“Dievs dāvājis cilvēkam mūziku, kas palīdz mums ar Viņu un savā starpā satikties…” (J.Kundziņš)

Get Adobe Flash player

detala2

Nurmuižas (Nurmes) evaņģēliski luteriskā baznīca

Kurzemes reģions, Talsu novads, Laucienes pagasts

Nurmes jeb Nurmuižas baznīca neapšaubāmi ir viena no Kurzemes arhitektūras un mākslas skaistākajām pērlēm - reizē pazīstama, pierasta un pat tradicionāla, bet tai pašā laikā oriģināla un neatkārtojama savā vienreizībā. Katrs priekšmets šajā baznīcā ir sava laika mākslas piemineklis - vai tā būtu akmens epitāfija, misiņa griestu lustra, glezna, dekoratīvie kokgriezumi, soli, durvis, vakarēdiena trauki, ērģeles. Par šis baznīcas celtniecību un uzturēšanu vairāk nekā 300 gadus rūpējusies viena no Kurzemes ietekmīgākajām muižnieku dzimtām – Firksu ģimene un gādājusi, lai tajā atrastos viss labākais, skaistākais un lepnākais.

 

Baznīca šajā vietā, kur Talsu pauguriene sāk lēzeni slīdēt uz jūras pusi, atrodas vairāk nekā 400 gadus. Slaidā torņa smaile no tālienes sveicina gājēju un braucēju, spraukdamās cauri kupli saaugušo koku pudurim, kas, tuvāk ejot, vasaras zaļumos pilnīgi noslēpj vareno, balti krāsoto mūra celtni. Baznīcas dārzu ar kapsētu ietver no laukakmeņiem mūrēts, apmests un kārniņiem pārsegts žogs ar vārtu arku uz baznīcas centrālās ass.

 

Askētiskais korpuss ar piecām logu ailām sānu sienās pārsegts ar stāvu kārniņu jumtu, šaurāka un zemāka apsīdas daļa piekļaujas korpusa austrumu galam, tās pārsegums un logi tādi pat kā korpusam – iedziļināti mūrī, pārsegti ar pusaploces ailu. Līdz pat pēdējam laikam logos vēl vizmoja sīkrūšu stiklojums svina ietvaros - unikāls 17. gadsimta amatniecības piemineklis. Baznīcas sienas klāj apmetums, kurā ap logu ailām veidotas grafiskas dekoratīvas apmales, bet korpusa stūros bijis dekoratīvs rustojums.

 

Baznīcas pamatlicējs ir Nurmuižas īpašnieks Georgs fon Firkss, kurš, būdams Oktes un Šķēdes īpašnieks, 1566.gadā nopirka arī Nurmuižu, līdz ar to uzsākdams Firksu dzimtas valdīšanu šajā kadreizējā ordeņa īpašumā. Firksu ģimene Nurmužā dzīvo līdz pat agrārreformai, vienlaicīgi arī turpinādama rūpēties par baznīcas labklājību, kā to savā testamentā bija novēlējis pirmais Nurmuižas Firks. Drīz pēc muižas iegūšanas īpašumā un pakļaujoties Kurzemes un Zemgales hercoga Gotharda Ketlera rīkojumam par baznīcu atjaunošanu un celšanu hercogistes teritorijā, viņš uzsāka būvēt baznīcu. Ir ziņas, ka 1594.gadā tā bijusi uzcelta. 1599.gadā šīs baznīcas tornim Georgs dāvājis divus zvanus, kas minēti vēl 1887.gada baznīcas aprakstā. Tiesa gan, viens no tiem 1803.gadā pēc Kārļa Levina Firksa pasūtījuma parliets no jauna.

 

Par to, kāda izskatījās šī 16.gadsimta beigās celtā baznīca, mums ziņu nav. Tomēr ir skaidrs, ka tā jau sākotnēji iecerēta kā dzimtas apbedījumu vieta, jo kad 1600.gadā Georgs Firks pameta šo pasauli, viņa mirstīgās atliekas guldīja zem apsīdas izbuvētā velvē, bet altāra priekšā tika novietota grezna akmenī kalta kapa plāksne, veltīta Georga un viņa sievas Annas (dzimušas Rozenas) piemiņai, tā veidota manierisma formās un ir viens no izcilākajiem akmens tēlniecības pieminekļiem Latvijā. Mirusās personas te attēlotas pilnā augumā guļus uz muguras ar uz krūtīm sakrustotām rokām. Vīrietis tērpts bruņās, bruņucepure atrodas viņam pie kajām. Sieviete ģērbta, garā, vertikālām, ornamentētām joslām dekorētā tērpā. Abiem krokotas apkakles. Plāksni pa perimetru ietver teksta josla un dzimtu ģērboņi medaljonos. Starp figūru galvām mākoņu vālu ietvērumā redzama Kristus - Pasaules Valdnieka pusfigūra. Kaut arī plāksnes cilnis samērā zems, tomēr tā izpildījums pietiekami rūpīgs, pat smalks. Personu sejas vaibstiem piemīt individuālas pazīmes, par ko liecina tas, ka stilistiski un kompozicionāli analogajā plaksnē, kas atrodas otrpus altārim un tiek uzskatīta par Marka fon dem Berges un viņa sievas Elizabetes, dzimušas Tīzenhauzenas (Georga vecākā dēla sievas vecāku) apbedījuma zīmi, personāžu sejas vaibsti ir pilnīgi atšķirīgi no Firksu plāksnē redzamajiem.

 

1620.gadā Kristofors Firkss licis izgatavot akmens plāksni sava tēva piemiņai - taisnstūra laukumu ar slavinošo tekstu ietver raibi izkrāsots rolverka ornaments. Plāksne iemūrēta apsīdes sienā virs sakristejas durvīm un ir viens no retajiem manierisma laika akmens tēlniecības paraugiem Latvijas lauku baznīcās.

 

Blakus šai plāksnei atrodas vēl viens 17.gadsimta akmens tēlniecības paraugs – 1696.gada darinātā piemiņas plāksne baznīcas dibinātāja mazmazdēlam un lielo remontu iedvesmotājam Kristoforam Firksam. Tomēr abus šos pieminekļus šķir 75 gadi, un arī akmens tēlniecībā jau parādās cita stila - baroka - dekoratīvie paņēmieni. Teksta kartuša ir ne tikai ar noapaļotiem stūriem, bet arī izvelvēta uz āru un to ietver vijīgs, iespējams, ka sakotnēji zeltīts, akanta lapu ornaments.

 

Ar 1696.gadu datēta arī akmens plāksne no kādreizējās nabagu patversmes fasādes, kura patlaban glabājas baznīcā. Tās galvenais rotājums ir Firksu un Rēdernu gērboņi kuplos akanta lambrekenos un bieza lauru vītne, kas ietver gērboņus un vēstījumu par patversmes dibināšanu.

 

1673.- 1687.gados baznīcā norisinājās plaši celtniecības darbi, kuru rezultātā tapa tas arhitektoniskais un mākslinieciskais veidols, ko mēs šodien pazīstam kā Nurmes baznīcu.

 

Tomēr pirms pievēršamies tā apskatam, jāmin priekšmets, kas atrodas blakus sakristejas durvīm un, iespējams, saglabājies no sākotnējā baznīcas apmēbelējuma. Tas ir vienīgais, kas varētu liecināt par to, kā šeit izskatījās pirms Kristofora Firksa veiktās pārbūves. Runa ir par vienkāršu kastveida solu, kuru no abiem galiem slēdz aizveramas durtiņas. Sola galu rotā maza niša ar arciņu, ko,  savukārt, dekorē akmens kvadru motīvs. Viss sols šobrīd melni krāsots, tāpat kā pārējā baznīcas iekārta.

 

Iespējams, ka remontdarbi, kas prasīja vairāk nekā desmit gadus, bija nepieciešami arī tāpēc, ka baznīcas celtne nebija visai labā stāvoklī. Par būvniecības darbu apjomu liecina gan arhitektoniskais risinājums, gan interjera apdare un pat tāda detaļa kā dienvidu ieejas durvju roktura apkalums un torņa smailes noslēgums ar gada skaitli 1684.

 

Šajā laikā, kad Kurzeme vēl šūpojas starp aizejošo - manierisma laikmetu ar tā viduslaiku un renesanses dvesmām un citur Eiropā jau pazīstamo ārišķīga dramatisma pilno baroka laikmeta mākslu, Nurmes baznīcā, kas bija gan Kurzemes, gan Eiropas daļa, tapa ar kokgriezumiem, gleznām un lietišķās mākslas priekšmetiem piesātināts ansamblis, kas gandrīz neskarts saglabājies līdz mūsu dienām.

 

Baznīcas iekštelpā nonākam caur kvadrātisku torņa telpu, kurā koka kāpnes ved uz ērģeļu luktu un torņa smaili. Pie durvju ailām gan vēl saglabājušies vecie kāši, kas kadreiz, domājams, turēja smagas, naglām apkaltas durvi, laika gaitā tās nomainītas un tagad stiklotas divvērtņu durvis ved pašā dievnamā. Baznīcas garenvirziena telpa ar četriem balstu pāriem sadalīta trīs jomos, no kuriem malējie zemāki un šaurāki nekā vidējais. Stūrainie stabi piedod iekštelpai svinīga cēluma un nopietnības iespaidu, bet nelīdzenā māla plakšņu grīda soļus dara smagākus, skanīgākus un uzmanīgākus, līdz kamēr gaita apstājas pie pakāpiena, kas zem triumfa arkas paceļas pirms altāra telpas. Apsīda tiešām veido atsevišķu telpu, kura ir vienādā augstumā ar zāles sānu jomiem, bet nedaudz platāka par videjo jomu un pārsegta ar diezgan sarežģītas konfigurācijas velvi, kura pa daļai līdzīga centrālā joma velves zīmējumam, kas kombinēts ar zvaigžņu velves četriem stūriem.

 

Neraugoties uz vienkāršajām, pat smagnējām formām, baznīcas arhitektūrai piemīt sava burvība.

 

Vislielāko lomu, protams, šajā velvju, stabu un pusloku pasaulē spēlē gaisma, kas atdzīvina formas un veido telpas dramaturģiju. Altāra daļu apgaismo pieci lieli logi un salīdzinājuma ar baznīcēnu zāli tā ir gandrīz kā spoža skatuve, kurā norisinās svētā sakramenta mistērija.

 

Baznīcas centrs ir altāris, kas novietots altārtelpas dziļumā, bet aiz tā vēl atrodas trīs logi, tāpēc uz balti krāsotās velves fona labi eksponējas greznais retabla siluets.

 

Altāra retabla kompozīcija veidojas no diviem dubultvītu (vīto kolonniņu aptver ķekarota vīnstīga) kolonnu pāriem , kas balstīti uz zema cokola. Starp kolonnām novietotas skulptūras – labajā pusē Ārons, kreisajā - Jānis Kristītājs, bet centrā starp tām atrodas glezna - plaša « Golgātas » kompozīcija. Kolonnas balsta pārtrauktu segmentveida frontonu, kura centrā atrodas gleznota « Ģetzemanes dārza » aina. Uz frontona dzegas novietotas evanģēlistu skulptūras - pusguļus zvilnoši Matejs un Marks, malās brīvi stāvoši Jānis un Lukass. Retabla otrā stāva centrā gleznota Kristus augšamcelšanās kompozīcija, virs tās šaura dzega ar pārtrauktu trijstūra frontonu, kurai pāri paceļas Pasaules Valdnieka figūra, bet malās stāv enģeļu skulptūras.

 

Altāra retabla cokolā blakus mensai uzraksti vienā pusē - ANNO - otrā – 1687, kas, jādomā, norāda altāra pabeigšanas gadu. Predellā, kas veidota kā retabla konstrukcijas pamatne, malējās nišās ievietoti ģērboņi - kreisajā Firksu, labajā Osten - Zakenu ar iniciāļiem C.F. un B.F.O. - S., bet predellas centrā atrodas gleznots « Svētā Vakarēdiena » attēlojums.

 

Visi altāra gleznojumi izpildīti uz koka, bet « Ģeltzemanes dārza » aina pat uz vienas pamatnes ar dekoratīvo kokgriezumu, kas to ietver, tādējādi nešķirami iekļaujoties altāra kompozīcijā. Centrālā « Golgātas » aina gleznota uz plāna ozolkoka dēļa, kas sastāv no trim vertikālām daļām. Gleznots uz plānas baltas grunts, ēnu partijās un fonā gleznojums plāns, lazējošs, bet tērpos un gaismu vietās krāsa klāta pāri krāsai, tādējādi veidojot formu un gaismas atspīdumus, kopumā radot greznas ainas iespaidu. Gleznā redzams viss Golgātas kalnā notiekošais - Kristus un divi ļaundari pie krustiem, ziņkārīgo pūlis, Kristus tuvinieki un mācekļi, romiešu kareivji. Tā ir spoža un dramatiska kompozīcija, īsti baroka laikmeta garā risināta. Reizē tā ir dekoratīvās altāra retabla kompozīcijas un visas baznīcas sižetiskais un emocionālais centrs.

 

Visas gleznas virsma bija klāta ar netīrumiem un diviem satumsušas lakas slāņiem, kas arī bijis viens no iemesliem tam, ka tā 19.gadsimta vidū tika nomainīta ar jaunu –uz audekla gleznotu visai akadēmisku un vēsu kompozīciju « Kristus pie krusta ». Tomēr laimīgā kārtā vecā altārglezna bija saglabāta un tagad atkal atrodas savā vietā.

 

Altāra kompozīciju bagātina kokgriezumi - dekoratīvo elementu vidū saskatāmi gan auss gliemežnīcas, gan augu ornamenta motīvi, zēraviem ar manierīgi sakrustotiem spārniem blakus redzamas augļu girlandes, lentes un auss gliemežnīcu vijumi.

 

Altāri kopā ar pie tā gulošo Firksu kapa plāksni ietver no vītām kolonniņām darināta apļveida sētiņa. Analoga sētiņa nodala arī altārdaļu no baznīcēnu telpas un atrodas zem triumfa arkas. Tajā divviru vārtiņi.

 

Ne mazāk nozīmīgs baznīcas iekārtas priekšmets ir kancele, kas atrodas zem triumfa arkas. Kanceles poligonālo korpusu balsta Mozus figūra. Korpusa un uzejas marga ar kolonniņām sadalīta 12 nišās ar gliemežnīcām augšējā daļā, kurās uz poligonālām konsolēm novietotas apustuļu skulptūras. Uzejas portālu rotā divas dubultvītas kolonnas un augu ornamenta dekors malās, bet tā centrā atrodas nesavtīgu mīlestību simbolizējoša « pelikāna grupa » (pelikāns ligzdā baro mazuļus, plēsdams no savām krūtīm miesu). Kanceles durvju augšējā pildiņā gada skaitļi - 1859 un 1934, kas abi norāda uz iekārtas krāsošanas darbiem. Visu kanceli bagātīgi rotā dekoratīvi kokgriezumi - zem skulptūrām taisnstūra laukumiņos ievietoti maskaroni, uzejas daļā – lakatiņos iekārti festoni, poligonālā jumtiņa stūrus rotā zēravi, bet virs tiem atrodas brīvi stāvošas eņģelu figūras plīvojošos tērpos. Jumtiņa centrā Kristus figūra uz postamenta, ko balsta volūtas. Kanceles griestos iedziļinājums, kura centrā rozete, tajā piestiprināts Svētā Gara simbols - balodis.

 

Pašreizējais krāsojums kancelei un altārim vienāds – melns ar bronzētām dekoratīvajām detaļām un « miesas » krāsas sejām un rokām. Pēdējo krāsu kārtu iekārta ieguvusi 1934.gadā, kad tā vienkārši pārkrāsota atbilstoši iepriekšējam risinājumam, vienīgi zelta vietā lietota bronzas krāsa. Daudzās krāsojuma kārtas kokgriezumus nogludinājušas, tāpēc tagad uzsākts ilgstošs un darbietilpīgs restaurācijas process, kura rezultātā skulptūras un griezumi atgūs precīzās un rūpīgi veidotās formas un iemirdzēsies oriģinālajā polihromijā.

 

Pie šī iekārtas komplekta pieder arī baznīcā atrodamā lasāmā pults, kristāmtrauka pamatne, biktskamera. Viens no efektīgākajiem un Latvijas dievnamos reti sastopamajiem iekārtas priekšmetiem ir kristāmtrauka pamatne - lielai vāzei līdzīgs priekšmets, kas tāli atgādina senos akmens kristāmtraukus. Zem augstā, izvelvēta vāka vajadzēja atrasties kristāmbļodai, ko atklāja tikai kristību ceremonijas laikā. Kristāmtrauka pamatnes astoņus stūrus balsta vītas kolonniņas un dekorē gleznots ornaments - zeltītas lapas un vijumi.

 

Biktskamera novietota apsīdas stūrī pretī kancelei un atgādina lielu kasti vai skapi, kura stūros vītas kolonnas. Sola priekšējā daļa sadalīta divās horizontālās joslās : apakšējā panelī jeb barjerā, kas ar astoņām vītām kolonniņām sadalīta sešos laukumos un augšējā ažūrajā daļā, kur pildiņus veido sīkrūšu sprosējums pārbīdāmos rāmjos. Pavisam vienkārši darināta lasāmā pults - uz trīspakāpienu pamatnes novietota viena vīta kolonniņa, kas balsta gludu grāmatas paliktni.

 

Gan interesentus, gan pētniekus aizvien ir nodarbinājis jautājums par kokgriezumu un gleznojumu autoriem. Diemžēl pieejamie vēsturiskie dokumenti mums to vārdus neatklāj. Arī salīdzinot Nurmes iekārtu ar citām Latvijas baznīcu iekārtām, kas tapušas šajā laikā, analoģijas nav atrodamas - gan ornamentālo motīvu izvēle, gan kokgriezumu stilistika, skulptūru proporcijas un tipāži uzrāda kādu pilnīgi oriģinālu rokrakstu, kas Latvijā sastopams vienīgi šajā objektā.

 

Griežoties atpakaļ uz izejas pusi, skats atduras pret ērģeļu luktu. Tā balstās uz divām gludām kolonnām abpus centrālajai ejai. Luktas vidū atrodas ērģeļu prospekts, kas atbilst 1840-tajos gados buvētajam instrumentam. Par kādām vecākām ērģelēm ziņu trūkst, taču maz ticams, ka citādi bagātīgi iekārtotā baznīca būtu varējusi darboties bez kārtīga mūzikas instrumenta. Pašreizējās ērģeles, kā liecina 1994.gadā instrumenta restaurācijas laikā uz ventiļkastes atrastā uzlīme, būvējis pazīstamais Latvijas ērģeļbūvētājs Kārlis Hermans. Šis klasiskā stilā būvētais instruments ir vecākais zināmais Kārļa Hermaņa darbs, kas radies vēl meistaram dzīvojot Dobelē.

 

Ērģeļu lukta 17.gadsimtā bagātīgi rotāta ar gleznojumiem - taisnstūra pildiņos gleznoti četrpadsmit Vecās Derības personāži, bet tos ietverošo rāmi klāj dekoratīvs ornamentāls gleznojums - augšējā un apakšējā dzega klāta ar gleznotu akanta lapu rindu, bet starp pildiņiem biezas augļu - lapu vītnes, kuru apakšdaļā maskarons. Virs pildiņiem uzgleznoti sakrustoti palmu zari vai lakatiņos iekārti festoni. Ornamentālais gleznojums izpildīts ar zeltaini rūsganiem krāsu toņiem uz melna fona, bez grunts, priedes koka dēlis pirms darba sākšanas piesūcināts ar līmi. Jāatzīmē gan koloristiskā risinājuma, gan izmantoto motīvu tuvība kokgriezumos redzamajiem. Katrā pildiņā uz neitrāla fona attēlots viens no Vecās Derības leģendu varoņiem pilnā augumā ar kādu viņu raksturojošu priekšmetu rokās. Arī tērpi variējas atbilstoši personāža rangam - no valdnieka mēteļa, kāds sedz Dāvida vai Zālamana plecus, līdz īsiem bruncīšiem un karavīru bruņām. Figūru proporcijas nedaudz pazemas, locekļi muskuļoti un drukni, tomēr kustībās un, it īpaši, tērpu krokojumā vērojama diezgan liela veiklība un pat elegance. Gleznojums veikls, plāns, krāsu toņi mirdz spoži dzelteni, sārti vai cēli violeti, bruņas viz zilgani melnas.

 

Buvējot jaunās ērģeles un to prospektu, seši gleznotie pildiņi izņemti no luktas un ievietoti rāmjos, lai piekārtu pie sienas. 1988.gadā šīs gleznas atradās Talsu Novadpētniecības muzejā un tika restaurētas – krāsu slānis nostiprināts, attīrīts, plānināta laka un veikta nepieciešamā retuša. Senie gleznojumi iemirdzējās agrākā spožumā. Arī altāra gleznas restaurēja tajā laikā, kad tās glabājās Talsu muzejā.

 

Baznīcas iterjērs nav tikai kokgriezumi un gleznas, lai tās iekārtas ansamblis būtu pilnīgs, nepieciešami arī apgaismes ķermeņi un citi lietišķās mākslas priekšmeti. Jau 17.gadsimtā zem vidusjoma velvēm iekārti divi grezni misiņa bumbu lukturi, no kuriem vienu baznīcai dāvājusi Juliana Šarlote Sofija fon den Brinkena 1687.gadā. Firksu dzimtas piederīgie dažu gadu laikā baznīcu pilnīgi apgādājuši ar Jelgavas zeltkaļu darbnīcās pasūtītu altāra un dievgalda sudrabu - svečturiem, vāzēm, svētā vakarēdiena piederumiem. 19.gadsimtā divām bumbu lustrām pievienota vēl trešā, bet 1937.gadā līdzīgā stilā izgatavoti arī sienas lukturi.

 

1840.gadā arī ierīkotas jaunas durvis no torņa telpas uz zāli. Iespējams, ka 1859. vai 1898.gadā notikuši remontdarbi baznīcas iekštelpā, kuru laikā pamatīgi pārkrāsoti un pārzeltīti kokgriezumi, un sākotnējā, stipri satumsusī, altāra glezna nomainīta ar jaunu. (1994.gadā, veicot kanceles skulptūru krāsojuma nostiprināšanu un attīrīšanu, restauratore Signe Rugevica uz vienas kolonniņas pamatnes un zem gliemežnīcas konstatēja minētos gada skaitļus un parakstu « Karl Zeuler »).

 

1874.gadā, pakļaujoties vēlmei « uzlabot senatnīgo arhitektūru, padarīt to gotiskāku, rietumu ieejai piebūvēts perspektīvais portāls ar ozolkoka durvju vērtnem.

 

1898. gada zibens aizdedzināja baznīcas torni, tomēr nenodarot lielāku postu celtnei. Tornis atjaunots 1906.gadā.

 

Kopš 1919.gada par baznīcas uzturēšanu rūpējas tās draudze. Turpmākajos gadu desmitos notikusi gandrīz vai vienīgi baznīcas kopšana un krāsošana, un 1934.gadā pārkrāsota arī visa baznīcas iekārta.

 

Laiks pēc 2. pasaules kara Nurmes baznīcai un draudzei bija lielu pārbaudījumu laiks, kas, diemžēl, netaupīja arī baznīcas ēku un mākslas priekšmetus tajā. 1981.gadā draudze, kas vairs nespēja izturēt nodokļu slogu, bija spiesta no baznīcas izmantošanas atteikties, ēka zaudēja savus īstos saimniekus un, ja līdz šim plaisas mūros, krīta putekļi kaktos, nelīdzena grīda, pat caurumi sīkrūšu logos bija tādas kā dabiskā vecuma pazīmes, tad pēc draudzes aiziešanas tās pārvērtās strauja sabrukuma simptomos. Lai nodrošinātu mākslas priekšmetu saglabāšanu, dievgalda piederumus, griestu lukturus un viegli pārvietojamās gleznas nodeva glabāšanai Talsu novadpētniecības un mākslas muzejā. Pati ēka līdz ar iekārtas priekšmetiem tika nodota Laucienes ciema padomes pārvaldījumā.

 

1983. gadā sākās baznīcas jumta remonts, kas gan nevedās pārāk raiti un tā laikā no vandāļu iebrukuma cieta kanceles kokgriezumi un ērģeles. Ar Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības atbalstu tomēr izdevās jumta remontu pabeigt un restaurēt Talsu muzejā glabāšanā nodotās gleznas.

 

Diezgan skumja un nolaista baznīca sagaidīja Atmodas sākumu un draudzes atgriešanos 1990.gadā. Sākās jauns posms Nurmes baznīcas dzīvē, kurā iesaistījās gan draudzes locekļi, gan seno patronu pēcteči.

 

Jau savu 400 gadu jubileju baznīca sagaidīja ar savilktām velvēm, sakārtotu kapeņu velvi, nokrāsota gan no iekšpuses, gan ārpuses, tīra un mirdzoša. Tagad nomainīts arī torņa jumta segums, sakārtots mūra žogs un veikti citi remontdarbi, kuri vēl aizvien turpinās, tāpat kā turpinās draudzes aktivitāte šajā senajā, skaistajā Dievnamā.

Google Translate

NURME – 2014