“Dievs dāvājis cilvēkam mūziku, kas palīdz mums ar Viņu un savā starpā satikties…” (J.Kundziņš)

Get Adobe Flash player

Leģendu sasaukšanās.

GARAmuzikas pasākums Talsu Dievnamā šogad solās būt neparasts.

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

110. dzimšanas diena Lūcijai Garūtai.

100 gadi aprit kopš Andreja Eglīša dzimšanas.

69 gadi kopš Almas Ābeles leģendām apvītā „Dievs, Tava zeme deg!” publiskā pirmā lasījuma Universitātes aulā.

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Cēsu koris „Wenden” GARAmuzikas pasākumam iestudējis kantāti „Dievs, Tava zeme deg!” diriģentes Marikas Slotinas – Brantes vadībā. Pie ērģelēm Aivars Kalējs.

Pēc 69. gadu pārtraukuma „Dievs, Tava zeme deg!” šogad Latvijā skanēs Anitas Grūbes lasījumā.

Režisore Maija Laukmane veidos pirmreizēju „Dievs, Tava zeme deg!” teatralizētu lasījumu (pasaules pirmizrāde).

Leģendārā Vija Vētra (89. dzīves un 69. radošās darbības gadā) dejos „Dievs, Tava zeme deg!” J.S.Bacha mūzikas inspirēta. Pie ērģelēm Aivars Kalējs (pasaules pirmizrāde).

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------


Very Simple Image Gallery:
Could not find folder /home/muzika/public_html/images/stories/VijaVetra/

Dievišķā deja... Studijas Vīnē, Spānijā, Indijā, Amerikā... Viņas dejas mākslu baudījuši Anglijas karaliene, Indijas prezidenti Džavaharlars Neru un Indira Gandija un milijoniem skatītāju piecos kontinentos skatītāju zālēs, Dievnamos, Tempļos, kinoteātros, TV, internetā. Transkontinentālas Amerikas turnejas... Viņas māksla iedvesmojusi kino ļaudis Latvijā, Indijā, Amerikā, Anglijā... Vadījusi savu deju kompāniju Sidnejā un Melburnā, regulārs pasniedzējas darbs ASV, Austrālijā, Anglijā, Atēnās, Meksikā, Oslo, Amsterdamā, Oslo un Vīnes mūzikas akadēmijās, visā Latvijā... Aizsākusi Sakrālās dejas žanru Amerikā, Austrālijā un Eiropā... Indiešu dejas tradīcijas ieviesēja Latvijā... Planetāra Personība... Vija Vētra – gleznotāja – regulāra Ņujorkas „Westbeth” galerijas ekspozīciju dalībniece... Lielisks cilvēks, Fantastiska Māksliniece, Personība... Leģenda.

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Sakrālā deja – Vija Vētra – Dievišķā deja...


Vija Vētra bija pirmā, kas ieviesa sakrālo deju Rietumu stilā Anglijas, Austrālijas, Amerikas un arī Latvijas dievkalpojumos. 1961. gadā Vija Vētra pirmoreiz dejoja Koventrijas katedrālē, lai gan līdz tam Anglijā neviens vēl nebija dejojis nevienā dievkalpojumā, un šo rakstu viņa uzrakstīja angļu valodā pēc mācītāja lūguma, lai izskaidrotu konservatīvajiem angļiem, ka arī deja var būt Dieva slavināšanas forma. Šādu deju sauc par sakrālo deju (latīņu sacer – svēts). Raksts publicēts arī Ņujorkas latviešu laikrakstā “Laiks” 1965. gada 1. septembrī.

Kopš manas turnejas Amerikā daudzas unitāriešu baznīcu ir aicinājušas mani piedalīties ar dejām viņu dievkalpojumos. Tāpat bijuši līdzīgi aicinājumi no episkopālajām un anglikāņu baznīcām – no Havaju salām pāri kontinentam līdz Amerikas austrumu krastam. Dejoju Johana Sebastina Baha korāļus, Tagores reliģiskās dzejas, Bībeles psalmus un “Bēgļu lūgšanu” stilizētā Abrenes tērpā, veidojot dejisku tēlu “Ej, saulīte, drīz pie Dieva” tautasdziesmas melodijai.

Dejas baznīcā nav “izrāde”, bet gan ir dievkalpojuma sastāvdaļa, saskaņota ar dievkalpojuma tēmu. Psalmos lasām: “Teiciet Viņu ar bungām un vijīgām dejām, teiciet Viņu ar stīgu un flautas skaņām!” (150 : 4) Tātad deja kā dievlūgšanas veids bijusi pazīstama jau jūdiem. Līdzīgā kārtā senie ēģiptieši, acteki, maiji, grieķi un citas tautas ar augstu kultūru plaši izmantojušas deju svinībās un kulta dzīvē. Senie Indijas tempļi, hindu reliģijas svētās vietas ir bijuši un daļēji vēl tagad ir dievbijīgu deju upura vietas. Turklāt Indijā deja tika kopta kā uzskates līdzeklis, lai mācītu dziļāku reliģisku izpratni ar alegoriskajiem hindu mitoloģijas stāstiem.

Piemēram, cilvēka dvēsele nebeidzamos meklējumos un ilgās pēc Dieva iemiesota “Radā”, kas tiecas pēc dieva Krišnas. Šī leģenda žestos un ritmiskas dejas kustībās lietota, lai dotu draudzei dziļāku un tiešāku izpratni par attiecībām starp cilvēku un Dievu. Kad pārdzīvojums ir pārāk liels un vārdi nespēj izteikt visas jūtu pakāpes, tad kustība dod jaunas izteiksmes iespējas, daudz jūtīgākas un pilnīgākas.

Dejā cilvēka ķermenis, ko apgaismo augstāku mērķu caurstrāvots gars, kļūst par pilnīgāku izteiksmes instrumentu. Samuēla 2. grāmatā (6 : 14) lasām, ka ķēniņš “Dāvids dejoja no visas savas sirds Tā Kunga priekšā”.

Kustība patiešām ir īsta dzīvības zīme un simbols no pirmās augšanas pulsācijas organismā, no pirmās asna vēršanās pret sauli. Kustība ir dzīvības atklāšanās visās tās formās. Indijā nemitīgo visas dzīvās radības aktivitāti dēvē par “ikdienišķo deju”. Dievu Šivu hindu reliģijā sauc par “Dejas kungu”, kas radījis visu pasauli dejodams.

Iekams cilvēks darināja citus instrumentus sevis izteikšanai, viņam jau bija viņa paša fiziskais ķermenis un balss, kas ir Dieva doti instrumenti. No senlaikiem cilvēks ir lietojis un izkopis šos instrumentus, pakāpeniski veidodams dejas mākslu, izkoptu kustību stilu, parasti izmantojot balsi pavadījumam. Pat agrīnā kristiešu baznīcā pazina dejas rituālo nozīmi, un šīs senās tradīcijas atliekas vēl ir dzīvas katoļu baznīcā un to mācītāju simboliskos žestos dievkalpojumulaikā.

Spānijā reizi gadā Corpus Christi svētkos desmit jaunekļu grupa dejo galvenā altāra priekšā skaistajā Seviļas katedrālē. Citās vietās Spānijā Ziemassvētkos baznīcā attēlo ganu dejas, kas pauž prieku par Kristus dzimšanu. Arī Meksikā sevišķās svēto dienās ar dejām baznīcā tiek ievadīti un pabeigti svētki. Šajās zemēs, kur deja un dziesma ir parasta ikdienas dzīves daļa, šīs tradīcijas vēl aizvien daļēji ir spēkā. Taču tās arvien vairāk aprok tehnoloģijas straujā attīstība un mehanizētās civilizācijas formas.

Ir vēl kāds cits apstāklis, kas palīdzējis deju tās sakrālajos aspektos izstumt no dievkalpojuma formām. Tā ir tendence novilkt stingru robežu starp garīgo un fizisko pasauli, neievērojot iespēju, ka viena var izpausties caur otru. Ja Dievs ir radījis cilvēku ar fizisko ķermeni blakus dvēselei, vai tad varam šaubīties, ka tā bijusi daļa viņa gudrā visaptverošā plāna? Mums ir fiziskais ķermenis un gars, kas iemājo miesā. Tas, kā izveidojam attiecības starp šiem abiem, ir atkarīgs no mūsu izvēles. Mēs varam padarīt miesu par templi, kurā mājot garam, bet varam arī to pārvērst par cietumu, kas ierobežo un sasaista garu. Ideāls ir harmonija – līdzsvars starp garīgo un fizisko. Pārlieku uzsvars tikai uz vienu vai otru ved tiešā ceļā uz nelaimi.

Deja ir pilnīgs simbols ideālai harmonijai starp garīgo un fizisko esmi. Dejā cilvēka ķermenis kļūst par labi noskaņotu instrumentu, kura akordos izskan garīga pieredze. Deja ir radusies kā dabiskāka un pilnīgāka tās garīgi fiziskās vienības izteiksmes forma, kas ir cilvēks. Tajā izpaužas simboliska miesas un dvēseles sakušana.

Sanskrita rakstos par Indijas tempļa dejām deja ir nosaukta par “miesas un gara laulībām”. Tēlniecība, glezniecība un mūzika ir mākslas veidi, ko gandrīz vienmēr ir atbalstījusi kristīgā baznīca, slavinādama dievišķo esamību. Deja, kas ir dzīva skulptūru vai gleznu sērija, vizuāla mūzika, arī ir pelnījusi savu vietu, varbūt pat goda vietu, starp citām mākslām, ar kurām tā saistīta. Ja baznīcās varam dziedāt Baha korāļus, kāpēc gan lai nevarētu to pašu garīgo pārdzīvojuma intensitāti un dziļumu izteikt kustībā? Jo pāri visam deja izsaka prieku un pacilātību par dzīvi, ko Dievs mums devis, izsaka dzīves ekstāzi – “Es esmu!”: “Manas žēlabas Tu esi pārvērtis līksmē, esi novilcis man manas sēru drēbes, mani apjozdams ar prieku.” (Ps. 30 : 12) 

* * *

Šī gada jūnijā Liepājas Universitātes sporta katedras lektore, deju pasniedzēja, dejotāja, Mg. sc. educ. Zita Valka tikās ar izcilo un unikālo dejotāju, deju pasniedzēju Viju Vētru, lai uzklausītu viņas pieredzi un pārdomas par sakrālo deju.

Atveroties “dzelzs priekškaram” un Latvijai iegūstot brīvvalsts statusu, man beidzot bija ļauts iebraukt arī Latvijā. Tā arī bija pirmā reize, kad sakrālo deju atvedu uz Latviju.

Pirmais dievkalpojums ar manu piedalīšanos notika Kuldīgas Sv. Annas baznīcā. Manu deju var uzskatīt par dievkalpojumu. Bija arī ērģeles, čells un Rabindranata Tagores dzeja. Tas nebija koncerts, bet tieša kalpošana ar deju, dzeju un mūziku.

Sakrālā deja izsaka cilvēka tiekšanos pēc Dieva. Tāda arī ir šīs dejas būtība. Sakrālā deja noteikti būtu izpildāma sakrālas mūzikas pavadījumā. Visvairāk piemērotā tam ir Baha, arī Haidna komponētā klasiskā mūzika. Var izmantot arī citu mūziku, taču tai jābūt ieturētai, ar svētuma izjūtu, ar bijību. Dejai jābūt piemērotai pašam dievnamam, tā reliģiskajai izpratnei, un būtu jāaizliedz dejot tādu deju, kas dievkalpojumā “neiederas”. Piemēram, steps ir izklaides deja, kurai nav svētu, abstraktu un reliģisku īpašību, un pati stepa forma nekādi neiederas baznīcā.

Arī ne visi flamenko dejas stili iederas dievnamā, noteikti ne alegrías (spāņu val. alegría –prieks) un bulerías (spāņu val. bulería – izjokošana, jautrība). Izņēmums ir cante jondo (spāņu valodā – dziļā dziesma) – tā ir kā dvēseles dziļāka izpausme ar flamenko dziesmas, dejas un mūzikas formu starpniecību. Vēl ir tādas flamenko dejas kā siguiriyas un soleares, ko dejo ļoti nopietnā formā, ne kā izklaidi. No Eiropas klasiskās dejas formām vairāk piemērots ir klasiskais balets, ja vien dejotājs interpretē sakrālo mūziku. Turklāt liela nozīme ir dejotāja mūzikas izjūtai.

Tātad, raugoties uz sakrālo deju no strukturālā viedokļa, to varētu saukt par noteiktā dejas struktūrā interpretētu sakrālo mūziku. Savukārt mūzika kalpo par ierosinātāju dejas formu radīšanai.

Sakrālā deja kā kustību improvizācijas forma var tapt arī pilnīgā klusumā.

Deja jau pati par sevi ir kā muzikāls instruments telpā. Jebkura ķermeņa kustība telpā veido līniju, kas identificējama ar mūziku. Turklāt svarīgs faktors ir paša dejotāja iekšējais – pārpersoniskais – apziņas stāvoklis. Tad var dzirdēt, kā cilvēki elpo, jo mūzika sākas ar klusumu. Ja nebūtu klusuma, mēs nezinātu, kas ir mūzika. To pašu var attiecināt uz miera stāvokli un kustību. Bet, tā kā mūsu ķermenis ir tik tuvu mūzikas izteiksmei, mēs to izsakām ar mūziku. Jo smalkāka ir mūzikas, dejas un to interpretētāju vibrācija, jo tuvāk tā ir dievišķajam, sakrālajam.

Indiešu klasiskā deja ir sakrāla jau pēc sava satura un visām tās izpausmes formām. Indijā klasiskā deja tiek izmantota, lai gūtu dziļāku reliģisku priekšstatu par attiecībām starp cilvēku un Dievu. Indiešu deja ir tautas tradīcija, neatņemama tās kultūras sastāvdaļa.

Manā izpratnē jēdziens “deja” saplūst ar jēdzieniem “visas mākslas” un “garīgās vērtības”. Kultūra ir daļa no mums, un mēs esam daļa no tās. Mūsu ikdienā un sadzīvē kultūra ir it visā. Tā ir dzīvesveids, un, ja to mainām, mainās arī kultūra. Ja mūsu kultūras dominante ir materiālo vērtību vairošana, tad kultūra zūd. Kultūra ir garīga vērtība mūsu dzīvē, kas ietver visas mākslas, arī deju. Ja tās zaudējam, zūd arī kultūra. Tad cilvēki pārtop par viltīgiem materiālistiem, turklāt uz citu rēķina.

Bet nobeigumā vēlos citējot sūfiju meistara, garīgā skolotāja Hazrata Inaijata Hana vārdus: “Dejojošas dvēseles kustības ir graciozas jebkurās tās izpausmēs.”

Iekams cilvēks darināja citus instrumentus sevis izteikšanai, viņam jau bija viņa paša fiziskais ķermenis un balss, kas ir Dieva doti instrumenti. No senlaikiem cilvēks ir lietojis un izkopis šos instrumentus, pakāpeniski veidodams dejas mākslu, izkoptu kustību stilu, parasti izmantojot balsi pavadījumam. Kad pārdzīvojums ir pārāk liels un vārdi nespēj izteikt visas jūtu pakāpes, tad kustība dod jaunas izteiksmes iespējas, daudz jūtīgākas un pilnīgākas.

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Intervija ar pasaules slaveno dejotāju un horeogrāfi Viju Vētru

2011. gada 3. decembris

 

Mirklis pirms gaismas 


„Pirms lielas gaismas ir tumsa,” tā par šobrīd notiekošo pasaulē un Latvijā domā izcilā un spožā dejas priesteriene un horeogrāfe VIJA VĒTRA. Gluži kā pēc trakojoša negaisa, kad pērkona dārdus nomaina kluss miers ar gaišu saules staru. Nevis klusums pirms vētras, bet gaisma pēc vētras.

Slavenākā indiešu deju izpildītāja, latviete VIJA VĒTRA dzīvo Ņujorkā, bet kopš 1990. gada regulāri ierodas Latvijā, lai pasniegtu ne tikai deju, bet dalītos arī savās garīgajās zināšanas. Latvijā nodibinājusi unitāriešu – universālistu draudzi, kurā pati vada dievkalpojumus. Tāpat – VIJA VĒTRA ir pirmā, kura deju ienesusi arī baznīcā. Ar savu mākslu iepriecinādama skatītājus, apceļojusi piecus kontinentus un iemācījusies astoņas valodas. Kā soliste modernajā baletā dejojusi Anglijas karalienei, bijusi pazīstama ar Džavaharlalu Neru, Indiru Gandiju un citām augstām Indijas amatpersonām. Pirmo dokumentālo filmu par viņu uzņēma Indijas valsts pateicībā par indiešu deju popularizēšanu pasaulē. VIJA VĒTRA ir arī Ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece.

Grācija, daile un enerģija ir jēdzieni, kas pirmie nāk prātā, iztēlojoties viņu. Taču, iespējams, meklēt savus apzīmējumus ir lieki. Visu izteic pašas vārds. Indieši VIJU VĒTRU dēvē par VIDŽU VETRU. Sanskritā Vidža nozīmē uzvaru, bet Vetra – pērkona dieva Indras vētras mākoni.

Kad ierodos pie mākslinieces, viņa laipni sagaida, lai gan ir apslimusi. Jautāju: „Varbūt atliekam?” Saņemu atbildi: „Nekas. Kad vajadzēja uzstāties Anglijas karalienei, sasirgu, taču bija jāvar!” Dejotājas mājoklī uz grīdas izvietotas dažādas mandalas, darinātas no ziediem. Aiz loga – tumšs. Šķiet, tuvojas negaiss.

– Jūs gribējāt atvēlēt savu laiku mums, sakot, ka vēlaties pastāstīt par garīgumu mūsu sabiedrībā. Ko likās svarīgi pavēstīt?

Jā. Viss šobrīd notiekošais apliecina: pirms lielas gaismas ir tumsa. Esam tukšajā laikā. Purvā. Bet mēs iziesim tam cauri! Tā kā šobrīd piedzīvojam sabrukumu, ir ļoti svarīgi zināt, ka tas bija paredzēts, jo tāda alkatība nevarēja turpināties. Šai sistēmai, kurā cilvēki nekrietni izdarījās uz citu rēķina, bija jāsagrūst. Jāapzinās, ka, neskatoties uz to visu, nāks zelta laikmets cilvēcei. (Nogrand pērkons.) Pareizi! Piekrīt! Dzirdat? Zelta laikmets iestāsies. Maiju kalendārs ar zīmīgo 2012. gadu paredzēja maiņu uz citu laiku, kurā visi viens par otru gādās. Svarīgi, ka tie, kuri pievērsīsies garīgām vērtībām, apzinoties sevi par garīgām būtnēm, izdzīvos! Neizdzīvos alkatīgie un cilvēki, kuri kā galveno dzinējspēku savā dzīvē atzīst naudu, lietas, materiālās vērtības. Kas tagad jādara? Apzināti jāpiestrādā pie sava garīguma. Jaunais, Ūdensvīra laikmets, sevī ietver arī sabrukumu. Es esmu Ūdensvīrs, starp citu. Ir sācies mans laikmets! (Smejas.) Jaunais nevar rasties bez vecā sagrāves. Zināms, ka ir ļoti grūti. Un bezgala smagi, ka tas notiek ar pensionāriem. Lai kā arī nebūtu, kļūsim iecietīgāki, laipnāki un labāki cits pret citu. Saistībā ar pašlaik notiekošajiem procesiem ļoti būtiski, ka cilvēces Skolotājs šobrīd no garīgās pasaules ieradies pie mums. Maitreija. Viņš ir klāt. Vienīgi – nav parādījies plašākai sabiedrībai. Atklāsies, kad pienāks īstais laiks. Kristieši viņu uzskatīs par Kristu. Budisti – par Budu. Ikvienas ticības pārstāvis redzēs viņā savu vadoni. Un Maitreija runās tā, ka visi sapratīs viņa teikto – katrs savā valodā. Ciešāka ezoteriķu grupa jau zina par viņa atrašanos Londonā – starp indiešiem. Arī viņš pats inkarnējies indieša veidolā.

– Minējāt, ka ikvienam jāpiestrādā pie garīguma. Kā?

Vispirms jābūt mīlošam, iecietīgam pret otru. Izpalīdzīgam. Manuprāt, atbilde nav jāmeklē vienā reliģijā, jo faktiski tās visas runā par vienu un to pašu. Visas. Es, piemēram, veidoju mandalas, jo tās simbolizē mūžību. Nav sākuma un gala. Tā ir kā meditācija, jo domāju par mūžību, atgriešanos, centru. Katrai reliģijai centrs ir viens! Vienalga, budismā vai kristietībā. Vienu Dievu vien pielūdzam. Kas ir meditācija? Paņemt klusuma brīdi ar domu par to, kas tu esi. Šajā modernajā laikmetā viss ir skaļš. Klusums – luksuss. Sanskritā ļoti skaisti teikts Tat Tvam Asi. „Tas tu esi.” (Sadzirdam pēkšņu un ļoti spēcīgu pērkona dārdienu. Vija Vētra, norādot uz debesīm, nosaka: „O, jā! Tas ir manā pusē!”) Es esmu deju ievedusi baznīcā, un reiz, kad biju Usmas baznīciņā, līdz ar manu uzstāšanos sākās tāds pērkons un negaiss! Indra Burkovska lasīja Tagores dzejas. Es domāju: „Vai, cik brīnišķīgi! Dieviņš piespēlē man bungas!” Skaistākais bija dejas noslēgumā. Izstiepu roku pret logu, un piepeši viss nomierinājās. Saules stars, kas iespīdēja logā, krita pār manu plaukstu. Tādu efektu uz skatuves nevar dabūt! Ļoti bieži manu deju pavada negaiss. Kad uzstājos Ave Sol zālē, skatītāji izmisumā nesaprata, kā tiks mājās. Pat koki bija sagāzušies!

– Esat domājusi, kādēļ tā?

Man ir cieša saikne ar dabu. Esmu tai ļoti tuva. Un viss kaut kā tā saiet kopā! Šis ir interesants! (Rāda uz diktofonu.) Man absolūti nekādi neveicas ar mehāniskām lietām! Ja pie kādas mašīnas jāpieduras, ar to uzreiz ir cauri! Katru gadu braucu uz Grieķiju. Tur pēc peldēšanas reiz gāju 10 km kājām pāri visai salai. Apstājās džips. Man jautā: „Vai nevajag aizvest?” Es saku: „Parasti eju, bet, nu, okei, braukšu.” Jā. Ar to pašu auto palika stāvot. Visiem vajadzēja doties kājām. (Smejas.)

– Tātad šodien ikvienam vairāk jātiecas pēc Dieva...

Nu, ja. Jā. Nu, kas ir Dievs? Diemžēl šis vārds ir novārtīts, jo ļaudis, ejot karā, saka – mūsu pusē ir Dievs. Pretinieki apgalvo tieši to pašu. Indiāņi Viņu dēvē par Lielo Garu. Tas pats Dievs jau ir, bet man ļoti patīk kā izklausās – Lielais Gars. Tik skaisti teikts! Tie paši krusta kari! Kā vēl muļķīgāk var atbrīvot no neticības! Nevar jau cilvēkus slaktēt Dieva vārdā! Daudzi jūtas labi, esot piederīgi kādai baznīcai, bet tas jau neizsaka garīgumu.

– Un kas to izsaka?

Patiesībā garīgums jau katrā ir. Mēs esam garīgas būtnes. Pēc nāves gars aiziet un apvienojas ar lielo kosmisko dvēseli. Parasti esam pieraduši domāt, ka esam cilvēki ar garīgu dvēseli, bet ir gluži otrādi – garīgas būtnes, kuras iedzīvo ķermenī uz mirkli. Es tiešām ticu inkarnācijai. Domāju – esmu ļoti daudz reižu te jau bijusi un būšu atkal.

Kā dejotāja. Es ļoti ceru! Nav teikts, ka tieši dejotāja, bet droši, ka ar mākslām saistīta gan. Man ļoti patīk arī gleznot. Tagad mana izstāde skatāma Andrejsalā. Jau ceturtā Rīgā. Es pat nezināju, ka šogad tā ir. Piezvanu direktoram, saku: „Esmu atbraukusi.” Viņš: ”Pirms divām dienām atklājām tavu izstādi!” To varēs aplūkot līdz oktobrim. Tajā var redzēt arī dokumentālo filmu par mani.

– Kā radās doma baznīcā ienest deju?

Nu, pirmkārt, deja ir sakrāla. Tās vieta ir arī baznīcā. Piemēram, indiešu dejas pašā iesākumā izpildīja templī. Vienmēr bijusi sajūta, ka nopietna, dziļa deja ir svēta. Es svinu dzīvi caur to. Piemēram, arī druīdi Dievu pielūdza ārā, dejojot pie svētajiem ozoliem. Pati izveidoju tādu latviešu svītu, kur viena no dejām vēsta, kā Vaidelote iesvētī ozolus dievkalpojumam, otra – par zemes izmīdīšanu. Latviešiem bijis tāds paradums – ja kāds nomiris, vajadzējis izmīdīt zemi ar diviem egļu zariem rokā, lai mirušā dvēsele netiek atpakaļ. To izlasīju Indriķa hronikā. Trešā bija Arnolda Šturma modālā svīta. Tātad – deja nes dziļu nozīmi. Pirmo reizi baznīcā dejoju Austrālijā. Viņiem tik ļoti patika, ka aicināja nākamsvētdien atkal. Kā mācītājs minēja – viņi nāca kritizēt (jo tas, protams, bija kaut kas neparasts), bet aizgāja pārliecināti. Deju ievadīju angļu baznīcā, arī Amerikā.

Otrkārt, unitārieši – universālisti ir atvērti. Pirms 16 gadiem Latvijā nodibināju viņu draudzi. Aizsākusies Ungārijā, šī kustība tagad izplatījusies visā pasaulē. To veido ļoti apgaismoti, plaši domājoši ļaudis. Viņi atzīst visas reliģijas.

– Hinduisms arī atzīst visas reliģijas...

Nu, hinduismā arī ir trīsvienība. To es vienmēr stāstu saviem studentiem. Hinduismā pielūdz vai nu Šivu vai Bramu, vai Krišnu. Bet viss ir lielā saistībā, jo Brama ir radītājs, Višnu – uzturētājs, Šiva – iznīcinātājs (Tātad – visa dzīve. Sākums, vidus, gals.), bet Višnu inkarnācija ir Krišna. Viņš pieder tam aspektam, kas uztur cilvēku. Krišna ir ļoti iemīļots, jo pievelk cilvēka dvēseli, kura dejā parādās kā radība.

– Šī reliģija jums tomēr ir tuvāka nekā citas?

Hinduisms ir ļoti daudzpusīgs, ar vairākām šķautnēm un iespējamību sevi veltīt kādai no tām. Man patīk, ka tajā nav viena noteikta veida, kā ticēt. Protams, arī budisms man ir ļoti tuvs. Šo man (rāda uz kulonu) pats Dalailama uzdāvināja.

– Ar Rietumu filozofiju vien dzīvē nepietiek?

Nepietiek. Austrumu domāšana ir bez ierobežojuma. Bez laika. Indijā viss rit mierīgu gaitu, bet Rietumos – milzīga traukšanās. Piemēram, Ņujorkā. Izeju ārā, un man ir diezgan laika nokļūt, kurp eju. Visi tā brāžas, ka tomēr jāskrien līdzi! Citādi apgāzīs! Vispār jau agrā bērnībā, kad dzīvoju Latvijā, lasot ceļojumus par Indiju, man šķita – to visu zinu un pazīstu. Mani nepameta sajūta, ka esmu dzīvojusi Senajā Indijā.
Jau biju profesionāla dejotāja, dzīvoju Austrālijā un strādāju teātrī, kad nolēmu mācīties indiešu dejas. Tomēr jutu barjeru, jo neuzdrīkstējos ielauzties indiešu sakrālo deju pasaulē. Tās ir saistītas ar reliģiskiem kultiem un rituāliem.
Piepeši kādā lugā par Budu teātra direktors man piedāvāja izpildīt indiešu dejas.
Gāju uz muzejiem, stāvēju pie indiešu skulptūrām, iedziļinājos figūru rakursos un uzņēmu sevī mākslas darbu enerģiju. Pēc tam visu mēģināju atdzīvināt dejā. Nopirku kādu Anglijā izdotu grāmatu un atklāju, ka mana intuitīvā metode ir pilnīgi pareiza. Kad indieši vēro manu uzstāšanos, viņi parasti vaicā, kurā Indijas štatā esmu dzimusi. Gandrīz visi min Kašmiras štatu. Šī apgabala iedzīvotājiem raksturīga gaiša ādas un acu krāsa. Šajā zemē mani uzskata par savējo.

Meditējat katru dienu?

Atkarīgs no tā, kā dzīve iekārtojas. Kad esmu lidmašīnā, tad – grūtāk. Lai gan arī tad aizveru acis un mēģinu atslēgties no visa. Man ir sava sistēma. Daudzus gadu desmitus ik dienu veicu jogas vingrinājumus, lai mans ķermenis būtu labā formā, lai muskulatūra nevainojami darbotos. Visa pamatā ir elpošana. Ja elpo dziļi un pareizi, tas sagatavo meditācijai. Elpojot neuzņem gaisu vien, bet arī prānu jeb ci. Manā studijā ir tāds brīnišķīgs Tibetas gongs, faktiski tie ir divi šķīvji, ko tibetieši sasit kopā. Spalgs! Tas man nepatīk. Es šķīvjus izmantoju kā gongu. Skaņas ir dažādas. Viena – augstāka, otra – zemāka. Kad mācu jogu un meditāciju, šīs skaņas mani ceļ.

– Kas notiek unitāriešu – universālistu draudzē?

Ikreiz, kad atbraucu uz Latviju, vadu dievkalpojumus. Kā laju mācītāja. Parasti ierodos maijā. Mēnesī, kurā dzimis gan Buda, gan Rabindranats Tagore. Lasu viņu tekstus. Tagore tik skaisti stāsta par Dievu un cilvēka attiecībām ar Viņu! Tik brīnišķīgi par to runāt spēj vienīgi dzejnieks! Noturu sprediķi un tad, lai būtu latviska iezīme šim dievkalpojumam, aicinu dievturu korīti. Viņi dzied latviešu Dieva dziesmas. Ļoti jauki!

– Tāds sajaukums.

Jā, bet, mīļā sirds, viss ir viens! Mēs visi piederam Visumam! Tādēļ arī gribēju dibināt šo draudzi – nodot šo ziņu. Gribu, lai cilvēki jūt vienotību. Lai mēs nesadalītos – ja nepiederi tiem, viss – man ar tevi nav nekādas darīšanas. Es esmu labāks, tu tāds neesi. Tas man nepatīk. Tā nedrīkst būt. Jātiek pāri tai domai.

– Vai tā nav viena no jaunā laikmeta iezīmēm, ko minējāt sākumā?

Jā, un es tiešām domāju, ka unitārieši – universālisti pieder jaunajam laikmetam. Sākotnēji bija tikai unitāristi, tad – universālisti, vēlāk abi apvienojās. Viņi svin ne tikai visu reliģiju svētkus, bet arī pašu dzīvi. Man šī ideja ļoti patika, tādēļ domāju – ieviesīšu to arī Latvijā.

– Vai esat savā mūžā piedzīvojusi kaut ko pārdabisku?

Es tikai nezinu, vai varu to stāstīt... Nu, labi, var jau mēģināt. Redziet, man bijuši ļoti interesanti sapņi. Ne pēdējā laikā, bet, dzīvojot Austrālijā. Pamodos un atcerējos tos izteikti skaidri. Tik ļoti, ļoti uzskatāmi, ka man likās – ne sapnis, bet īstenība. Ar šodienas acīm raugoties – astrāli ceļojumi. Tad, lūk: sapnī atrados Himalaju piekājē. Pazinu šo vietu, jo arī dzīvē esmu tur bijusi. Nonācu pie celtnes ar augstiem pakāpieniem. It kā kādā krustojumā starp templi un muzeju. Stāvēju un gaidīju, līdz kāds nāks man pakaļ, lai vestu pa trepēm augšup. Tā arī notika. Ieradās vīrs baltās drānās. Viņš paskatījās uz mani, nebilstot ne vārda. Sapratu – man viņam jāseko. Devos augšā pa kāpnēm. Pavisam bija trīs telpas, un mani ieved pirmajā, kas vēstīja par cilvēces attīstību. Pēc tam baltais vīrs noveda mani lejā – paskatījās acīs, un es pamodos. Nākamajā naktī tas turpinājās. Tieši no tās vietas, kur beidzās iepriekš. Viss notika tāpat. Un trešajā naktī – atkal. Zīmīgi, ka trīs pēc kārtas! Pēdējā reizē nonācu trešajā telpā, kurai nebija sienu – redzēju tikai kosmosu. Fantastiski! Liekas, astrāli ceļoju vēl kādu reizi. Apjautu, ka atrados meža izcirtumā. Zem kājām jutu ļoti mīkstu sūnu. Tērpusies baltās drānās izpildīju ļoti lēnu deju. Ap mani puslokā bija ļaudis, kuri sanākuši, lai viņus dziedinātu. Tāpat – sajutu, ka aiz manis atrodas templis, lai gan tieši neuzskatīju to. Skaņa bija ne kā mūzika, bet tāda sfēriska... Arī šo visu piedzīvoju trīs reizes. Un tad – viss. Ar to pašu bija cauri!

Ko ar to vēlos teikt... Mūsu dzīvē ir tik daudz mistikas, neizprotamā. Tik ļoti... Mums jāatzīst, ka eksistē daudz vairāk, nekā spējam saredzēt.

– Kādas bija jūsu izjūtas šīs dziedināšanas laikā?

Jaukas. Jo pati jau vadīju šo rituālu. Tas saskan ar manām izjūtām dejojot baznīcā. Tas ir tas pats. Pat tikai skatoties labu, tīru, garīgu deju, cilvēki top dziedināti. Ja redzi ko harmonisku vai klausies skaistu mūziku, dvēsele mazgājas un tīrās.

– Citus – jā, bet sevi var dziedināt ar deju?

Jā, jā! Noteikti. Man ļoti patīk dejot Baha un Mocarta mūzikas pavadījumā. Tad ir tāds pacilājums! Tā – ar visu garīgo mākslu. Reizēm, arī vērojot kādu gleznu, rodas tāda sajūta. Tādēļ domāju, ka bērniem vajadzētu deju mācīt tādā dziļākā izpratnē, ne tik pavirši, kā tas ir. Es to nekad neesmu izpratusi kā izklaidi. Protams, tai ir arī šada seja, bet manā uztverē – staigāt pa naktsklubiem. Lai Dievs nedod! Tas rada pretējo efektu, velk lejā. Māksla cilvēku veido. Tā ierauj sevī un izglīto!

– Interese par deju ir kopš mazotnes. Vai arī augstāka spēka apzināšanās?

Jā, vienmēr esmu jutusi, ka ir kaut kas augstāks, kas mūs tur savās rokās un vedina augšup. Ne tikai tas, ka Viņš ir. Nu, labi – ir, bet – tālāk? Viņš atgādina, ka mums jāveidojas uz augšu, jākļūst labākiem. Vēl: kopš bērnības man vienmēr ļoti svarīgs bijis Mēness. Kad biju maza, te, Latvijas laukos, ciemojāmies pie radiem. Tad vienmēr naktīs lecu ārā pa logu un gaidīju, kā Mēness nāks no tāda pauguriņā ārā. Kad tas notika, dejoju viņam. Ik reizi, kad to ieraugu, atceros viņu kā savu labu, vecu draugu, kas ir vislabākā, vissaprotošākā publika manai dejai.

– Ne Saule...

Nu, Saule ir ļoti aktīva, bet Mēness – ļoti mistisks. Gaisma, ko tas izstaro, nav uzbāzīga. Tā tāda noslēpumaina. Saule – tik stipra, ka nevari ar viņu tādas attiecības nodibināt.

– Ja Mēnesī ilgi raugās, tas apbur...

Jā. Es vienmēr gaidu pilnmēnesi. Man patīk divas fāzes – pats pirmais mēnestiņš, kas ir ļoti sīciņš un smalks, un tad – pilnais. Tas ir dabas brīnums, ar kuru man ir ļoti sevišķas attiecības. Ja es zinu, ka tam jābūt, bet neredzu to laika apstākļu dēļ vai citādi, jūtos ļoti nelaimīga. Jā, jā, es esmu tāda, kā angļu valodā saka, – odd. Dīvaina. (Smejas.)

– Cilvēks ir stiprs?

Nu, ziniet, nekas cits neatliek. Izejot cauri karam, jābūt tādam. Vīnē kara laikā studēju akadēmijā. Kad bumboja mājas, mūs apraka un pēc tam izšķipelēja ārā. Es ticu liktenim. Svarīgi saprast, kā viss dzīvē veidojas. Ir notikumi, kas noved pie kāda cita, un tā atkal un atkal. To apzinoties, vieglāk pieņemt arī grūtības. Saproti, ka tā jānotiek, jo tas atrisinās kaut ko citu. Dzīvē nekas nav nejauši. Pastāv zināma kārtība, kādēļ jābūt tā vai citādi.

Latviešiem labi – dabā varam smelties spēku. Mežos, pļavās. Tikko biju ciemos pie draugiem. Lauki – tā ir īstā Latvija! Ne jau pilsēta. Gāju mežā, strādāju, lauzu sausos zarus, pēkšņi skatos – buks aizskrien garām. Latvijā ir skaistākie mākoņi pasaulē. Ļoti neparasti. Ņujorkā tādus neredzēt. Vienīgi rīts laukos sākās šausmīgi. Divi suņi – vilki – dzenāja mazu zaķīti, un viņi to koda. Mazais zaķītis, nabadziņš! Kaut kas tāds mani vienmēr tā šausmīgi sāpina, nu tā ap sirdi paliek... Dzīvībiņa...

– Kā dvēsele mācās? Caur sāpēm?

Sāpes dotas, lai apstātos un apdomātos. Tās attur no lielās, bezjēdzīgās traukšanās. Ciešanas ir duālisma izpausme. Ar slimību reizēm cilvēki kļūst ļoti garīgi.

– Ja pats apzināti mēģina tāds kļūt, vai iespējams izvairīties no ciešanām?

Zināms. Jo gudrība nāk līdzi. Viedums ir ļoti svarīgs. Spēja pārredzēt. Būt augstāk. Ne tik ļoti iekšā. Tad veidojas tāds pārskats.

– Vienmēr esat pratusi priecāties par dzīvi?

Ja cilvēks bijis gruvešos aprakts, tad jau padomā, cik vērtīga tā dzīve ir. Pēc tam, tiekot ārā, likās – tik zilas debesis nekad agrāk neesmu redzējusi. Dzīvība nupat, nupat varēja būt atņemta! Zināms, tas bija briesmīgs pārdzīvojums. Arī saviem skolēniem to mācu caur deju – priecājieties par dzīvi kā par kaut ko svētu. Tā ir prāva dāvana!

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Vija Vētra. Tauriņš uz Tibetas gonga

Undīne Adamaite. 2008. gada 10. jūnijs

 

Deja nav laika kavēklis, bet kaut kas nopietns un dziļš, uzskata Vija Vētra
Es piedzīvoju īstu 1990.gada 4.maiju, priecājas pazīstamā indiešu deju dejotāja un horeogrāfe Vija Vētra. Viņa ir viena no retajām pasaulē zināmām izcilajām latvietēm, un pati sevi viņa labprātāk dēvē par dejas arhitekti.
Tajā laikā viņa pēc Imanta Ziedoņa, tolaik Kultūras fonda priekšsēdētāja, ielūguma viesojās Rīgā. Tas kļuva par gadskārtēju rituālu, un kā neizsmeļama enerģijas spēkstacija Vija Vētra atkal ir klāt, lai tajā dalītos. "Tas neder, ja sāk mācīt tikai tad, kad pats vairs nevar padejot. Tad nāk klāt zināma nenovīdība pret jaunajiem," par dejas priesterieni dēvētā Vija Vētra uzsver, ka pati "sniegusi klases" jau kā studente. Vislabāk viņai patīk Vairas Vīķes-Freibergas izteiktais apzīmējums pirms filmas Vijayja (sanskritā - "uzvarošā") pirmizrādes 2004.gadā - raibs tauriņš, kas atnes cilvēkiem prieku. "Vai nav lustīgi?" smejas Vija Vētra, rādīdama savus nupat tapušos iedvesmas darbus - atvērtas tējas kastītes, fotofilmu kārbiņas un olu kastes iekšpusē iezīmētas sejiņas.
Prieku nesošu tauriņu Vija Vētra atgādina arī tad, kad uz grīdas, kas izklāta ar ziedlapiņu mandalām, demonstrē savu dejas arhitektūras ideju: "Mēs veidojam gaisa pilis. Deja ir trīsdimensionāla māksla, deja veidojas telpā tāpat kā skulptūra."
Pēc Vijas Vētras kustības telpā ir palicis nojaušams konuss. Šo apziņu viņa cenšas pārraidīt arī saviem skolniekiem. "Ja ir šī apziņa, tā veicina dejotāja atbildību - ko mēs nodarām telpai," saka Vija Vētra.

Saiet roku rokā

Rīgas pilsētas izstāžu zālē Rīgas mākslas telpa no 11.līdz 13.jūnijam būs skatāma Vijas Vētras izstāde Krāsu dejas. Gariņi - mākslinieces akvareļi un autortehnikā veidoti darbi. Izstādes laikā varēs noskatīties arī režisores Ināras Kolmanes studijā Deviņi tapušo filmu Vijaya. "Filma ir krāsaina kā Vijas Vētras dzīve, skaļa un dzīvespriecīga kā viņas dejas priekšnesums, dziļa un mīklaina kā viņas iekšējā pasaule," - tā režisore.
10.jūnijā plkst.18 Izglītības programmas telpā apmeklētāji ir aicināti uz izstādes atklāšanu un radošo vakaru ar mākslinieci. Vakars veltīts Vijas Vētras 85.dzimšanas dienai, tajā piedalīsies deju grupa Dzirnas un mūziķis Sergejs Sjomins (lauta). Dejotājas jubilejas koncerts Dzīve dejā notiks 18.jūnijā plkst.19 koncertzālē Ave sol. Koncerta nosaukumā ietverta Vijas Vētras galvenā izjūta: "Man dzīve ir svinēšana. Ar deju, kustību, krāsu, skaņu."
Koncertā piedalīsies Vijas Vētras vadītā deju grupa Rituāls, vokālā grupa Putni, kā arī citi mūziķi un mākslinieki. 13.jūnijā plkst.19 Vija Vētra viesosies Ventspils rakstnieku mājā, arī šeit būs iespējams noskatīties filmu Vijaya.
Dejas skolotāja piekodina, lai noteikti piemin, ka viņa tradicionāli piedalīsies arī VIII Starptautiskajos latviešu jauno mūziķu meistarkursos. Vija Vētra demonstrē, cik saspringti pleci vijolniekiem un cik noderīgas atbrīvotībai un ritma izjūtai ir viņas pasniegtās dažādās dejas tehnikas. V.Vētra ir pārliecināta, ka visas mākslas "saiet roku rokā", gluži kā aplī. "Aplis ir senākais simbols," skaidro Vētra, rādīdama uz palodzes no Liepājas jūrmalas gliemežvāciņiem salikto mandalu. Vismaz tā notiek viņas personībā, kas dievina improvizāciju un ir neizpratnē, kādēļ tā nepadodas citiem: "Vai viņi nejūt mūziku vai paši iekšēji ir tik tukši?…"

Deja ir sakrāla

Vija Vētra ir pirmā, kas Austrālijā, Amerikā un Latvijā deju drosmīgi ieviesa baznīcas dievkalpojumos, uzskatot, ka deja ir sakrāla. Māksliniece min arī gadījumus, kad ērģeļu vietā spēlējusi džeza grupa, kas laidusies nebēdnīgā Tea for two melodijā. Vija Vētra situāciju ātri vien labojusi ar Tibetas gonga skaņām, kas visus noskaņojušas uz garīgā viļņa. "Šis man ir jubilejas gads," saka Vētra un atgādina, ka pirms 15 gadiem Latvijā radījusi Unitāristu baznīcu. Viņu pašu saista Austrumu reliģijas, atklājusi sev dervišu kultūru, bet intervijā apgalvo, ka ir pagāns.
Vijas Vētras vārds sanskritā nozīmē "ar uzvaru" un "Dieva Indras tumšais mākonis". Viņa ievērojusi sakritību, ka vienmēr, kad viņa koncertos dejo, ārā ir vētra. Īpaši zīmīga bijusi viņas uzstāšanās Usmas baznīcā Brīvdabas muzejā. Vētra ārdās, koki lūzt. Pēdējais žests, viņa pastiepj roku pret logu un to maigi apspīd saule. "Šādu efektu nevar panākt ne uz vienas skatuves," saka V.Vētra. Māksliniece cer, ka kājas vainas dēļ šis nebūs pēdējais koncerts. Nākamajā dzīvē viņa domā "atgriezties un būt vēl labāka dejotāja".

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Vija Vētra. Deja un dvēsele


Dejotāja un horeogrāfe Vija Vētra ir viena no retajām, pasaulē pazīstamajām izcilajām latvietēm. Ar savu mākslu viņa priecējusi skatītājus Amerikā, Indijā, Eiropā, Latvijā. Viņas indiešu un modernai dejai veltītā dzīve izraisa apbrīnu. Austrālijā, Amerikā un Latvijā Vija Vētra bijusi pirmā, kas drosmīgi ieviesa deju baznīcu dievkalpojumos. Indijas valsts par Viju Vētru uzņēmusi dokumentālo filmu kā pateicību par indiešu deju popularizēšanu pasaulē. Par viņu daudz rakstījusi Amerikas, Indijas, Eiropas vadošā prese.

Vijas Vētras un Noras Ikstenas kopīgi rakstītā grāmata ir veidota kā stāstītājas un vērotājas dialogs par dejai veltītu dzīvi. Grāmatā publicēti unikāli fotomateriāli no mākslinieces personiskā arhīva, izcilā amerikāņu dzejnieka Roberta Louela mīlestības vēstules Vijai Vētrai, kā arī Vijas Vētras dzīves un radošās darbības datu saraksts.

Grāmatas fragments - atmiņas par flamenko

VijaVetra2

„1962. gads. Pēc Itālijā pavadītā laika kāpu vilcienā un garām Monako karalistei braucu uz flamenko zemi Spāniju. Biju nolēmusi studēt flamenko no pirmavotiem. Pirmās stundas uzsāku Barselonā, tad Madridē (tur pieteicos Indijas konsulātā, avīzē parādījās raksts – „Šī ir pirmā hinduiste no Latvijas, kura dejo arī flamenko”) nokļuvu pie leģendārās flamenko skolotājas La Quicka. Viņa bija kādreizējā skolotāja un partnere tādām flamenko slavenībām kā Hosē Greko, Antonio, Lusillo un citiem. La Quicka savas meistarklases pasniedza kādas daudzdzīvokļu mājas pagrabā. Līdz pagrabam varēja tikt, izejot cauri ēdienu asajām smakām, izžautai veļai, trauku šķindoņai un spāņu vienkāršo ļaužu skaļajiem izsaucieniem. Pati La Quicka, reiz skaistule, tagad tukla spāņu sieva, sēdēja uz krēsla un ar ģitāru pavadīja savas stundas. Kad kāds no mazbērniem gribēja naudu saldumiem, viņa iebāza roku aiz krūštura un žūksnīti izvilka. Nauda glabājās ļoti drošā vietā. Šajā pagrabā uz bedrainās grīdas, kur viegli varēja salauzt potīti, no La Quicka iemācījos ļoti būtiskas flamenko dejas – Alegrias jeb Prieka deju, Seguiriyas un Soleares vai Dvēseles sāpju un vientulības izteiksmes dejas, Farrucas, kas sākumā radušās kā vīriešu dejas, bet tās tagad dejo arī sievietes, un Sevillanas. Šai laikā iepazinos ar flamenko vecmeistaru Eskudēro. Pavadījām laiku garās sarunās. Viņš, tāpat kā es, bija pārliecināts, ka deja iederas dievkalpojumā. Jo nopietnā flamenko deja, kas pieder Cante Jondo grupai (Dziļā dziesma), ir dvēseles dziļumu izteiksme. Arī tur, tāpat kā indiešu dejā, harmoniski apvienojas fiziskā būtne ar garīgo, zeme ar debesīm. Ieguvusi šos pamatus, braucu tālāk uz Andalūziju, lai turienes tavernās skatītu flamenko dejotājus iz tautas. Dzēru sangriju un vērojot mācījos no viņiem tālāk. Kā savu deju radīt katrreiz no jauna. Improvizēt. Kā dejā vienlaicīgi izteikt kaislību un savaldību, bijību un lepnumu. Tas viss ir izteikts šajā Spānijas čigānu dejā. Flamenko – saka, šis vārds esot radies no teiciena, ka „čigāni uzvedoties skaļi kā flāmi”. Čigāni ir cēlušies no Indijas ziemeļiem, no Sindas apgabala. Flamenko ir daudz līdzību ar Indijas ziemeļu deju Kathak. Tie paši ritmu piesitieni kājām, tikai Kathak dejotājs atšķirībā no flamenko dejotāja vienmēr dejo basām kājām. Andalūzijā, Granadā, redzēju dažus flamenko dejotājus, kuri dejas laikā aizmeta kurpes un dejoja basām kājām. Tās pašas orientālās, izsmalcinātās roku kustības un lepnā stāja, ātrie pagriezieni un pēkšņais sastingums, svārkiem vēl plīvojot. Sākumos čigāni Ziemeļindijas Sindas apgabalā piederēja pie reliģiskas sektas, kuras galvenais uzdevums bija dejot un dziedāt par godu Dievam. Viņi nedrīkstēja pārāk ilgi uzkavēties vienā vietā, lai nesakrātu pasaulīgu mantu. Tā viņi gāja no vietas uz vietu, dziedot un dejojot. No Ziemeļindijas cauri Ēģiptei viņi nonāca Eiropā un izklīda pa dažādām zemēm. Tie, kas nonāca Spānijā, Andalūzijā, ir šodienas flamenko dejotāji. Lai kur čigāni nonāca, viņi pārņēma dejas elementus no tām tautām, kurās dzīvoja, un pārveidoja tos pēc sava temperamenta. Andalūzijas čigāni savā dejā iekļāva tos elementus, kas bija raksturīgi tur tolaik dzīvojošiem spāņiem un mauriem. Tātad pasaulē pazīstamā spāņu deja flamenko ir radusies, čigāniem savā dejā apvienojot Ziemeļindijas Kathak dejas un Andalūzijas mauru dejas elementus. Tikai vēlāk flamenko dejā līdztekus plaukstu sitieniem un pirkstu klikšķiem sāka izmantot spāņu tautas dejām raksturīgās kastaņetes, kā arī tādu spāņu mūzikas elementu kā 12 daļīgās frāzes iedalījums.”

 

Pārpublicēts no: Vētra, Vija. Ikstena, Nora. Vija Vētra. Deja un dvēsele. Atēna. 2001. 83., 84. lpp. ISBN 9984 – 635 – 64 – 3

Grāmatu iesaka: FlamencoRiga.lv

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Mājaslapas adrese, kas veltīta Vijai Vētrai (angļu valodā) - http://vijavetramovie.com/index.html

Youtube adrese no koncerta 7’11” - http://www.youtube.com/watch?v=m_5X1Vra_ls

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

CITĀTI

Viss, ko ļoti vēlas, agri vai vēlu piepildās. Tikai diemžēl tas nenotiek tieši tajā brīdī, kad vēlēšanās ir viskarstākā.

vēlmes, Vija Vētra

Ja Dievs ir piešķīris cilvēkam ne vien dvēseli, bet arī fizisku ķermeni, vai tad varam šaubīties, ka tā ir bijusi daļa no viņa gudrā, visaptverošā plāna? Mums ir fiziskais ķermenis un gars, kas iemājo miesā; tas, kā izveidosim attiecības starp šiem abiem, atkarīgs no mūsu izvēles. Mēs varam padarīt mūsu miesu par templi, kurā mājot garam, vai arī varam pārvēst to cietumā, kas garu ierobežo un sasaista. Ideāls ir harmonija, līdzsvars starp garīgo un fizisko. Pārliecīgs uzsvars tikai uz vienu vai otru ved tiešā ceļā uz nelaimi.

dvēsele, Vija Vētra

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

LETA 2012.gada. 11. jūnijs


12. jūnijā plkst. 19 RTU Mazajā zālē notiks leģendārās latviešu dejotājas Vijas Vētras koncerts «Dejas sirdspuksti», informē RTU Studentu kluba pārstāve Asja Visocka. Vija Vētra ir pasaulē pazīstamākā latviešu izcelsmes indiešu deju izpildītāja, kas ik gadu ierodas dzimtenē, lai ar unikālu sniegumu priecētu sava talanta pielūdzējus.

89 gadus vecā dejotāja dzīvo Ņujorkā, un kopš 1990.gada viņa regulāri ierodas Latvijā, lai sniegtu koncertus un vadītu dejas meistarklases.

Šogad māksliniece savus skatītājus priecēs ar koncertu «Dejas sirdspuksti», kurā piedalīsies viņa pati, Vētras deju grupa «Rituāls», aktrise Raimonda Vazdika un Indra Burkovska, kā arī čelliste Helga Lukševica. Koncertprogrammā būs indiešu, spāņu un meksikāņu dejas, kā arī oriģināldejas.

Vija Vētra ir dejotāja, horeogrāfe, lektore un pedagoģe.

Šogad viņa svin savu 89 gadadienu un 69 mūža gadus, kas veltīti dejai un skatuvei.

Vētra ir indiešu deju kustības aizsācēja Latvijā un šeit nodibinājusi arī unitāriešu-universālistu draudzi, kurā pati vada dievkalpojumus.

Ar savu mākslu priecēdama skatītājus, viņa apceļojusi piecus kontinentus un iemācījusies astoņas valodas. Vētra arī glezno un ik gadus piedalās mākslas izstādē «Westbeth» galerijā Ņujorkā, viņas darbi bijuši izstādīti arī «Rīgas Mākslas telpā» un Naivās mākslas muzejā. Dejotāja ir Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece.

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Vija Vētra


2012. gda 12. jūnijā Rīgas Tehniskās universitātes Mazajā zālē notiks Vijas Vētras koncerts “Dejas sirdspuksti” – pasaulē pazīstamākā latviešu izcelsmes indiešu deju izpildītāja ierodas dzimtenē, lai ar unikālu sniegumu priecētu sava talanta pielūdzējus.
Slavenākā indiešu deju izpildītāja latviete Vija Vētra dzīvo Ņujorkā. Kopš 1990. gada regulāri ierodas Latvijā, lai sniegtu koncertus un vadītu dejas meistarklases. Šogad māksliniece savus skatītājus priecēs ar koncertu «Dejas sirdspuksti», kurā piedalās viņa pati, V. Vētras deju grupa «Rituāls», aktrises Raimonda Vazdika un Indra Burkovska, kā arī čelliste Helga Lukševica. Programmā indiešu, spāņu un meksikāņu dejas, kā arī orģināldejas. Koncerta norises vietā būs apskatāma arī Latvijas Mākslas akadēmijas studentu veidoto skiču izstāde «Vija dejo».

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Vija Vētra sniegs meistarklases indiešu klasiskajā dejā

BNS, 16. maijs 2004


Pasaulē zināmā latviešu dejotāja Vija Vētra no 20.maija Rīgas Tehniskajā universitātē sniegs kārtējās meistarklases indiešu klasiskajā un spāņu flamenko dejā.

Meistarklases apmeklēt varot visi, kurus interesē indiešu deja, jo māksliniece ne tikai rādīšot kustības, bet arī skaidrošot, ko tās nozīmē, aģentūrai BNS stāstīja Vētra.

Meistarklases notiks piecas ceturtdienas pēc kārtas un tajās varēs iepazīties ar Indijas ziemeļu un dienvidu klasisko deju, spāņu flamenko, kas pēc dejotājas stāstītā radusies no ziemeļindiešu klasiskās dejas, ko čigāni aizveduši uz Spāniju. Nodarbībās būšot arī jogas vingrinājumi.

Rīgā plānoti arī citi ar dejotāju saistīti pasākumi. Kinoteātrī "Rīga" 18.maijā notiks Ināras Kolmanes par dejotāju uzņemtās filmas "Vijay" prezentācija. Viju Vētru Indijā saucot par "Vidža", kas sanskritā nozīmējot "ar uzvaru", stāstīja Vētra. Viņa 8.jūnijā sniegs arī koncertu "Ave Sol" koncertzālē kopā ar savu deju grupu.

 

Vija Vētra vairākas reizes braukusi uz Indiju, kur dejojusi un stāstījusi Indijas politiķiem par Latviju. Savukārt Indijā par Vētru uzņemta dokumentālā filma kā pateicība par indiešu deju popularizēšanu pasaulē. Šogad māksliniecei aprit 81 gads un 61 gads, kopš Vētra dejo uz skatuves.

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Šajās dienās saņēmu vēstuli, kuras galvenā ziņa ir šāda: 7.maijā no Ņujorkas Rīgā atkal ielidos leģendārā latviešu dejotāja Vija Vētra!


V.Vētra jau 8.maijā pulksten 18.00 plāno sniegt pirmo indiešu deju meistarklases nodarbību Rīgas Tehniskās universitātes zālē (Kaļķu ielā 1) un tā – četras otrdienas pēc kārtas. 12.jūnijā šajā pašā zālē paredzēta mākslinieces izrāde. Savukārt jūlijā viņa savā pieredzē dalīsies ar jaunajiem mūziķiem viņiem veltītajā nometnē. Kā ik vasaras, draugu ielūgta, V.Vētra vēlēsies baudīt Dzimtenes kultūras dzīves jaunumus, Jāņus īstā lauku sētā, kā arī paveldzēties mūsu jūrmalā.

 

Var tikai apbrīnot viņas darbīgi jauneklīgo garu un sīkstumu, jo netrūkst ne sadzīves, ne veselības problēmu, bet pase vēstī acīm neticamo – nākamziem māksliniecei jau apaļi 90!

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Vija Vētra: «Es dejoju pilnmēnesim»

Anna Liepniece Sestdiena, 2010.gada 12. jūnijs


Sekot gaismai – kā saulespuķēm – skatītājus aicina brīvmāksliniece no Ņujorkas, latviete Vija Vētra.

«Saulespuķu dienas rituma» pirmizrāde pirms diviem gadiem notika Ogrē, kur Vija Vētra talantīgākajiem jaunajiem mūziķiem pasniedza meistarklases kursus. Saviļņojošs bija noslēguma koncerts. «Skatītāji gaidīja, ka mūziķi spēlēs, taču iestājās ārkārtīgs klusums, jo jaunieši kļuva kā gaismas puķes – ar augumu, seju un rokām viņi sekoja saulei,» atceras Vija Vētra.

Mākslinieces atmiņas par ogrēniešiem ir mīļas, jādomā, tādas pašas viņai sagādās siguldieši: jūlijā meistarklases kursus Vija Vētra pasniegs «Baltajā flīģelī».

Taču mani interesē sākums. «Kad jūs pirmoreiz apjautāt sevī dejotājas talantu?» prasu.

«Improvizēju jau piecu gadu vecumā, dejojot pilnmēnesim. Vēlāk šo dejas izjūtu pārnesu uz papīru un audeklu,» atbild Vija.

«Tātad – ķermenis ir jūsu izteiksmes instruments: kāds konkrēti?» tincinu.

«Čells!» smejas Vija.

«Un to visu mūžu esat «spēlējusi», teiksim tā – prieka pēc. Manuprāt, no praktiskā viedokļa tas galīgi neatmaksājas. Vai jums nebija citu iespēju?» interesējos.

«Bija! Bija! Divdesmit gadus pēc Vīnes mūzikas un tēlojošo mākslu akadēmijas beigšanas dejoju Vīnē, kur mana kādreizējā skolotāja man piedāvāja akadēmijā deju nodaļas vadītājas vietu. Taču es atteicos,» stāsta Vija.

«Kāpēc?» nesaprotu.

«Man nepatīk intrigas,» attrauc Vija. «Kāds bija iedomājies, ka viņam pienākas šī vieta».

«Bet jūs taču varējāt to intrigantu sakaut,» mēģinu pārliecināt.

«Varēju,» piekrīt Vija. «Stiprāki kļūstam tikai ar gadiem.»

«Gribat teikt – briedumā, kā labības lauks,» precizēju.

«Es nekad nebūšu nobriedusi!» protestē Vija. «Jā, esmu daudz pārdzīvojusi, gājusi cauri karam, dzīvības briesmām, badam un ļaunumam. Dejojusi piecos kontinentos, tāpēc zinu, ka ir labi un slikti cilvēki... Taču tas nav briedums, precīzāk sakot – es biju nobriedusi jau pirms visa tā.»

«Un tieši tāpēc jums nebija bailes no brīvradītājas likteņa – sekot savas dvēseles aicinājumam. Bet idejas iemiesošana – jebkuras idejas – sniedz baudu. Kas, jūsuprāt, ir bauda?» prasu.

«Sevis atvēršana. Lai baudītu, vispirms ir jāatveras, bet tas nozīmē – atrast laiku sev,» pārliecināta Vija.

Un viņas padoms ir šāds: ieskaties sejās puķēm, uzmundrini pamestu dzīvnieciņu, paspēlējies ar kaķēniem. («Es gribētu būt divi mazi kaķīši, kas savā starpā spēlējas,» saka Vija.) Redzēt, kā pēc lietus spīd un laistās Rīgas kaltais bruģakmens...

«Jūsu dzīvē ir bijis kāds izglābšanās moments,» pēkšņi atskārstu.

«Kad kara laikā bombardēja Vīni, ieskrēju kāda nama pagrabā. Un tieši šo māju sagrāva. Ar nagiem plēsu zemi! Kad mani atraka, ieraudzīju debesis – kā Latvijas rudzupuķes,» atceras Vija.

«Taču nupat šīs «debesis» pār mums ir sabrukušas. Ne tikai Latvijā. Kāda ir jūsu versija par ekonomisko krīzi, kurai cauri iet visa pasaule?”

«Šis ir pārejas laiks ceļā uz Zelta laikmetu, kas sāksies 2012.gadā. Londonā starp indiešiem jau dzīvo materializējies cilvēces garīgais līderis – Maitreja, kuru par Dievu atzīs gan budisti, gan hinduisti, gan kristieši,» pārliecināta Vija Vētra.

Ja ir sākums, tad jābūt arī beigām.

«Kas, jūsuprāt, būsiet nākamajā dzīvē?» prasu.

«Tikai un vienīgi dejotāja – ar garām skaistām kājām,» smejas Vija Vētra.

 

Paldies par sarunu!

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Dejas dieviete Vija Vētra
Paulīne Zalāne Vallena 2011.gada 17. jūnijs


Rīgas Tehniskās universitātes zāle 14.jūnija vakarā bija skatītāju pārpildīta. Bija arī delegācija no Ogres – «OVV» redaktores Dzintras Mozules vadībā.

Vakara programma bija veltīta 1940.gada 14.jūnija un arī vēlāko gadu padomju okupācijas upuriem, kā arī Fukušimas traģēdijā cietušajiem japāņiem.

Dejas sāka Vijas Vētras audzēknes, bez mūzikas, tikai ar gonga piesitienu. Pārsteidzoši, cik ļoti daudz var pateikt ar lēnām, klusinātām roku un ķermeņa kustībām, liekot skatītājiem ieslīdēt tēlotajā pārdzīvojumā.

Tādām pat klusinātām kustībām deju uzsāka Vija Vētra. Gribas nosaukt viņu par dejas dievieti, jo esmu redzējusi viņu dejojam jaunībā, ASV. Daudzi gadi ir pagājuši, bet V.Vētras sniegums, īpaši indiešu tempļa dejās, ir neaizmirstams. Viņa dejoja ne tikai ar kājām, vijīgām roku kustībām, galvas un sejas izteiksmi, bet, šķiet, ar katru sava ķermeņa šūnu. Viņa pārvērtās garīgā starojumā, kas skatītāju ieved pārdabiskā pasaulē.

Tagad dejas solis kļuvis gausāks, tomēr ne mazāk izteiksmīgs. Programmas beigās bija iespēja noskatīties videoierakstu ar vairākām dejām.

Noslēgumā V.Vētra runāja ar skatītājiem, atbildot uz jautājumiem un skaidrojot dejas un mūzikas rašanos cilvēces pirmsākumos. Šo sarunu māksliniece beidza ar atgādinājumu vairot labestību pasaulē: «Nekad neaizejiet no cilvēka, nepateikuši labu vārdu, jo šī reize var būt pēdējā.»

Kuplais sveicēju pulks droši vien māksliniecei bija gandarījums par viņas sniegumu, bet jādomā par kādu citu «paldies», kas paliek nepateikts. V.Vētras sirds pieder Latvijai. Viņa justos laimīga, ja varētu atlikušos mūža gadus pavadīt Dzimtenē. Bet viņa nedrīkst atstāt ASV, lai nezaudētu niecīgo sociālo pabalstu, ko viņa tur saņem. Visu mūžu V.Vētra ir nesusi Latvijas vārdu piecos mūsu pasaules kontinentos. Būtu tikai pienācīgi un taisnīgi, ka Latvijas valdība viņai sagādātu mītni Dzimtenē, latviskā vidē un piešķirtu mūža pensiju, ko mūsu tauta ir viņai parādā.

Google Translate

NURME – 2014