“Dievs dāvājis cilvēkam mūziku, kas palīdz mums ar Viņu un savā starpā satikties…” (J.Kundziņš)

Get Adobe Flash player

2011. gada 24. jūlijā piedalījās GARAmuzikas pasākumā – Stendes dievnamā.

Lieliski dziedāja tenora solo Lūcijas Garūtas kantātē „Dievs, Tava zeme deg” ar Talsu LELB draudzes kori „Amenda”, diriģents – Mārtiņš Ozoliņš, ērģelnieks – Aivars Kalējs, baritona solo Aleksandrs Poļakovs.

Piedalīsies 2012. gada GARAmuzikas pasākumā.

Ingus_Petersons

Operdziedonis, tenors

Dzimis 12.02.1959.g. Gulbenē. Mācījies Saulkrastu vidusskolā. Meita - Marta Līna

1975.gadā beidzis Zvejniekciema bērnu mūzikas skolas klavierspēles nodaļu. Mācījies arī Cēsu mūzikas skolā klavierspēli un dziedāšanu.
1979.gadā beidzis Jāzepa Mediņa mūzikas skolas vokālistu nodaļu.
1980.gadā iestājies Latvijas Valsts konservatorijas Vokālistu nodaļā pie K.Zariņa, vienlaicīgi strādājis radio un televīzijas vieglās un estrādes mūzikas orķestrī un dziedājis korī "Ave sol''.
1985.gadā beidzis Latvijas Valsts konservatoriju un uzsācis solista gaitas Akadēmiskajā operas un baleta teātrī.
1986.gadā notika pirmā starptautiskā uzstāšanās Veksfordas operas festivālā Īrijā un igauņu dziedoņa Georga Otsa piemiņai veltītajā jauno vokālistu konkursā Tallinā, kurā izcīnīja pirmo vietu.
No 1988. - 1990.gadam strādājis Angļu Nacionālajā operā Londonā.
1990.gadā Belvederas Starptautiskais vokālistu konkurss Vīnē – laureāts.
No 1991. - 1994.gadam strādā Ķīles un Ahenes operteātros Vācijā, tad trīs gadus Zviedrijas Karaliskajā operā, bet divus gadus Grācas operā Austrijā. Viņa balss ir skanējusi arī Oslo, Vupertāles operteātros. Mīļākās lomas: Alfredo "Traviatā", De Grijē "Manonā Lesko", Hofmanis "Hofmaņa stāstos", Turidu "Zemnieka gadā", Dons Karloss "Donā Karlosā".
Koncertējis Amerikā, Kanādā, Austrālijā. Par viņa sniegumu ir priecājušies arī Latvijā. 2002.gada vasarā Latvijas pilsētās viesojās kopā ar flautisti Ditu Krenbergu un Raita Ašmaņa bigbendu ar koncertprogrammu "Ar mīlestības pinekļiem".

Kontakti

E-pasts: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta pret mēstuļošanu (spam), Jūsu pārlūkam ir jābūt aktivizētam Javascript, lai to aplūkotu

Ingus Pētersons: Es dzīvoju katrai dienai

Ziemassvētku laikā visvairāk ilgojamies pēc tādām dāvanām, kam nav pievienotas cenu zīmes, – pēc iekšēja miera, gaišām domām, sirds siltuma, sapratnes pašam ar sevi un pasauli. Šīs mierpilnās svētku izjūtas noteikti palīdz raisīt arī mūzika, ko klausoties gribas ticēt – tā nākusi no debesīm.

25. un 26. decembrī Rīgā Ķīpsalas hallē notiks Ziemassvētku koncerts "Ziemassvētku zvaigznes", kurā 
piedalīsies 
dziedātāji Ingus Pētersons, Annija Putniņa, Marts Kristiāns Kalniņš, vokālā grupa "Framest", koris "Sonore", kamerkoris "Austrumi" un orķestris "Rīga". 
Gada gaišākos svētkus gaidot, uz sarunu aicināju latviešu populārās mūzikas un klasiskās mūzikas solistu INGU PĒTERSONU.

Ko māksliniekam nozīmē brīvība?

– Jūs jau noteikti esat pieradis, ka pieklusinātais Ziemassvētku laiks aizrit, dāvājot prieku citiem. Vai tas netraucē izjust pašam savus Ziemassvētkus?

– Man katru gadu nācies piedalīties Ziemassvētku koncertos, esmu uzstājies arī Ķīpsalas hallē. No vienas puses, tas ir apgrūtinoši, jo liedz man baudīt svētkus. Ar vārdu "baudīt" es domāju – iegūt mieru, ieiet klusumā, mēģināt atrast dvēseles sarunu pašam ar sevi. Taču es dāvinu klausītājiem šos svētkus no skatuves, un tas remdē manas sajūtas, ka jāstrādā svētku laikā. Bet tāda ir skatuves mākslinieka dzīve – kad citi atpūšas, mēs strādājam.

– Jūs jau vairākus gadus esat brīvmākslinieks. Ko māksliniekam nozīmē vārds "brīvība"? Tas noteikti saistīts ar sava darba organizēšanu un lielu pašdisciplīnu?

– Kādus astoņus vai deviņus gadus varu sevi dēvēt par brīvmākslinieku. Taču jo lielāka brīvība, jo lielāka disciplīna vajadzīga. Ja pats nosaki savu laiku, tad neietekmē faktori, kas liek darboties kā pulkstenim, – visu izpildīt noteiktajā laikā. Ja esi piesaistīts kādam teātrim, tad zini, ka desmitos no rīta jāierodas uz mēģinājumu, un neprasi sev, vai to gribi. Vakarā ir izrāde, un tas notiek pats par sevi. Ja esi brīvs, tad pašam viss jāplāno. Tad gadās, ka kāda balss saka – kāpēc tev šodien tas jādara, varbūt var darīt rīt. Tā ir disciplīnas un ritma lieta. Tiem, kas dzīvē sastapušies ar kādu traģēdiju un netiek pāri, iesaka ar savu gribasspēku izstrādāt darbības plānu visai dienai, lai nebūtu tukši jāskatās logā. Cilvēki jau mēdz nodoties baudai, ko sauc par skumjām. Mēs daudzi esam skumju vergi, klausāmies saldkaislu mūziku un tik grimstam apcerēs. Labākās zāles pret to ir aktīva darbība.

Zenta Mauriņa ir teikusi – skumt, tas nozīmē grēkot. Viņai noteikti bija pamats tā teikt, un es neredzu iemesla šai domai neticēt. Dzīvē jāizjūt pilns emociju spektrs, taču līdzīgi kā autobraucējam jāapzinās, ka pa ceļu jābrauc taisni, neļaujoties ekstrēmiem izgājieniem.

– Jūs pēdējā laikā esat vairījies no publicitātes. Arī man pa tālruni teicāt, ka ir lietas, par kurām nestāstāt. Vai šai piesardzībai ir kāds īpašs iemesls?

– Dziļākais iemesls ir tāds, ka nekas, ar ko varētu dalīties, stāstot citiem, manā dzīvē nav noticis. Koncerti un uzstāšanās ir mans darbs, ar ko pelnu naudu un nodrošinu savu eksistenci. Tas ir viens no klusēšanas iemesliem. Otrs – esmu sapratis, ka izteikts vārds var būt ļoti stiprs. Ja tas nav precīzi un pārdomāti pausts, var izraisīt pretēju efektu, nekā esmu vēlējies. Es ar to esmu saskāries, tāpēc tagad pret saviem izteiktajiem vārdiem izturos piesardzīgi. Pat ja ļoti pārdomājam sacīto, vienalga, uz papīra nodrukāti vārdi izklausās atšķirīgi. Domāju, ka cilvēki ar ausīm uztver citādi nekā ar acīm.

Sinepju graudiņš

– Ziemassvētku būtība ir Kristus piedzimšana. Katram ir savs ceļš, kā nonākam pie Dieva. Vieniem tas notiek viegli un pašsaprotami, citiem – caur nopietniem dzīves ērkšķiem. Vēl citi vispār līdz šai sapratnei nenonāk. Kāds tas bijis jums?

– Tas ir vissvarīgākais temats. Man šis ceļš aizsākās jau bērnībā. Pa mātes līniju mums bija liela ģimene. Mātei bija trīs māsas un brālis. Dzimtas mājas atradās netālu no Cēsīm, Rāmuļos, kur dzīvoja mātes māsa Aina. Viņa šajās mājās noturēja dievkalpojumus, uz kuriem pulcējās arī mācītāji. Man tolaik bija pieci gadi, un es daudz ko vēl neizpratu, bet Tēvreizi iemācījos. Vēlāk, kad pieaugu, Rīgas dzīve mani aizvilka projām no pieraduma skaitīt Tēvreizi un nodoties lūgšanām. Taču tā mazā sēkliņa, sinepju graudiņš, kas bērnībā bija iesēts, savu pateicīgo darbu bija paveicis. Tas pie manis pēc ilgākiem gadiem atgriezās jau ar daudz lielāku sapratni. Dzīve bija kļuvusi smagāka, un arī kļūdas izdarītas. Ja viss iet labi, tad neaizdomājies par patieso jēgu, no kurienes tā nāk, kas visu dod, uz kā balstīties. Dievs uzrunā caur sāpīgiem sitieniem. Taču nav jau svarīgi, kādā veidā šī sapratne atnāk. Cits līdz tam nokļūst, kad viss ir zaudēts un esi notriekts zemē. Dievs parāda, kur atrodamies ar savu lepnību, varenību, iedomību. Ja uzskatām, ka mēs paši visu spējam, tad tādā sirdspozīcijā nevaram pieņemt Dievu. Man atmiņā iespiedusies vācu mācītāja Buša grāmata "Dzīve ar Jēzu". Tajā stāstīts par kādu ogļraci, kas savā dzīvē bija tālu no Dieva, bet tad notika nelaime, viņš iegruva šahtā un zaudēja kājas. Tādā smagā situācijā ogļracis sāka visu pārdomāt un atrada Dievu. Viņš teica – es no sirds esmu pateicīgs šim gadījumam, jo tagad sastingstu šausmās, iedomājoties, ka varēju nodzīvot dzīvi, neatrodot Dievu. Tas ir risks aiziet no šīs dzīves, neizlīdzinoties ar Dievu. Šajā dzīvē tiek dota ne tikai pirmā, bet arī otrā, trešā un ceturtā iespēja. Vajag tikai spert savu soli pretim, lai sastaptos ar Dievu.

Ģimeniskums un svecīšu liesmas

– Manuprāt, mēs uzaugam ar tām gaišajām Ziemassvētku sajūtām, kas mums nāk līdzi no bērnības. Lai arī toreiz bija padomju iekārta, tomēr mājas rotāja eglītes un svecīšu liesmas. Kādas ir jūsu bērnības atmiņas par Ziemassvētkiem?

– Man Ziemassvētki saistās ar dziesmām, ko dziedāja vecāki. Tajos laikos jau pa radio neskanēja Ziemassvētku dziesmas. Ģimeniskums, dziesmas, svecīšu liesmas man šos svētkus dara neaizmirstamus. Vēlākajos gados tie ir piedzīvoti baznīcā, gan klausoties dievkalpojumus, gan pašam dziedot. Tad arī izjutu īsto Ziemassvētku būtību, ka ir piedzimusi cerība un mums par velti tiek piedāvāts kaut kas tik labs, ko nevaram pat iedomāties. Šīs lieliskās sajūtas sniedz dzīvē spēku, harmoniju, atbalstu.

– Un sajūtu, ka nekad vairs nebūsi nelaimīgs?

– Tas varbūt ir mazliet pārspīlēti teikts. Cilvēks paliek cilvēks. Vājības jau paliek, esi kristietis vai ne. Nekas liels dzīvē it kā nemainās un tomēr…

Cik nozīmīga ir cerību sajūta! Kad pienāks beigas, būs kāds, kas tevi saņems pretim. Elle būtu, ja Dieva nebūtu. Ir taču starpība, vai mēs stāvam vietā, kur nav durvju, vai arī ir durvis, aiz kurām ir cerība.

– Jūs esat nācis pasaulē Gulbenē. Vai tas nozīmē, ka jūsos ir kaut kas no malēnieša gara?

– Nē, manī neskan malēniešu asins balss. Manu māti pēc toreizējā Medicīnas institūta beigšanas norīkoja strādāt uz Gulbeni. Arī tēvu pēc Fizkultūras institūta nosūtīja strādāt uz Gulbeni. Tajā pilsētā viņi iepazinās, apprecējās, un tur mēs ar brāli arī piedzimām. Kad man bija pieci gadi, pārcēlāmies dzīvot uz Saulkrastiem.

Dziesma pret šķēpu

– Savā bērnībā atzīstamā tālumā metāt šķēpu. Droši vien kādā brīdī nācās pieņemt lēmumu – sports vai mūzika?

– Mans tēvs jau bija liels sportotājs, iekļauts republikas izlasē desmitcīņā. Bet viņam piemita arī mākslinieka dvēsele, viņš rakstīja dziesmas un pats tās dziedāja. Tēvs mani sākumā trenēja astoņcīņā, bet slimības dēļ vairs nevarēju uzņemt vajadzīgo ātrumu sprintā, un tad jau šajā sporta veidā vairs nebija ko cerēt uz augstiem sasniegumiem. Pārgāju uz šķēpa mešanu, kur guvu labus panākumus. Taču vienā brīdī sapratu, ka sportu nevar savienot ar mūziku. Kādu no tiem nācās pamest, un es izvēlējos palikt pie mūzikas.

– Uz latviešu estrādes mūzikas pjedestāla nonācāt, pateicoties Raimondam Paulam. Kāda bija priekšvēsture, lai tā varētu notikt?

– Interese par estrādes mūziku man radās jau bērnībā. Klausījos skaņu plates un atceros, ka mans ideāls bija dziedātājs Viktors Lapčenoks. Mans sapnis bija dziedāt tāpat kā viņam. Zvejniekciema bērnu mūzikas skolā mācījos klavierspēles klasē. Pēc tam vēlējos iestāties Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, bet tur neiekļuvu. Tad devos uz Cēsīm, kur iestājos Alfrēda Kalniņa mūzikas vidusskolā, pianistu klasē. Pēc gada sapratu, ka klavieres nav mans īstais aicinājums, pārgāju uz vokālo nodaļu mācīties pie pasniedzējas Lailas Grietēnas. Taču pēdējo mācību gadu jau pabeidzu Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā. Kad vēl mācījos Cēsīs, dziedāju Valmieras estrādes ansamblī. Uzvarējām rajona skatē un tikām uzaicināti uz republikas mēroga jauniešu un komjauniešu dziesmu konkursu Rīgā, Dzelzceļnieku kultūras namā. Tur mani kā ansambļa solistu ievēroja Raimonds Pauls, kas bija žūrijas sastāvā.

Pēc tam sekoja uzaicinājums dziedāt Radio un televīzijas vieglās estrādes mūzikas orķestrī. Nākamajā gadā iestājos Konservatorijā vokālajā nodaļā, kur pilnveidoju savu dziedātprasmi. Tiku uzaicināts dziedāt kamerkorī "Ave sol", kur iekļuva tikai labākie no labākajiem. Braucām uzstāties ārzemēs, kas tolaik līdzinājās nokļūšanai uz Mēness.

Cita balsta nebūs

– Estrādes mūzikas zvaigznājā mirdzējāt salīdzinoši īsu brīdi, vien četrus gadus. Un tad daudzām talanta cienītājām par lielām skumjām šķīrāties no popmūziķa tēla, lai iekarotu Operas skatuvi. Daudzi toreiz neticēja, ka izvirzīsieties kā Operas solists.

– Es strikti aizgāju no estrādes mūzikas, jo man dzīvē bija citi mērķi. Vien retais teica – tev ir cerības, visi pārējie uzskatīja, ka mana balss nav piemērota operai. Es tomēr izlauzos, dziedāju un labi, ka tā darīju.

– Jūs esat bijis angažēts daudzos pasaules operas teātros – Anglijā, Vācijā, Zviedrijā, Austrijā. Vai savulaik neradās doma, ka varētu arī kādā no šīm valstīm palikt uz dzīvi pavisam?

– Ja Latvija nebūtu atguvusi brīvību, ļoti iespējams, ka es būtu palicis dzīvot Anglijā. Ja ārzemēs ir darbs, tad dzīve tur ir vieglāka nekā pie mums. Man patīk arī, ka svešumā varu brīvi justies, jo neviens mani nepazīst. Ja proti tās valsts valodu, kurā dzīvo, tad vari iekļauties dzīves ritmā, uzsūkt tajā zemē valdošo garu. Taču no mūsu valsts aizbraukušo tautiešu skaits pēdējos gados ir katastrofāls. Domāju, ka tas nav skaidrojams tikai ar ekonomiskajiem apstākļiem. Aizbraukšanai ir arī psiholoģiski iemesli – latvietis Latvijā nejūtas kā mājās. Padomju laikā izjutu slēptu naidu pret pastāvošo iekārtu. Bija pretnostatījums – brīvā pasaule un okupētā Latvija, un vēl agrākā, brīvvalsts Latvija. Manī gadiem bija krājušās ilgas pēc brīvas Latvijas. Iedomājos, kādas man būtu sajūtas, ja dzīvotu latviskā un brīvā valstī. Okupācijas gados visšausmīgākais bija tas, ka visapkārt visi runāja krieviski.

Latvieši ir ārkārtīgi sīksti, bet arī ļoti pakalpīgi, toleranti. Tomēr vajadzētu tieši sīkstumu izvirzīt priekšplānā. Ja nāk likteņa sitiens, mēs protam būt saliedēti, bet vēl labāk, ja prastu būt saliedēti arī ikdienā. Lai mēs saprastu, ka viens otram, latvietis latvietim esam balsts un cita balsta nebūs.

Mans tēvs vienmēr bija nacionāli domājošs, un mēs ar brāli augot no viņa to uzsūcām. Tēvs divus sasaukumus bija Saeimas deputāts, kur arī parādīja savu nacionālo stāju. Iedomājos, cik satriekts viņš būtu, ja redzētu, cik patlaban apdraudēta ir latviešu valoda. Tas ir dzīvības vai nāves jautājums, jo teritorija neko nenozīmē, ja nav savas valodas, kurā mums izteikties, mīlēt vienam otru un arī citus cilvēkus. Okupācijas gados latvietis savu pašcieņu bija palicis zem galda, bet tagad krievi brīnās, kas noticis, kāpēc gribam, lai viņi runā latviski? Viņi visu laiku baroti ar falsificētu vēsturi, un tad vēl Krievijas ietekme. Cilvēkiem jāizskaidro, ka šis nav naids pret krieviem, jo akli ir turēt naidu pret kādu nāciju. Mūsu politiķi, kuriem bija jānodarbojas ar šo izskaidrošanu, tikmēr apauga ar mantu, demonstrējot savu garīgo bojāeju. Nesaprotu, kāpēc deviņdesmito gadu sākumā valdība neizveidoja speciālu fondu, lai varētu sūtīt talantīgus latviešu patriotus uz labākajām pasaules augstskolām, lai viņi apgūtu politiku, diplomātiju un tad, mājās atgriezušies, celtu jauno Latviju. Bet mums pie brīvās valsts veidošanas ķērās kompartijas nomenklatūras darbinieki un netalantīgi cilvēki. Un vēl nesaprotu, kāpēc latviešus, kas aizstāv mūsu izbraucošo un izmirstošo nāciju, dēvē par ekstrēmistiem un nacionālistiem. Uzskatu, ka būt latvietim un nacionāli noskaņotam ir viens un tas pats.

– Jūs jau noteikti pats arī esat saņēmis uzaicinājumus pievienoties tautas kalpu pulkam?

– Pat vairākas reizes, tomēr, izvērtējot savas iespējas, nolēmu, ka to nedarīšu. Ja ej citiem priekšā un māci, kā dzīvot, pašam ir jābūt par paraugu pirmām kārtām. Ir jābūt lielai atbildības sajū-
tai, pašdisciplīnai, sevis nolikšanai otrajā plānā. Tagad gan ir sajūta, ka tauta kalpo valdībai un Ministru kabinetam. Vien retais politiķis jūt, ka viņš pilda tautas uzdotu misiju. Grūti jau citu labā strādāt, tas prasa lielu atdevi. Tāpēc ļoti atbildīgi izturos pret šādiem uzaicinājumiem.

Es dzīvoju katrai dienai

– Cik liela jau izaugusi jūsu un Ditas Krenbergas meita Marta Līna?

– Meitai jau ir trīspadsmit gadi. Viņa mācās Doma kora skolā un dzied šīs skolas slavenajā meiteņu korī. Dzied ar lielu degsmi un lepnumu, un tas viņai ļoti patīk. Tāpat kā man, arī Martiņai decembris būs koncertiem piepildīts laiks.

– Vai gada nogalē cenšaties kalt plānus nākamajam gadam un izvirzīt kādus jaunus mērķus?

– Apzināti esmu mēģinājis apturēt šo gadu mijas drudža sindromu. Man patīk teiciens – rīt būs tavas atlikušās dzīves pirmā diena. Es dzīvoju katrai dienai un izjūtu šo burvību. Pagātnē ieiet nevaram, par nākotni neko nezinām, mums vienīgi ir kāda nojauta vai vēlme. Domāju, ka lēnām viss ies uz labu.

Daiga Čirkste LA 11.12.2011

Maestro audzēkņi – par rūpēm, skolu un dvēseli

Dziedātājs Ingus Pētersons labu brīdi bija pagājis nost no estrādes mākslas takas, tomēr ar Raimonda Paula mūziku viņa ceļi krustojušies regulāri. Viena no pēdējām abu dižgaru sadarbības reizēm bija pirms gada Dzintaru koncertzālē, kad tika atskaņots dziesmu cikls "Pērļu zvejnieks", un arī Ingus jaunajā Ziemassvētku džeza programmā skanēja Paula "Circenīša Ziemassvētki".

Bet visam sākums bija septiņdesmito gadu beigas, kad Cēsu mūzikas vidusskolas klavieru klases absolvents balsi iemēģināja Valmieras kultūras nama estrādes ansamblī "Kvelde" un tika atzīts par labāko solistu Komjaunatnes dziesmu festivālā – tur Ingus balsi dzirdējis arī "jauno talantu mednieks" Pauls. Par savu pirmo tikšanos ar Maestro Pētersons sīkas nianses neatceras, jo viņa "kuratori" tolaik bija saksofonists Egils Straume un basģitārists Harijs Kiops no "Kveldes":

"Tā kā Egils strādāja radio, caur viņu pie manis nonāca šī ziņa – kā milzīgs kalns no debesīm. Tik īsā brīdī nokļūt tur, kur nebiji cerējis nokļūt!" Paulam, protams, "nē" nesaka, tomēr tieši Ingus bija tas, kurš pēc vairākiem gadiem pateica "nē" estrādes mūzikai kopumā. Un kā viņš apgalvo tagad, tad viens no iemesliem bija tas, ka solista darbā radio trūka radošās brīvības. "Raimonds Pauls par manu aiziešanu, protams, nebija priecīgs, bet es biju sev izvēlējies citu ceļu. Vispār man pašam ļoti patika viņa rakstītās dziesmas. Atceros, dziesmu "No nakts uz rītu" viņš man nospēlēja priekšā tikai vienreiz, un es no šīs vienas reizes iegaumēju šo melodiju – parasti ar mani tā negadās. Tolaik es jutos kā īsts skolnieks, jo viņš manās acīs bija liela mēroga cilvēks. Kad sāku strādāt radio, es gāju pie viņa mājās, mēģinājām dzīvoklī, un viņš lika man klausīties izcilu ārzemju grupu, piemēram, "Bee Gees" ierakstus, lai man rastos labāka izpratne. Bet tolaik es nemācēju atraisīties, tikai tagad radusies lielāka ticība sev."

Īpaši Ingus balsij Raimonds Pauls 1987. gadā sacerējis ciklu ar franču dzejnieka Morisa Karēma vārdiem "Mazs, laimīgs zēns" kopā ar bērnu ansambli "Dzeguzīte": "Mākslinieks kā cilvēks ir viens, bet viņa radītais mākslas darbs ir kaut kas pilnīgi cits. Jo Raimonds Pauls pēc skata nav no tiem mīļākajiem cilvēkiem, bet šis cikls parāda viņa ārkārtīgi trauslo dvēselisko pusi." Kopīga ar Maestro Ingum ir arī milzīgā paškritika, arī tāpēc viņam ne visai patīk klausīties savu balsi vecajos estrādes ierakstos, iespējams, dziedātājs nemāk paštīksmināties, atceroties katra krietna mūziķa bausli, ka nekad nav tik labi, lai nevarētu būt vēl labāk. Tomēr pamazām briest arī kāda jauna iecere attiecībā uz Paula dziesmām – pārskaņot tās, piemēram, spāņu valodā, jo viens no dziedātāja jaunības gadu elkiem bija spāņu dziedātājs Rafaels, kura vokālajai manierei savā praksē Ingus sākotnēji centās līdzināties.

Daiga Mazvērsīte LA 06.01.2011

Iedegt gaismu sevī

Tuvojoties svētku laikam, jaunu programmu īpašai koncertu sērijai "Ziemassvētku zvaigzne" Latvijas pilsētās sagatavojis dziedātājs Ingus Pētersons.

Kopā ar džeza mūziķu grupu Madara Kalniņa vadībā astoņos koncertos Tukumā, Cēsīs, Valmierā, Dobelē, Ropažos, Liepājā, Rīgā un Mārupē izskanēs pilnīgi jaunas un labi zināmas Ziemassvētku dziesmas džeza versijās.

Ierosinājumu jaunajai programmai devis piedāvājums svētku koncertā atjaunot programmu "Zelta dziesmas" – populāras Ingus Pētersona izpildītās estrādes dziesmas. "Ziemassvētkos tomēr ir cita tematika. Nolēmu izveidot pilnīgi jaunu programmu, atšķirīgu arī no klasikas programmas, ko rudenī esam spēlējuši kopā ar Ventu Zilbertu," stāsta I. Pētersons. Tomēr šajos laikos rīkot tikai vienu koncertu, turklāt Rīgā, būtu žēl, tad nu izlemts doties vairākos koncertos Latvijā. "Negribētu to saukt par turneju, tas skan pārāk skaļi. Vienkārši būs vairāki koncerti," piebilst dziedātājs.

Jaunajā programmā skanēs pazīstamā svētku mūzika "neierastākā žanrā ar džeza piesitienu", taču lielākā daļa būs Madara Kalniņa sarakstīto dziesmu pirmatskaņojumi. "Oriģināldziesmas ar Kāļa Skalbes, Viļa Plūdoņa un paša Madara tekstiem, manuprāt, ļoti veiksmīgi pielāgotas džeza trio sastāvam. Nevarētu teikt, ka būs tikai un vienīgi džeza elementi, lai arī man šis žanrs ļoti patīk. Dziesmas ir tādā dvēseliskā garā, liriskas – man ļoti tuvas." Tāpat izskanēs arī Arņa Medņa, Jāņa Lūsēna un Valda Pūces dziesmas ar Kaspara Dimitera dzeju un populāras amerikāņu Ziemassvētku melodijas," atklāj I. Pētersons.

"Man svētki turpinās kopš brīža, kad sākām likt kopā programmu. Patiesībā svētku sajūta rodas, gatavojoties tiem, procesā, kad palēnām piepildi sevi ar šo noskaņu – bez tā vajadzīgajā datumā tā, iespējams, nepienāktu," teic I. Pētersons. Ko vēlēt svētkos? "Katrs jau atrod dažādus novēlējumus no tā, kas tiek visapkārt piedāvāts. Pats novēlu citiem un arī sev – aizdedzināt sevī gaismu no tās lielās gaismas, kas visu radījusi. Tā ir gaisma, ko neviens nevar nopūst vai iznīcināt."

Iespējams, pazīstamā tenora balss svētku dienā skanēs Rīgas Jaunajā Sv. Ģertrūdes baznīcā. "Vēlos nodziedāt skaistus koncertus, sagaidīt Jauno gadu un tad atšķirt jaunu lappusi un paskatīties, ko tā nesīs."

Aija Kaukule LA10.12.2010

Pauls un Pērļu zvejnieks

...Ļoti gaidīta ir atkaltikšanās ar Ingu Pētersonu, kurš savu vispusīgo skatuves mākslinieka (opersolista, iejūtīga kamermūzikas interpreta) karjeru 1980.gados sāka kā estrādes dziedātājs, daudzu R.Paula dziesmu izpildītājs. «Šis R.Paula cikls man ir ļoti mīļš un ir viens no labākajiem latviešu vieglajā mūzikā ar izteikti skaistām un plašām melodijām, kas uzliek dziedātājam augstas prasības. Pirmo reizi to dziedāju pirms 20 gadiem Skolēnu dziesmu svētkos un saņemtos ziedus, kuru bija visvairāk manā mūžā, aizvedu ar mašīnu un noliku pie Brīvības pieminekļa. «Šīs atmiņas man ir dārgas. Mēģināšu arī šoreiz izdziedāt šīs lieliskās dziesmas tā, lai tās paliktu atmiņā. Būs prieks un saviļņojums atkal pēc ilga laika uzstāties kopā ar Maestro,» stāsta I.Pētersons...

Inese Lūsiņa. D 2009. gada 13. jūnijs

AUDIO: Izdots CD "Emīls Dārziņš un Volfgangs Dārziņš –Satikšanās"

Izdots Ingus Pētersona un Ziemeļlatvijas kameransambļa CD “Emīls Dārziņš un Volfgangs Dārziņš –Satikšanās”, informē albuma izdevēju "Mikrofona ieraksti" pārstāvis Guntars Račs.

“Satikšanās” – tā ir tēva un dēla Emīla un Volfganga Dārziņu, dziedātāja Ingus Pētersona un Ziemeļlatvijas kameransambļa satikšanās ne tikai mūzikā, bet arī dzīvē un mūžībā.

Ingus Pētersons: “Emīla Dārziņa solo dziesmas man ir kā pirmā mīlestība… tā nekad nezūd un katra sastapšanās no jauna uzbango ar siltu liesmu. Tā glāsta, aicina un ceļ spārnos. Volfganga Dārziņa tautasdziesmu apdares atklāj pilnīgi jaunu, un tajā pašā laikā ļoti senu skaņu kārtojumu. Tajās ir neparasts dzīvīgums un spēks.”

Valdis Drulle: "Aranžējot Emīla Dārziņa un Volfganga Dārziņa mūziku, varēja sajust brīnišķīgus, romantiskus harmonijas viļņus, kam cauri jūtama latvietība- ar savu melanholiju un reizēm smeldzi, stūrainību."

Visus šajā albumā iekļautos skaņdarbus aranžējis Valdis Drulle. Iespēlējuši Miks Vilsons – flauta, alfa flauta, vargāns. Elīna Kuduma – oboja, angļu rags, Valdis Drulle – klarnete, Intars Grīnbergs – fagots un Andris Ādamsons –mežrags.

 

DZIESMU SARAKSTS:

1. Tev nosarkst vaigi 1:34(E. Dārziņš/ J. Poruks)

2. Vēl tu rozes plūc 2:10(E. Dārziņš/ R. Blaumanis)

3. Pazudusī laimīte 1:45(E.Dārziņš/ Zemgaliešu Biruta)

4. Mana laime 1:14(E. Dārziņš/ Helgi)

5. Kaut vienu reizi 1:39(E. Dārziņš/ J. Poruks)

6. Aizver actiņas un smaidi 1:36(E. Dārziņš/ J. Poruks)

7. Kā zagšus 1:51(E.Dārziņš/R. Blaumanis)

8. Teici to stundu, to brīdi 2:00(E. Dārziņš/ J. Poruks)

Spēlējiet, pirkstiņi! (V. Dārziņš svīta VI daļās)

9. Skaisti dziedi, lakstīgala 1:21(I daļa)

10. Raibie cimdi 1:00(II daļa)

Diena. 2008. gada 19. novembris

Ziemeļlatvijas kameransamblis muzicē ar Ingu Pētersonu

Vasaras izskaņā 31. augustā Dikļu pilī uz koncertu "Atvasaras melodijas" aicina dziedātājs Ingus Pētersons un Ziemeļlatvijas kameransamblis.

Dziedātājs Ingus Pētersons laiku pa laikam sagādā jaunu pārsteigumu, pierādot, ka viņu nebiedē radošā dzīve starp operu, kamermūziku un klasisko žanru. Pērn dziedātājs pārsteidza fascinējošā Žana Valžāna tēlā mūziklā "Les Miserables" un kārtējo reizi apliecināja sevi kā solistu, kuram ne velti savulaik uzticētas lomas pazīstamos Eiropas operteātros.

Šis gads dziedātājam turpinās klusākās – kamermūzikas – notīs. Jau vairāk nekā gadu I. Pētersons sadarbojas ar Valkas domes paspārnē darbīgo Ziemeļlatvijas kameransambli, kura vārds plašākai sabiedrībai kļuva pazīstams šā gada Latvijas mūzikas ierakstu balvas pasniegšanā, pretendējot uz balvu nominācijā "Labākais akadēmiskās mūzikas albums".

"Sadarbībā ar Ziemeļlatvijas kameransambli esam izveidojuši stabilu repertuāru, ar kuru esam uzstājušies vairākās Latvijas pilsētās. Tajā skan atpazīstama klasiskā mūzika un dažādas apdares pūtēju kvintetam," stāsta I. Pētersons un piebilst: "Esam viens otrā atraduši labu sadarbības partneri, kas rosina jaunas muzikālās domas un idejas. Ansambļa vadītājs Valdis Drulle veiksmīgi aranžē dažādu žanru mūziku, un tas paver plašākas iespējas attīstīt un variēt mūsu repertuāru."

Dziedātājs atklāj, ka patlaban Valgas mūzikas ierakstu studijā norit darbs, ieskaņojot tēva – Emīla Dārziņa – solodziesmas un dēla – Volfganga Dārziņa – tautasdziesmu apdares. Kā stāsta ansambļa vadītājs V. Drulle, albums iecerēts kā dāvana Latvijas 90. gadadienas svinībās.

Tieši Emīla Dārziņa dziesmas izraudzītas par daļu no vasarīgās koncerta programmas, ko 31. augustā varēs klausīties Dikļu pilī. "Ingus izmeklējis nevis drūmākās, bet komponista gaišākās dziesmas – lai ļaudīm būtu gaiša noskaņa. Zināmā mērā mēs cenšamies, lai nopietnā mūzika būtu pieejama vienkāršam klausītājam un lai mūsu sniegums būtu pieejams un pieņemams plašākam cilvēku lokam. Lai tas būtu profesionālā līmenī, bet ļaudīm saistoši, galu galā – lai tā būtu populāra mūzika," uzsver V. Drulle. Mūziķis atklāj, ka koncertā atvasaras noskaņās dzirdēsim arī tā dēvēto "Pavaroti repertuāru" – neapoliešu dziesmas un opermūziku, ko krāšņos Ingus izraudzītās latviešu tautasdziesmas.

***

UZZIŅA

Ziemeļlatvijas kameransamblis (ZK) 2006. gadā ZK dibinājusi Valkas pilsētas dome sadarbībā ar Latvijas Republikas Kultūras ministriju. Sastāvā muzicē kādreizējā Latvijas Nacionālās operas pūtēju kvinteta mūziķi Miks Vilsons (flauta), Elīna Kuduma (oboja), Valdis Drulle (ansambļa vadītājs, klarnete), Andris Ādamsons (mežrags), Intars Grīnbergs (fagots). ZK ir vienīgais pastāvīgais profesionālais kameransamblis Latvijā.

Koncerta programmā: populāra opermūzika, latviešu kamermūzika, latviešu tautasdziesmas un neapoliešu dziesmas.

29.08.2008 LA.lv

Mūzikls ar likteni - «Nožēlojamie»

…Patiesi suģestē Ingus Pētersons vokāli ļoti prasīgajā Žana Valžāna lomā,kas paģērē no dziedātāja gan spēju brīvi dziedāt tenora augstumā,gan piesātinājumu ar baritona siltumu. Nemaz jau nerunājot par dzīves skolu un aktiera pieredzi, izjūtot sevī tēla cilvēciskās izaugsmes dimensiju: no zagļa līdz nobriedušam vīram, kurš atrod dzīves jēgu un grēku izpirkšanu cilvēkmīlestībā…

Inese Lūsiņa.  D 2008. gada 25. janvāris

«Nožēlojamie»: ziemas lielais veikums

...Ingus Pētersons Valžana lomu, manuprāt, izdzīvojis un pat izmērījis. Viņa balss ir atdzimusi gluži kā fēnikss no pelniem celdamās, un izrādās ideāla šādam darbam. Viņa tēls pieredz izaugsmi. Līdz pat kamolam kaklā klausoties. Maigi, sirsnīgi toņi mijas ar spēkpilnu opertenoru. Labi!...

24.01.2008 LA.lv

Balss lielam mērķim

Mūziklā Les Miserables, kura pirmizrāde būs 19.janvārī, Ingus Pētersons būs galvenajā lomā: Valžans atgriežas no katorgas, apzog mācītāju, kurš viņam dod pajumti, taču saņem piedošanu un novēlējumu turpmāk dzīvi veltīt, palīdzot citiem. Pētersons pats pēdējo gadu laikā piedzīvojis gan balss zaudējumu, gan personīgas krīzes. Viņš atzīst, ka Valžana dzīvesstāsts ir paraugs viņam pašam.

Vai piedāvājumam dziedāt mūziklā piekritāt uzreiz? Sākumā atteicos. Tagad man ir uzskats: viss, kas dzīvē nāk priekšā, ir no augšas likts ar nodomu. Visam notiekošajam ir liela jēga. Nevienu iespēju, ko Dievs dod, nevajag pastumt malā.

Esat kļuvis ticīgs? Bērnībā mammas māsas ģimenē Rāmuļos svētdienās notika mājas dievkalpojumi. Iemācījos tēvreizi. Vēlāk, saskaroties ar dzīves bezdievīgo daļu - slavu, veiksmi -, attālinājos no tā. Kad sākās grūtības, bija jāmeklē lielāks atbalsts. Lūgšanas mani atvedušas atpakaļ uz ceļa.

Ko tas jums dod? Tu it kā dzīvo pa vecam. Vienīgais, ka nevari vairs sajust komfortu, rīkojoties nepareizi. Vairs nav labi grēkojot.

Vai ejat uz baznīcu? Jā, uz Jaunās Ģertrūdes baznīcas draudzi.

Esat mainījies? Atziņa man tikai viena- Dievs, daba, darbs. To laikam Brigadere ir teikusi. Cenšos tā pozicionēties. Lai gan man riebjas vārds "pozicionēties",  kad salasos politiskās runas - Šlesera runas un tā tālāk. Dabiski, ka neesmu atrauts no visa, kas Latvijā notiek.

Interesējaties par politiku? Protams! Mans tēvs bija divu Saeimu deputāts. Esmu tam visam ļoti tuvu klāt stāvējis un vēl joprojām stāvu. Tikai negribu, Dievs atpestī, būt tajā iekšā. Man ir bijuši piedāvājumi no vairākām partijām iet ar savu seju par mērkaķi partijai.

Kad balss problēmu dēļ bijāt spiests pamest operas skatuvi, iztikas dēļ bijāt gatavs visādiem darbiem? Pret sirdsapziņu iet - nē, bet naudas dēļ esmu daudzus darbus darījis. Pirms pāris gadiem esat redzēts tūrisma kompānijas ballē dziedam regeju. Mūzika arī bizness! Tā ir mana vienīgā iztika. Gribu atsaukt idiotiskās publikācijas par finansēm: biju ierindots kādā sarakstā ar mistiskiem 202 000 latu ienākumiem gadā. Tas ir izzīsts no nezin cik liela pirksta!

Vai kādreiz cerat atgriezties uz operas skatuves? Jā, ir tāda vēlēšanās. Strādāju pie tā ikdienā klusi un mierīgi. Ja Augstākā griba būs atgriezties uz operas skatuves, tā notiks. (Klusi.) Ja ne, būšu pateicīgs arī par to.

Un privātajā dzīvē - vai iestājušās labvēlīgas pārmaiņas? Pat ja ne viss ir tā, kā man gribētos, esmu pateicīgs. Meitiņa Marta mācās Doma kora skolā.

Vēlaties, lai arī kļūst par mūziķi? Viena lieta ir, ko es vēlos, un cita, ko viņa vēlēsies. Talants viņai ir liels, un domāju, aizies pa mūzikas ceļu. Man galvenais, lai meita ir laimīga.

Vai pats jūtaties laimīgs? Izteiktam vārdam ir ļoti liela nozīme. Ja man jāatbild, esmu laimīgs vai nelaimīgs, tad saku - laimīgs.

Anda Burve-Rozīte. D 2008. gada 5. janvāris

Pētersons iejūtas Valžana tēlā

Topošā mūzikla Les Miserables galvenie varoņi nesen nonāca pazīstamās vācu grima mākslinieces Manuelas Jakobas rokās - viņai uzticēts veidot izrādes dalībnieku vizuālo tēlu. Neparasti pēc šīm pārvērtībām izskatījās dziedātājs Ingus Pētersons, kurš atveidos Montreijas mēru Žanu Valžanu. Dziedātājs stāsta, ka izdzīvos sava varoņa dzīvi gan pašā spēku plaukumā, gan sirmā vecumā. "Valžana bagātais mūžs man ir liels izaicinājums, jo tēls, kurā man jāiejūtas, ir stiprs, ar bagātu iekšējo pasauli un rakstura attīstību," viņš pauž un piebilst, ka, pēc grimēšanās skatoties uz attēlu spogulī, indentificēt šo cilvēku ar sevi nav viegli.

D 2007. gada 11. decembris

Ar atgriešanos, Ingus Pēterson!

Lai arī opermūzikas plašumi Latvijā un citur Eiropā labi pazīstamo tenoru Ingu Pētersonu bija aizrāvuši divdesmit gadu garumā, tagad mūziķis pie Latvijas klausītājiem nāk ar visiem labi pazīstamajām jaunības dienu kompozīcijām jaunā, mūsdienīgā apdarē.

Kopš pagājušā gada "Hansa Disko nakts" Ķīpsalas hallē, kur blakus ārzemju diskomūzikas māksliniekiem "Eruption" un "Ricchi e Poveri" Latviju pēc vērā ņemamas pauzes pārstāvēja arī Ingus Pētersons un "Windsurfer Orchestra", izpildot "Dziesmiņu par vindsērfingu", "Tālo", "Par nesatikšanos" un citas, estrādes mūziķa un operdziedātāja uzstāšanās guva plašu rezonansi klausītāju vidū. Tas liecināja par to, ka daļā sabiedrības 70. gadu beigu un 80. gadu sākuma mūzika uzjundīja atmiņas par saldajiem diskomūzikas laikiem arī Latvijā. Gluži kā sauktas uz Ingus Pētersona atgriešanos atsaucās ierakstu kompānijas. Gada sākumā izdevniecība "Mikrofona ieraksti" laida klajā dziesmu izlasi "1979 – 1982", iekļaujot tolaik populārākās mūziķa kompozīcijas. Varētu teikt – tas bija vien secīgs I. Pētersona uznāciens uz tautas skatuves, kas turpinājās labi apmeklētā koncertā Kongresu namā aprīlī. Bet vasaras sākums mūziķim bija vēl jo vairāk ražens, kad tapa un klajā nāca pavisam necerēts ieraksts ar no jauna ieskaņotām un pārdziedātām popmūzikas dziesmām albumā "Zelta dziesmas šodien", kas tagad vainagojies plašā koncerttūrē pa visu Latviju astoņu koncertu ietvaros.

Koncerttūrē "Zelta dziesmas šodien" Ingu Pētersonu pavada Varavīksnes orķestris astoņu cilvēku sastāvā ar lielisku dzīvo skanējumu un arīdzan divas burvīgas pavadošās vokālistes Līga un Zane. "Zelta dziesmas šodien" jau ir pierādījis sevi kā vērienīgu pasākumu, publiku visu laiku izklaidē kolorītais dīdžejs Elvis Jansons ar 80. gadu latviešu superhitiem, bet pilsētas kapela "Bumerangs" spēlē dejas līdz pat rīta gaismai.

Andis Lipsbergs LA19.08.2005

Mūzika nenoveco. Uz atkalsatikšanos

Sērijā "Latviešu populārās mūzikas klasika" klajā nācis albums – "Ingus Pētersons. Dziesmu izlase. 1979 – 1982", bet 15. un 16. aprīlī Rīgas Kongresu namā dziedātājs kopā ar "The Windsurfers Orchester" muzicēs tiem, kas vēlas atpūsties pirms vairākiem gadiem radītu melodiju pavadībā.

Kāpēc albums tika izdots tieši tagad, uz šo jautājumu grūti rast atbildi. Iespējams, pie vainas radio SWH rīta raidījums "Bē Bē brokastis", kas arhīvos atrada dziesmu "Vindsērfings". Tā izraisīja interesi par padomju Latvijas estrādes mūziku ne vien to laiku aculieciniekos, bet arī tajos, kas tolaik vēl kusli brēca autiņos. I. Pētersons atzīst, ka vislielāko grūdienu albuma veidošanai deva pērnā gada nogalē Ķīpsalas hallē notikusī "Disko nakts", pēc kuras māksliniekam nācies uzklausīt daudz jautājumu par iespējām iegādāties diskus. Kā smejas dziedātājs, ja kādam būtu izteikta mārketinga izjūta, tad jau uz šo pasākumu būtu izdots albums.

Iespējams, šis ir īstais laiks vēlreiz izdot dziesmas, kas bijušas mīļas arī pirms pāris gadu desmitiem, jo, kā uzskata I. Pētersons, šis laiks ir tik trauksmains un straujš, cilvēki steidzas dzīvot un nenokavēt dzīves pulsu, bet tieši tādēļ nokavēt ir pavisam vienkārši. Dziesmu izlasē diemžēl nav iekļautas visas dziesmas, tādēļ dziedātājam nācies veikt nelielas korekcijas. Taču pašam tuvākās melodijas – "Aizdedz zvaigznes", "Par nesatikšanos", "Sarkanā roze" un "Sudrabā" – izlasē ir dzirdamas. I. Pētersons stāsta, ka katra dziesma viņam saistās ar kādu notikumu dzīvē, tādēļ gandrīz katra ir mīļa un tuva, grūti pat izcelt kādu konkrētu. Smaidot viņš atzīst, ka ir dziesmas, kas savulaik ierakstītas, taču šobrīd, klausoties arhīvu materiālus, grūti tās atsaukt atmiņā.

Sirds mūzika

Atbildi, vai vērts atgriezties popmūzikas apritē, I. Pētersons saņēmis "Disko nakts" laikā – ja jau cilvēkiem ir vajadzīgas šīs dziesmas, kādēļ tās neierakstīt atkārtoti? Salīdzinot klausītājus tagad un pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, dziedātājs ir strikts – padomju laikos cilvēkiem sejā lielākoties bija redzamas "gumijas izteiksmes" un zāles reakcijai nebija piemērojams labāks apzīmējums kā "Kremļa aplausi". Taču dziedātājs atgādina, ka tas bija laiks, kad cilvēka individualitāte bija pilnībā apspiesta un gandrīz vai katrs pievērsa uzmanību ne vien tam, kā viņš jūtas, bet arī, kā viņa izjūtas izskatās no malas. Turklāt latviešu tauta nekad īpaši nav izcēlusies ar vētrainu sajūsmu atšķirībā no dienvidu tautām. Taču, kā I. Pētersonam šķiet, latvieši varbūt tā mirklīgi neeksplodē kā karstasinīgie Vidusjūras zemju iemītnieki, bet pārdzīvojumi, kas nevienam netiek izrādīti, ir daudz dziļāki. Eksplodēt kādā brīdī ir vienkārši, bet izdzīvot sajūtas dziļi sevī... tas ir daudz nozīmīgāk.

Nedaudz nogaidīt

Šobrīd I. Pētersona dzīvē klasiskās mūzikas jomā iestājies klusums. Kā viņš pats saka, atsaucoties uz Bībeli – "Savs laiks akmeņus lasīt, savs laiks tos mest." Un tagad esot iestājies "akmeņu uzlasīšanas periods", kas ir pilnībā saprotams – nevar jau tikai radīt. Dziedātājs saka: "Ja dzīve ir jūra, māksliniekam ir jāredz, kur viņš atrodas. Un, ja pēkšņi kompasā nākas pamanīt, ka esi novirzījies no kursa, ir jāpaiet laikam, kamēr atgriezīsies tur, kur tev jābūt."

Iedvesmu dziesmu radīšanā I. Pētersons rodot mūzikā. Ja tās nebūtu, būtu grūti atrast vēl kādu līdzsvarojošu elementu. "Mūzika paver durvis uz sevi, taču šīs durvis nevar atvērt pēc savas gribas," apgalvo dziedātājs. Otrs iedvesmas avots I. Pētersonam ir Dievs. Kā viņš skaidro, meklējot Dievu, cilvēks saprot, ka pats nav radījis neko un ka ilūzija par to, ka esam spēcīgi un visu varoši, ir maldīga. "Tikai stiprs cilvēks var būt spējīgs atzīt, ka viņš ir vājš un viņam jāpaļaujas uz kādu spēcīgāku," tā I. Pētersons. "Sakot, ka esam stipri, mēs melojam paši sev – jo vien stiprais spēj atzīt to, ka ir vājš."

Vai būs jauni dziesmu ieraksti, vai būs koncerti – uz to atbildes nav. "Nākotni paredzēt nav cilvēka spēkos. Ir jāpriecājas par šodienu un jābauda tā. Un darbs vienmēr rada jaunu darbu, enerģija, kas ieguldīta kādā projektā, radīs jaunas iespējas arī citiem. Tādēļ nevajag apstāties," apgalvo I. Pētersons. Un koncertturneja ir gaidāma. Kaut kad vasarā. Vasarā gaidāms arī Ingus Pētersona albums "Zelta dziesmas".

Jana Felzenberga LA 08.04.2005

CD apskats

Ierakstu sērijā "Latviešu populārās mūzikas klasika" iznākusi lieliskā latviešu tenora populārāko dziesmu izlase, kas apkopo dziesmas no 1979. līdz 1982. gadam.Ingus Pētersons – "Dziesmu izlase 1979 – 1982" - Mikrofona ieraksti

Ierakstu sērijā "Latviešu populārās mūzikas klasika" iznākusi lieliskā latviešu tenora populārāko dziesmu izlase, kas apkopo dziesmas no 1979. līdz 1982. gadam. Tajā apkopotas pavisam 22 dziesmas, kas ierakstītas 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā. Starp tām arī šobrīd aktuālā "Dziesma par vindsērfingu", kā arī "Ar mīlestības pinekļiem", "Dziesmiņa par skūpstīšanos", "Mana sirds ir brīva", "Tālā" , "Indra" un citas. Noformējumā izmantoti agrāk nepublicēti fotoattēli no Zigurda Mežavilka foto arhīviem. Bukletā atrodama arī dziedātāja radošā biogrāfija, kuru apkopojusi Daiga Mazvērsīte.

Andis Lipsbergs LA 01.04.2005

Saruna ar mākslinieku - Ingus PĒTERSONS

"Pēc 40 gadiem dzīvē nāk lūzums," saka Ingus Pētersons, tomēr izskatās žirgtāks nekā jebkad, turklāt no jauna iekaro popmūzikas topus.

– Kādas ir izjūtas atkal popmūziķa ādā?

– Tagad ir tā izjūta, par ko sapņoju pirms 25 gadiem, kad dzirdēju uzstājamies Rietumu mūziķus un jutu viņu brīvības elpu. To pašu pieredzēju decembrī Hansa disko naktī Ķīpsalā – viens liels pārdzīvojums! Neesmu jau ādu nomainījis – opera man ir un paliks pirmajā vietā, bet šis brīdis ir īstais, lai dziedātu estrādes dziesmas, jo cilvēki ir sajūsmā un varbūt tas tā vairs nebūs pēc gada, diviem. Dziesmas ir topā, un, dziedot tās uz skatuves, es jūtos lieliski. Turklāt nākusi klāt dzīves pieredze, balss kļuvusi citāda, varu plašāk izmantot tās resursus un parādīt dziesmās vairāk.

– Jūs bijāt populārs estrādes mūziķis visai neilgu laiku, salīdzinot ar citiem kolēģiem, kuri savu karjeru izvērsuši krietni plašāk.

– Jā! Sākums bija ļoti ātrs. Raimonds Pauls mani atrada jauniešu un komjauniešu dziesmu konkursā Dzelzceļnieku kultūras namā un uzreiz piedāvāja darbu Radio un televīzijas vieglās un estrādes mūzikas orķestrī. Pirms tam biju Valmieras kultūras nama estrādes orķestrī, uzvarējām reģionālajā skatē un tikām izvirzīti uz Rīgu. Tā kā saņēmu Paula uzaicinājumu, tā sauktā karjera aizgāja uz augšu zibenīgi, nonācu pašā kalngalā, jo uzreiz biju televīzijā un radio. Par to varēja tikai sapņot. Citā gadījumā ceļš būtu daudz ilgāks, taču ilgs tas nebija tik un tā – tikai trīs gadus, jo es no estrādes aizgāju. Gribējās pilnveidot balsi, jutu aicinājumu pievērsties nopietnai mūzikai.

– Droši vien bija jādzird daudzi pārmetumi no cilvēkiem, kas mīlēja jūs tieši kā popmūziķi.

– Bija ļoti daudz gan pārmetumu, gan nožēlas. Man teica, ka esmu izkūkojis prātu – tev taču ir tik labi, tu esi populārs! Cilvēki nesaprata, kā to visu varu pamest un iet nezin kur, man taču nav operas balss! Un, jāsaka, nebija arī. Neviens neticēja, ka no manis kaut kas var iznākt. Bet tas tikai pierāda – pareizs ir teiciens, ka 99 procenti darba un viens procents talanta spēj vairāk. Svarīgākais nav uzspīdēt kā zvaigznei, bet spīdēt visu laiku. Varbūt tas nav labs vārds – spīdēt, man tas īsti nepatīk, jo cilvēks ir tikai cilvēks. Un emocionālam cilvēkam ir savi pacēlumi un kritumi. Liels lidojums, liels kritiens... Taču spēcīgs cilvēks var atkal sākt lidot.

– Tātad jūs var nosaukt par spēcīgu cilvēku.

– Jā un nē. Es zinu, ka esmu ļoti vājš. Bet mani mierina doma, ka tikai spēcīgs cilvēks var pateikt, ka viņš ir vājš. Mēs parasti tiecamies teikt – nē, es varu visu! Nav kauns būt vājam. Kauns ir nemēģināt būt spēcīgam.

– Iestājoties konservatorijā, uz jums kā pazīstamu popdziedātāju neskatījās šķībi?

– Un kā vēl! Vokālās katedras vadītājs, nelaiķis Gurijs Antipovs reiz, satiekoties gaitenī, teica tādus pravietiskus vārdus, starp kuriem ir arī viens lamuvārds: "Na... ti nam nužen?!" (Kāda velna pēc tu mums esi vajadzīgs – aptuvens tulk. no krievu val.). Nopietnie dziedātāji mani neuztvēra nopietni, arī Aleksandrs Poļakovs, ar kuru pēc tam kopā nodziedājām ļoti daudzas izrādes, diezgan ilgi runāja, ka man konservatorijā neesot ko meklēt. Vēl viens kolēģis, pianists Māris Skuja, ar kuru vēlāk uzstājāmies apmēram 150 solokoncertos, teica, ka īsti nesaprotot, kāpēc es televīzijā dziedu Emīla Dārziņa dziesmas. Taču konservatorijā man palīdzēja tas, ka es dziedāju arī korī Ave sol, mācījos pie profesora Kārļa Zariņa un man aizmugurē bija lieli pīlāri. Radio tas bija Raimonds Pauls, konservatorijā – rektors un Ave sol diriģents Imants Kokars. Tādēļ daudz man uzbraukt nevarēja.

– Laikam īsts lūzuma punkts bija pirmā starptautiskā uzstāšanās Veksfordas operas festivālā Īrijā 1986. gadā?

– Tas bija pirmais nopietnais darba piedāvājums, kam apakšā ir vesels stāsts. Viļņā notika savienības jauno operdziedātāju noklausīšanās, uz kuru bija sabraukuši menedžeri no visas pasaules. Mēs, kādi divdesmit pieci Latvijas operdziedātāji, braucām ar autobusu uz Viļņu, tikpat daudz bija no Igaunijas un vēl no Krievijas. Taču mūsu menedžeris bija kaut ko sajaucis, un mēs ieradāmies dienu vēlāk, kad svarīgākie menedžeri jau bija aizbraukuši. Tomēr palaimējās viesnīcas vestibilā vēl satikt vienu vīru no Londonas, mūsu koncertmeistars sāka runāties vāciski, un londonietis prasīja, vai neesot kāds tenors. Māris pasauca mani, tūlīt aizgājām uz fizkultūras zāli, kur bija klavieres, es nodziedāju divas ārijas, un... menedžeris aizbrauca. Pēc pāris mēnešiem pienāca vēstule ar uzaicinājumu piedalīties Veksfordas operas festivālā. Tā aizsākās mana Rietumu karjera, šis bija pirmais uzjājiens stikla kalnā.

– Divus gadus vēlāk jūs jau sākāt strādāt Anglijā.

– Izrādi Īrijā nodziedāju ar lieliem panākumiem un saņēmu piedāvājumu dziedāt Londonā Angļu Nacionālajā operā. Tad PSRS sākās pārmaiņas, es aizbraucu no Anglijas uz Vāciju, sameklēju darbu Āhenes operteātrī. Pēc tam pārcēlos uz Stokholmu un 1991. gada janvāra notikumus sagaidīju tur. Viss tā pavērsās, ka daļēji atgriezos Latvijā, ar otru kāju paliekot tur. Sākās dzīve uz čemodāniem

Iznāk, ka gandrīz 20 gadus vairāk esat dzīvojis ārpus Latvijas.

– Jā, esmu dzīvojis Vācijā, Zviedrijā, Norvēģijā un Austrijā, Latvijā parādoties tikai fragmentāri. Vienā ziņā esmu bijis ļoti laimīgs, jo ir viegli dzīvot tur, kur tevi neviens nepazīst, kur tu vari būt pilnībā pats. Tā ir brīvības sajūta, pēc kuras vienmēr esmu ilgojies. Man ir izteikta tieksme pēc brīvības. Tā ir vilinoša, bet arī uzliek pienākumus un var būt ārkārtīgi vientulīga un rūgta.

– Kas tagad mainījies?

– Dzīvoju šeit jau vairākus gadus, bet man joprojām ir tāds akumulācijas, pārmaiņu, spēka uzkrāšanas laiks. Pēc 40 gadiem dzīvē nāk lūzums. Es tam nekad nebiju pievērsis uzmanību, bet tā neapšaubāmi ir. Cilvēks paskatās uz savu dzīvi no malas. Vairāk nekā pusmūžs ir nodzīvots, un rodas daži jautājumi – uz kurieni tālāk, kā tālāk un kāpēc? Ir vajadzīgas atbildes, tās es tagad meklēju. Un jūtu sevī tādu enerģijas paisumu, kas nāk un krājas. Lēnām rodas pārliecība, ka drīz parādīsies ceļš.

– Jauneklīgā gara atsvaidzināšana ar popmūzikas palīdzību tad ir tieši tas, kas vajadzīgs.

– Jūs pareizi pateicāt – jauneklīgā gara atsvaidzināšana. Tas tiešums. Operā ir risks ieiet klišejā, kad tu sāc atstrādāt iebrauktas taciņas un pašam kļūst garlaicīgi. Tu sāc pats sev neticēt, un ir vajadzīgs sitiens no malas. Estrādes mūzikā jauneklīgais ir vairākos slāņos: tā ir mūzika, kuru izpildīju, kad biju jauns; turklāt tā ir mūzika jauniem cilvēkiem – kustīga, atraisa iekšējās rezerves, pasaka patiesību pašam par sevi.

Šobrīd strādāju pie jauna diska, kas iznāks vasaras sākumā, – vecās estrādes dziesmas jaunā izpildījumā. Ir interesanti pavērot, ko ar to pašu mūziku var pateikt šodien.

– Vai jaunajā albumā būs arī Dziesma par vindsērfingu?

– Jā! Noteikti būs!

– Kā jūs pats izskaidrotu, kāpēc tā no jauna kļuva par hitu?

– Vindsērfingā ir brīvības elpa un perfekts teksts Kaspara Dimitera tulkojumā – ne samākslots vai dzejisks, bet tādā sarunvalodā. "Kad gar jūru mājup eju es, pretī nāk divas meitenes..." Rullē! Man šķiet, jaunatnei tas ir aizķēries, un esmu redzējis, ka cilvēki ar sajūsmu tusējas šīs mūzikas pavadījumā. Padomju laikā tā bija liela uzdrīkstēšanās. Turklāt vēl vindsērfings – tāds angļu vārds iesprausts dziesmā.

– Pats esat burājis ar vējdēli?

– Jau sen, kad man bija pāri 20 gadiem. Tās bija divas skaistas vasaras Saulkrastos, kompānijā bija arī meitenes. Ar pāris draugiem pieslēdzāmies nopietniem braucējiem un iemācījāmies braukt ar glaideriem – tie pēc neilga laika piesūcās ar ūdeni, kļuva baigi smagie un bija grūti vadāmi. Dziesma par vindsērfingu tapa paralēli, un par to man bija liels prieks, citādi būtu diezgan nejauki, ja es dziedātu tādu dziesmu, bet pats nemācētu braukt. Pēdējais piedzīvojums ar sērfingu man bija 1997. gadā Korsikā. Paņēmu īsto dēli ar kārtīgu buru, iebraucu jūrā, bet tur pūta tāds vējš! Šur un tur rēgojās klintis, ātrums bija zvērīgs... Sēdēju uz dēļa un izmisis domāju – kā lai tagad tiek atpakaļ? Rokas sarāva krampji, un es sapratu, ka tas vairs nav joks... Kopš tā laika neesmu mēģinājis braukt.

– Tātad esat sportisks dziedātājs atšķirībā no daudziem bohēmiskāk noskaņotiem kolēģiem.

– Kādreiz pat biju sportists, jo mans tēvs ir treneris, tāpēc visu bērnību trenējos vieglatlētikā, piedalījos sacensībās un pat sasniedzu trešo sporta klasi. Sports man vienmēr palīdzējis, jo mūzikā jau ir kaut kas līdzīgs, īpaši šodien – nemitīga konkurence, lai gan man tas īsti nepatīk. Tomēr mūzika nav sports, es neuzskatu, ka vajadzētu sacensties. Pietiek vietas visiem, un nav jācenšas katrā ziņā būt labākam par citiem, tā ir greiza izpratne. Patiesībā tev jāsacenšas tikai pašam ar sevi un jācenšas būt labākam attiecībā pret sevi. Taču sports mūzikā palīdz tādā ziņā, ka dziedot vajadzīga liela izturība. Ja koncerts ilgst divas stundas un tev vēl arī jākustas, tā ir liela fiziska slodze. Laba veselība ļauj labi dziedāt.

– Ko cilvēki var gaidīt no koncertiem Rīgas Kongresu namā?

– Pirmkārt – tikšanos ar vecajām labajām dziesmām jaunā izpildījumā. Es novēlu, lai ir prieks klausīties. Man noteikti būs prieks dziedāt.

Kaspars Zaviļeiskis. «Neatkarīgā»Pirmdiena, 11. aprīlis (2005)

Tautas izvēle ir izdarīta

30.12.2004 LA.lv

No šā gada 1. oktobra līdz 1. novembrim "Latvijas Avīze" sadarbībā ar interneta portālu "Apollo" un Latvijas televīziju rīkoja tautas balsojumu, kurā tika noteiktas 100 ievērojamākās Latvijas personības.

Pavisam šajā tik tiešām nopietnajā aptaujā piedalījās necerēti liels dalībnieku skaits. Interneta portālā "Apolllo" savu izvēli izdarīja 2588 balsotāji, bet "Latvijas Avīzē" un "Mājas Viesī" publicētajās anketās savu viedokli bija pauduši 4315 aptaujas dalībnieki, tātad balsotāju kopskaits sasniedza gandrīz 7 tūkstošus.

Aptaujas anketās bija minētas 2780 personības, tātad papildus ieteiktajām 375 personībām klāt nākušas vēl 2405. Šodien mēs publicējam balsu sadalījumu gan pamatsarakstā minētajām personībām, gan to personību sarakstu, kuras aptaujā saņēmušas vairāk par 5 balsīm – tādu pavisam ir 376.

Pateicamies balsotājiem par atsaucību un ieguldīto darbu 100 Latvijas ievērojamāko personību noteikšanā un vēl laimīgu, veselīgu un panākumiem bagātu 2005. gadu!

 

Lasītāju izvēle:

Vieta; Uzvārds, vārds; Balsis

1 Kalniete Sandra 321

2 Liepiņš Harijs 222

3 Lācis Visvaldis 221

4 Klints Anta 172

5 Romanovskis Nikolajs 139

6 Tabaka Maija 121

7 Akuratere Ieva 118

8 Singajevska Vera 108

9 Repše Einārs 105

10 Druviete Ina 94

11 Finks Eižens 91

12 Līce Anda 85

13 Roze Jānis 77

14 Ārgalis Andris 76

15 Krustiņš Voldemārs 76

16 Kristovskis Ģirts Valdis 66

17 Grinovskis Ervids 65

18 Bārda Fricis 62

19 Legzdiņš Hugo 59

20 Krasts Guntars 57

21 Lembergs Aivars 57

22 Dumpis Uldis 55

23 Bolšteins Ludvigs 53

24 Lapčenoks Viktors 52

25 Sirmais Māris 50

26 Sproģis Jānis 49

27 Verpakovskis Māris 47

28 Skride Baiba 45

29 Strods Heinrihs 45

30 Grigulis Kārlis 44

31 Kosteņecka Marina 44

32 Jaunušans Alfrēds 42

33 Skulme Valentīns 39

34 Dreģe Olga 38

35 Liepiņš Zigmars 38

36 Žilinskis Arvīds 38

37 Ērenštreits Jānis 37

38 Liepa Andris 35

39 Broka Terēze 34

40 Domburs Jānis 34

41 Hānbergs Ēriks 34

42 Kokars Gido 34

43 Mencis Jānis 33

44 Prūsis Sandis 33

45 Garanča Elīna 32

46 Pakule Elfrīda 31

47 Lācis Romans 30

48 Streips Kārlis 30

49 Zīle Monika 30

50 Dobelis Juris 29

51 Krauze Ance 29

52 Slapiņš Andris 29

53 Skalbergs Atis 26

54 Vilcāne Margarita 26

55 Zeibots Gaidis Andrejs 25

56 Žīgure Anna 25

57 Dzene Lilija 24

58 Ķirsons Gunārs 24

59 Legante Dagmāra 24

60 Martinsone Mirdza 24

61 Pētersons Ingus 24

62 Šcerbatihs Viktors 24

63 Bergmanis Raimonds 23

64 Bērziņš Alfons 23

65 Freimane Lidija 23

66 Freimanis Mārtiņš 23

67 Kreituse Ilga 23

68 Rūmniece Berta 23

69 Zvaigzne Gvido 23

70 Gavrilovs Vitālijs 22

71 Jakovļevs Ģirts 22

72 Pūcītis Uldis 22

73 Strautmane Baiba 22

74 Berķis Krišjānis 21

75 Kalniņa Rēzija 21

76 Ūdre Ingrīda 21

77 Vaice Sonora 21

78 Akuraters Jānis 20

79 Breikšs Leonīds 20

80 Kukule Aija 20

81 Brauns Mārtiņš 19

82 Brenčs Aloizs 19

83 Greste Jānis 19

84 Kaijaks Vladimirs 19

85 Kantāne Ausma 19

86 Kozakeviča Ita 19

87 Spāde Teodors 19

88 Veidemane Elita 19

89 Buiķis Andris 18

90 Mielavs Ainars 18

91 Reiniks Lauris 18

92 Semjonovs Sandijs 18

93 Serdāns Viesturs 18

94 Skrastiņš Artūrs 18

95 Emsis Indulis 17

96 Gerkens Raimonds 17

97 Gulbis Māris 17

98 Janševskis Jēkabs 17

99 Krenberga Dita 17

100 Ņikonovs Aleksandrs 17

101 Paukštello Jānis 17

102 Rozentāls Ģirts 17

103 Elsbergs Klāvs 16

104 Freidenfelds Andris 16

105 Klīdzējs Jānis 16

106 Kokle Leo 16

107 Pīks Rihards 16

108 Rajecka Olga 16

109 Rubļevska Jeļena 16

110 Slakteris Atis 16

111 Straume Jānis 16

112 Šadurskis Kārlis 16

113 Šimkus Vestards 16

114 Vaidere Inese 16

115 Zīle Roberts 16

116 Bieziņš Aleksandrs 15

117 Bojārs Juris 15

118 Dreslers Jānis 15

119 Janums Vilis 15

120 Lācis Ivars 15

121 Zveja Edgars 15

122 Bondare Ieva 14

123 Jarāns Jānis 14

124 Kariņš Krišjānis 14

125 Ķuze Vilhelms 14

126 Martuževa Broņislava 14

127 Muktupāvels Zigfrids 14

128 Ošs Ēriks 14

129 Rutulis Normunds 14

130 Sakss Pauls 14

131 Sipeniece Baiba 14

132 Skurstene Velta 14

133 Šķēle Andris 14

134 Veiss Voldemārs 14

135 Anmanis Jānis 13

136 Bagatskis Ainārs 13

137 Bojārs Gundars 13

138 Demakova Helēna 13

139 Ķempe Mirdza 13

140 Osis Jānis 13

141 Putniņš Pauls 13

142 Radziņš Pēteris 13

143 Sakse Anna 13

144 Skrastiņš Imants 13

145 Zeltiņa Agnese 13

146 Āboliņš Gundars 12

147 Dziļums Alfrēds 12

148 Ferda Ērika 12

149 Graubiņš Jēkabs 12

150 Indrāne Ilze 12

151 Kambala Kaspars 12

152 Kleinbergs Valdis 12

153 Mierlauks Aleksis 12

154 Pabriks Artis 12

155 Rancāne Anna 12

156 Rode Fridrihs Fricis 12

157 Sčerbatihs Viktors 12

158 Spanovskis Harijs 12

159 Šnē Normunds 12

160 Amtmanis-Briedītis Alfrēds 11

161 Biedriņš Andris 11

162 Bogustovs Ansis 11

163 Celmiņš Gustavs 11

164 Kastēns Oskars 11

165 Kiope Eduards 11

166 Kursīte Janīna 11

167 Liedskalniņa Antra 11

168 Račs Guntars 11

169 Rimševics Ilmārs 11

170 Rītiņš Mārtiņš 11

171 Starkovs Aleksandrs 11

172 Strīķe Juta 11

173 Vasiļevskis Vadims 11

174 Vīka Hilda 11

175 Zeltmate Zinaīda 11

176 Cukurs Herberts 10

177 Daņiļenko Andris 10

178 Duļevska Jana 10

179 Geka Dzintra 10

180 Gribača Vera 10

181 Kļava Sigvards 10

182 Laķis Pēteris 10

183 Līcītis Egils 10

184 Līdaka Ingmārs 10

185 Liepiņš Jānis 10

186 Lūsis Arnolds 10

187 Merķelis Garlībs 10

188 Olijars Staņislavs 10

189 Ošiņš Kārlis 10

190 Ozoliņš Jānis 10

191 Ozoliņš Leopolds 10

192 Priede Anna 10

193 Rībena Inguna 10

194 Saproņenko Jevgēņijs 10

195 Smildziņa-Budovska Skaidrīte 10

196 Spārītis Ojārs 10

197 Vinters Alfrēds 10

198 Zemgals Viktors 10

199 Ziemelis Juris 10

200 Žagata Uldis 10

201 Azarova Ludmila 9

202 Baltiņš Vilnis 9

203 Barisons Pēteris 9

204 Berķis Aivars 9

205 Bērziņš Alfrēds 9

206 Bērziņš Gunārs 9

207 Čīča Dzintars 9

208 Dindonis Pēteris 9

209 Doroņina-Lasmane Lidija 9

210 Dūle Viesturs 9

211 Ēlerte Sarmīte 9

212 Feldmanis Roberts Emīls 9

213 Fomins Rodrigo 9

214 Gailītis Kārlis 9

215 Glāzups Rihards 9

216 Kalvītis Aigars 9

217 Kauls Alberts 9

218 Klētniece Milda 9

219 Krauze Valters 9

220 Kuple Dina 9

221 Ķimele Māra 9

222 Lerhis-Puškaitis Ansis 9

223 Liberts Ludolfs 9

224 Pulks Olafs 9

225 Raudive Konstantīns 9

226 Seile Anna 9

227 Sesks Uldis 9

228 Valters Valdis 9

229 Vilks Andris 9

230 Zirnis Jānis 9

231 Žoltoks Sergejs 9

232 Āķis Aivars 8

233 Alberinga Marta 8

234 Anužīte Aurēlija 8

235 Bērziņš Rūdolfs 8

236 Blonskis Aloizs 8

237 Blūms Jānis 8

238 Bresis Edvīns 8

239 Dalbiņš Juris 8

240 Dunkers Oļģerts 8

241 Dzenis Ilmārs 8

242 Grīnblats Māris 8

243 Gulbe Jolanta 8

244 Iltnere Ieva 8

245 Kalniņš Jānis 8

246 Kalnroze Valdis 8

247 Kalns Dainis 8

248 Kļava Pēteris 8

249 Kolāts Dzintris 8

250 Krauliņš Armands 8

251 Ķiģelis Ēriks 8

252 Lagzdiņš Jānis 8

253 Liepiņš Pēteris 8

254 Linga Gvido 8

255 Mednis Arnis 8

256 Mondrusa Larisa 8

257 Ose Ruta 8

258 Pankrāte Janīna 8

259 Reinis Jānis 8

260 Siksna Žoržs 8

261 Skrastiņš Guntis 8

262 Stenders Gothards 8

263 Šilde Ādolfs 8

264 Upacieris Kaspars 8

265 Vainšteins Romans 8

266 Vectirāns Juris 8

267 Zaķis Juris 8

268 Zandbergs Valdemārs 8

269 Žagars Andrejs 8

270 Apinis Aigars 7

271 Apinis Pēteris 7

272 Baušķenieks Auseklis 7

273 Bērziņš Andris 7

274 Bietags Edvīns 7

275 Blinkena Aina 7

276 Brekte Jānis 7

277 Brežgo Boļeslavs 7

278 Brīdaka Lija 7

279 Dobele Ilze 7

280 Eiduks Jūlijs 7

281 Ēķis Andrejs 7

282 Elksne Ārija 7

283 Gaile Zaiga 7

284 Gailīte Anna Skaidrīte 7

285 Graudonis Jānis 7

286 Grāvelis Pēteris 7

287 Ikstena Nora 7

288 Indriksons Guntis 7

289 Jansone Natālija 7

290 Jēkabsons Gunārs 7

291 Katlaps Žanis 7

292 Krauklis Vents 7

293 Kubilis Jānis 7

294 Kučinska Inese 7

295 Kulakovs Juris 7

296 Lasmanis Imants 7

297 Leimane Ilze 7

298 Lejiņš Atis 7

299 Lembergs Aleksandrs 7

300 Matīss Tālis 7

301 Mauševics Gundars 7

302 Mediņš Jēkabs 7

303 Miglinīks Pīters 7

304 Paula Rita 7

305 Pīgoznis Jazeps 7

306 Rešetnieks Reinis 7

307 Seile Valērija 7

308 Skuja Nikolajs 7

309 Strēlerte Veronika 7

310 Stupelis Kaspars 7

311 Šipkevics Jānis 7

312 Šloskāns Boļeslavs 7

313 Tangijeva-Birzniece Helēna 7

314 Toma Velta 7

315 Ubāns Konrāds 7

316 Užāne Jete 7

317 Vārpiņa Agnese 7

318 Videnieks Alfrēds 7

319 Viļumanis Aleksandrs 7

320 Zande Diāna 7

321 Zariņš Jānis 7

322 Žagars Juris 7

323 Baštiks Ainars 6

324 Bergs Kristaps 6

325 Broks Aloizs 6

326 Bruņiniece Daina 6

327 Bušs Miervaldis 6

328 Cālite Aija 6

329 Dimiters Kaspars 6

330 Dombrovskis Valdis 6

331 Dzintars Raivis 6

332 Ersa Zita 6

333 Freimanis Gunārs 6

334 Gailis Māris 6

335 Garda Aivars 6

336 Jansons Viesturs 6

337 Jubalts Jānis 6

338 Kalna Inga 6

339 Kalniņš Gunārs 6

340 Kiršteins Aleksandrs 6

341 Kļaviņš Pauls 6

342 Kreituss Aivars 6

343 Kukaine Rita 6

344 Kušķis Jānis 6

345 Kvelde Pauls 6

346 Ķemps Francis 6

347 Laumanis Ernests 6

348 Laviņš Rodrigo 6

349 Laže Jānis 6

350 Leen Linda 6

351 Lūsēns Jānis 6

352 Miglinieks Igors 6

353 Misāne Inese 6

354 Misiņš Harijs 6

355 Plāte Modris 6

356 Plēpis Rūdolfs 6

357 Puriņa Velta 6

358 Purmale Līga 6

359 Ratseps Ramons 6

360 Roga Kaspars 6

361 Seleckis Ivars 6

362 Serģis Jānis 6

363 Silgailis Artūrs 6

364 Sīmansons Dāvids 6

365 Skrastiņš Kārlis 6

366 Skujiņa Austra 6

367 Slaidiņš Jānis 6

368 Stabulnieks Uldis 6

369 Šmidhene Mirdza 6

370 Vagris Jānis 6

371 Valters Jānis 6

372 Vītols Leons 6

373 Vītols Vilis 6

374 Zālīte Elīna 6

375 Zariņš Vilnis 6

376 Zīvere Mirdza 6

Google Translate

NURME – 2014