“Dievs dāvājis cilvēkam mūziku, kas palīdz mums ar Viņu un savā starpā satikties…” (J.Kundziņš)

Get Adobe Flash player

Talsu novada literātu apvienība, dzejniece Maija Laukmane un GARAmuzika ir vienojušies par sadarbību GARAmuzikas pasākumos un www.GARAmuzika.lv. Sadaļā SADARBĪBA - Talsu literātu apvienība - publicēsim grāmatas, rakstus, esejas, dzeju, literāros portretus, vēstules... Raksti, informācijas, domas, jūtas... „savērsies literārā” virtenē, kuru  papildinās Talsu novada literātu apvienības biedri.

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Talsu novada literātu apvienība darbojas, dzejo un uztur literāro sirdsdarbību savā novadā kopš 1953. gada.

Apvienības dzeju un prozu rakstošo dalībnieku skaits ir tikpat vārdos nepasakāms, cik vienā plaukstā paņemtās jūrmalas smiltīs atsevišķu smilšu graudiņu.

Tas ir: dzejnieki ir putni, atlido, aizlido, migrē, kādu laiku dzīvo vienpatībā, ne apvienības trokšņainā barā, lai pēc laika šie vientuļnieki atkal lidotu atpakaļ ar aprakstītām papīra lapiņām…

Matemātiski rēķinot, varētu teikt: mūsu nav maz un ir pietiekami.

Priecājamies, ka Talsos spēcīga un cerīga jauno literātu grupa.

Priecājamies, ka protam turēt īkšķi viens par otra panākumiem, ka protam cits citu atbalstīt un kopīgi domāt par to, lai celtu gaismā ne tikai savus prozas un dzejas nupat pierakstītos tekstus, bet – lai neaizmirstu tos, kuri bijuši, darbojušies un veidojuši šeit skaistu literāru kultūrvidi laikā pirms mums.

Priecājamies, ka šo to vērtīgu esam padarījuši kopīgiem spēkiem: izlolojuši un radījuši Talsiem veltīto dzejas izlasi „Ābeļziedu pilsēta” (1996), kopkrājumus  „Mani kaķi ir zaļi’ (2001) un „Laiks kā pulkstenis tikšķ” (2007).

Kopīgiem spēkiem uzturam sajūtas par Aleksandra Pelēča, Teodora Dzintarkalna, Jāņa Dimanta, Pētera Iklāva, Monikas Zariņas,  Leona Āres, Gata Krūmiņa un citu Mūžības ceļos aizgājušu novada literātu klātesamību kultūras lokos.

Mūsu izpausmes ir Nakts Nometnes ik gadus jūnijā Kaltenes jūrmalā, kur kopīgi gan jaunie autori, gan jau cienījama vecuma rakstošie ļaudis zīmējam dzeju smiltīs, vārām dzejas zupu ugunskurā tieši jūras šalku tuvumā, runājam dzeju, pavadām mēness sirpi norietam un sagaidām saulīti rītā uzaustam.

Mūsu izpausme jau 57 gadu garumā ir laikraksta „Talsu Vēstis” literārā lapaspuse „Avots” – stabila un skaista novada rakstnieku tribīne un publicēšanās iespēja.

Mums pieder ne tikai kopīgas Dzejas Dienas rudeņos, bet arī Dzejas Upes Talsu pilsētas ielās pavasaros, Dzejas Svētki katru gadu 15. aprīlī pilsētas svētku dienā, mums pieder prieks par dzejas putniem – vārdiem, kas pie viena vai otra no mums skaisti un negaidīti atlido jebkurā diennakts stundā, gadalaikā un laika apstākļos…

Dzejas vārdi patiešām ir putni, bet dzejnieki – debess plašums ar visām krāsu niansēm, toņiem, zvaigznēm, noslēpumiem un nojautām…

Maija Laukmane

Laiks kā pulkstenis tikšķ

Talsu novada literātu dzejas kopkrājums

 

34.Talsu novada literātu dzejas kopkrājums – „Laiks kā pulkstenis tikšķ”, apkopoti arī Talsu novada literātu apvienības informatīvie materiāli. Dzejas atlase un sakārtojums – Maija Laukmane, Ilze Kārkluvalka, mâkslinieciskais iekārtojums – Gunita Štrausa, vāks un fotogrāfijas – Dainis Kārkluvalks.© Talsu tipogrāfija, 2007.- 204 lpp. Lasīt anotāciju – šeit. Lasīt grāmatu - šeit.

 

 


 

 

Ar dzejnieci un rakstnieci Maiju Laukmani sarunājas Andra Gaigala. 2010

Bet man Maija saistās ar Maijas smaidu – fotogrāfijās, tikšanās laikā ar lasītājiem, redzētajās televīzijas intervijās. Skaists, atbruņojošs smaids. Un ļoti izteikta enerģija, darboties prieks, kas redzams viņas acīs, saklausāms vārdos, izlasāms dzejā. Maijas dzeja ir kas īpašs – rimta, rāma, uzrunājoša, arī ar humora dzirkstelīti. Maija ir sirds cilvēks, viņas dzejā jūtams dvēseles pieskāriens, gudrība, mīlestība, dabas skaistums un valodas bagātība. Intervijai Maija atsaucās ātri, bez pierunāšanas. Mēs sazināmies ar interneta starpniecību. Mani pārsteidza Maijas vienkāršība. Viņai iznākušas jau vairāk kā trīsdesmit grāmatu, bet sarunās vīd sirsnība, atklātība, ieinteresētība. Un man ne mirkli nerodas sajūta, ka runāju ar dzejnieci, rakstnieci, bet gan – ar jauku Cilvēku. Lasīt  – šeit.


Maijas Laukmanes eseja "Talsu Tautas nama simtgadē"

GARAnemiers...

Neviens neko nelūdza. 
Nav nevienas iniciatīvas. 
"Žogam, ko prāts uzceļ, jūtas..." Lasīt eseju...


Talsinieki, dzejniece Maija Laukmane un rakstnieks Zigurds Kalmanis šodien, 2011. gada 9. decembrī GARAmūzikai atsūtīja neparastu rakstu. Rakstīts šorīt?... nē.

Rokraksti nedeg...

Domas nenoveco...

Doma pēc gadiem "zaigo" kā Saules apmirdzēta...

Izcilais latviešu rakstnieks Alberts Bels mūs "Latvijiešus" uzrunā...

 

ALBERTS BELS

"LATVIJĀ KLUSĒ LATVISKI"

(Karogs, 1999, Nr. 8)

 

Cilvēks, kuš zina tikai vienu valodu, var runāt augu dienu, pat nenojauzdams, ka palicis nesaprasts.

Es pazinu cilvēku, kurš zināja sešas valodas.

Viņš mācēja klusēt sešās valodās un nekad nežēlojās, ka viņu nesaprot.

Vācijā klusē vāciski,

Krievijā klusē krieviski,

Francijā klusē franciski,

Igaunijā klusē igauniski,

Lietuvā klusē lietuviski,

Latvijā klusē latviski.

Vācieši, īri, somi, norvēģi, zviedri, itāļi, spāņi un daudzu citu nāciju pārstāvji, kuri dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs, neapstrīd angļu valodas tiesības, kuras angļu valoda ieguva, uzvarot vācu valodu vēsturiskajā balsojumā ASV kongresā tikai ar vienas balss pārsvaru.

Ja divi sēž uz viena zirga, tad vienam ir jāsēž aizmugurē.

Tā ir tikai demokrātija... Lasīt eseju...

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Talsi, literāts, apvienība, kultūra, literatūra, proza, dzeja, dramaturģija, žurnālistika, publicistika, novadpētniecība, romāns, dzejolis, stāsts, novele, memuāri, luga, rakstnieks, dzejnieks, stāstnieks, esejists, novelists, dramaturgs, novadpētnieks, memuārists, žurnālists, aprakstnieks, publicists, skribents, vārds, valoda, latvieši, tauta.

 

Talsi vietv.

1. Pilsēta Latvijā, Kurzemes ziemeļu daļā, no 2009. g. — novada centrs (1950.-2009. g. rajona centrs, 1819.-1949. g. apriņķa centrs) 107 km no Rīgas, pilsētas tiesības kopš 1917. g., ierobežota pilsētas pārvalde no 1894. g., vēstures avotos pirmo reizi minēti 1231. gadā.

Talsu novads — nodibināts 2009. g., ietver Talsu un Valdemārpils pilsētu, Abavas, Ārlavas, Balgales, Ģibuļu, Īves, Ķūļciema, Laidzes, Laucienes, Lībagu, Lubes, Sabiles, Stendes, Strazdes, Valdgales, Vandzenes un Virbu pagastu, robežojas ar Rojas, Mērsraga, Tukuma, Kandavas, Kuldīgas, Ventspils un Dundagas novadu.

Talsu rajons vēst.pastāvēja 1950.-2009. g., ietvēra (1995. g.) Talsu pilsētu, Sabiles, Stendes un Valdemārpils pilsētu ar laiku teritoriju, Abavas, Balgales, Dundagas, Ģibuļu, Īves, Kolkas, Ķūļciema, Laidzes, Laucienes, Lībagu, Lubes, Mērsraga, Rojas, Strazdes, Valdemārpils, Valdgales, Vandzenes un Virbu pagastu, robežojās ar Tukuma, Kuldīgas un Ventspils rajonu, kā arī ar Baltijas jūru un Rīgas jūras līci.

Talsu apriņķis vēst.pastāvāja 1819.-1949. g., ietvēra (1935. g.) Ārlavas, Cēres, Kandavas, Laidzes, Lībagu, Lubezeres, Mērsraga, Nogales, Nurmuižas, Pastendes, Spāres, Stendes, Strazdes, Upesgrīvas, Valgales, Vandzenes, Virbu un Zentenes pagastu, robežojās ar Tukuma, Kuldīgas un Ventspils apriņķi, kā arī ar Rīgas jūras līci.

2. Apdzīvota vieta Grobiņas novada Medzes pagastā, senāk saucās arī Talsu muiža jeb Talses muiža.

Talsu pagasts vēst.pastāvēja bijušajā Liepājas apriņķī līdz 1925. gadam, kad pārdēvēts par Tāšu pagastu; teritorija mūsu dienās ietilpst Grobiņas novada Medzes un Grobiņas pagastā, Pāvilostas novada Vērgales pagastā un Durbes novada Tadaiķu pagastā.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=Talsi

literāts -a, v.

1. Cilvēks, kas sacer daiļdarbus; rakstnieks; arī publicists.

2. Literatūrzinātnieks. literāte -es, dsk. ģen. -šu, s.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=literāts

apvienība -as, s.

1. Organizēts (cilvēku) kopums, ko saista viena profesija, darbības nozare, uzskatu kopība u. tml.; organizācija, biedrība.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=apvienība

kultūra -as, s.

1. Vēsturiski nosacīts sabiedrības un cilvēka dzīves un darbības organizācijas tipu un formu, kā arī sabiedrības un cilvēka materiālo un garīgo vērtību kopums (cilvēcei, cilvēku grupām, arī kādam laikposmam, sabiedriski politiskai formācijai); cilvēku garīgās dzīves sfēra.

Materiālā kultūra — sabiedrības un cilvēka materiālās darbības un tās rezultātu kopums (piemēram, ražošanas līdzekļi, mītnes, apģērbs, transporta un sakaru līdzekļi).

Garīgā kultūra — sabiedrības un cilvēka garīgās darbības un tās rezultātu kopums (izziņa, tikumība, audzināšana un izglītība, tiesības, filozofija, ētika, estētika, zinātne, māksla, mitoloģija, reliģija).

Kultūras mantojums — iepriekšējos vēstures laikposmos radītās kultūras vērtības.

Kultūras piemineklis — materiāls objekts, kam ir liela kultūrvēsturiska vērtība.

Kultūras tauta — tauta ar augsti attīstītu kultūru.

Fiziskā kultūra — sabiedrības kultūras sastāvdaļa, kas aptver cilvēku fiziskās audzināšanas sistēmu, sporta pasākumu un sasniegumu kopumu; cilvēka veselības nostiprināšana un vispusīga fizisko spēju attīstīšana ar fiziskiem vingrinājumiem.

// Cilvēka radīto vērtību kopums (kādā, parasti mākslas, nozarē).

// arheol. Arheoloģijas pieminekļu kopums, kuri attiecas uz vienu un to pašu laikposmu, teritoriju un kuriem ir kopīgas tipiskas pazīmes.

// Garīgā bagātība, inteliģence, iemaņas sadzīvē (indivīdam, cilvēku grupai).

Galda kultūra — atbilstība uzvedības normām, kas jāievēro, ēdot pie galda.

// Kvalitāte, atbilstība normām (darba nozarē, darba procesā, kādas profesijas pārstāvim).

Valodas kultūra val. — (a) Atbilstība valodas, parasti literārās valodas, normām. (b) Valodniecības nozare, kas pētī, nosaka, sistematizē valodas, parasti literārās valodas, normas.

2. lauks. Paveids, suga (kultūraugiem); šī paveida, sugas augi.

Tehniskās kultūras — kultūras, no kurām iegūst izejvielas rūpniecībai.

Darbietilpīgās kultūras — lauksaimniecības kultūras, kuru audzēšanai un novākšanai jāpatērē daudz darba.

// ģen.: kultūras, adj. nozīmē. Tāds, kas ir uzlabots cilvēka darbības rezultātā (par augiem, retāk dzīvniekiem).

// lok.: kultūrā. Cilvēka radītajos audzēšanas apstākļos.

3. biol. Cilvēka radītajos apstākļos izaudzēta (mikroorganismu) kolonija.

// Barojošā vide šādas kolonijas audzēšanai.

// Laboratorijas apstākļos ārpus dzīva organisma audzēts (audu, šūnu) kopums.

// Barojošā vide šāda kopuma audzēšanai.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=kultūra

literatūra -as, s.; parasti vsk.

1. Sabiedriski nozīmīgu rakstītu, parasti iespiestu, publicētu, darbu kopums.

2. Daiļliteratūra, arī folklora.

Literatūras zinātne — zinātnes nozare, kas pētī daiļliteratūru; literatūrzinātne.

Literatūras vēsture — literatūras zinātnes nozare, kas pētī daiļliteratūru tās attīstībā, sākot no tautas mutvārdu daiļrades līdz mūsu dienām; literatūrvēsture.

Literatūras kritika — literatūras zinātnes nozare, kas nodarbojas ar sava laika daiļdarbu analīzi, vērtēšanu; literatūrkritika.

Literatūras teorija — literatūras zinātnes nozare, kas pētī daiļliteratūras būtību, nozīmi, attīstību un daiļdarbu izveides likumības; literatūrteorija.

Literatūras zinātnieks — literatūrzinātnes speciālists; literatūrzinātnieks.

Literatūras vēsturnieks — literatūrvēstures speciālists; literatūrvēsturnieks.

Literatūras kritiķis — literatūrkritikas speciālists; literatūrkritiķis.

Literatūras teorētiķis — literatūrteorijas speciālists; literatūrteorētiķis.

Nodarboties ar literatūru — sacerēt daiļdarbus.

// Attiecīgais mācību priekšmets.

// Daiļdarbu kopums ar raksturīgām iezīmēm (piemēram, kādā laikmetā, virzienā, žanrā).

Didaktiskā literatūra — pamācoša literatūra, kas izmanto daiļdarba formu, lai paustu zinātnes, ētikas u. tml. atziņas un idejas.

Bulvāra literatūra — banāla, lētai gaumei atbilstoša literatūra.

Lubu (arī sēnalu) literatūra — mākslinieciski nevērtīga, laika kavēklim domāta literatūra.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=literatūra

proza -as, s.; parasti vsk.

1. Teksts (arī tekstu kopums) metriski nesaistītā valodā; metriski nesaistīta valodas forma; daiļdarbs (arī daiļdarbu kopums), kas rakstīts šādā valodas formā.

Dzejolis prozā — nesaistītā valodā uzrakstīts un rindās neizkārtots daiļdarbs, kas emocionālās izteiksmes un ritma ziņā ir tuvs dzejai.

2. Ikdienišķu, parastu apstākļu kopums; arī ikdienība.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=proza

dzeja -as, s.

1. parasti vsk. Daiļliteratūras veids, kam raksturīgi saistītā valodā sacerēti liriski, liroepiski un humoristiski satīriski daiļdarbi.

Brīvā dzeja — dzeja, kurai nav noteikta pantmēra, noteikta pēdu un akcentu skaita rindā, nav vienādas formas pantu.

Dzejas pēda — mazākā ritmiskā vienība pantā.

// pārn. Parādība, kas ierosina spēcīgas, parasti pozitīvas, jūtas.

2. Dzejolis.

3. parasti vsk. Saistītā valodā uzrakstītu (lirisku, liroepisku vai humoristiski satīrisku) daiļdarbu kopums.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=dzeja

dramaturģija -as, s.; parasti vsk.

1. Drāmas (1) daiļdarbu uzbūves teorija un māksla.

2. Lugu kopums (piemēram, kāda autora daiļradē, tautas, laikmeta daiļliteratūrā).

3. mūz. Parasti savienojumā ar "muzikāls": mūzikas izteiksmes līdzekļu kopums, kuri izmantoti muzikālā skatuves darbā tā darbības un muzikālās uzbūves izveidei.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=dramaturģija

žurnālistika -as, s.; parasti vsk.

1. Publicistiska literārā darbība (laikrakstos, žurnālos, radio, televīzijā, informācijas aģentūrās).

2. Literatūras nozare, kas pētī periodikas vēsturi, teoriju un praksi; arī periodisko izdevumu kopums (piemēram, kādā laikposmā, valstī, kādai tautai).

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=žurnālistika

publicistika -as, s.; parasti vsk.

Literatūras nozare (parasti periodiskos izdevumos), kas ietver darbus par aktuāliem sabiedriski politiskiem jautājumiem; šīs literatūras nozares darbu kopums (piemēram, kāda autora jaunradē, tautas, laikmeta literatūrā).

Publicistikas stils val.funkcionālais valodas paveids jeb stils, ko lieto plašsaziņas līdzekļos.

Publicistikas valoda val.valoda, ko izmanto plašsaziņas līdzekļos: presē, radio, televīzijā, daļā interneta publikāciju u. c.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=publicistika

novadpētniecība -as, s.

parasti vsk. Sava novada pētīšana, ko veic galvenokārt ar vietējās sabiedrības spēkiem.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=novadpētniecība

romāns -a, v.

1. Plašs daiļdarbs (parasti prozā), kas attēlo atsevišķu cilvēku vai arī tautas dzīvi kādā laikposmā.

Bruņinieku romāns — romāns par bruņinieku mīlestību un neparastajiem piedzīvojumiem (12.-14. gadsimta feodālajā literatūrā).

Burlaku romāns vienk.vulgārs romāns par laupītājiem, slepkavām.

2. sar. Intīmas attiecības starp vīrieti un sievieti.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=romāns

dzejolis -ļa, v.

1. Satura un formas ziņā noslēgts, parasti neliela apjoma, daiļdarbs saistītā valodā.

Dzejolis prozā — nesaistītā valodā uzrakstīts un rindās neizkārtots daiļdarbs, kas emocionālās izteiksmes un ritma ziņā ir tuvs dzejai.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=dzejolis

stāsts -a, v.

1. literat. Episkās literatūras paveids, kam raksturīgs (parasti) vienkāršs sižets, maz darbības personu, notikumu ikdienišķums; šī episkās literatūras paveida daiļdarbs.

Īsais stāsts — neliels stāsts, kas parasti veltīts kādam atsevišķam notikumam.

Garais stāsts — stāsts, kurā atšķirībā no īsā stāsta attēlots nevis viens, bet vairāki notikumi galvenās darbojošās personas dzīvē.

2. Tas, ko stāsta; arī stāstījums.

Spoku stāsts — šausmu nostāsts par spokiem; nostāsts, kurā ir šausmas izraisoši pārspīlējumi.

Mednieku stāsts hum.nostāsts, kurā ir ļoti daudz pārspīlējumu.

Burlaku stāsts vienk.nostāsts, stāstījums par laupītājiem, slepkavām.

Bībeles stāstsbībelstāsts.

Burlaku stāstsvulgārs stāsts (romāns) par laupītājiem, slepkavām.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=stāsts

novele -es, dsk. ģen. -ļu, s.

1. literat. Īsā stāsta paveids, kam raksturīgs lakonisks, spraigs vēstījums par kādu neparastu notikumu, negaidīts atrisinājums; šī stāsta paveida daiļdarbs.

2. jur. Jaunizdots likums, ar ko izdara grozījumus spēkā esošajos likumos.

Justiniāna noveles — m. ē. 6. gs. izdotie papildinājumi Justiniāna likumu krājumam.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=novele

memuāri -u, v.; tikai dsk.

Piezīmju, atmiņu formā rakstīts teksts, kurā autors vēstī par notikumiem, cilvēkiem, ar ko viņam ir bijusi tieša saskare.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=memuāri

luga1 -as, s.

Dramatisks sacerējums.

Kostīmu luga — luga, kurā galvenā vērība veltīta vēsturiski precīzam vai stilizētam ietērpam (kostīmiem, rekvizītiem, dekorācijām).

Bēdu luga novec.traģēdija, drāma.

Joku luga novec.komēdija.

luga2 novec.

1. Reize.

2. Laiks, laika sprīdis.

3. Lēkme.

4. Izdevīgs laiks.

luga3 novec.

1. Muklājs aizaugoša ezera krastā

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=luga

rakstnieks -a, v.

1. Cilvēks, kas profesionāli nodarbojas ar daiļliteratūras darbu sacerēšanu.

Rakstnieka valodas vārdnīca val. — vārdnīca, kurā sakopota kāda rakstnieka daiļradē lietotā leksika, jaundarinājumi, frazeoloģismi, vārdformas un kuras mērķis ir rakstnieka individuālā stila atspoguļošana.

Rakstnieku namiņš žarg.tualete, mazmājiņa. rakstniece -es, dsk. ģen -ču, s.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=rakstnieks

dzejnieks -a, v.

Rakstnieks, kas sacer dzejoļus. dzejniece -es, dsk. ģen. -ču, s.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=dzejnieks

stāstnieks -a, v.;

1. Stāstu rakstnieks.

2. Stāstītājs. stāstniece -es, dsk. ģen. -ču, s.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=stāstnieks

esejists

Eseju autors.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=esejists

novelists -a, v.

Noveļu rakstnieks. noveliste -es, dsk. ģen. -stu, s.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=novelists

dramaturgs -a, v.

1. Lugu rakstnieks.

2. novec. Galvenā režisora palīgs repertuāra jautājumos (teātrī).

dramaturģe -es, dsk. ģen. s.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=dramaturgs

novadpētnieks -a, v.;

Cilvēks, kas nodarbojas ar novadpētniecību. novadpētniece -es, dsk. ģen. -ču, s.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=novadpētnieks

memuārists -a, v.;

Memuāru autors. memuāriste -es, dsk. ģen. -stu, s.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=memuārists

žurnālists -a, v.;

Cilvēks, kurš nodarbojas ar žurnālistiku (1) un kura darbiem ir publicistisks raksturs. žurnāliste -es, dsk. ģen. -stu, s.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=žurnālists

aprakstnieks -a, v.;

1. Rakstnieks vai žurnālists, kas strādā galvenokārt apraksta (2) žanrā.

aprakstniece -es, dsk. ģen. -ču, s.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=aprakstnieks

publicists -a, v.

Cilvēks, kurš nodarbojas ar publicistiku vai kura darbiem ir publicistisks raksturs. publiciste -es, dsk. ģen. -tu, s.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=publicists

skribents -a, v.; niev.;

Publicists, žurnālists (parasti ar zemu kvalifikāciju, nenopietns, paviršs).

skribente -es, dsk. ģen. -šu, s.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=skribents

vārds -a, v.;

1. Mazākā patstāvīgā strukturāli semantiska valodas pamatvienība, kas apzīmē kādu priekšmetu, parādību, norisi, pazīmi, attieksmi starp tiem.

Vārda leksiskā nozīme val.nozīme, kas piemīt vārdam visās tā gramatiskajās formās.

Vārdu krājums val. kādas valodas vārdu kopums, ko šīs valodas lietotājs saprot un izmanto runā vai rakstos.

Aktīvais vārdu krājums val.vārdu krājums, kuru runātājs brīvi lieto.

Pasīvais vārdu krājums val.vārdu krājums, kuru runātājs zina un saprot, bet brīvi nelieto.

Vārdu secība val. vārdu (vārdu savienojuma komponentu, teikuma locekļu) savstarpējais izkārtojums, kam ir jēdzieniska un stilistiska nozīme.

Valodas vārdu (arī vārdu krājuma, leksikas) pamatfonds val.valodas vārdu krājuma daļa, ko izmanto, lai apzīmētu ar valodas lietotāju dzīvi visciešāk saistītos priekšmetus un parādības.

Vispārinošais vārds val.vispārinātājvārds.

Vārda (arī vārdu savienojuma) tiešā nozīme val.vārda (vārdu savienojuma) nozīme, kurai nav pārnesuma pazīmju.

Vārda (arī vārdu savienojuma) pārnestā nozīme val., literat.vārdam (arī vārdu savienojumam) izveidojusies cita nozīme, kas izriet no priekšmetu un parādību sakara, līdzības.

Vārda (arī vārdu savienojuma) burtiskā nozīme — vārda, arī vārdu savienojuma tiešā nozīme.

Pašnozīmes vārds val.vārds, kas teikumā brīvi lietojams bez noteiktas semantiskas vai sintaktiskas apkaimes.

Vārda robeža — iepriekšējā vārda beigas un nākamā vārda sākums (tekstā).

Vārda grafiskais attēls val.vārds rakstītā veidā.

Pārnest vārdu (jaunā rindā) — uzrakstīt teksta rindā neietilpināmo vārda daļu nākamās rindas sākumā.

Vārda celms — vārda daļa bez galotnes.

Vārda devējs — persona vai institūcija, kas nosauc kādā vārdā (parasti cilvēku bvai dzīvnieku).

Vārda došana — vārda došana (parasti cilvēkam vai dzīvniekam), ko veic kāda persona vai institūcija.

Vārda formālais variants — fonoloģisks, morfonoloģisks vai morfoloģisks vārda variants, piemēram, "vainags" un "vaiņags"; "tāls" un "tāļš".

Vārdu nozīmes maiņa — semantiskais termindarināšanas paņēmiens, ar kuru jaunu terminu darina, mainot vispārlietojama vārda vai citā nozarē jau lietota termina nozīmi.

Vārda semantiskā struktūra — vārda nozīmes komponentu — sēmu, nozīmes pamatkomponentu un nozīmes papildkomponentu savstarpējo attieksmju kopums.

Vārdu kārta (arī kārtība) val.vārdu secība, kas raksturīga kādas valodas teikumiem.

Vārdu savienojums val.pēc valodas sintakses likumiem veidots divu vai vairāku vārdu saistījums teikumā.

Vārdu šķira val.gramatiska kategorija, kas atspoguļo noteiktas vārdu grupas kopējās formas, nozīmes un sintaktiskā lietojuma īpašības; arī attiecīgā vārdu grupa; vārdšķira.

Apstākļa vārds val.vārdšķira, pie kuras pieder nelokāmi vārdi, kas apzīmē darbības vai stāvokļa pazīmi vai arī pazīmes (īpašības vai apstākļa) pazīmi; šīs vārdšķiras vārds; adverbs.

Darbības vārds val.vārdšķira, pie kuras pieder lokāmi vārdi, kas apzīmē darbību vai stāvokli; šīs vārdšķiras vārds; verbs.

Nekārtns (arī neregulārs) darbības vārds (arī verbs) val.darbības vārds, kura formas neveido pēc vispārējiem likumiem.

Liekamais darbības vārds val.darbības vārds, kas izsaka darbības cēloņa vai iemesla nozīmi.

Pusdeponents darbības vārds val.darbības vārds, kam vienkāršajos laikos ir darāmās kārtas formas, bet saliktajos laikos — ciešamās kārtas formas vai otrādi.

Semideponents verbs val.pusdeponents darbības vārds.

Īpašības vārds val. vārdšķira, pie kuras pieder lokāmi vārdi, kas apzīmē priekšmeta pazīmi (īpašību, attieksmi u. tml.); šīs vārdšķiras vārds; adjektīvs.

Izsauksmes vārds val.vārdšķira, pie kuras pieder nelokāmi vārdi, ko izmanto iespējami īsai emocionālai jūtu, gribas vai īstenības parādību attēlojuma un vērtējuma izteikšanai; šīs vārdšķiras vārds; interjekcija.

Skaitļa vārds val.vārdšķira, pie kuras pieder vārdi, tas ir abstraktu skaitļu vai skaitļos izteikta priekšmetu skaita nosaukumi vai kas apzīmē priekšmetu kārtību, kādā tie atrodas īstenībā vai seko cits citam, šos priekšmetus minot vai skaitot; šīs vārdšķiras vārds.

Sugas vārds val.lietvārds, ar ko apzīmē visus līdzīgos kādā noteiktā grupā; sugasvārds.

Modāls vārds val.vārds, kas izsaka modalitāti (2).

Atkarīgais vārds val.vārdkopas vārds, kura gramatisko formu nosaka cits (neatkarīgais) vārds.

Atvasināts vārds val.vārds, kam ir atvasināts celms un kas ar vienu vai vairākiem afiksiem darināts no motivētājvārda, ar kuru tas saistīts nozīmes ziņā.

Šķirkļa vārds — vārdnīcas šķirklī aplūkotais (skaidrotais vai tulkotais) vārds.

Vārdu formula — tradicionāls, nemainīgs vārdu savienojums, teksts (parasti reliģijā, maģijā).

Lamu vārds — vārds, ko lieto tā, lai apvainotu kādu, aizskartu kāda godu, pašcieņu.

Nelabs vārds (arī izteiciens) — rupjš, nepieklājīgs vārds (izteiciens).

Vārdu pa vārdam, arī vārds vārdā — precīzi, pilnīgi atkārtojot, arī tulkojot (kādu izteikumu, tekstu).

(Ar vienu, arī ar) vārdu sakot (arī īsi sakot) — lieto, lai norādītu uz izteikuma precizējumu, konkretizē jumu, arī uz iepriekš teiktā kopsavilkumu.

Citiem vārdiem (arī pareizāk, labāk) sakot — lieto, lai norādītu uz iepriekš teiktā citādu, parasti tiešāku, skaidrāku, formulējumu.

Ne vārda — nekā (neteikt, neziņot u. tml.).

Rotaļāties (arī spēlēties) ar vārdiem — runāt nenopietni, divdomīgi; runāt asprātīgi.

Vārdu rotaļa (arī spēle) — nenopietna, divdomīga runāšana; asprātīga runāšana.

Saukt lietas īstajos vārdos — runāt tieši, atklāti, bez aplinkiem.

Rīt (arī norīt, retāk aprīt) vārdus (arī galotnes) sar.neizrunāt vai neskaidri izrunāt vārdu beigu daļas.

Meklēt vārdus — censties izvēlēties atbilstošu satura izpausmi (runā, rakstos).

Vārdi krīt auglīgā zemē poēt.saka, ja teiktais dziļi ietekmē klausītājus, rod atsaucību.

Neviens vārds (arī vārdi, arī neviena skaņa) nenāk pār lūpām — saka par stāvokli, kad nespēj runāt (piemēram, aiz satraukuma).

Trūkst vārdu — saka, apliecinot, ka attieksme, emocionālais stāvoklis ir tik spēcīgs, ka to grūti paust vārdos.

Nav vārdam vietas — saka, ja nekas nav iebilstams.

Vārds pa vārdam (arī vārds aiz vārda, arī vārds pakaļ vārdam) — saka, ja saruna kļūst dzīvāka, dedzīgāka; saka, ja saruna izvēršas ķildā, strīdā.

Pēc vārda kabatā nemeklēt sar. — būt (sarunā) atjautīgam, bez grūtībām atrast vārdus atbildei.

2. Valodas vienība, ar ko apzīmē kādu personu; arī uzvārds, parasti kopā ar šādu valodas vienību; personvārds.

Tēva vārds — (a) Tēva priekšvārds (personvārds). (b) Tēvvārds.

Īstais vārds — vārds vai uzvārds, kas atbilst cilvēka dokumentiem.

Pieņemts vārds — vārds vai uzvārds, ko cilvēks izvēlas sava īstā vārda vai uzvārda vietā.

Kristītais (arī kristāmais) vārds rel.vārds, kurā (bērns) nosaukts kristības ceremonijā.

Krustamais (arī krustāmais) vārds apv.kristītais vārds.

Vārda diena — diena, kad kalendārā atzīmēts attiecīgais cilvēka vārds; attiecīgā godadiena.

Vārda brāļi — vīrieši, kam ir vienāds vārds.

Vārda māsas — sievietes, kam ir vienāds vārds.

Uz (kāda) vārda — tā, ka (kā) īpašuma, lietošanas u. tml. tiesības ir saistītas ar noteiktu (vārdā un uzvārdā nosaukto) personu.

// Valodas vienība, ar ko apzīmē kādu dzīvnieku, parasti mājdzīvnieku, dresētu dzīvnieku.

// Valodas vienība, ar ko apzīmē kādu teritorijas, vides u. tml. objektu.

Māju vārds — lauku saimniecības nosaukums; mājas nosaukums; mājvārds.

// Valodas vienība, ar ko apzīmē kādu mitoloģisku, reliģisku būtni, arī mākslas tēlu.

// lok.: vārdā, apst. nozīmē. Pārstāvot ko, aizstāvot kā intereses (runāt, darboties); pamatojoties (uz ko), izmantojot (kāda, kā) pilnvarojumu.

Visu vārdā — pārstāvot visu kādu personu loku, paužot to viedokli.

// vsk.; pārn. Spēja rīkoties, lemt; arī ietekme.

3. Attiecīgs valodas vienību savienojums, kopums, kas ir izmantots kāda satura izpausmei; izteikums, teksts, kura saturs ir pausts ar šādām valodas vienībām.

Skaļi vārdi — izteiksmīgi, arī jūsmīgi vārdi, kas (parasti) nav pamatoti satura, faktu ziņā.

Rakstītais vārds — ar rakstības līdzekļiem veidots teksts, arī šādu tekstu kopums.

Iespiestais (arī drukātais sar.) vārds — tipogrāfiskā iespiedumā veidots teksts, arī šādu tekstu kopums.

Dzejas vārds — dzejas teksts; dzeja.

Sakāmais (arī sakāms) vārds retisakāmvārds.

Dieva vārds rel.Bībeles teksts; Bībeles teksta fragments.

Kristīgais vārds rel. kristietības mācība; arī Jaunās Derības teksts, Jaunās Derības teksta fragments.

Dieva vārdi

dievvārdi; dievkalpojums.

// parasti dsk. Runas valoda; mutvārdi.

Pāriet no vārdiem pie darbiem — sākt darīt ko (pēc runāšanas, pārrunām u. tml.).

// parasti dsk. Teksts (vokālam skaņdarbam, parasti dziesmai).

Dziesma bez vārdiem mūz. — neliels instrumentāls skaņdarbs, kas pēc struktūras un rakstura ir līdzīgs dziesmai.

// vsk. Valodiskais izteiksmes līdzeklis (parasti teātra mākslā, daiļliteratūrā).

// parasti dsk. Izteikums, teksts, arī šādām valodas vienībām līdzīgi skaņu savienojumi, ar kuriem maģiskos rituālos ietekmē, piemēram, cilvēkus, dzīvniekus, garus, parādības apkārtējā vidē.

Buramie vārdi — vārdu savienojums, kam piedēvē maģisku spēku.

Uguns vārdi — buramie vārdi, ar kuriem ietekmē uguni.

Pirts vārdi — maģiskas formulas, kuras skaitīja, pirtī ejot, peroties un iznākot no pirts.

Vārda brīvība jur.tiesības brīvi paust savus uzskatus.

Sacīt (arī teikt) savu vārdu — paust savus uzskatus, domas.

Vārda māksla — daiļliteratūra.

Vārda mākslinieks — rakstnieks, dzejnieks.

Vārda (mākslas) meistars — izcils rakstnieks, dzejnieks.

Pēdējais vārds — galīgais, pēdējais lēmums; arī galavārds.

Dzīvais vārds — runātais vārds.

Dažos (arī nedaudzos) vārdos — īsi, īsumā (runāt, rakstīt par ko).

Īsos vārdos — pavisam īsi (sacīt, runāt).

Vārda pēc — (a) Tā, ka (kas) ir zināms pēc nosaukuma, arī virspusīgi, pēc nepilnīgas informācijas, nevis iepazīts tiešā uztverē. (b) Tā, ka (kā) nosaukums neatbilst attiecīgā priekšmeta, parādības u. tml. būtībai.

Pārmīt (arī pārmainīt, retāk apmīt) dažus vārdus — mazliet parunāties.

Vārdu karš — dzīva, spraiga, skaļa pārruna, saruna domstarpību gadījumā.

Vārdu maiņa (arī pārmaiņa, izmaiņa) — strīds.

Izdomāt vārdu — izvēlēties vārdu, arī radīt jaunu vārdu, lai nosauktu tajā (ko).

Piešķirt vārdu (arī nosaukumu) — nosaukt (ko), parasti oficiāli, kādā vārdā. (Ie)dot vārdu — nosaukt (ko) kādā vārdā, piešķirt (kam) vārdu.

Iegūt vārdu (arī nosaukumu) — tikt nosauktam.

Iegūt vārdu, arī iegūt (arī būt ar) pasaules vārdu — kļūt (arī būt) plaši pazīstamam, slavenam (piemēram, ar darbu).

Iekarot vārdu — neatlaidīgi darbojoties, kļūt plaši pazīstamam, slavenam.

Apkaunot (kāda, kā) vārdu — apkaunot (kāda) personu, godu, arī (kādu) profesiju, tās cieņu u. tml.

Noteicošs vārds — saka par to, kas izšķir ko, ievērojami ietekmē ko.

Izspiest vārdu — (a) Piespiest sevi ko pateikt. (b) Ar grūtībām panākt, ka (kāds) ko pasaka.

(Pa)klausīt uz vārda — tūlīt (pa)klausīt.

Bez vārda runas sar. — neko neiebilstot.

Ticēt uz vārda — pilnīgi ticēt kāda teiktajam.

Vīrs un vārds — saka, apliecinot, ka solījums tiks izpildīts.

Novecojis vārds val.vecvārds.

4. inf. Rakstzīmju virkne, kas identificē kādu programmas komponentu vai datu struktūru, piem., programmu, datu kopu vai procedūru.

5. inf. Informācijas vienība, kas sastāv no rakstzīmēm, bitiem vai baitiem un ko apstrādā un uzglabā datora atmiņā kā vienotu veselumu.

Datnes vārds — rakstzīmju secība, ko izmanto konkrētas datnes identificēšanai.

Domēna vārds — vārdu sistēma, ko izmanto, lai identificētu konkrētu datoru interneta tīklā.

Izvēlnes vārds — nosaukums, ar kādu izvēlne parādās izvēļņu joslā.

Lauka vārds — unikāls vārds, kas palīdz lietotājam noteikt lauka saturu un ko datu bāzes pārvaldības programma izmanto, lai identificētu noteiktu datu lauku.

Lietotāja vārds — viena no datoru sistēmu un tīkla aizsardzības formām, kas (parasti kopā ar paroli) ļauj autentificēt lietotāju.

Pastkastītes vārds — elektroniskā pasta adreses daļa, kas atrodas pa kreisi no rakstzīmes @ un kas norāda kādas konkrētas personas pastkastītes vārdu; adreses daļa, kas atrodas pa labi no rakstzīmes @, ir domēna vārds, kas norāda datoru, kurā izveidota pastkastīte, un tā atrašanas vietu.

Pilnais domēna vārds — domēna vārds, kas identificē konkrētu datoru (vai vismaz konkrētu apakštiklu) interneta tīkla un kas sastāv no resursdatora vārda, apakšdomēna vārda un domēna vārda.

Resursdatora vārds — pilnā domēna vārda kreisā daļa, kas viennozīmīgi identificē konkrētu datoru kāda datoru tīkla domēna apakšdomēnā.

Vietas vārds — interneta tīklā — elektroniskā pasta adreses daļa, kas atrodas pirms domēna vai apakšdomēna (ja tāds ir) vārda.

Vietrādes domēna vārds — domēna divu burtu vārds, kas norāda valsti, kurā atrodas interneta tīkla adresāts, piem., uk (Apvienotā Karaliste), lv (Latvija).

Dot goda vārdu (arī godavārdu)apsolīt ar godavārdu.

Uz goda vārdabez lietiskiem pierādijumiem vai nodrošinājumiem (dot, uzticēt kādam ko).

Turēt (doto, arī savu) vārdudarīt, rīkoties tā, kā solīts.

Turēt pie (dotā) vārdasekot, lai kāds izpilda solījumu.

Ņemt atpakaļ doto (arī savu) vārduatteikties no dotā solījuma.

Lauzt (doto, arī savu) vārdunepildīt solījumu.

Ņemt atpakaļ savus vārdusatzīt par nepareizu savu iepriekš teikto, arī atvainoties par izteiktu apvainojumu.

Turēties (arī stāvēt) uz goda vārda sar. — būt tādam, kura izturība, derīgums lietošanai izraisa šaubas.

Dot vārdu(a) Solīt, apsolīt. (b) Atļaut, piešķirt tiesības uzstāties, izteikties (sanāksmē, sēdē u. tml.); radīt iespēju izteikt savas domas (presē).

Piešķirt vārduatļaut, dot tiesības uzstāties, izteikties (sanāksmē, sēdē u. tml); radīt iespēju izteikt savas domas (presē).

Ņemt vārdurunāt, izteikties (parasti oficiālā situācijā).

Laist pie vārda (arī pie runāšanas) sar.ļaut runāt, izteikties.

Pieteikties pie vārdaizteikt vēlēšanos runāt (parasti sapulcē).

Ņemt mutē vārdus (arī izteicienus u. tml.)teikt (piemēram, kādu vārdu).

Pieteikt savu vārdu kļūt pazīstamam (piemēram, mākslā, sportā); gūt pirmos panākumus (kādā nozarē).

Aizlikt (arī aizmest) kādu (labu) vārduteikt ko kāda labā; aizrunāt.

Likt vārdus (kāda, arī kādam) mutē(a) Teikt priekšā (ko), lai (kāds) atkārto. (b) Veidot personāža runu daiļdarbā (dažkārt patvaļīgi).

Izņemt vārdus no mutespateikt tieši to, ko gribējis teikt kāds cits.

Nolasīt vārdus no lūpām(a) Saprast (izteikumu) pēc runas orgānu redzamajām kustībām. (b) Vērīgi uzklausīt (kāda izteikumu).

Ķert uz (arī pie) vārda (arī vārdiem) sar.atklāt ko pretrunīgu, arī nepatiesu kāda izteikumā.

Vārdu ar knīpstangām no mutes izvilkt (arī dabūt laukā) sar.censties panākt, ka nerunīgs cilvēks ko saka, runā.

Vārdi (arī padoms) atlec kā no sienassaka, ja kāds neuzklausa cita teikto.

Likt vārdu, arī likt (ko) vārdāpiešķirt vārdu, nosaukt (kādā) vārdā.

Valkāt (kāda, kā) vārdu (a) Būt nosauktam (kāda, kā) vārdā. (b) Minēt, nosaukt (ko, parasti nevajadzīgi bieži).

Zelta vārdi ļoti pareizs, ļoti labs izteikums, ļoti pareiza, ļoti laba doma.

Dieva vārds saka, ja grib pārliecināt kādu par teiktā patiesīgumu.

Lamāties (arī lamāt) pēdējiem vārdiem stipri lamāties, arī lamāt.

Biezs (arī apaļš, trekns) vārds sar.lamu vārds; ass vārds vai teiciens.

Nolamas vārds apv.lamu vārds.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=vārds

valoda -as, s.

1. Artikulētu zīmju sistēma — cilvēku sazināšanās un domāšanas līdzeklis.

// Zīmju sistēma (parasti mākslīgi radīta, formāla), ko izmanto sazināšanās procesā, informātikā u. tml.

// Savstarpējo signālu kopums (skaņas, ķermeņa pozas, izturēšanās veidi u. tml.), kas radies kādai dzīvnieku sugai evolūcijas procesa.

Dabiska valoda inf. — valoda, kuras likumu pamatā ir dabiskais lietojums, nevis iepriekš izstrādāti priekšraksti.

2. Skaņu un leksiski gramatisko līdzekļu sistēma, kas kopīga, piemēram, nācijai, tautībai.

Mācēt (kādu) valodu — prast (kādu) valodu.

Dzimtā valoda — valoda, kuru cilvēks iemācījies agrā bērnībā.

Mātes valoda — valoda, kuru cilvēks iemācījies agrā bērnībā; dzimtā valoda.

Valsts valoda — valoda, kas valstī ar likumu pasludināta par īpašā valsts aizsardzībā esošu un tiek izmantota likumdošanā, lietvedībā, tiesvedībā u. tml.

Mirusī valoda — valoda, ko kāda tauta, cilts u. tml. vairs neizmanto par sazināšanās līdzekli.

Klasiskās valodas — sengrieķu un latīņu valoda.

Flektīvās valodas val.valodas, kurās gramatiskās nozīmes izsaka galvenokārt ar īpašu elementu — ārējo vai iekšējo fleksiju.

Polisintētiskās valodas val. valodas, kurās raksturīgas izteikuma veida vienības, ko veido, saistot dažāda tipa semantiskus elementus.

Monosillabiska valoda val. valoda, kurā ir tikai vienzilbes vārdi.

Ģenealoģiskā valodu klasifikācija val.valodu klasifikācija pēc to radniecības.

Rakstu valoda val.(a) Valodas rakstveida attēlojums, kas ietver noteiktu grafikas, alfabēta, ortogrāfijas un interpunkcijas sistēmu. (b) Izkopta, normēta valodas rakstības forma.

Bezrakstu valoda — valoda, kurai nav grafisku rakstzīmju sistēmas runas pierakstīšanai.

Runas valoda — valodas forma, kam raksturīgi ar skaniskiem līdzekļiem veidoti izteikumi.

Centum valoda — kentumvaloda.

Valodas vārdu (arī vārdu krājuma, leksikas) pamatfonds — valodas vārdu krājuma daļa, ko izmanto, lai apzīmētu ar valodas lietotāju dzīvi visciešāk saistītos priekšmetus un parādības.

Valodas norma — vēsturiski un sociāli nosacīts valodas elementa variants, kas apzināti izvēlēts noteiktā literārās valodas attīstības periodā un nostiprinājies valodas praksē.

Valodas kultūra — (a) Atbilstība valodas, parasti literārās valodas, normām. (b) Valodniecības nozare, kas pētī, nosaka, sistematizē valodas, parasti literārās valodas, normas.

Valodu cilts novec.valodu saime.

// Attiecīgais mācību priekšmets.

3. Īpašs šādas sistēmas veids, kam piemīt savi raksturīgi izteiksmes līdzekļi.

Literārā valoda — apzināti izkopta un normēta valodas forma.

Mirusi valoda — valoda, kas vairs netiek regulāri lietota aktīvā mutvārdu un rakstveida saziņā, piemēram, ģimenē, bet var būt saglabājusies vai nu tikai rakstu pieminekļos, vai mākslīgā reglamentētā lietošanā.

// Māksliniecisko izteiksmes līdzekļu, zīmju kopums, piemēram, teātra, kino, tēlotājā mākslā.

4. Runas akts, darbība; arī runas spēja.

Raustīt valodu — stostīties.

Valoda ķeras — saka, ja runā ar grūtībām, negribēti vairākas reizes atkārtojot vienu un to pašu skaņu, skaņu grupu.

(Pa)zaudēt valodu — pēkšņi nespēt vairs parunāt (piemēram, uztraukumā, bailēs).

Atgūt valodu (arī runas spējas) — spēt atkal parunāt.

Laist valodu (arī valodiņu, runu) novec. — runāt.

// Runas darbības forma, izteiksme u. tml.

// Runas darbības jēdzieniskais saturs, jēga.

Runāt citādu valodu — runāt ko citu nekā iepriekš.

5. parasti dsk. Saruna.

6. dsk. Tas, par ko runā, ko apspriež plašāks cilvēku kopums; baumas, tenkas.

(No)nākt (arī nokļūt, iekļūt, krist) ļaužu valodās (arī mēlēs) — kļūt par pārrunu objektu, tikt aprunātam.

Valodas atdzimšana — process, kurā, apzināti īstenojot noteiktu valodas politikas pasākumu kompleksu, tiek atjaunota izzudusi valoda.

Valodas atdzīvināšana — jaunu vai atjaunotu sociolingvistisko funkciju piešķiršana kādai valodai.

Valodas revitalizēšana — valodas atdzīvināšana.

Valodas atlants — sistematizēts karšu kopums, kurā ar izoglosām vai citām kartogrāfiskām zīmēm atspoguļota valodas parādību ģeogrāfiskā izplatība.

Valodas ekspansija — Valodas lietojuma robežu vai ietekmes sfēras un sociolingvistisko funkciju paplašināšana (parasti uz citas valodas rēķina).

Valodas elements — valodas vienības sastāvdaļa.

Valodas funkcijas — uzdevumi, ko valoda veic indivīda un sabiedrības dzīvē.

Valodas funkcionālais paveids — vēsturiski izveidojies valodas paveids, ko raksturo noteikta funkcionēšanas sfēra un ar to saistīta valodas līdzekļu atlase.

Valodas kopiena — cilvēku kopums, kas savstarpējā saziņā izmanto vienu un to pašu valodu vai valodas paveidu, piemēram, izloksni.

Valodas kultūra — (a) Valodniecības apakšnozare, kurā pēta valodu kā kultūrvērtību, valodas lietojumu noteiktā valodas attīstības posmā, izzina valodas sistēmas attīstības likumības un tendences un uz to pamata izstrādā ieteikumus (paraugus) valodas optimālam lietojumam, sekmējot izteiksmes skaidrību un bagātināšanos un valodas ilgtspējīgu attīstību. (b) Literārās valodas kā tautas kopvalodas kopšana, uzturēšana atbilstībā pareizrakstības un pareizrunas normatīvajām prasībām un lietošana, prasmīgi izvēloties konkrētai saziņas situācijai atbilstošus izteiksmes līdzekļus.

Valodas likumi — uz valodas likumībām balstīti un, respektējot valodas normas, veidoti normatīvi formulējumi.

Valodas likumības — valodā tradicionāli izveidojušās valodas sistēmas elementu objektīvi pastāvošās kopsakarības, kas, regulāri atkārtojoties, ir valodas normu pamats.

Valodas līmenis — valodas sistēmas daļa — valodas apakšsistēma, kurā pēc kopīgām pazīmēm apvienojas viena veida savstarpēji saistītas valodas vienības un kategorijas.

Valodas nāve — situācija, kad valoda vairs aktīvi nepilda nevienu sociolingvistisko funkciju un nav cilvēku, kas attiecīgo valodu uzskatītu par savu dzimto valodu.

Valodas nomaiņa — ilgstošs sociolingvistisks process, vienas valodas pakāpeniska aizstāšana ar citu dažās vai visās sociolingvistiskajās funkcijās, līdz valoda ir mirusi kā, piemēram, senprūšu un kuršu valoda.

Valodas norma — daudzfunkcionālajā tautas valodas lietojumā, regulāri atkārtojoties, dabiski izveidojušās un tradicionāli nostiprinājušās valodas likumības, kas pastāv visos nacionālās valodas paveidos, piemēram, dialekta norma.

Valodas normēšana — normas noteikšana — process, kas saistīts ar valodas likumību izzināšanu, fiksēšanu, pamatošanu, uzturēšanu un popularizēšanu.

Valodas noturība — valodas stāvoklis, kādu spēj uzturēt valodas kolektīvs, vismaz dažās sociolingvistiskajās funkcijās saglabājot savu valodu nelabvēlīgos ekonomiskos un politiskos apstākļos.

Valodas pašnāvība — kādas valodas runātāju kopuma (šķietami) brīvprātīga atteikšanās no savas valodas; vecāku nevēlēšanās savu valodu nodot bērniem.

Valodas pētīšanas metode — paņēmienu komplekss, sistēma, ko izmanto valodas pētīšanā.

Valodas politika — valsts nacionālās politikas sastāvdaļa, kas nosaka valstī lietoto valodu statusu un funkciju sadalījumu starp tām un konkrētu valodu runātāju lingvistiskās tiesības, kā arī sekmē valodu izpēti un attīstīšanu.

Valodas prasme — Spēja izmantot visu valodas līmeņu vienības un funkcionālos paveidus valodas normām un konkrētai saziņas situācijai atbilstoša teksta veidošanai mutvārdos un rakstos.

Valodas sistēma — iekšēji organizēts, formas un satura resp. nozīmes ziņā savstarpēji saistītu un nosacītu valodas elementu strukturēts kopums.

Valodas situācija — valodas funkcionēšanas apstākļu kopums, kas raksturo kādā sabiedrībā konkrētā brīdī runāto valodu pozīcijas: cik un kādas valodas attiecīgajā areālā lieto, cik cilvēku noteiktu apstākļu ietekmē tajās runā, kāda ir kolektīva locekļu attieksme pret šīm valodām u. c.

Valodas skaņa — mazākā fonētiskā valodas vienība.

Valodas statusa atjaunošana — process, kad valodai tiek atjaunots (augstāks) oficiālais statuss.

Valodas struktūra — valodas sistēmas elementu iekšējie būtiskie, stabilie sakari, valodas likumību noteiktas attieksmes starp sistēmas elementiem.

Valodas tips — valodu tipoloģiskās klasifikācijas iedalījuma vienība, kurā valodas iekļaujas pēc vispārīgām būtiskām valodas struktūras iezīmēm, neņemot vērā visas attiecīgās valodas īpatnības (šķir izolējošās, aglutinatīvās, fleksīvās, inkorporējošās valodas).

Valodas universālija — parādība, kas sastopama visās vai gandrīz visās valodās, piemēram, visās valodās ir nomeni, darbības vārdi un vietniekvārdi (morfoloģiskās universālijas), visās valodās ir sakārtojuma sakars un saikļi (sintaktiskās universālijas), visās valodās ir īpašvārdi, frazeoloģismi, iespējama vārdu lietošana pārnestā nozīmē (leksiski semantiskās universālijas).

Valodas vienība — valodas sistēmas sastāvdaļa (fonēma, morfēma, vārds, vārdu savienojums, teikums, teksts) ar noteiktu ārējo formu (noformējumu) un semantisko funkciju.

Valodas zīme — divpusēja valodas vienība, kam ir materiālais apvalks (apzīmējošais) un nozīme jeb saturs (apzīmējamais); minimālā valodas zīme ir morfēma, galvenā relatīvi patstāvīgā valodas zīme ir vārds, bet pilnīgas komunikatīvās zīmes ir teikums un teksts.

Valodas zīmes asimetrija — valodas zīmes formas un satura neatbilstība.

Valodas zīmes patvaļīgums — dabiskas saiknes neesība starp valodas zīmes divām pusēm — apzīmējošo jeb materiālo apvalku un apzīmējamo jeb nozīmi.

Valodu grupa — tuvu radniecīgu valodu kopa, kas attīstījusies, nošķiroties valodu saimes pirmvalodas dialektiem, piemēram, indoeiropiešu valodu saimē ietilpst baltu, ģermāņu, romāņu, ķeltu, slāvu, indiešu, irāņu un citas valodu grupas.

Valodu konflikti — nopietnas atšķirīgu valodas kolektīvu domstarpības un nesaskaņas kādā valodas jautājumā, galvenokārt valodas politikas jomā.

Valodu konkurence — valodas kolektīvu sacensība par savas nācijas valodas pārākumu, priekšrocībām vai lietojuma sfērām, piemēram, viena valstiskā veidojuma robežās.

Valodu radniecība — kopīgu pazīmju un regulāru atbilsmju piemitība no kopīga pirmavota cēlušos valodu fonētikā, gramatikā, leksikā.

Valodu saime — radniecīgu valodu kopums, kurā var ietilpt vairākas radniecīgu valodu grupas.

Valodu saskare — ģeogrāfisku, vēsturisku, ekonomisku un sociālu apstākļu noteikta valodiskā saskarsme starp dažādu valodu runātājiem.

Valodu kontakti — valodu saskare.

Valsts valoda — valoda, kas valstī ar likumu pasludināta par īpašā valsts aizsardzībā esošu un kam ir noteikts juridiskais statuss, saskaņā ar kuru tā valstī tiek izmantota tiesību aktos, tiesvedībā, lietvedībā un veic visas sabiedriskās funkcijas, sekmējot sabiedrības integrāciju.

Valoda (arī balss) aizkrītsaka, ja uz neilgu laiku zūd spēja runāt vai dziedāt.

Runāt atklātu valodubūt par pierādījumu; atspoguļot patiesību.

(Pa)griezt (arī (pa)vērst) valodas (arī sarunu) uz citu pusi (pār)mainīt sarunas tematu, piemēram, pievērsties citam jautājumam.

Valodas nēsāttenkot.

Izkulties no valodām sar. izvairīties no aprunāšanas.

Acu valodatas, ko pauž acu, sejas izteiksme.

Puķu valoda(a) Kāda indivīda valodas līdzekļu lietojums, parasti, ar pārmainītām vārdu nozīmēm. (b) Zīmju kopums, kurā zīmes funkcijā izmanto ziedus.

Šķilt valoduļoti veikli, arī asprātīgi runāt.

Meklēt kopīgu valoducensties saprasties.

(At)rast kopīgu valodu saprasties.

Runāt dažādās valodāssarunās nesaprast, pārprasi vienam otru, citam citu.

Dzīvnieku, putnu valoda folk.tautas tradīcijā uzskats, ka senāk dzīvnieki, putni, augi, koki runājuši vienā valodā ar cilvēku, bet vai nu par kādu pārkāpumu, vai sīkāk neatklātu iemeslu dēļ viņiem atņemta valoda.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=valoda

latvieši -u, v.;

1. dsk., v. Nācija, Latvijas Republikas pamatiedzīvotāji; runā latviešu valodā, ticīgie — gk. luterieši, katoļi.

Latviešu valoda — ide valodu saimes baltu valodu grupas valoda; valsts valoda Latvijas Republikā, rakstības pamatā latīņu alfabēts.

Latviešu alfabēts — izveidots uz latīņu alfabēta bāzes; tajā ir 33 lielie un 33 mazie burti (Aa, Āā, Bb, Cc, Čč, Dd, Ee, Ēē, Ff, Gg, Ģģ, Hh, Ii, Īī, Jj, Kk, Ķķ, LI, Ļļ, Mm, Nn, Ņņ, Oo, Pp, Rr, Ss, Šš, Tt, Uu, Ūū, Vv, Zz, Žž).

Latviešu rakstība — sākta veidot 16. gs. uz viduslejasvācu rakstības pamata, lietojot latīņu alfabētu (rokrakstā — antīkvu, iespieddarbos — gotisko rakstu), vairākkārt reformēta; mūsdienu latviešu ortogrāfija pamatos izveidota 1908.

Latviešu filoloģija val. — baltu filoloģijas sastāvdaļa — zinātne par latviešu valodu, literatūru un folkloru to savstarpējā sakarā un saistībā ar latviešu tautas dzīvi, kultūru, vēsturi.

2. arī vsk. Šīs tautas piederīgais.

latvietis -ša v.

latviete -es dsk. ģen. -šu, s.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=latvieši

tauta -as, s.;

1. Vēsturiski izveidojusies cilvēku kopība (nācija, tautība, radniecīgu cilšu grupa u. tml.), kurai raksturīga, piemēram, kopīga valoda, psihiskā struktūra, arī teritorija.

Kultūras tauta — tauta ar augsti attīstītu kultūru.

Tautas gars — tautas nacionālo (psihisko, kultūras u. tml.) īpatnību kopums.

// ģen.: tautas, adj. nozīmē. Tāds, kas ir, parasti kolektīvi, radīts, izplatīts, kļuvis tradicionāls šādā cilvēku kopībā.

Tautas dziesma — tautas daiļrades sacerējums vārsmās dziedāšanai vai teikšanai; dziesma tautas mūzikā; attiecīgais folkloras žanrs; tautasdziesma.

Tautas eposs — eposs, kas radies folklorā vai kas veidots, saliedējot folklorā radušās eposa daļas.

Tautas tērps — tērps, kurā izpaužas kādas tautas kultūras savdabība; tautastērps.

Tautas medicīna — empīriski uzkrātas zināšanas par slimību ārstēšanu un šo zināšanu izmantošana praksē.

Tautas ārstniecība — tautas medicīna.

2. Iedzīvotāju kopums (kādā valstī, zemē, teritorijā u. tml.).

Tautas saimniecība — vēsturiski izveidojusies sabiedriskās atražošanas sistēma (kādā valstī, zemē); ekonomika (2).

Tautas skaitīšana — īpaši organizēta ziņu vākšana par, parasti valsts, iedzīvotājiem (piemēram, par to skaitu, dzīvesvietām, tautību, dzimumu, vecumu, ģimenes stāvokli); tautskaite.

Tautas patēriņa priekšmeti — materiālie labumi, kas izmantojami cilvēku personiskajām un kolektīvajām vajadzībām (pārtikas produkti, apģērbs, kultūras un sadzīves preces u. tml.).

// ģen.: tautas, adj. nozīmē. Tāds, ko (piemēram, vēlēšanās) ir izveidojuši daudzi vai visi (kādas valsts, zemes, teritorijas u. tml.) iedzīvotāji; tāds, kas darbojas (kādas valsts, zemes, teritorijas u. tml.) iedzīvotāju labā, aizstāv to intereses.

Tautas fronte — kustība, kas apvieno daudzus (kādas valsts, zemes, teritorijas u. tml.) iedzīvotājus politiskai, ekonomiskai cīņai; attiecīgā organizācija.

Tautas nams vēst. — klubs, kas veica masu politisko un kultūras un izglītības darbu (parasti nelielā apdzīvotā vietā).

// ģen.: tautas, adj. nozīmē. Tāds, kas darbojas ārpus skolu sistēmas un kur mācības parasti ir paredzētas pieaugušiem cilvēkiem (par izglītības iestādēm).

// ģen.: tautas, adj. nozīmē. Goda nosaukumos lieto, lai norādītu uz personas vai kolektīva darbības augstu vērtējumu.

3. Cilvēku kopums, kurā ietilpst viena vai vairākas sociālas grupas, slāņi, arī tautības, etniskas grupas (parasti kādā valstī, zemē, teritorijā u. tml.).

4. Liels cilvēku kopums, skaits; ļaudis.

// sar. Cilvēku grupa, kam piemīt noteiktas, raksturīgas pazīmes.

5. dsk.; folkl. Cita novada iedzīvotāji, citas dzimtas, radu saimes pārstāvji; svešinieki; arī precinieki.

Tautu meita — jauniete no cita novada vai no citas dzimtas, radu saimes; arī līgava; tautiete (2).

Tautu (retāk tautas) dēls — jaunietis no cita novada vai no citas dzimtas, radu saimes; arī precinieks; tautietis (2).

Tautas etimoloģija val.vārda cilmes nezinātnisks skaidrojums, kas pamatojas uz skaidrojamā vārda skanisku līdzību kādam etimoloģiski neradniecīgam vārdam.

(Iz)iet tautās poēt.apprecēties (par sievieti).

Izvadīt (arī aizvadīt) tautās poēt.izprecināt (meitu, māsu).

Laist (arī izvest, izdot) tautās novec.izprecināt (meitu, māsu).

Tautas airēšanasporta veids parastajām airu laivām.

Tautas kalpscilvēks, kas aktīvi darbojas tautas labā.

Tautas atriebēji — partizāni, kas (kara laikā) cīnās pret iebrucējiem un tautas nodevējiem.

Tautas komisariāts vēst. valsts pārvaldes centrālā institūcija atsevišķās saimniecības, kultūras un militārās nozarēs (Padomju Savienībā no 1917. gada līdz 1946. gadam).

Tautas komisārs vēst.valdības loceklis — tautas komisariāta vadītājs.

Tautas Komisāru Padome vēst.augstākā izpildu un rīcības institūcija (Padomju Savienībā no 1917. gada līdz 1946. gadam).

Laist tautās (arī tautā, pasaulē) izdot iespieddarbus; arī publicēt.

Palaist tautāizplatīt (informāciju), panākt, ka izplatās (informācija).

Ieiet tautā kļūt tautā plaši pazīstamam.

Iziet tautā kļūt populāram, plaši pazīstamam (piemēram, par mākslas darbu).

Lielā tautu staigāšana vēst.ģermāņu, slāvu, sarmatu u. c. cilšu pārvietošanās Viduseiropā un Romas impērijā 4.-7. gs., kas veicināja Rietumromas impērijas sabrukumu.

Tautas sapulce vēst.kādas kopienas visu pilntiesīgo locekļu savdabīgs "parlaments".

Tautas tribūns vēst.augstākā plebeju vēlētā amatpersona senajā Romā (no 494. g. p. m. ē.), kam bija tiesības uzlikt aizliegumu (veto) senāta rīkojumiem. Uz gadu tika ievēlēti divi, vēlāk — četri un desmit tribūni; tribūnu persona bija neaizskarama. Impērijas periodā zaudēja savu nozīmi.

Saite uz šo šķirkļa vārdu: http://tezaurs.lv/sv/?w=tauta  

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Latvijas gods: latviešu valoda

Maija Laukmane

Tā nu tas ir: nevienu dienu neiztikt bez valodas, bez runāt un rakstīt vajadzības un prasmes. Patiešām: neiespējami kaut tikai uz mirkli pieņemt situāciju, lai iztēlotos notiekošo tajā gadījumā, kad valoda pēkšņi zustu.

Neiespējami iedomāties situāciju, kad dzimtā valoda kaut kādu iemeslu pēc sāktu strauji vārgt, nīkt virspusējībā, aizvietojamībā, līdz …

Esam pietiekami daudz no tā jau atļāvuši, tiešam tā ir. Esam vieglprātīgi valodu likuši caurvējos, paviršību vējos, ļāvuši garāmgājējiem izsijāt valodas pērlītes, dzintariņus un Dieva apgleznotus olīšus tik vieglprātīgi, ka tie sen zuduši, izbārstoties aizmirstības tuksnešos.

Kas notiks, ja ļausim valodai lēni un it kā gluži nemanāmi gaist, iztvaikot, līdz… pazust vispār? Vai pietiekami ausīs un sirdī neiesāpas mirklis, kad izsakām: dabas liegums? Sirds notrīs un lūpas nepieļauj izrunāt: valodas liegums, latviešu valodas Sarkanā grāmata…

Kas notiks, ja dzīvosim sakot: ak, nav jau tik traki! kam lieki satraukties? vai nu tev to valodu pavisam atņem? vai gan kāds neļauj / neatļaus tev latviešu valodā arī runāt? Arī? Šeit un arī?

Neiespējami iedomāties dzīvi bez sulīgi sprēgājošas, visas mūsu zemes platumā, garumā, un pat arī šķērsgriezumā dziļi, dziļi zem mūsu ošu, ozolu un mellenāju saknēm elpojošās valodas. Dzimtā valoda ir mūsu, latviešu, dzīvošanas kods un asinsrite.

Jā, protams, ar savām gudrajām galvām mēs ātri vien iemācītos jebkuru citu valodu, bet…

Bet jebkurā citā valodā nav iekodēts tas spēks, kas gadu simtiem un tūkstošiem caur dūmistabām, caur ilgām un…

Caur dūmistabām, caur ilgām un caur to izpratni, kas raksturīga tikai mūsu tautai ved uz Gaismu un Spēku.

Svešam neizprast, bet tā ir: valodas spēks un viss, kas vārdos iekodēts kā saules zaķīši nāk un nāk vizuļot mūsu sajūtās, mūsu akās, mūsu avotos, mūsu mežu ielokos un atslēgās, ar kurām slēdzam arī pavisam citas un citādas durvis, nekā tikai burtiski šajā vārdā pateikts.

Tās slēdz durvis, vedošas uz izpratni par neizprotamo. Nē, citas zemes cilvēkam to mūžam īsti neizjust un nekad nepienākt tuvu. Vismaz tad nē, ja nācējs nāk bez mīlestības un bez tā, ko mūsu senči skaisti sauca par sirds inteliģenci.

Mūsu tēlainajā domāšanā migla ir dzīva, uguns ir dzīva, ābeles stumbrs dārzā  ir mīļas mātes, kura vairs nav šaisaulē, silts (jā, silts arī visdrēgnākā rītā!) tuvums...

Šis viss ir mūsu kods.

Mūsu asinsrite.

Tēlainā domāšana un spēks no valodas nāk gluži tāpat, kā baltā ziemas rītā no skursteņa nāk  balti dūmi, lai kāptu debesīs pie Dieva. 

Kas notiks, ja mēs valodu izpostīsim, ja paši atļausim vēl un vēl blīvāk  to pievazāt  ar svešu vārdu pienesumiem, ja paši to pieļausim?

Ja kādam to grūti iztēloties, tad iespējams salīdzinājums: valoda ir aptieka. Zāles dvēselei. Lūk:  kāds man pasaka labu vārdu, pasaka no sirds nākušu vēlējumu – un es atplaukstu. Jā, es pēkšņi atveseļojos no nomāktības vai no bezcerīgām domām.

Tātad: kas notiktu, ja slēgtu aptiekas, tas ir: ja mēs nestātos valodu sargāt, ja tā gluži viegli mēs paši to  laistu seklumā un mazumā?...  Protams, kāpēc nē? – es varu saņemt un uzklausīt jebkurā citā valodā sacītu „es tevi mīlu”! Nekā nesmuka, kad klausos, kā skan angļu I love you, albāņu te dua, franču je t`aime, havajiešu aloha wau ia oi, itāļu ti amo, korejiešu dangsinul saranghee yo, ķīniešu wo ie ni, poļu kocham cie,  ungāru szeretlek, vācu ich liebe dich,  vjetnamiešu anh ye^u em (vīrietis sievietei) un em ye^u anh (sieviete vīrietim), zviedru jag älskar dig.  Tomēr…

Valoda ir saules sasildīta upe. Saule silda visas (visas!) pasaules upes – katru, katru, ikkatru upīti – tāda ir saules darba, tāds Saules Uzdevums.

Taču tie stariņi, kas krīt tieši pār mūsu zemi – tie spēcina, silda un pielej ar Visuma enerģiju tikai un vienīgi (tikai un vienīgi!) mūsu upes.

Tas ir: pār mūsu zemi krītoši saules stari silda mūsu valodu, mūsu… pat kādu grūti formulējamu bezvārdu sazināšanos valodā ārpus valodas, kad to visu vienkopus sauc par latviešu cilvēka sirdi. Sauc par mentalitāti.

Kas ir mentalitāte? Mentalitāte ir tie mazie krustdūrienu rakstā pacietīgi ierakstītie krustiņi katras seģenes stūros, krāsas tautastērpa brunčos, jostas spēka zīmēs, konkrētās valsts pieredze, zemapziņa, spēks un nepārtrauktā sajūtu informācija no saknēm dziļumos līdz... Līdz manai nevis parastajai, bet – sirds redzei. Mentalitāte ir vienas valsts cilvēku prasme sazināties vārdos, kad tie pasaka vairāk, kā reāli iespēj, vairāk, kā saskaitāms zilbēs. Savas zemes mentalitātei piederoša es esmu tad, kad valoda manī notiek sajūtu līmenī arī vislielākajā klusumā. Brīdī, kad urdz avots un es skaidri saprotu, ko tā urdzēšana man saka...

Svešs – jā, jebkurš svešs arī tām pļavām, zem kurām mūsu zemes ozolu neredzamais stīgojums, mūsu madaru un zilo zvaniņu saknes un mūsu zemslāņi, - jebkurš cits tāpat staigā visam tam pāri, tā ir.

Taču cits nesaņem to informāciju. TO informāciju NESAŅEM. Paskaidrojumi lieki.

Taču: lai staigā! Lai! Lai sveštautieši, citu sakņu cilvēki staigā, sarodas ciemos, priecājas, pamana, apbrīno, vēro, mācās, novērtē, pieņem, nepieņem – lai notiek!

Cilvēki ir skudriņas skudru pūznī, un skudriņas maina lokāciju, meklē, atrod, kustas, pārvietojas… Taču tomēr: lai ienācējs no svešas zemes negrasās nostāties tieši pieneņu ziedos mana dārza vidū, skaļi apgalvojot: tā, te es darīšu citādi: šo stādu es ņemšu un  izraušu no zemes ārā, bet te vēlos stādīt rjabinušku, tur tālāk  – kaļinku!

Te? Tieši TE?

Nekā nebija! Mums savā zemē pietiekami gan rūgtu ievu, gan sarkaniem ogu ķekariem bagātu pīlādžu koku, gan durstīgu kadiķīšu, gan visa cita. Nāc, priecājies, piedalies šis zemes kopšanas darbā – ja reiz esi izvēlējies šajā zemē dzīvot savu likteni, un ja nejūti vajadzību lasīt to spēku, kas zem paša zemes debesīm, bet…

Bet cieni dārzu, kuras zemes saknēm tu, savas kādas citas zemes sakņu informāciju nesošs, esi izvēlējies staigāt pāri. Tikai tik vien: cieni un mīli, noliec malā pārākuma un augstprātības bruņas, un vienkārši….

Vai meklēt ceļus, kas ved uz mīlestību un izpratni, uz cienīšanu un ieklausīšanos, – vai tie nav vieglāk atrodami staigāšanai nekā tie, ko bruģē ambīcijas, dižmanība un bezjūtīgi paģēroša sirds? Vai nav vieglāk, šeit dzīvojot, desmit, divdesmit, trīsdesmit un visa mūža garuma laikā šīs valsts valodu iemācīties, nevis gandrīz vai lepoties ar savu aprobežotību un uz valodas apguvi… grūto galvu?

Pētu sarakstu, kur apkopotas pasaules valodas to popularitātes secībā: angļu, ķīniešu, spāņu, japāņu, franču, portugāļu, vācu… Uztraukums aug, mēģinot pēc iespējas ātrāk ieraudzīt ziņas par savu, latviešu valodu. Taču tālāk seko arābu, krievu, korejiešu valoda… Un paša skalas galā: ir! Ir pēdējās trīs pasaulē pamanītās valodas: vispirms lietuviešu, tad latviešu, bet pašā saraksta galā – igauņu valoda.

„Es gribu, lai mūsu tauta un valoda pastāv mūžam. Jo tautas dzīvajā valodā ir ieprogrammēts viss kosmoss, zemes un cilvēku dvēseles vētras” – šī ir dzejnieka Imanta Auziņa doma. Tā ir. Pašu pirmo, vēl pavisam nedroši, bikli un nevarīgi atrasto vārdu mēs izsakām savā dzimtajā valodā. Valodā, kas māca mūs domāt, sajust un mīlēt, atvērt acis un dzīvot.

Dzīvot, nevis vienkārši būt.

„ …Valoda pati par sevi ir pirmais literatūras piemineklis. Mēs tagad dzejojam un atdzejojam, bet kas sadzejoja valodu? Tā ir gara poēma, un viena mūža nepietiek, lai izlasītu līdz galam”,  saka Uldis Bērziņš.  Patiešām tā ir. Tā ir noteikti.  Mums pieder. Mums IR. Īstenības izteiksmē. Tagadnes formā. Tikai tik nu atliek: izslieties gribā sargāt un darīt, nevis palikt malā un nedarīt, iznākt sniegiem noklātā savas zemes pļavā, iznākt pie ledus aizvilktas savas zemes upes, sajust tos lielos Visuma starus starojam skaisti zem biezo ziemas zābaku zolēm, paņemt rokās Latvijas pilsoņa pasi, un…

Vienkārši tikai tik: tu savā zemē esi atbildīgs gan par īstenības izteiksmi, gan par nākotnes laiku.

2012.gada 8.februārī

Google Translate

NURME – 2014