“Dievs dāvājis cilvēkam mūziku, kas palīdz mums ar Viņu un savā starpā satikties…” (J.Kundziņš)

Get Adobe Flash player

Profesors Edgars Račevskis  GARAmuzikai veltījis lielisku dziesmu ar Ludmilas Ikeres vārdiem - „Latvijai būt”. Pirmatskaņojums 2011. gada 24. Jūlijā Strazdes Dievnamā, pirmatskaņojums ar ērģeļu pavadījumu Stendes Dievnamā.


Es nealkstu zinātnisku apstiprinājumu par Dvēseles esamību, man pietiek, ka zinu, ka viņa manī ir.

To radījis Dievs! Varbūt ko izdomāju pati?

Tieši tā dzīvot Man ir labi!

Izdziedāt Dvēseli saulei, pasaulei, priekam – vēlu arī citiem.

Laima man vēlējusi
Dzīvi darbiem izrotāt,
Kā dziesmiņu tos mīlēšu,
Man saulīte uzsmaidīs.

Cik cilvēkā ir īstenības no tā, ka mīlestība ir Dievs? Vai par laimi sauc jūtas, kad mīlestība ir smaids no Paradīzes?
Ja pieņemam, ka mīlestība ir Dievs, vai tā var būt atbilde, kas īstenībā ir Dievs…
Nav ne viegli , ne vienkārši, un tomēr kādreiz notiek tā, ka veiksmē vai laimē notiekošo caurvij kaut kas no tā, ko šķīstīti mīlestībā pieņemam par saturu no „Dievs” un „paradīze”.

Rīgas meitenes dzīves kamolā jau saritējis astotais gadu desmits, kurā gan kontrastē, gan saskanīgi ieglaužas pagājušā gadsimta manas latviešu tautas takas, ceļi, izdzīvotie notikumi.
Vecāku, mīlestībā izteiktās, stingrās prasības nedarīt kaunu, mīlēt savu dzimto vietu un izcelsmi, nedzīvot uz citu rēķina, nezaudēties pelēcībā un, galvenais, mīlēt sevi padarītajā, veidoja stabilu attieksmi par savu vietu, mērķis un līdzdalību sabiedrībā un notikumos.

Mana ģimene – dvēseļu mājas,
Saulainais pagalms,
Ko pārstaigā bērna kājas.

Mana ģimene – mūžības avots,
Dziļums un tālums,
Debesu dārzs, Dieva iedots.

Mana ģimene – cerību ceļi,
Ziedoņu plaukums,

Pa tiem mūžība ved dzīvos un veļus.


Tā audzināta nebaidījos grūtību, meklēju iespējas būt sabiedrībā un darbā tur, kur pašas izvēle un rīcība tomēr būtu galvenais soļa lēmējs. Pirmā izglītība – Liepājas pedagoģiskā skola pagājušā gs. vidū, kurā toreiz strādāja ļoti augsta līmeņa skolotāji, viens no tiem, pazīstamais matemātiķis seniors Jānis Mencis. Tas bija izglītības iegūšanas laiks, kurā pedagoģija manī izveidoja uzskatu un iemaņu sistēmu visai dzīvei un vēlāk kļuva par pamatu arī teātra un kino režisora profesijai, pabeidzot Pēterburgas, toreiz Ļeņingradas Kultūras institūta režijas nodaļu.


Teātra režisora karjera pēc pāris gadiem tika nomainīta uz kino režisora pienākumiem pie Rīgas kinostudijas dokumentālistiem, kur nostrādāju vairāk kā divdesmit gadus. 1991.gadā aizgāju pensijā un uzsāku intensīvu literāro darbību.

 

Kino paveiktais – pāri pussimtam dažādu dokumentālās jomas žanru īsfilmu, kinožurnāli, dokumentālās, populārzinātniskās, mācību filmas pēc citu autoru, arī saviem scenārijiem un, kā pasūtījumi, ar dažādas vērtības sabiedrisko nozīmīgumu.

Spilgtākās -  izglītības sistēmas pasūtījumi par personībām latviešu literatūrā, mūzikā, kā „Anneles pasakas” (par rakstnieci A. Brigaderi), „Pelēkā akmens stāsti” (par rakstnieku E. Birznieku-Upīti), „Skan bērnības pasakas” (par komponistu A. Žilinski).  Mācību filmas bija radoša veiksme un gandarījums, jo tika plaši pielietotas skolās, kā arī ieguva atzinību piedaloties Vissavienības un ārzemju izstādēs un pasākumos.


No 1991. gada darbojos nevalstisko organizāciju sabiedriskās aktivitātēs, bet, galvenokārt, rakstniecībā.

 

Izdotie darbi: 1995.g. – 2010.g.


Dzeja - VĀRDI NOTIEK
Dzeja - VĒJŠ UZLIESMO CERIŅZARĀ
Dzeja, esejas - LAIKS IESLĪD ATBILDĒS
Dzeja, vēstules - SMAIDS KŪLENĪ
Pasaka - MAZĀ SAULSTARIŅA LIELAIS CEĻOJUMS
Humoristiski satīrisks rīmju – karikatūru autorizēts izdevums – ĶENČU  PRIEKI  SNAUDULIJĀ

Pašlaik strādāju pie atskata uz notikumiem tautas pagātnē un personīgā dzīvē latviskās dzīvesziņas, skiču, leģendu, teiku, dainu salīdzinājumos.

Mirklis - dzīvība,
Mirklis - nāve,
Mirklis - mūžība,
Mirklis - atnākt,
Mirklis - aiziet,
Mirklis - uzliesmot,
Mirklis - dzist.

Mirklis uzliesmot, dzist tev –
Tu pats.

Varbūt mirklī
Tu esi mūžībā…

Tā vai citādi –
Tu, mūžība, esi manā mirklī.

Kā mūža lielā mīlestība, man blakus vienmēr bijusi mūzika.
Mūzika kā kosmosa, kā gara, kā sapratnes valoda, iespējamais cilvēka skaistāko, cēlāko jūtu, gara izpausmes līdzeklis.
Jaunībā izdziedājos ne tikai klusībā viena, bet arī citu priekšā – no koristes arī Dziesmu svētkos, līdz solistei uz skatuves.
Tagad pietiekami cieša saite ar mūziku – mazdēls, kurš sper pirmos soļus pianisma mākslā. Patīkami, ka spējam tajā abi saprasties.
Iepriecina, ka radusies skanīgas atbalss sadarbības iespēja ar radošu personību, kuru sen un ļoti cienu - komponistu, profesoru, virsdiriģentu Edgaru Račevski. Tā tapusi dziesma – Latvijai būt. Šīs himniskā skanējuma dziesmas pirmatskaņojums notika brīnumainos apstākļos, 24.jūlijā pirms piecsimts gadiem celtajā Strazdes dievnamā, ļoti iejūtīgā,  tembrāli skaistas balss Aleksandra Poļakova emocionālā izpildījumā, kuram palīdzēja sirsnīgas meiteņu un vīru balsis. Tas bija neaizmirstams brīnums, īpaši, senajā dievnamā.
Dziesma „Latvijai būt” man ir veltījums jauniešiem, kuru rokās ir mīļās tēvzemes tālākais liktenis.

Himniskais skanējums ir mana vecāku dotā pārliecība, ka Dievam ir jāpateicas, bet Dieva dotā iespējā katram ir jāizdara savas rīcības izvēle, kura ar Dieva palīdzību pašam jāpiepilda dzīvē.

Es lūdzu!


Ziemassvētku nakts, -
Gaismas tapšanas nakts,
Vienu asnu viszaļāko sirdī,
Kas cita acīs
Caur mani plauks,
Kas došanas prieku
Par savu sauks
Un ceļu, kur labestībai iet,
Ar dažādiem citiem
Nesajauks.

Es lūdzu,
Es lūdzu –
Tev – lūdzu!

Ludmila IKERE
Rīga, 2011.gada 21. decembrī

Kontakti:

Tālrunis: +371 67990272
E-pasts: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta pret mēstuļošanu (spam), Jūsu pārlūkam ir jābūt aktivizētam Javascript, lai to aplūkotu

Google Translate

NURME – 2014