arī nav izdevies noskaidrot, kas ir divas lietas: skaudība un naids. Kādreiz domāju, ka ļoti ienīstu politisko režīmu, bet pēc pārdomām sapratu, ka to neieredzu kā abstrakciju un nespēju transponēt konkrētos cilvēkos. Tikko ieraudzīju kādu varas pārstāvi, sapratu, ka arī šis cilvēks ierauts murgainajā mehānismā, kas darbojās pats no sevis. Tas bija šā režīma sirreālistiskais aspekts - spēja pašam atražot sevi. Visā mūžā aci pret aci tā arī nesastapu nevienu pārliecinātu komunistu. Kad teicu to cilvēkiem Rietumos, man neticēja, jo viņiem savukārt tādu bija papilnam. Bet pie mums pat tribīnēs runājošie ļāva saprast, ka viņu teikto nevajag ņemt pārāk nopietni, tā sacīt, arī runātājs nemaz tik dumjš nav! Uz ielas, pat vilcienā, braucot uz Ļeņingradu, ikviens krievs uzreiz deva vaļā politiskās anekdotes.

Viss murgs kā abstrakcija patiesībā turējās uz bailēm un pieraduma, bet cilvēkus, kas to iemiesoja, es nespēju ienīst.

Gluži tāpat nekad neesmu izjutis skaudību. Pieņemu, ka ir ļoti grūti būt pilnam ar indi...

Jāatzīst, ka manī nav arī mazvērtības kompleksu. Neuzskatu sevi par pašpārliecinātu cilvēku, reizēm varbūt esmu nedrošs, bet nekādu mazvērtības vai citu izjūtu, kas liktu man nonākt saspringtā stāvoklī, gan nav. Domāju, ka visi cilvēki ir ļoti jauki, kamēr viņi nepierāda pretējo. Nu, ja kāds izdara ko ļoti nelāgu, sadusmojos gan. Kādreiz pat kliedzu. Tā pilī reizēm bijis, bet māsa teica, ka tas esot briesmīgi. Faktiski jau es nekliedzu, bet paceļu balsi."

Pie_sipolu_pannas

Pie sīpolu pannas

Imanta Lancmaņa publiskais tēls kultūras un mākslas debesīs izstaro nepiezemēta lidojuma sajūtu, un izklausās gandrīz vai neticami, ka viņam, mājās pārnākot, patīk uzvilkt džinsus. Izskatās taču, ka sadzīves lietas Lancmaņa kungam svešas! "Kāpēc? Man ļoti rūp sadzīves lietas. Un kulinārija ir mana vājība, bet tā radās kopdzīvē ar Ievu - lasījām dažādas receptes, pēc pavārgrāmatām uz mazās plītiņas gatavojām franču mērces... Bērnībā iemīļotais ēdiens, no kura uzaugu, bija baltmaize ar ievārījumu un pienu, bet vēlāk mana gaume mainījās un vairāk iepatikās gaļas ēdieni, spēcīgas mērces. Tagad gastronomiskajās izjūtās esmu izteikts gaļēdājs. Pie gatavošanas piestrādāju, un sīpolu cepšana man ir pat rituāls. Tā ir kā pāriešana citās kategorijās, atslābināšanās, pretstats pilij ar tās problēmām.

Pārnākot mājās, vēlos pārģērbties, jo apģērbs diezgan lielā mērā nosaka pašsajūtu un uzvedību. Cilvēka maska, ietērps, viņu veido, un visu laiku ar kaklasaiti nav iespējams staigāt, tāpēc dzīvoklī gribu tikt no tās vaļā. Savulaik ikdienā sāku staigāt kaklasaitē vienkārši tāpēc, ka citi tā nedarīja. Pretēji padomju ierindas pilsoņiem es pucējos. Arī tagad apkārt valda viegli liderīgs stiliņš, tāpēc es sienu kaklasaiti - tas ir kā pretstats 1968. gadā sāktajai tendencei, kad visi vācu profesori sāka šļūkāt krosa kurpēs un nodilušos džinsos, lai pielāgotos studentiem. Man tas krīt uz nerviem."

Pagājušajā gadā, viesojoties Rundāles pilī, pilskunga kājās pamanīju izcilus zābakus. "Tas izriet no loģiskiem apsvērumiem. Uzskatu par idiotisku Ziemeļeiropas tendenci mūsu garajos rudeņos un ziemas sniegos staigāt kurpītēs kā Itālijā. Kad esmu zābakos, nav visu laiku jāskatās, kur brienu. Jau 1964. gadā nopirku pirmos zābakus un konstatēju, cik tas ērti. Pārējie ir gatavi mīcīties pa dubļiem un katru vakaru mazgāt gan apavus, gan bikšu galus, bet man tas nav jādara! Protams, arī zābakiem jābūt stilā, un gumijniekos es nestaigāju. Pēdējos zābakus pasūtīju Ungārijā, jo nekur citur tamlīdzīgus nevarēju atrast.

Skumji atzīties, bet varbūt esmu mazliet švītīgs. Negribu ģērbties tieši tā kā visi. Mani pārsteidz, ka pasaulē miljardi ir gatavi ģērbties gandrīz vienā uniformā un vēl uzskatīt, ka tas pasvītro viņu individualitāti. Absurds."

Aizejosa_pasaule

Aizejošā pasaule

Attieksmē pret laikmetu Imants Lancmanis dīvainā veidā spēj bez stresa izdzīvot ambivalentas jūtas. "No vienas puses, mūsdienu pasaule man ārkārtīgi patīk. Es gribu dzīvot šajā brīdī! Vienlaikus saskatu attīstību virzienā, kas man nešķiet pieņemams, piemēram, jau minētā unificēšanās. Viss kļūst arvien garlaicīgāks, pasaulei vairs nepiemīt skaistā stratifikācija, šis dalījums platformiņās, no kurām katra atsevišķi bija kolorīta. Tagad ceļojot jau iepriekš aptuveni zināt, kas visās pilsētās jūs sagaida, ja nepaceļaties ļoti augstās aprindās vai nenolaižaties līdz ārkārtīgi interesantām padibenēm, nonākat garlaicīgā sīkpilsoņu sabiedrībā, kur vienkārši nāk žāvas. Intervijā Rīgas Laikam pateicu ko sliktu par Parīzi, bet šajā pilsētā tas acīm redzami parādās - tā tiek grauta un degradēta caur globalizāciju un demokrātisko totalitārismu. Raiba pilsēta, jūklis.

Tajā pašā laikā izmantoju mūsdienu pasaules tehnoloģijas un ar šausmām konstatēju, ka nevarētu ne brīdi dzīvot bez datora. Ieslēdzu to, pārnākot mājās, un izslēdzu labākajā gadījumā desmit minūtes pirms divpadsmitiem, bet parasti - piecpadsmit minūtes pēc pusnakts. Arī pilī, tiklīdz ierodos, ieslēdzu datoru. Visa mana rakstīšana, vīziju plūsma saistīta ar to. Kopš 1999. gada daudz strādāju fotošopā. Uzskatu, ka šī datorprogramma, tāpat kā savulaik padomju finansēšanas mehānisms, ir izdomāta man par prieku! Strādājot tajā, es kaifoju.

Ir lietas, kas mani mūsdienu pasaulē kaitina, kamēr citas patīk. Piemēram, kreklus pērku tikai Parīzes galerijā Lafayette, jo to kvalitāte mani apmierina. Cilvēki, kas šo faktu uzzina, varētu izsaukties: "Fui, kāds snobs!" Bet mani šie krekli tiešām nekaitina. Un ir lietas, pie kurām dzīvē jāpiedomā.

Apģērbā nozīme ir dažādiem nosacītības kodiem, kuru zušana manī raisa skumjas. No otras puses, šie kodi nedarbojas, ja neviens tos nezina un neprot nolasīt. Var jau teikt, ka Lancmanis galīgi nojucis uz vecām pilīm un smalkām būšanām, bet ar katru no tām aiziet vesels laikmets. Un to bieži vien aiznes duļķaina, nenozīmīga straume. Parīzē, Svētā Luija salā, stāv Hotel Lambert, pilsētā vienīgā 17. gadsimta vidus māja, kas saglabājusi visu interjeru. Pēc Otrā pasaules kara šī māja kļuva par sava veida izsmalcinātības, faktiski jau pārsmalcinātības paraugu. Tur dzīvoja barons Aleksiss de Redē, bet ēku no īpašniekiem, kņaziem Čartorižskiem, īrēja un grezni iekārtoja de Redē draugs, miljardieris Arturo Lopezs. Šī māja bija vienīgā pēckara Parīzē, kur de Redē rīkoja balles Luija XIV vai Napoleona III galma līmenī - ar mēnešiem ilgu sagatavošanas procesu, dekorācijām, izcilu režiju, bet Parīzes krējums pasūtīja kleitas un piemeklēja dārglietas. Brižita Bardo, kura slavenajā 1969. gada Austrumu ballē ieradās Pako Rabanes tērpā,  ko veidoja vieni vienīgi metāliski izšuvumi un eksotisks kronis, teica, ka viņa pat ne par karaļvalsti neatteiktos no iespējas būt starp 400 uzaicinātajiem viesiem. Nomira miljardieris, nomira de Redē. Ēku no Čartorižskiem nopirka Rotšildi un baroniete Marī- Elēna turpināja tradīciju. Viņa organizēja rafinētas balles un faktiski dzīvoja tikai tam, lai izsmalcinātais gars šajā namā tiktu saglabāts. Katra reize bija instalācija ar pieaicinātu dekoratoru, arhitektu, gastronomu un smaržu speciālistu. Ar baronietes Mari-Elēnas de Rotšildas aiziešanu balles beidzās. Nu cēlā ēka nonākusi Kataras prinča rokās. Visa Parīze vāc parakstus pret viņa vēlmi ieguldīt 40 miljonus lifta, zilā peldbaseina un citu jauninājumu ierīkošanai. Lasīju rakstu, kura autors saistībā ar šo problēmu jautāja - bet kāda gan mūsdienās ir vecās Parīzes ēkas oriģinālā iekārtojuma nozīme, ja šobrīd neviens vairs nesaprot tā kodu?.."

Rundales_pili_2007

Attēlā: ar bijušo prezidenti Vairu Vīķi Freibergu viņas atvadu ballē Rundāles pilī 2007.

Turpinājums

Vai Rundāle laupa Imantam Lancmanim personības brīvību? "Baidos, ka pils mani jau ir ierāvusi sevī. Darbojos simbiozē ar to. Faktiski ir vēl traģiskāk, jo mana sieva bija pils upuris. Iespējams, viņas slimību vēl būtu varēts nomākt, bet mēs Rundālē rīkojām heraldikas izstādi, kas prasīja visus spēkus, un ārsta apmeklējums tika novēlots...

Katra māja kaut kādā mērā ir vampīrs, bet man pašam ar Rundāles vampīrismu izdevies sadzīvot. Ieva gan dažreiz teica: "Ir šausmīgi - pils mūs nepieņem! Vajadzētu bēgt, ja vēl to spējam." Jā... Pils ir būtne."

Parasti pilīm ir savi pagātnes noslēpumi, kas tās padara vēl spēcīgāk suģestējošas. Ar Rundāli ir citādi. "Par Rundāles dzīves noslēpumiem neko nevaru pastāstīt, jo pieraksti no 18. gadsimta nav saglabājušies. Visa oficiālā dokumentācija par pils celtniecību ir, taču kopš brīža, kad te sākusies dzīve, nav neviena dokumenta. Dažas vēstules, pāris memuāru, kuros garāmejot Rundāle pieminēta, un tas arī viss. Tā ir liela mīkla. Uzskatīja, ka hercogs Pēteris arhīvu aizvedis uz Poliju, mēs savulaik turp aizbraucām, un viss bija brīnišķīgā kārtībā, taču attiecībā uz laiku pēc Pētera pārcelšanās. Kurzemes arhīva neizprotamā kārtā nav... Ne galma rēķinu, ne norišu apraksta.

Bet ikviena pils daudz stāsta par cilvēka dabu un pirmām kārtām par tās cēlāja raksturu. Pilis, lai kā man nepatiktu to atzīt, ir egoisma un nežēlības piemineklis, varaskāres templis. Skaistu lietu tapšanu pavada drūmums, jo tā notiek uz kāda cita nelaimes rēķina. Mēs nevaram idealizēt ne Ernestu Johanu Bīronu, ne Rastrelli, ne viņu laiku, jo tas ir nežēlīgs un cietsirdīgs.

Šīs īpašības man nepiemīt, taču arī kā sevi noliedzošs mūks pilij nekalpoju, jo es no tās gūstu daudz prieka. Baigi teikt, bet esmu priecīgs biežāk, nekā vajadzētu. Uzskatu, ka prieks vai vismaz apmierinājums ir priekšnoteikums radošai darbībai. Pirms Ievas nāves varbūt tā nedomāju, taču tagad spēju novērtēt dzīvi. Ir pagājuši seši gadi, bet es joprojām ik brīdi priecājos par man doto pagarinājumu. Nekad nedomāju, ka esības prieks var tik daudz dot. Ik brīdi spēju samērot nāvi ar sajūtu, ka vēl drīkstu un varu kaut ko darīt. Tas iedvesmo.

Ir daudz interesantu un burvīgu lietu, kuras bez manis neviens cits neizdarīs. Esmu piebāzis savu galvu ar zināšanām, kurām man bijis daudz laika. Neesmu to izšķērdējis. Mani skumdina apziņa, ka es varētu nepaspēt kaut ko būtisku izdarīt, jo ceļu, ko esmu nogājis, neviens Latvijā nevarēs atkārtot."

Biografija

Imants Lancmanis

Dzimis 1941. gadā

NODARBOŠANĀS: Rundāles pils direktors, mākslas vēsturnieks, gleznotājs

VECĀKI: dzelzceļa pasta darbinieks Nikolajs Lancmanis un mājsaimniece Anna Lancmane

SIEVA: Ieva Lancmane  [1943-2004]

APBALVOJUMI: PSRS ordenis Goda Zīme [1981], Triju Zvaigžņu ordenis [1994], Francijas Nopelnu ordenis [2002], Vācijas Federatīvās Republikas Nopelnu krusts [2003], Itālijas Republikas Nopelnu ordenis [2004], Nīdrlandes karalistes Oranijas-Nasavas ordenis [2006], Francijas Goda leģiona ordenis [2007]

Imants Lancmanis: Es sevi vienmēr ļoti apšaubu

Diena. Autors: Undīne Adamaite. 2013. gada 22. novembris

Ja cilvēks pats neredz mērķi dzīvot, nekāda ideāla valsts viņu uz to neievirzīs – ir pārliecināts mākslas zinātnieks un Rundāles pils direktors Imants Lancmanis

Dārgie draugi, kad es domāju par Rundāles pili un žilbinošo darbu, kas izdarīts pēdējos četrdesmit gados, man bieži nāk prātā šī frāze, ar kuru ļoti precīzi izteicies rakstnieks Andrē Malro, es citēju: "Le musée est un des lieux qui donnent la plus haute idée de l’homme."/"Muzejs ir viena no tām vietām, kas sniedz visaugstāko ideju par cilvēku." Tāpēc man ir īpašs prieks šovakar pagodināt cilvēku, kas ir stingrs savā pārliecībā, erudīts un garā brīvs, nenogurstošs kultūras dzīvīguma un savas zemes mantojuma glabātājs, liels Francijas draugs un, galvenais, dedzīgs humānists. Tā Francijas vēstniecībā Rīgā 29. oktobrī, pasniedzot mākslas zinātniekam un Rundāles pils direktoram Imantam Lancmanim Ordeni mākslā un literatūrā, teica Francijas vēstnieks Latvijā Stefans Viskonti.

Šis ir trešais I. Lancmanim piešķirtais Francijas ordenis. 2003. gadā viņš saņēma Nopelnu ordeni, un 2007. gadā Francijas valdība viņam piešķīra Goda leģiona ordeni. Ordenis mākslā un literatūrā ir Francijas goda apbalvojums, ko 1957. gadā iedibināja Kultūras ministrija. Ar šo ordeni apbalvo personas, kuru radošie darbi snieguši īpašu devumu mākslas un literatūras jomā un kuras ir veicinājušas mākslas un literatūras prestižu Francijā un pasaulē.

Pēc nedēļas KDi sastapa Imantu Lancmani savā valstībā – Rundāles pilī. Pagalmā jau priekšā Latvijas Televīzijas mašīna. Sekretāre teic, ka var arī nenovilkt virsdrēbes – esot "diezgan auksts". Dedzīgajam humānistam zem uzvalka pavilkta pelēka vilnas veste. Rundāle ieziemo. Direktors stāsta, ka tieši intervijas brīdī mežā atrodas visi parka strādnieki, kuri vāc žagarus rožu apsegšanai. Tās Rundālei ir tas pats, kas Luvrai Mona Liza, jo daudzi braucot tikai "uz rozēm", pilī pat neieejot. "Salstam un priecājamies, ka ik dienu ietaupām 300 latu," ejot cauri pils telpām, starp citu, izmet Imants Lancmanis.

Ko jūs pats izceltu un par ko palepotos savā ilgajā franču kultūras popularizēšanā?

Tā iznācis, ka šie trīs franču ordeņi kaut kādā mērā atspoguļo to vietu, ko Francija ir ieņēmusi manā dzīvē jau kopš bērnības. Vienkārši tāpēc, ka Francija bija tā teritorija, zeme, kultūra un tēlu sistēma, kas bija visatšķirīgākā no tās, kas bija ap mums. Francija man bija pretpols. Tā bija pasaule, kurā es dzīvoju un kura man ļāva samērā viegli pārvarēt padomju laiku, jo iemācījos izkāpt no tā ārā un dzīvot tajā pasaulē, kādu es gribēju iztēloties. Pirmā svešvaloda, kas bija Rozentāla skolā jau no 1952. gada, bija franču valoda. Pēc tam arī Mākslas akadēmijā svešvaloda bija franču valoda. Franču valoda vienkārši skanēja manā galvā. Es atceros – ap 1954. gadu rakstīju dienasgrāmatu franču valodā. Esmu slinks rakstītājs. Dienasgrāmatu iesāku un pametu.

Cik gadu vecumā tas bija?

Trīspadsmit. Tas bija tā neglābjami. Jau Rozentāla skolas laikā mācību praksē Murjāņos visi gleznoja impresionistiski – ar zilām ēnām, protams, cik tālu skolotāji pieļāva šādas ķecerības. Savukārt Mākslas akadēmijā – tā jau bija mazliet cita perioda franču glezniecība – postimpresionisms, Sezans. Kādiem kolēģiem patika arī agrīnais, kubistiskais Pikaso vai Derēns. Man arī Derēns ļoti patika.

Zināmā mērā 60. gadu sākumā tas bija aktīvs sezānisma periods, kam mēs visi izgājām cauri, mācoties formas veidošanu ar krāsu. Bet es jau 1962. gadā sāku pirmos mēģinājumus virzienā, kas tagad ir manējais. Tā ir ārkārtīgi detalizēta glezniecība, grūti pateikt, reālistiska vai fotoreālistiska, bet izgleznojot detaļas un cenšoties panākt pēc iespējas precīzu dabas atveidojumu. Ja runā par franču glezniecību, tas bija Engrs, kas man ļoti patika, un kādā 1963. gadā, kad es gleznoju aktu, es to nostilizēju pilnīgi tādu gludu, skaisti izdreijātu – rozā, mazliet zilganām ēnām. Tajā laikā jau visi ņēma lielas otas un taisīja brašas bildes.

Kas ir ļoti būtiski – tā visa fonā skanēja franču mūzika, šansoni, arī literatūra – mēs ar to aizrāvāmies. Vienkārši iznāca iekrist franču kultūrā. Man jau agrā bērnībā, padsmitgadnieka vecumā ļoti daudz nozīmēja Anatols Franss, tajā laikā veidojās arī mans rakstības stils. Apzināti skatījos, kā viņš būvē teikumus, kā sakārto palīgteikumus, kā izvēlas dažādus sinonīmus. Attiecībā uz zinātniskām lietām Franss līdz šim brīdim man ir palicis paraugs – kā to [tekstu] var uztaisīt mazliet koķetāku, kā var atbrīvot frāzi, kā tajā var iespraust vieglu, vieglu jociņu vai ironiju. Tas nāk no tā. Protams, arī Marsels Prusts – kā piemērs nežēlīgai cilvēka analīzei. Tāpēc mūs arī akadēmijā nosauca par Franču grupu. Tur bija Maija Tabaka un Bruno Vasiļevskis, Juris Pudāns un arī mana nākamā sieva Ieva Šmite. Tā bija domubiedru grupa, bet ar ļoti francisku ievirzi. Atceros vienu pietiekami ekstravagantu lietu: 1961. gadā, kad Maskavā bija franču izstāde, mēs ar smagajām mašīnām braucām trīs dienas uz Maskavu, lai varētu to izstādi skatīt. Un tad vienu nedēļu katru dienu gājām un skatījām, skatījām, skatījām…

Tas ir tas pats brauciens ar autostopiem, par ko nācies lasīt?

Nē, ar autostopiem būtu par traku. Mēs aizgājām uz kādu autobāzi un sarunājām ar šoferi, kurš veda sarkanās krāsas maisus. Ceļojuma beigās mēs bijām mazliet rozā (smejas), bet nekas, nekas – mēs to visu pārcietām un varējām skatīt franču izstādi. Es domāju, mēs bijām čaklākie skatītāji, jo gājām katru dienu un pavadījām tur visu dienu. Kas vien tur bija, to mēs sevī ieņēmām. Faktiski tur bija tikai abstrakcionisms, bet mēs arī to ļoti izpētījām. Mūsu grupai bija raksturīgi, ka mēs nekad neko neesam kopējuši. Arī tur mēs izpētījām šo abstrakto glezniecību, bet pietiekami arī izkritizējām un visi nolēmām – tas nav mūsu ceļš. Pietuvināšanās Francijai bija brīnišķīga. Tur varēja franciski parunāties, nopirkt franču grāmatiņas, un ēdnīcā bija pat franču ēdieni, kaut kādas franču biezās zupas. To visu mēs baudījām, baudījām. Tas bija ļoti amizanti. Atceros Maskavā uz ielas tādu teicienu – tie ir franči, bet nabadzīgie (saka krievu valodā un smejas). Maija Tabaka vispār izskatījās kā Holivudas aktrise. Pudāns un Vasiļevskis bija ar bārdu, tas katrā ziņā mūs ielika rietumnieku kategorijā. Tas no joku tēmas. Bet līdz ar to iznāca, ka mēs visu laiku Franciju vilkām priekšplānā. Es domāju, ka šie ordeņi arī kopumā atspoguļo to, ko iznāca darīt, lai ik brīdi atgādinātu par Franciju kā jēdzienu, kā sava veida kultūras centru. Tagad ar tiem centriem ir tā, ka neviens nezina, kur tas ir – Ņujorkā, Londonā vai Parīzē. Bet tajā laikā tas vēl bija stabili – tā bija Parīze.

Vai jūs ar saviem domubiedriem Mākslas akadēmijā kādreiz runājāt arī par pirmo Franču grupu, no kuras daudzus izsūtīja uz Sibīriju?

Mēs runājām. Bet, redziet, toreiz, kad dzīvoja, jau tādu jēdzienu nebija – pirmā, otrā Franču grupa. Mēs dzīvojam, darām to, kas mums liekas labi un jauki.

Bet vai jūs zinājāt par viņu likteni?

Mēs zinājām. Faktiski jau mēs mazliet šķielējām atpakaļ. Bet mēs arī apzinājāmies robežas, līdz kādām var iet.

Jums bail nebija?

Bail nebija. Redziet, tas tomēr jau bija 60. gadu sākums… Atceros anekdotes par Hruščovu. Tas vairs nebija bīstami. Cik tālu varēja iet, tik mēs izmantojām. Latvijas Mākslas akadēmija bija pati brīvākā Latvijas teritorija. To nu gan var teikt. Mēs nejutām režīma spaidus, un arī zinātnisko komunismu uzturēja kā zināmu nosacītu jociņu. Vulfsons (Mavriks Vulfsons, tolaik LMA profesors – red.) tam visam piešķīra vēl zināmu šarmu. Jutāmies pietiekami labi un omulīgi. Protams, mēs ar šausmām domājām, ka vēl pirms desmit gadiem, pirms mums bija cilvēki, kuriem bija jānonāk Sibīrijā tāpēc vien, ka lasa Bodlēra dzeju. Tas likās vājprātīgi, bet, paldies Dievam, tajā brīdī tas tā vairs nebija.

Vai laikmetīgā mākslas izstāde Lai gadījums kļūtu par notikumu Rīgas mākslas telpā jums kļuva par personīgu notikumu?

Man ir jāatzīstas, ka es tā arī tajā izstādē nenokļuvu. Es jau vispār ļoti reti esmu Rīgā, un, kad esmu, tad man ir skriešana no rīta līdz vakaram. Kad bija pēdējā iespēja – arī nevarēju. Ļoti muļķīgi. Visumā, kā veidojas ABLV Bank kolekcija, – tā ir pietiekami daudzveidīga, un tādai tai arī būtu jābūt. Kolekcijai jāparāda visas lietas kopā – tendences. Būtu ļoti labi, ja tur būtu vairāk darbu arī no ārzemēm, jo tā jau nav iecerēta tikai kā latviešu laikmetīgās mākslas kolekcija.

Man laimīgi iznāca, ka 1973. gadā Parīzē redzēju gigantisku biennāli. Tagad konstatēju – pagājuši 40 gadi, un es neredzu neko, kas būtu no tā radikāli atšķirīgs. Tur bija viss – instalācijas un konceptuālisms – jau tajā brīdī. Tāpat – videomāksla. Visa tēlu sistēma, kādu šodien lieto videomāksla, bija jau tajā brīdī.

Tā tas ir, bet vai tādā gadījumā uzskatāt, ka XXI gadsimtā vispār nav iespējams radīt neko pēc būtības jaunu – viss ir tikai atsauces, komentāri un citāti no bijušā?

Jā, tas ir pats galvenais jautājums. Par tālāko attīstību. Man nav negatīvas attieksmes, man tas liekas ļoti interesanti. Vienmēr esmu uzsvēris, ka it sevišķi latviešu mākslinieku izpildījumā tas piedevām ir estētiski un ļoti dziļi. Bet es nezinu, cik ilgi tā var stiept. Instalācija – tā ir burvīga lieta. Instalācijas forma jau ir tas pats, kas audekls un glezniecība tradicionālā veidā. Tas ir tikai izteiksmes līdzeklis. Bet ko jūs gribējāt ar šo instalāciju pateikt? Redzu, ka daudzos gadījumos mūsdienās šīs instalācijas ir neiedomājami elementāras. Tās darbojas uz pāris asociācijām. Un arī tad vēl māksliniekam jāpieliek klāt "librets". Tad visi saka – o, jā, tā ir, es sāku kaut ko sajust… Mani personīgi tas nesaista. Tāpēc, kad es šķirstu mākslas žurnālus, man šķiet, ka redzu apmēram vienu un to pašu. Ļoti asprātīgi, ļoti jauki, bet tur nav dziļuma. No šāda viedokļa – Ilmāra Blumberga izstāde Es nemiršu ir viens no varenākajiem mākslas darbiem, kādi vispār bijuši iespējami Eiropā. Tur kopā ir viss – tradicionālā glezniecība, instalācija, dizains, tur ir grandioza dramaturģija. Blumbergs ir ģeniāls scenogrāfs, kas saplūst vienā mākslas darbā. Viņš ir ļoti dziļš, ārkārtīgi nopietns, viņā ir emocijas, pārdzīvojums, bez kā visam pārējam nav jēgas. Es uzskatu, ka liela daļa no tā, ko mūsdienās sauc par laikmetīgo mākslu, ir dizaina produkts.

Laikrakstam Bauskas Dzīve drīz pēc Francijas valsts apbalvojuma saņemšanas stāstījāt, ka jūs šobrīd vairāk nekā Parīze vilina Francijas lauki, kuros sajūtat veldzi.

Jā. To ir skumji teikt, ka Parīze, kas man kādreiz bija sapņu pasaule, mani pilnīgi vairs nevelk. Tā ir tik kosmopolītiska, man jau pilnīgi neinteresanta pilsēta. Varbūt tikai kādas īpašas izstādes dēļ es varētu tur aizbraukt. Bet Francijas lauki ir tiešām brīnišķīgi. Mani neinteresē tādas pilsētas, kurās skrien tūristu pūļi un kuras arī imigrantu pūļi ir pārvērtuši gandrīz vai par kaut ko pretdabisku. Parīzē, nonākot dažos kvartālos, man šķiet, ka es esmu Alžīrā, – tas tomēr ir drusku par traku. Nu labi, nerunāsim par šo ļoti sāpīgo tematu, kurš ir politiski nekorekts. Francijas lauki ir brīnišķīgi ar to, ka tā ir īstā Francija. Tur ir viss kopā – brīnišķīga daba, skaista arhitektūra, viss stils – viegls un jauks. Mājas tādas, kādas tās ir bijušas pirms 100 un 200 gadiem. Tur ir lielās ģimenes, cilvēki dzīvo normālu dzīvi, priecājas par visu, un viss notiek normālā veidā. Arī Latvijas lauki būtu tādi bijuši, ja nebūtu šī neiedomājamā okupācijas posta un lauku iznīcināšanas. Tādu es iedomājos 30. gadu Latvijas lauku dzīvi, kur vēl ir kopā saime, kur ir veselīgs darbs un sadzīve. Francijā tas viss vēl ir tādā sakāpinātā veidā kopā – ar vīniņa iedzeršanu, gardēdību un katras ģimenes īpašajiem mīļajiem ēdieniem.

Vai jūs vēlētos tur dzīvot?

Jā, tad, kad es tur esmu, es saku – vai, tur tā mājiņa, kurā es noteikti gribu dzīvot! Bet es jau ļoti labi saprotu – ko es tur darītu? Esmu pieradis ļoti, ļoti aktīvi darboties. Neesmu spējīgs aizbraukt. Es vienu dienu varētu pagulēt tajā dārziņā.

Jūs tur varētu gleznot.

Nu, varbūt. Bet arī tad es gleznotu Latviju. Tur vienkārši ir vairāk saules, labs klimats un ļoti laba virtuve, kuru es protu novērtēt, un labi vīni. Bet es neesmu spējīgs iekļauties dzīves ritmā, kāds tur ir. Es to savā veidā apskaužu, bet tas nav manējais. Jūs varat izbraukt cauri mazai pilsētiņai, nesastopot nevienu cilvēku. Es pat īsti nezinu, ko viņi tur dara. Jo viņi nav redzami, cilvēki bauda dzīvi. Viena daļa ir laukā – rok vīna dārzu vai slauc kazu. Bet tas viss jau ir kā dīvains palēnināts rituāls. Tas ir tas, kā tik ļoti pietrūkst Latvijā – un īpaši latviešiem. Tā ir izveidojusies jau kā patoloģija – vienmēr par kaut ko gremzties, iet dzīvei cauri drūmu ģīmi. Atceros laiku pēc kara. Cilvēki vairāk priecājās. Nu labi, tad nāca 1949. gads – ļoti labi atceros, kā cilvēki sadrūma, čukstējās un vairs nerunāja uz ielām. Bet pirms tam, sevišķi laukos, bija brīvi, ar labām kaimiņattiecībām. Šis drūmums ir mūsu laiku īpatnība. Sevišķi jau neatkarības posmā, kad gaidīja kaut ko vairāk. Gaidīja, ka apbērs ar Rietumu labumiem, pēc kuriem visi bija ilgojušies, bet, kad tā nu nav, ir izmisumā. Cilvēki neprot novērtēt ne dzīvi kā tādu, ne arī to, ko ir nesusi neatkarība. Arī mūsdienās, katrreiz ieejot lielveikalā, es protu izsaukt ainu pirms 25 gadiem, kad bija kartītes. Atceros, Brīvības ielā bija veikals iepretim čekas stūra mājai, kurā bija tikai marinētu biešu burciņas. Ļoti nožēloju, ka nenofotografēju. Simts burciņu. Žēl, ka jaunākā paaudze saka – oi, es nevaru nopirkt šo pārpilnību, bet viņi nevar iedomāties to, ka nav vispār. Atceros, kā mūsu muzejā – mēs braucām uz Lietuvu, stāvējām rindā un dažkārt varējām nopirkt 200 gramu sviesta. Tad mēs šeit 1. stāvā, kur mums tagad ir jaunā dekoratīvās mākslas ekspozīcija, ierīkojām mazu veikaliņu. Ņēmām elementārās preces no bāzes, un viena no darbiniecēm pārdeva, lai mums nevajadzētu skraidīt pa pasauli un varētu labāk pastrādāt. To visu vajag atcerēties, bet cilvēki negrib salīdzināt lietas un negrib rast sevī spēku lidot tam pāri un priecāties par dzīvi. Tas varbūt ir briesmīgākais, kas šobrīd Latvijā ir redzams.

Šī intervija tiks publicēta valsts svētku nedēļā starp 11. un 18. novembri. Gribētu jūs lūgt summēt savu iekšējo preambulu. Arī Francija šodien meklē savu jauno lomu globālajā pasaulē. Kāds, jūsuprāt, ir Latvijas ceļš tepat un kāds – Eiropā?

Ceļš ir normāls. Ceļš, pirmkārt, ir vienīgais iespējamais, kāds varētu būt. Liela kļūda ir tā, ka cilvēki galvā visu laiku izspēlē kaut kādus scenārijus un saka – o, ja būtu darīts tā, kā man liekas, tad būtu bijis labi, bet tagad, lūk, ir slikti. Vajag atcerēties, ka dzīve ir viena realitāte, ka cilvēkam vienmēr pašam šajās realitātes robežās ir jāsaprot, ko es pats varu izdarīt sev un savai ģimenei. Tas ir pats galvenais. Atšķirība starp neatkarību 1922. gadā un 1992. gadā ir ārkārtīgi liela. 1922. gadā cilvēki nenāca ar kliedzieniem, ka valdība ir slikta un ka vajag dot visādus labumus. Strādāja un priecājās par to, kas ir dots. Bet 1992. gadā… tas bija tāds īss brīdis. Turpinājās padomju laiku netikumi – ka strādāt var arī ne tik ārkārtīgi daudz un ka jāprasa vairāk naudas, un, ja tās nav, tad svelpj kaut kur pie Saeimas. Es uzskatu, ka visu cilvēks var panākt, ja viņš sev dzīvē izvirza mērķi – strādāt, strādāt, strādāt. Ja cilvēks pats neredz mērķi dzīvot, nekāda ideāla valsts viņu uz to neievirzīs.

Vai jūs kādreiz neesat noguris no cieņpilnās attieksmes, kāda ir pret jums? Vai jums nebūtu interesantāk, ja uz interviju ierastos kāds jauns traks žurnālists, kas apšaubītu jūsu autoritāti?

Redziet, man nav šīs problēmas, jo es to visu laižu pār galvu. To es uzskatu par labu savu īpašību – man nav pierašanas. Man ir nācies piestrādāt pie tā. Tas ir bijis mans liktenis, kas mani tajā iemeta. Es nedomāju, ka manī būtu kaut kas īpašs, izņemot to, ka apstākļi mani ir piespieduši varbūt vairāk strādāt, nekā citi ir pieraduši. Citiem vārdiem – man nav bijis tā, ko cilvēki sauc par atpūtu, atvaļinājumu, brīvo laiku. Es strādāju nepārtraukti. Man vienkārši ir palaimējies samērā ātri uztvert. Teiksim, ja es lasu grāmatu, tas viss plūst nedaudz paātrinātāk. Bet arī tas nav nekas īpašs. Mūsdienās cilvēki ir drusku paviršāki. Pirms divsimt trīssimt gadiem viss, kas ir varējis tapt, vienkārši ir no tā, ka cilvēki daudz ātrāk reaģēja uz lietām, daudz vairāk strādāja un viņiem rokas kustējās ātrāk. Viss mehānisms – acis, rokas, galva. Varbūt man ir izdevies kaut ko nedaudz no tā pārņemt, tā ir mana priekšrocība. Tāpēc es bieži esmu kritisks pret laikmetīgo mākslu, jo redzu, cik ātri un pavirši tā top un cik ārkārtīgi daudz spēcīgu, garīgu emociju ir t. s. vecajā mākslā pirms 300 gadiem. Tam ir ļoti liela nozīme. Tas ir tas, ko es pārmetu mūsdienu pilsonim kopumā, – nestrādāšanu pie sevis. Tās pašas gleznas – es tur ieguldu ļoti, ļoti daudz laika. Vienmēr esmu teicis – vienā manā gleznā apakšā ir apmēram piecas gleznas, visu laiku pārgleznojot, uzlabojot, uzlabojot…

Bet to, ka jums daudzos jautājumos vienīgajam Latvijā ir tik dziļas zināšanas, – to jau jūs tomēr apzināties?

Es sevi vienmēr ļoti apšaubu. Jā, es vienmēr šaubos, lai ko es darītu, – varbūt šoreiz viss būs grūtāk… Būtībā es ļoti daudz pie visa tā strādāju. Pat ja cilvēki domā – es izeju priekšā un lasu kādu lekciju… bet es pie tā piedomāju, es to uztveru ļoti nopietni. 

Lancmanis: Pils ir Latvijas goda jautājums

Intervija ar Rīgas pils atjaunošanas padomes vadītāju Imantu Lancmani

Ir. Aivars Ozoliņš 3.februāris 2014

Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis uzskata, ka viņa vadītajai jaunajai Rīgas pils atjaunošanas padomei jēga būs tikai tad, ja netiks pārtraukti darbi Pilī.

Kāpēc Pils atjaunošanai bija jāveido īpaša padome?

Šī ir jau trešā šāda padome, kurā darbojos. Pirmā bija izveidota 1995.gada janvārī. Tā vēsture ir pavisam interesanta. Tas bija brīdis, kad Ulmanim bija jāiet ārā no Maikapara nama, kas, kā zināms, piederēja ["Bankas Baltija" Aleksandram] Laventam, un uzstādījums bija dažu mēnešu laikā savest pili kārtībā. 7.janvārī toreizējais kultūras ministrs Dripe izdeva rīkojumu, ka tiek izveidota šāda atjaunošanas padome. Tajā bija visu lielo muzeju pārstāvji, pieminekļu inspekcija, (..), prezidenta kanceleja. Rezultāts bija tāds, ka 12.jūnijā prezidents iegāja Pilī. Mēs spējām [to paveikt] dažu mēnešu laikā tādā pavisam partizāniskā veidā, jo stāvoklis prezidenta reprezentācijas telpu virknē bija diezgan līdzīgs tam, kas tagad tur ir - kailas sienas un pilnīgs haoss -, uzburt vīziju par pili normālā Ziemeļaustrumeiropas valstī. Toreiz šī padome bija vienīgais glābiņš, jo darbojās pēc principa, ka sanākam kopā, tiek sastādīts protokols, kas tad virzās caur inspekciju jau kā papīrs, kas ir vadība arī būvniekiem.

Varu minēt šādu piemēru. Tieši dienu pirms "Bankas Baltija" katastrofas mēs bijām prezidenta kabinetā. Tur visu laiku skraida cilvēki turpu šurpu, un tajā vietā, kur viņam jāsēž, augšā ir izveidoti divi asimetriski lieli caurumi ventilācijai. Kas tas ir? Man atbild - tur ir ventilācija, neko mainīt nevar, trubas iet iekšā. Un tas ilga vairākas stundas, kā rezultātā es zaudēju 500 latus, jo biju paredzējis iet uz "Banku Baltija" un tos izņemt. Bet tas nu tā. Tas tikai rāda, cik traki gāja. Toties nākamajā reizē, kad tur bijām pēc nedēļas, nekādu caurumu vairs nebija. Izrādījās, ka tos varēja pārlikt augšējā kreisajā stūrī, un viss bija kārtībā. Un mums bija jāuzbur visu pils reprezentācijas telpu kopojuma tēls, kas tas būs par stilu - moderns, latvisks, ar vēsturi saistīts, respektējot Ulmani un Eiženu Laubi?

Tā arī ir atbilde, vai vajadzīga šāda padome. Es uzskatu, ka tā padome izdarīja kaut ko gluži neticamu. Kaut gan Ulmaņa laikā gāja vēl trakāk. Iedomājieties, šī Svētku zāle, kura izdega bēniņos - to iesāka 1938.gada 12.maijā, un 18.novembrī tur jau uzņēma viesus. Tātad var izdarīt ātri un arī labi.

Starp citu, kam patlaban pieder Maikapara nams?

Maikapara nams pašlaik pieder Ventspilij, cik es zinu, "Ventspils naftai". Es tur kaut kad biju, tur diezgan tā kičīgi sataisīts.

Jā, bet es atgriežos pie jautājuma par padomēm. Uztaisīts ir, prezidents ieiet 1995.gadā, muzejs saziedoja mēbeles, mēs tur sadevām pulksteņus un gleznas, visu ko, un tas pēc kaut kā izskatījās. Guntis Ulmanis teica - mēs tā turpināsim, vajag, lai tad, kad aiziešu no savas prezidentūras, Svētku zāle būtu, pirmkārt, pabeigta. Jo pirmā Ulmaņa laikā to nepabeidza - atceraties, tur bija tukši laukumi griestos, kur bija tie patriotiskie gleznojumi, tur padomju laikā bija citi ielikti iekšā. Īsi sakot, tur vajadzēja daudz vēl darīt. Nu, lūk, viņš pabeidza savu prezidentūru, un nekas nenotika. No tā brīža visiem aicinājumiem kaut ko darīt - Latvijas māja numur viens un Latvijas prestižs! - nebija nekādas nozīmes. Uzskatīja - kaut kas tur ir. Un tad sāka Baltajā zālē krist no griestiem ar lielu troksni tiešā un pārnestā nozīmē. Arī tas neizraisīja nekādas sekas.

Un tad tika izveidota otrā padome [2008.gadā]. Atkal to vadīja Ulmanis. Pirmo neformāli man nācās vadīt, jo tur beidzās ar to, ka vajadzēja dot arī konkrētu vīziju, un es vakaros zīmēju bildītes (..). Šī otrā padome darbojās jau daudz sarežģītākos, tipiski birokrātiskos apstākļos, jo pat nespēja īsti nodefinēt savu lomu - tātad jāturpina visa kompleksā restaurācija, jāatjauno Baltā zāle, lai [apmetums] nekrīt no griestiem. Un tad vēl viena būtiska lieta - viena arhitektu daļa paziņoja, ka pilī nav nekā no latviskā, nav nekā no modernā. Sākās tāda dīvaina cīkstēšanās, var teikt, tīri ideoloģiska. Doma apmēram bija tāda, ka Lancmaņa interjeri labi jau labi, bet, nu, tādi konservatīvi, tāds bīdermeijers un Johans Henrijs Baumans ar saviem zvēriņiem, un gubernatora portreti. Vārdu sakot - nav nekā latviska un nekā no mūsu dienām.

Cīkstēšanās noveda pie tā, ka es vienkārši tur vairs negāju. Izsludināja konkursu. Paralēli konkursam firma AIG mīcīja to iepriekšējo koncepciju, manas skicītes. Un tad sākās vēl īsts konkurss, kas beidzās tikai ar to, ka 2010.gadā tika pieņemts viens risinājums prezidenta kabinetam - ar modernisma iezīmēm.

Es tajā brīdī jau vairs nepiedalījos, jo man tas tiešām krita uz nerviem. Ne tik daudz, ka es būtu aizskarts kā autors, ka manu ideju grib pārtaisīt, bet redzēju, ka pats šis uzstādījums ir pilnīgi nenormāls. Nu, ko nozīmē mūsdienu? Mūsdienas ir mums apkārt pa labi un pa kreisi, bet prezidenta pils ir eiropeisks iestādījums, saistīts ar tradīcijām, un mums jāskatās, kā rīkojās Eiropas prezidentu pilīs. Man liekas - ļoti vienkāršs uzstādījums. Jebkurš arhitekts, ja viņam liek taisīt bērnudārzu vai fabriku, vispirms apskatās, kā to dara. Tātad, lūdzu, paņemiet visas Eiropas republiku prezidentu rezidences, un jūs redzēsiet, kā to vajadzētu darīt, vai vismaz - kas ir spēles noteikumi. Tas nenotika. Arī šajā kabinetā ir tāds modernisma gājiens, vienkārši kā ticības apliecinājums, lūk, mēs dzīvojam mūsu laikā, un viss.

Tas bija periods, kad biju pilnīgi ārā, un arī mazliet pārsteidzīgi paziņoju, ka nekad tur vairs kāju nesperšu. Un tad nāca nelaimes, ko mēs visi zinām, un šī jaunā padome. Protams, man pirmā vēlēšanās arī bija - paši savu pili vēl neesam pabeiguši, paiet tieši 50 gadi, kopš es tur parādījos. Bet, no otras puses, ja kaut ko var tajā visā palīdzēt... Šajā gadījumā nav runa tik daudz par konceptuālām un stilistiskām lietām, bet kā var darbus kustināt ātrāk uz priekšu.

Bet šīs padomes lēmumi būs saistoši...

Tā rakstīts. Bet lieta jau ir tāda - vakar [23.janvārī] bija sēde, un es pateikšu, par ko mēs runājām pavisam konkrēti. Bet jāatceras, kāds ir fons - būvnieki uzskata, ka dedzis nav viņu pusē, un [celtniecības uzņēmuma] "Re&Re" ekspertu grupa paziņo, ka dedzis būvnieku pusē, tātad - tiesāšanās par naudu. Ja nav finansējuma, ja nav attiecību starp pasūtītāju un izpildītāju, ir ļoti grūti strādāt. Pats pirmais, par ko vakar bija runa - kā panākt, lai darbi neapstājas. Tagad varu pateikt tikai to, ka 5.februārī būs atkal sarunas par variantiem, kādā veidā ar apdrošinātājiem, ar bankas garantijām vai panākot miera izlīgumu, nodrošināt, lai darbi neapstājas.

Lai ko arī pārmestu tai [celtniecības pilsabiedrībai] SBRE, un var runāt par būvnieku monopolu, bet mazajā Latvijā diemžēl variācijas nekādas nav. Mēs parādījām, kā var ar atsevišķiem cilvēkiem, ar maziem spēciņiem. Bet to var darīt, ja apjoms nav tik grandiozs un ja mēs varam paši to visu menedžēt. Bet to nevar izdarīt tādā objektā kā Rīgas pils, kur ir jābūt lielai naudai un lielai firmai, kas to naudu var paņemt un nodrošināt simtiem cilvēku klātbūtni.

Ja tagad iziet uz attiecību pārraušanu un līgumu laušanu, tad tas ir uz vairākiem gadiem. Latvijā jau nav tās otras firmas, kura nebūtu uzvarējusi. Ne jau velti "Re&Re" un "Skonto būve" apvienojās. Un diemžēl viņi tur ir vajadzīgi.

Kas īsti notiktu, ja līgumu lauztu?

Mēs taču ļoti labi zinām iepirkumu sistēmu, labi zinām, cik tas ir birokrātiski un katastrofāli. Šādā kritiskā situācijā, kāda bija šī nacionālā katastrofa, kā to var nosaukt, ir jābūt iespējai darboties, apejot visu šo parasto reglamentu - visu to, kas ir ar iepirkumu lēno gaitu un pēc tam nogaidīšanu, apstrīdēšanu, līgumu slēgšanu un atkal nogaidīšanu. Jābūt iespējai reaģēt ātrāk. Kā teica [Valsts pieminekļu aizsardzības] inspekcijas vadītājs Juris Dambis - ir jābūt izņēmumiem, valstij jābūt elastībai.

Tagad tiek meklēts veids, kā, nepārtraucot darbus, to risināt, tāpēc ir tie pagaidām divi galvenie varianti - vai nu bankas garantija, vai kaut kāda vienošanās ar apdrošinātājiem. Vārdu sakot, veids, kā trupināt darbus. Ja tagad kaut kas stipri aizkavējas, tad tas ir visas lielās svētku zāles jumta projekta jautājums. Tur atkal ir šī nelaime - atkal šī ekspertīze projektam. Zinām, cik ilgu laiku paņem tās ekspertīzes, bet arī labi zinām, ka to nedara pa naktīm un neviens mēnešiem nesēž un nelūr kaut kādā dokumentā. Tas atkal ir pieradums, ka vajag daudz laika. Protams, ka tagad, Zolitūdes fonā, visi ir vājprātā uzmanīgi, tagad nu tikai nepārsteigties. Bet daudzos gadījumos tā ir vienkārši tēlota atbildība. Liekas - ja tas notiek mēnešiem, tad būs ļoti pamatīgi. Protams, ka tas ir formāli un lielā mērā ir teātris. Svarīgākais, lai darbi nepārtrūkst.

Pirmās sēdes uzstādījums bija - es uzskatu, ka mūsu padomei nav nozīmes, ja nepanāks vienošanos, kas ļauj arī turpināt darbus pēc mēneša un diviem, tad padomei nav jēgas. Un es arī paziņošu par savu izstāšanos. Nav nozīmes risināt teorētiskas lietas, ja darbi nenotiek. Tas viss jādara vienlaicīgi.

Kas ir priekšnoteikumi, lai darbi turpinātos un jūs nepamestu padomi?

Pirmkārt, nelauzt līgumus. Jo tikai līgumu laušanas gadījumā darbi tiek pilnībā apturēti. Jo arī pašreizējā strīdu situācijā darbi tiek turpināti. Un vēl kas ir pozitīvs - es nebiju bijis pēc ugunsgrēka tur un sagaidīju sliktāku ainu.

Kad apskatījāt?

Vakar apskatījām no pagrabiem līdz bēniņiem. Varu teikt, ka stāvoklis ir tāds, ka var visu glābt. Protams, Baltās zāles griestu nav, bet sienas ir daudz labākas, nekā biju domājis. Jo, skatoties fotogrāfijas, biju domājis, ka tās ir caur un cauri ar ūdeni, līdz ar to stuka veidojumiem tā ir traģēdija - sāļi nāk ārā, pārplēš veidojumu virskārtu. Sienām tik traki nav. Griesti acīmredzot jātaisa no jauna, bet to var izdarīt. Tie nav ar roku izveidoti autordarbi, tās ir atlietas detaļas. To visu var izdarīt. Tas tad arī ir lielākais zudums.

Kas mani patīkami pārsteidza - autordarbs, Anša Cīruļa gleznojums Sūtņu akreditācijas telpā ir samērā normālā stāvoklī. Arī tur bija ūdens, bet tas ir kaut kā laimīgi izžuvis. Protams, restauratoriem būs jāpastrādā.

Savelkot kopā - kas ir zaudēts?

Vienīgais īstais zudums būtībā ir Baltās zāles griesti un parkets. Es domāju, ka parketi nav glābjami. Bet tie nebija tik sarežģīti un grezni parketi, ka to zudums būtu nacionāla traģēdija. Visvairāk tas ir jautājums par Sūtņu akreditācijas telpu, kur arī parkets piederēja pie Anša Cīruļa koncepcijas. Tas ir noņemts, grūti spriest, kādā stāvoklī tas ir. Bet tā telpa, var uzskatīt, ir. Tā ir viens no Latvijas kultūras kanona objektiem. Laimīgā kārtā šis kanona elements nav zudis.

Tā ka kopumā - viss ir izdarāms. Bet tā ir lieta, kas ir jādara nepārtraukti visos punktos vienlaicīgi. Un SBRE vismaz var to izdarīt, viņi var ielikt vairākus simtus cilvēku, var darboties no bēniņiem līdz pagrabiem.

Kā ir ar muzeju krājumiem? Kur tie un kādā stāvoklī?

Ar tiem arī viss tomēr notiek, vietas ir atrastas, kolēģi darbojas, lēnām pako, tur ir siltums. Tomēr tas, ka šīs 100 relikvijas applūda, ir simboliska katastrofa, bet arī no tām neviena neaizgāja bojā.

Bet kāpēc tas viss būtu jāsteidz? Kā teicu, 1938.gadā varēja vienu zāli uztaisīt no maija līdz novembrim. Nu, labi, tā nevajag forsēt. Bet ir dažas lietas, ko vajadzētu mācīties izdarīt termiņā, kas kļūst par simbolu - izdarīt to uz valsts simtgadi. Ulmanis gribēja, lai tas būtu izdarīts uz divdesmitgadi, un viņš varēja, 1938.gadā viesus uzaicināja. Es uzskatu, ka tas ir Latvijas goda jautājums - uz 2018.gada 18.novembri ir jābūt Pilij. Tā, ka tajā var atkal uzaicināt viesus.

Un ir otrs termiņš, kas jau pastāv, - 2015.gads, prezidenta ieiešana pilī, kas atkal ir simbolisks solis. Arī tur šis tas ir iestrēdzis, es neiedziļināšos, bet arī to var risināt, un tas notiks nākamajā sēdē februāra sākumā. Jau konkrēti runāsim tieši par šo telpu virkni.

Vēl par tiem padomes saistošajiem lēmumiem - kam tie būs saistoši un kāds būs juridiskais pamats?

Par to tika runāts. Tāpat kā 1995.gadā, šī padome saistoša vispirms ir izpildītājiem - projektētājiem un celtniekiem. To sarežģī tiesāšanās, bet es izeju no pieņēmuma, ka tas ir nokārtots, pat ja tiesājas un vienlaicīgi strādā. Un to var panākt. Nāksies pieņemt kategoriskākus un straujākus lēmumus nekā otrās padomes laikā, kad pagāja vairāki gadi, un tomēr pat prezidenta reprezentācijas telpu virknes interjerus AIG tā arī nespēja īsti pārtaisīt. Tagad katrā sēdē izskatīsim telpu grupu vai problēmu, panāksim atrisinājumu, vienošanos, kad visi ir klāt, zina, kas ko dara, un var iet uz priekšu. Tur visā spožumā atklājas birokrātiskie šķēršļi. Mūsu padomes uzdevums - visi apsēžamies kopā un sakām: kas traucē? Kāpēc nevarēja parakstīt? Tas ir normāli, mums arī Rundālē tā ir bijis gadu desmitiem. Visas lietas var samērā ātri atrisināt.

Vai padome mēģinās arī saprast ugunsgrēka iemeslus?

Mēs it kā no tā izolējamies, bet es jau savu viedokli savulaik izteicu. Tajā nelaimē gandrīz vai neiespējami un pārdabiski ir liesmas pārskriešana pāri bēniņiem. Tas nevar notikt, ja koka konstrukcijas ir apstrādātas ar antipirēnu. Daži man pārmet, ka antipirēns pārvēršot koku dzelzī. Tā jau nav. Tas neļauj dzirkstelei pielēkt. Vajag diezgan cepināt, lai aizdedzinātu.

Otrs, kas ir nepiedodami - tur augšā [bēniņos atradās] frēzkūdra. Eksperti uzskata, ka tā ir ideāla augsne dzirkstelei, kur tā stundām var gruzdēt. Sliktāk vairs nevar būt. Tas ir absolūti nepiedodami. Un neviens nevar sniegt paskaidrojumu, kāpēc tur nebija nekāda signāla devēja. Paziņojums pirmajā brīdī bija absolūti muļķīgs. Visi runā par dūmu detektoriem. Bet, mīļais Dievs, ir taču divas sistēmas! Dūmu detektorus varētu iedarbināt, kad visi aiziet prom tajos nelaimīgajos pulksten 16.30. Otrkārt, ir karstuma detektori, tie pie 51 grāda laiž vaļā kaucienu. Ja būtu bijušas šīs divas sistēmas... Tas neko nemaksā, pāris tūkstošu. Turklāt tie ir arī kustināmi, tos var uzstādīt nevis stacionāri, bet pa atsevišķām grupām. Vēl - var uzstādīt videonovērošanu. Pietiktu, ja tur katrā korpusā būtu bijusi viena kamera, ko ieslēdz kaut vai ik pa stundai un paskatās. Kā varēja izlauzties vaļējas liesmas un to nemanīt? Tam nav attaisnojuma. Tas ir gandrīz pārdabiski.

Kurā posmā pieļautas šādas kļūdas un kas tās pieļāva?

Tas ir jautājums, kāpēc neizdarīja visi tie, kam pieder māja. Pirmkārt, Prezidenta kanceleja. Otrkārt, Vēstures muzejs, bet es saprotu, ka viņu daļā ir bijis, taču arī muzeja direktors Radiņš teica - mēs jau tālāk par bēniņiem nedrīkstējām iet, tur bija svētā teritorija, kas pieder prezidentam.

Bet vai to nevajadzēja jau pirms vairākiem gadiem paveikt, otrās padomes laikā?

Tolaik šis jautājums nebija, mēs bēniņos nekāpām. Mūsu pienākums bija tikt galā ar interjeriem. Turklāt tolaik to uzskatīja par tīri tehnisku lietu, kas tā arī ir. Tas būtībā notiek automātiski, tam bija jānotiek automātiski. Arī celtnieki - ja ķeras pie darba un viņiem nav pilnīgi nekādas sistēmas... Es viņus nesaprotu. Bet arī prezidenta kanceleja - ko viņi bija darījuši savā daļā? Un arī VNĪA - varēja taču darīt, ņemt un kontrolēt tajā brīdī, kad pieņemts lēmums, ka muzeji paliek un darbi notiek. Tas ir riskants lēmums, bet es to saprotu. Jo sākt darbus tikai tad, kad visi ir laukā [no pils]... Tad tie būtu gadi. Jo tās Pulka ielas bēdīgi slavenās [muzeju] krātuves ir stipri bezcerīga lieta, un Dies' vien zina, kad būs. Tas nozīmētu, ka nekas Rīgas pilī nebūtu noticis vismaz gadus piecus. Bet tajā brīdī, kad pieņem lēmumu, ka trīs muzeji paliek Pilī, bet darbi notiek, visi kāpj vispirms bēniņos un skatās - jā, pieņēmām riskantu lēmumu, bet izdarām maksimumu - apstrādājam konstrukcijas, uzliekam signālu devējus, kādi vien var būt, uztaisām video novērošanu un vēl pieliekam cilvēku, kas turklāt ir Militārā policija vai viņu pašu dienesta ugunsdzēsēju. Mums muzejā tā ir - apsargi, kuri apvieno apsarga un ugunsdzēsēja pienākumus, regulāri visu apstaigā un aposta. Nekas no tā nav bijis! Un tas [pašā] Rīgas centrā. Es nesaprotu, kā tā var.

Vai var vilkt paralēles ar "Maximu"? Kādā intervijā jūs teicāt, ka esat fatālists un uzskatāt, ka „lietas ir predestinētas no tās notikumu ķēdes, kas reāli notiek"?

Diemžēl šeit tā arī ir. Lai Rīgas pils varētu nodegt, ir jābūt neticami, gandrīz neiespējami, ka neko neizdarīja no drošības, un lai sāk gruzdēt kūdra tieši tajā brīdī, kad var izlauzties [liesma] un kad neviena nav blakām. Tā ir zināma fatalitāte.

Ar "Maximu" diemžēl ir paralēles. Visi tagad runā par sistēmisko. Bet es jau citās intervijās esmu teicis par šo miera laiku sindromu, kam pamatā ir vēl viens ļoti riebīgs sindroms - vienaldzība, pierašana pie kaut kā, intereses trūkums. Pamatā tā ir vienaldzība, neieinteresētība tajā, kas notiek. Tiek izdarīts pa roku galam, cerot uz kaut ko. Bet tas ir vienmēr tā bijis ilgstošos miera laikos. Tā ir tāda iekšējā erozija. Tā ir cilvēku galvās, nav varbūt tik daudz sistēmiska kā - gluži otrādi - katrā cilvēkā atsevišķi, kuri to sistēmu veido. Nu, iedomājieties, cik neskaitāmām bezatbildībām bija jāsaiet kopā, lai tas pils jums varētu aizdegties.

Toties var iedomāties, ka konkrēti cilvēki nepieņem konkrētus lēmumus vai pieņem ķeksīša pēc.

Jā, bet mēs visu laiku runājam par to jumtu, un es nepieminēju ugunsdzēsējus. Gadu desmitiem esam cietuši no ugunsdzēsējiem un viņu pārbaudēm, bet vienmēr uzskatījām, ka tās ir vajadzīgas. Kur viņi bija? Viņi taču apzinās - apakšā ir prezidents un muzeji. Vai tad tiešām viņi Pilī nevienu nemocīja? Šis jautājums arī nav īsti atspoguļots. Kur viņi bija ar savām ikgadējām pārbaudēm? Kur bija ugunsdzēsēji, ja viņiem tur vajadzēja blakām sēdēt? Vai tad nezināja, kādi ir vārti, ka pa tiem nevar iebraukt, un nekad nebija izmēģinājuši, ko darīt, ja deg? Acīmredzot tur nav bijušas reālas mācības. Neesmu redzējis nevienu ugunsdzēsēju skaidrojumu, kā visus šos gadus ļāva tam notikt, ja visu laiku vajadzēja aktus stādīt un protokolus. Tur jau bija situācijas, kurās viņiem vajadzēja pateikt, ka tādā veidā darbus nevar turpināt.

Par ugunsgrēku Pilī jūs vairākkārt esat izteicis pārmetumus arī prezidenta kancelejai. Uzkrītoši, cik ļoti prezidents prasīja atbildību par "Maximas" traģēdiju. Vai to nevar vērtēt kā mēģinājumu kompensēt savu atbildību?

Atbildību par to, kas notika, kamēr viņi atradās Pilī. Pēc tam viņi var mazgāt rokas nevainībā, jo bija Pili pametuši, atradās Melngalvju namā. Viņiem var pārmest to, ko viņi nebija izdarījuši pirms tam, kamēr prezidents tur vēl atradās. Bija visas iespējas iedibināt perfektu sistēmu ar signalizācijām, antiseptizāciju, antipirēna apstrādi - izdarīt visu no tām lietām, kas nebūtu pieļāvušas ugunsgrēku. Bet tajā brīdī viņi jau bija laukā, un no tā brīža atbildība ir jāsadala starp VNĪA, būvniekiem un, es uzskatu, arī ugunsdzēsējiem.

Par ugunsgrēku jūs esat teicis: „Sadega simbols. Sadega Latvijas valsts kā simbols rīcībspējai." Kas, jūsuprāt, sabruka Zolitūdē?

Zolitūdē sabruka būtībā ticība civilizācijas visvarenībai, industriālās sabiedrības spējai visu izdarīt perfekti un atbilstoši mūsdienu tehnoloģijām. Pēkšņi parādījās kaut kas tāds kā no tālās aizvēstures, kur pirmatnējais cilvēks uzbūvē kaut kādu būdu, kas viņam uzgāžas uz galvas. Zināmā mērā tā ir tāda civilizācijas nevarība. Pēkšņi visi pamanīja, ka viss visā pasaulē gāžas. Arī ar tiem ugunsgrēkiem pagājušajā gadā sanāca jocīgi. Man viens paziņa atrakstīja no Parīzes - kādas šausmas, jums tur pils deg! Pagāja kāda nedēļa, un viņš saka - ak, Kungs, pie mums nodega Larošelas rātsnams, skaistākais Francijā, 16.gadsimts, vēlā gotika un renesanse! Pulksten pusdivos dienā, pilsētas vidū un asistējot visiem iespējamajiem ugunsdzēsējiem, mašīnām, turklāt galīgi izdega. Pēc tam paiet vēl kādi mēneši un Parīzē izdeg - par laimi, tikai daļēji - būtībā Parīzes skaistākā 17.gsadsimta māja "Hotel Lambert" uz svētā Luija salas, kas pieder tam Kataras princim, kas slavens ar visādām skandalozām idejām - baseiniem un mašīnu liftiem. Tur iekšā neiedomājami miljoni un, domāju, bija arī sistēmas, kādas vajag. Un vienalga izdega brīnišķīga telpa ar absolūti hrestomātiskiem griestu gleznojumiem.

1992.gadā nodega Vindzoras pils. Aiz sagadīšanās - tur bija atbraukusi kaut kāda angļu ugunsdzēsēju delegācija. Viņiem prasa - kā tas varēja notikt? Šausmīgi, bet neko nevar pateikt. Tur arī bija viss, ko vien var gribēt. Ir brīži, kad cilvēkiem pasaulē neveicas.

Vai Pils un "Maxima" arī bija brīži, kad vienkārši neveicās?

Nē, tas ir loģiski. Bet es tiešām to uztveru kā tādu zināmu sabrukumu, iekšēju lēnu sabrukumu. Tā, kā sabruka Romas impērija. Es runāju tieši par Rietumu civilizāciju miera laikā. Tie ir divi jēdzieni, ko savā laikā lietoju, ņemoties ar tām kara lietām, kara fatalitāti, šausmīgajām pusēm un arī atdzīvinošajām pusēm, kas cilvēkam liek sasprindzināties, sabiedrībām un valstīm ļauj atdzimt. Un šis ir tipisks miera laika sindroms - izlaišanās, intereses trūkums, dzīves baudīšana, dziļa, dziļa bezatbildība un arī profesionalitātes trūkums. Tas, ko jūtu ikdienā visās nozarēs, - cilvēki zaudē aso vēlēšanos pilnveidoties. Es nerunāju tikai par mākslas vēsturi vai kaut ko tādu. Arī veikalā, piemēram, kur pārdod datorus - ja nezina visu perfekti un nedeg par to, tad vēl simptomātiskāk nekā tad, ja es no kāda mākslas vēsturnieka dzirdētu faktu kļūdu vai nepareizu datējumu. Nav vēlēšanās būt nevainojamam, nav vēlēšanās uzskatīt, ka vērts dzīvot tad, kad tu sevi izkop, esi vienmēr labāks un perfektāks. Tā vietā ir tikai - ērtāk nodzīvot, ērtāk aizlaist pār galvu, kaut kāda vienaldzība.

Vai tādā ziņā ugunsgrēks nebija laime nelaimē? Zaudējumi nav neatgriezeniski, bet šī nelaime varbūt būs kā kvazikarš, kas liks saņemties un būt labākiem un rūpīgākiem?

Ļoti trāpīgi pateicāt. Tas ir ļoti bēdīgi, bet tieši tā tas ir. Šajos miera laika periodos, kuros mēs neviens taču nevēlētos trešo pasaules karu, kas varētu atdzīvināt sabiedrību, tikai šie kvazikariņi, traģēdijas ir tie, kuri var dot vismaz kādam brīdim vai jautājumu lokam iespēju uzlaboties. Es domāju, ka būvniecība tagad vienkārši nevarēs citādi, sabiedrības prasība ir tik ļoti saasināta, un ļoti pareizi visi cilvēki visur skatās sev virs galvas, vai kaut kas neuzkritīs. Jā, tā ir dārga maksa, bet beigu beigās īstos karos maksā vēl dārgāk.

Un tomēr - kāpēc tad tik ilgi gāja ar jumta uzlikšanu?

Tā savukārt ir brīnišķīgā birokrātijas mašinērija, kas faktiski arī ir viens no šīs erozijas simptomiem. Tajā viss orientēts nevis uz to, lai padarītu visu loģisku un paātrinātu, bet lai viss ir vēl sarežģītāk - atskaites vēl garākas un nesaprotamākas, viss ietīts mistiskos miglu vārdiņu mudžinājumos, kas nāk no Eiropas, un būtu arvien formālāks, formālāks, formālāks.

Jautājums par jumta likšanu ir jautājums par iepirkumu procedūru, kas būtībā ir kļuvusi par valstij ārkārtīgi dārgu rituālu, kā rezultātā zaudē miljonus, būtībā neiegūstot neko. Tie, kuri grib blēdīties, atradīs brīnišķīgas shēmas, kā to izdarīt. Bet tie nabadziņi vaidēs, nedarīs neko vai darīs pēdējā brīdī, kad firmas būs apkārt iztiesājušās. Piemēram, mūs iesūdzēja viena firma tiesā tāpēc, ka viņus noraidījām parketa restaurācijā. 18.gadsimta parkets, un mums ir viens cilvēks, kas to brīnišķīgi dara četrpadsmit gadus. Un ir viena firma, kura savā mūžā nav acīs redzējusi 18.gadsimta parketu, bet uzskata, ka zina, kā tas jādara. 400 latu starpība, un mēs tagad jau [tiesājamies] otrajā instancē, Augstākās tiesas Senātā.

Ko nozīmē lētākais? Lētākais arī ir „Maxima". Arī iepirkuma procedūra ir vainīga. Ja mēs runājam par sistēmiskām lietām, tad viena no tām gan "Maximā", gan citās lietās, kas nefunkcionē - varbūt nekrīt uz galvas, bet slikti funkcionē, - ir lētākais iepirkums.

"Maximā" gan laikam bija kaut kas cits.

Jā, tur bija cits, tur bija daudz naudas. Bet arī šo lielo naudu, redziet, grib paņemt vēl labāk un vēl pilnīgāk. Bet šie iepirkumi - tie vienmēr tāpat ir mazi, tāpēc naudu nemaksā cilvēkiem vai paņem kaut kādus nožēlojamus apakšuzņēmējus.

Ko domājat par valdības nomaiņas procesu?

Šķiet, Straujumas kundze ir ļoti cienījama sieviete, bet, nu, politika ir tāda, kāda tā ir, un man nav ne pārsteigumu, ne vilšanās, ne izbrīna. Tāda tā ir bijusi gadu simtiem un tūkstošiem, politika nekad nav ideāla. Tā vienmēr ir bijusi diametrāls pretstats ideālismam. Un ar šo uzstādījumu cilvēkiem vajag rēķināties tā vietā, lai kliegtu un gaidītu kaut kādas brīnumvaldības un brīnumpartijas. Tas ir skaisti, bet ļoti naivi.

Vai čekas maisi jāatver?

Grūti pateikt. Kāds ieguvums? Redzot sabiedrības ārkārtīgo uzvilktību, tagad pāris gadus visi tikai nobakstītu cilvēkus, kuri varbūt aiz vājuma... Man grūti teikt. Man vienkārši paveicies, neviens mani nemēģināja vervēt. Bet es varu iedomāties - kāds nabaga cilvēks, kurš varbūt neko arī neziņoja, varbūt aiz bailēm. Akadēmijā arī bija - teica, o, tas ir stukačs, jā. Piedevām vēl tās briesmas, ka lietas ir Maskavā, un tas, kas šeit ir palicis, ir tieši tā līmeņa [lietas], lai sanaidotu parastos cilvēkus, vidējo slāni. Tur jau nav tie lielie čekisti.

Droši vien padomju laikos arī zinājāt, kurš ir čekists, kurš stukačs. Akadēmija taču bija īpaša, daži mākslinieki jau tolaik varēja braukt uz ārzemēm.

Redziet, par tām ārzemēm arī ir tā... Vienreiz intervijā teicu, ka Parīzē vienā biennālē redzēju to un to. Un pēc tam ieraudzīju nejauši vienā portālā - nu, jā, ja Lancmanis varēja braukt 1973.gadā uz Parīzi, tad jau skaidrs, tad jau viņam bija tuvas attiecības ar to māju. Bet tā jau nebija. Toreiz biju sācis strādāt kā pasniedzējs stila vēsturē, un bija akadēmijas profesoru grupa, un pēdējā brīdī profesors Apinis atteicās braukt. Tad es kā rezervists tur ielēcu. Tik traki jau nebija. Es domāju, ka čeka vai drīzāk ceka laida tos, kuri var tur kaut kādu labu iespaidu atstāt. Man vienā gadījumā bija referāts Grācā, Austrijā, otrajā gadījumā Sorbonnā franču valodā. Viņiem vajadzēja kādu, ko palaist, lai - redziet, redziet, Padomju savienībā arī ir cilvēki, zina valodas un zina savu tēmu!

Bet vai tad pēc atgriešanās nebija kādas atskaites jāraksta?

Ziniet, absolūti formāli - kurā dienā ko apskatīji. Absolūti formāli. Tie braucieni, kuros es piedalījos, bija no kultūras un draudzības biedrības. Tur čeka nekāda nebija, bet bija amizantas instruktāžas. Ļoti labi vienu tādu atceros, tas bija tajā pašā 1973.gadā. Tas bija absolūti ģeniāli, kā mūs apstrādāja. [Režisors Alfrēds] Jaunušāns arī bija tajā grupā, un viņš pēc tam to attēloja, kā mēs ieejam telpā un tur sēžam. Viņi sāka stāstīt, cik drausmīga dzīve ir Francijā. Iedomājieties, cik ārkārtīgi bīstami bija izlaist cilvēku bariņu, kuri tur ierauga visu to spožumu! Tāpēc viņiem jāiestāsta, ka tas patiesībā nemaz tā nav. Piemēram, iedomājieties - pieciem miljoniem Parīzes iedzīvotāju nav centrālās apkures! Visi sastingst - ārprāts, ziemā kas notiek! Un viesnīcās neiedomājieties, ka varat atgriezties pēc divpadsmitiem, tas ir kapitālisms, jūs neviens iekšā vairs nelaidīs, varēsiet uz ielas palikt. Kas tikai tur nebija! Neejiet pa ielu, jo visur pilns ar zagļiem un laupītājiem, atņems somiņu, piekaus. Tā bija tāda baidīšana, kādu stundu. Traģikomiski. Parīzē tas bija sevišķi interesanti, jo notika - iedomājieties, kāda sagadīšanās - tajā brīnišķīgajā greznajā savrupmājā, kas pirms kara bija Latvijas vēstniecība. Mēs sēžam tādā jaunrokoko salonā ar baltiem un zeltītiem paneļiem un spoguļiem, un mums stāsta visādus murgus. Un ziniet, ko es pārdomāju? Es pārdomāju - kad Latvija atkal būs brīva, atgūsim savu vēstniecību, un kā to tad iekārtot. Kādus krēslus vajadzētu, jo tas tur par daudz, un ko vēl varētu darīt. Es pilnīgi izslēdzos.

Jau 1973.gadā jūs domājāt, ka atgūsim neatkarību?

Es vienmēr, vienmēr biju dzīvojis ar šo domu. Būtībā - kopš 1963.gada, kad izlasīju to slaveno Nostradama grāmatu. Un tur vienā vietā ir tas pareģojums - ka tas būs oktobra mēnesī, kad notiks lielas, kā tas franču valodā, permutācijas, troņi kritīs un liksies, ka pasaule iegrimusi mūžīgā tumsā. Un tas ilgs 73 gadus un septiņus mēnešus. Un es visu laiku skaitīju. Un par diviem mēnešiem bija starpība, acīmredzot Nostradams redzēja to brīdi, kad pieņēma kaut kādu lēmumu Maskavā, kad nobruka visa tā sistēma. Tā es skaitīju un, redzat, noskaitīju.

Jūs acīmredzot neesat vienīgais, kas jūt jūsu minēto Rietumu pasaules nogurumu no pārsātinājuma. Ik pa laikam dzird, ka būšot renesanse - kultūrā, zinātnē, rūpniecībā, vēl kādās jomās. Kāda, jūsuprāt, tā būs un kad?

Nu, jā, tur vajag nevis Nostradamu, bet vienkārši to līdzsvara likumu un vēstures pieredzi. Jebkura krīze pēc laika noved pie pretējā, tur nevajag pat gaidīt mazo kariņu. Jebkura krīze ir atsperšanās punkts kaut kādai renesansītei. Bet, ziniet, ja runā par mākslu un kultūru, tad renesansi gaidīt tādā plašā nozīmē ir grūti. Tā pati Parīze - arī tie cilvēki, kurus es tur pazīstu, attīstību raksturo galēji pesimistiski. Un arī to, ka visiem viss faktiski garlaiko, neviens neko īsti negrib. Un Parīze jau arī ir tāda snobiska un garlaikota, mākslā tur nekādu izrāvienu jau sen vairs nav.

Kur tad būs tā renesanse? Latvijā?

Nezinu, cik tālu var tikt ar mazām krīzītēm un kvazikariņiem kā Rīgas pils degšana vai "Maksima". Ar to laikam nepietiek.

Jūs domājat, ka var notikt kas traģiskāks?

Diemžēl ar gariem miera laikiem vienmēr ir tā bijis. Arī Romas laikā - kariņi, var teikt, bija, taču ne impērijā. Impērija tieši tāpēc noziedēja, ka tās centrā viss sabruka iekšēji. Aiz pārticības, aiz pārēšanās. Un arī patērētāju sabiedrības vaina ir tā, ka tā iemidzina radošo garu. Latvijā jau tāpēc vēl ir laiks, kurā var notikt attīstība. Bet uz Franciju skatos ar skumjām. Tur no jaunajām nav nevienas izstādes, ko es gribētu apskatīt.

Varbūt francūži pēdējā laikā jau tik daudz radījuši, ka var atpūsties kādus simt gadus?

Tas ir ļoti dīvains jautājums, ko jūs sakāt. Piemēram, ja paskatāties, ko Itālija radīja renesanses laikā un kas pēc tam ir - ko mēs zinām par 19.gadsimta itāļu mākslu? Neko. Un Modiljāni arī darbojās Parīzē. Nevar pateikt, katrai valstij ir savi uzplaukuma brīži. Un par tēlotāju mākslu - es neesmu augstās domās par renesanses iespējām tajā. Jo jau pats uzstādījums - šī modernisma mašīna ir tik ārkārtīgi labi ieeļļota, un tas, kā to izdevies sajūgt ar priekšstatu par vērtību. Nu, nav taču lielāka ekvivalenta naudai kā viens apkrāsots audekla gabals!

Jūs esat teicis - ja kāds mākslas darbs maksā miljonu, par to nedrīkst nejūsmot. Par ko jūs jūsmojat, kas nemaksā miljonu?

Jūs domājat mākslu? Es negribētu teikt, ka esmu konservatīvs un ka man liekas, ka viss labais ir tikai pagātnē. Var būt arī mūsdienās. Varbūt tas liekas tā neticami, bet, ja runā par glezniecību, tad man liekas, ka Latvijā ir viena no vislabākajām glezniecībām, kāda patlaban vispār vēl ir palikusi. Latvijā tā joprojām ir un ar pietiekami augstiem kritērijiem. Bet Rietumos... Es taču tajā pašā Parīzē redzu, kā tur kaut ko uzčibina, un visi priecājas, un var pārdot. Saprotiet, pilnīgs enerģijas un iekšējās aktivitātes trūkums. To visu ražo. Latvijā tomēr vēl cilvēki glezno, ieliekot sirdi. Un, iedomājieties, pat instalācijas pie mums taisa vēl! Ārzemēs tas ir jau tik automatizēts, un cilvēki ir tik slinki. Un māksliniekam ļoti viegli notēlot baigo ekstāzi, nu, nevajag daudz, drusku vairāk iedzer, un visi uzskatīs, ka esat ģēnijs. Tā ka kopumā esmu bezgala pesimistisks.

Vai Rundāles pils tūlīt būs gatava? Tā var teikt?

Jā, tā var teikt, bet es jau baidos tā teikt. Vismaz mēs būsim šajā gadā apgājuši vienreiz apkārt - tā es gribētu pieticīgi teikt. Būsim realizējuši to, ko pirms piecdesmit gadiem sākām sacerēt. Pirmie plāni ir jau no 1964.gada. Interesanti vienīgi par tiem termiņiem, ko runāju, jo es mīlu termiņus. Bet pirmais bija - 1980.gadā pilnīga pabeigšana ar parku.

Ko tālāk, kad Rundāle būs pabeigta?

Nē, nē, nepavisam nav pabeigta! Pirmkārt, jau tas, kā tā ir iekārtota. Mēs tam pievēršam ļoti lielu vērību. Ir vēlēšanās izveidot tādu ideālu pili. Jo mums, no vienas puses, ir varbūt vieglāk tāpēc, ka nav ne oriģinālo priekšmetu, nav saglabājusies gadsimtiem uzslāņojusies iekārta kā daudzās pilīs, kas rada lielo problēmu, ko no tā saglabāt, uz kādu laika posmu iet. Mums ir tīra lapa, un mēs to iekārtojam kā ideālu 18.gadsimta trešās ceturtdaļas pili, izejot no visiem labākajiem paraugiem, kādi vien ir. Un izejot no vēl vienas lietas, kā varbūt hercoga laikā noteikti nebija - tā ir visu ielikto elementu harmonizācija. Cenšamies panākt pilnīgas ticamības efektu - ar mēbelēm, ar gleznām, ar viskautko, ko ieliekam. Ļoti skatoties, lai viss ir saskaņots tīri kompozicionāli, salikts ne par daudz, ne par maz. Lai tur ir līdzsvars, krāsu saskaņa.

Rezultātā jau tagad lielākais kompliments, kādu var saņemt, ir, kad cilvēki saka - ziniet, mēs bijām Versaļā, bet tur viss tāds liels, neomulīgs un tukšs, un pie jums ir dzīva pils! Iedomājieties, to viņi saka par pili, kas būtībā ir uzbūvēta no jauna tā kā viena instalācija.

Jā, starp citu, šorīt mēs dabūjām zināt - esam "Sotheby's" nopirkuši vienu porcelāna servīzi par 1500 mārciņām. 47 priekšmeti, Ludvigsburgas porcelāns, apmēram 1765.gads. Labi, ka es jums to pasaku. Jūs saprotat, tas smieklīgākais - ja jums nav naudas, tad pērciet 18.gadsimta porcelānu! Redziet, tur jau tas parādās, ko es teicu - erozija un sabrukums. Tā ir Romas impērija pagrimšanas laikā. Nevienam neko vairs nevajag. Mūsu muzejam jau tas brīnišķīgi, esam laimīgi - pērkam par mazo naudiņu, jo naudas mums ir ļoti maz. Bet, iedomājieties - 1500 mārciņu, 47 priekšmeti. Tur ir divdesmit šķīvji, kafijas kanna, viss ar rokoko puķēm - skaisti! Un neviens nav līdzi solījis, mēs dabūjām par starta cenu. Ļoti simptomātisks gadījums.

Un par cik nesen pārdeva Rotko gleznu?

Nu, Rotko glezna - nekas, viņš tomēr ir gleznotājs. Bet tagad tā pasaules dārgākā glezna ir Frānsiss Bēkons - nu, tā ir vienkārši pretīga glezna, riebīga. Es mēģināju izdomāt, par kādu summu būtu ar mieru to pakārt pie sienas - šausmīgi daudz vajadzētu, lai mani uzpirktu, cik tā ir riebīga. Bet tas ir piemērs, kā var manipulēt ar cilvēku iedomām. Un šī Kataras princese, ļoti skaistā dāma, starp citu - kādam ir izdevies viņu apdullināt un iedvest viņai, ka viņa par 142 miljoniem nopirks kaut ko ļoti labu. Nu, redziet, un 1500 mārciņas par 47 priekšmetiem. Tur mēs tagad esam. Pie pilnīgi sasistas vērtību siles.

Varbūt ir vienkārši īstais laiks iegūt īstās vērtības? Gan jau priekšstats par vērtību atgriezīsies.

Var jau būt. Tas ir jautājums, ko es arī vienmēr uzdodu sev - vai atgriezīsies, vai neatgriezīsies? Bet diez vai. Redziet, kāpēc tas notiek visā pasaulē, bet galvenokārt, protams, Eiropā. Jaunā paaudze negrib mocīties ne ar pilīm, ne ar muižām, pat ne ar lieliem un grezniem dzīvokļiem. Viņi visu to pārdod. Iedomājieties, ko tas cilvēciņš tur dabūja - 1500 mārciņu! Tur bija Virtembergas hercoga nama priekšmeti, tā bija "Sotheby's" ļoti prestiža izsole, es pat nedomāju, ka mēs tur kaut ko dabūsim. Bet, redziet, nevienam neko nevajag, un arī hercogi visu pārdod. Jaunie cilvēki grib nelielu dzīvoklīti un jauki dzīvot, un nemocīties ar problēmām.

Redzot villas Baltezerā - varbūt tā gluži nav?

Nu, jā, cilvēkiem gribas greznību, tā ir mūsdienu un postmodernās estētikas nelaime, ka cilvēki nesaprot greznību un greznību, viņiem ir vienlīdzības zīme starp to, kas spīd, un to, kas ir patiesa vērtība. Viņi neredz šo starpību.

Vai Latvijai ir nākotne?

Latvieši ir tā brīnumainā tauta, kurai ir tuksneša rozes īpašības. Nākotne Latvijai ir vairāk nekā kādai citai zemei.

Tomēr ir svarīgi - mazākai tautai ir, iespējams, vieglāk organizēties. Es par apbrīnojamu tautu uzskatu somus - arī maza tautiņa, arī grūti gāja. Tur bija zviedri, pēc tam krievi, un tomēr - kā viņi prata pastāvēt un sevi izkopt! Latvija varētu būt kā Somija. Es tā iedomājos to pašu Somijas prezidenti - man sakarā ar Pils jautājumiem iznāca pavaicāt, kā viņi to risina. Iedomājieties, arī viņa dzīvoja Nikolaja Pirmā celtā vēlā ampīra aukstā, nežēlīgā interjeru virknē. Un, kas vēl interesanti - šajā ļoti, ļoti demokrātiskajā zemē viņi savu neatkarības dienu sagaida vakartērpos un frakās. Un kungi iet ar ordeņu lentēm. Tur parādās dziļa pašcieņa. Viņi saprot, ka nav jāsaka - prezidente neies Nikolaja Pirmā celtā pilī tāpēc, ka viņš bija imperators un krievs. Viņi ar cieņu pārņem šo mantojumu. Tā latviešiem bieži pietrūkst.

Būtībā mēs atgriežamies pie Rīgas pils. Jau 1995.gadā un tās otrās padomes laikā, arī tagad dzird - kāda tur gubernatora rezidence un Pletenberga pils, mums neko tādu nevajag, mums vajag kaut ko jaunu! Redzat, trūkst šīs pašcieņas, ka - mums tas pieder tagad, mēs esam mantinieki, tā ir mūsu Pils, un mēs esam eiropieši. Un mēs tajā ieejam un iekārtojam tā, kā tas piederas Eiropas līmenim.

Google Translate

Fonds „Mūsu Virsgani”

  • Aleksandrs Poļakovs
  • Klāvs Bērziņš
  • Helēna Andersone
  • Inta Bērente-Strenga
  • Gundega Druske

Autori

Projekta darba grupa

  • Māra Siliņa
  • Ināra Klekere
  • Vitolds Mašnovskis
  • Iveta Kalme