“Dievs dāvājis cilvēkam mūziku, kas palīdz mums ar Viņu un savā starpā satikties…” (J.Kundziņš)

Get Adobe Flash player


Very Simple Image Gallery:
Could not find folder /home/muzika/public_html/images/stories/KasparsUlmanis/

1995.gada 23.augusts.

Esmu draugos ar mūziku jau no pirmsskolas sagatavošanas iestādes "Sapnītis" , kur  man bija lieliska skolotāja, kas rūpējās par manām muzikālajām gaitām - Baiba Brice. Talsu sākumskolā sāku dziedāt zēnu korī un to turpināju dažādās skolās līdz 9. Klasei, kad sāku dziedāt korī „Vaidelote” diriģenta M.Klišāna vadībā. Sākumsskolas laikā piedalījos Latviešu tautas dziesmu konkursā „Lakstīgala” -  1.vieta gan rajonā, gan novadā. Tie bija pirmie panākumi plašākā sabiedrībā. Mācības turpināju Talsu 2.vidusskolā un Talsu mūzikas skolā, piedalījos dažādos konkursos, patīk muzicēt publikai, biju visvairāk koncertējošais Talsu mūzikas skolas audzēknis. 2008.gadā Miervalda Celmiņa dziesmu ‘’ Talsu mijkrēslis”  apstiprināja par Talsu pilsētas himnu, man laimējās, jo drīkstēju lēmuma paziņošanas svinīgajā sēdē kā solists dziedāt himnas pirmatskaņojumu. 2009.gada rudenī, uzsāku mācības Rīgas Mūzikas internātvidusskolā, kur apgūstu klavierspēli. Savas dziedāšanas prasmes pilnveidoju pie kontrtenora Sergeja Jēger Latvijas Mūzikas akadēmijā. Skolas jubilejas koncertā mēs ar Sergeju Jēgeru duetā dziedājām Cēzara Franka - Panis Angelicus. Tas bija brīnišķīgs piedzīvojums un kalpoja par iedrošinājumu tālākām mācībām un arī koncertdarbībai. Esmu piedalījies  koncertuzvedumos ar grupu "Stende". Bieži dziedu Dievnamos, kas aizrauj ar noskaņu un brīnišķīgo akustiku. Īpaša bija piedalīšanās GARAmuzikas pasākumos 2011.gada vasarā, kur pirmo reizi mūžā vienā dienā dziedāju četrās Talsu novada baznīcās. Stendes baznīcā notika pārsteigums. Dziedāju Loida Vēbera - Pie Jēzus, kad pēc pirmā panta man pievienojās operdīva Inese Galante, bez mēģinājuma un saskaņošanas nodziedājām skaņdarbu. Tas bija neaizmirstami...

Mūzikas apguvē lielisks palīgs ir mans tēvs, ar kuru bieži, skaļi, argumentēti, diskutējam.

Brīvajā laikā klausos dažādu stilu mūziku, ļoti patīk mūzikli. Patīk tos skatīties, klausīties, analizēt. Mani vaļasprieki - ceļoju, lasu, reizēm spēlēju datorspēles. Kaķi ir mani draugi.

Dziedot nopietno mūziku jūtu labsajūtu, mieru, mani priecē cilvēku labās atsauksmes un pozitīvās emocijas. Liekas, ka pasaule kļūst labāka.

Mani uzrunā laba mūzika, kurā ir ietverta doma, raisās emocijas.

Man patīk seriāli, piemēram – GLEE / seriāls, mūzikls/.

Aizrauj Brodvejas mūzikli, patīk mierīgas nostalģiskas dziesmas, bet neatsakos arī no rokenrola. Tā ir atpūta no sagatavošanās darba priekšnesumiem un mācībām.

Neklausos un neskatos paviršas, komerciālas lietas.

Cilvēkam ir daudz jādara, jo tad viņš vairāk var padarīt.

Klusums, studēju Ziemsvētku dziesmas.

Šobrīd esmu Talsu novada fonda stipendiāts.

Mūsu ģimenē - jau 4. paaudzes mūziķis.

 

Info: Inta /mamma/ Tel. 00371-26314135
E-pasts:  Šī e-pasta adrese ir aizsargāta pret mēstuļošanu (spam), Jūsu pārlūkam ir jābūt aktivizētam Javascript, lai to aplūkotu

 

 

KONCERTREPERTUĀRS

L.Vēbers - Pie Jesus

Franks Cēzars - Panis Agelicus

Austriešu t.dz. - Viss kluss

A. Adams - Ak, svēta nakts

F.Grūbers - Klusa nakts, svēta nakts

Z.Liepiņš - Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas

R.Pauls - Allaž un mūžam

E.Dārziņs - Teic to stundu, to brīdi

D.Rūtenberga - Es gribu uzzīmēt Latviju

M.Celmiņš - Talsu mijkrēslis u.c.

Vairākas  latviešu tautas dziesmas.

 

VIDEO

Neparasta balss — dāvana, ko nevar pamest novārtā

Elīna Lāce

Kad nesen klausījos sešpadsmitgadīgā stendenieka Kaspara Ulmaņa dziedājumā, neviļus vīram pačukstēju: «Cik jocīgi — viņš nedzied ne kā vīrietis, ne kā sieviete!» Vīrs apdomāja un čukstēja pretī: «Tad jau — kā eņģelis!» Liekas, ka tas varētu būt visai labs Kaspara balss raksturojums. Arī viņš pats ir gana eņģelīgs, lai gan apgalvo, ka mēdzot būt arī nejauks.

Gluži no pirmā brēciena

pēc nākšanas šai pasaulē Kaspars nedziedot, bet, kad maziņš būdams, gājis sētā kaut ko padarīt, labprāt dungojis. Vēlāk jau dziedājis konkrētas dziesmas. «Piemēram, ķirsī uzkāpis, dziedāju himnu!» smejas Kaspars. Interesanti, ka bērnudārzā viņu, kā pats saka, «metuši ārā no mūzikas stundām», jo esot nevis dziedājis, bet rūcis! Toties bērnu estētiskās audzināšanas centrā «Sapnītis» Baiba Brice paklausījusies Kaspara balsī un jautājusi vecākiem, kāpēc viņš netiek vests dziedāt. Tā arī sācies jauns posms Kaspara dzīvē, kas joprojām turpinās. Spilgti atmiņā palicis atgadījums, kad pēc dejošanas Sabilē Kaspars ceļā uz Talsiem automašīnā pārģērbies un ar «Sapnīša» saimi dziedājis slimnīcā.

Muzikāli izglītoties stendenieks turpināja Talsu mūzikas skolā, bet tagad mācās Rīgas mūzikas internātvidusskolas 10. klasē, papildus konsultācijas saņemot Rīgas Doma kora skolā. Dēla mācības internātvidusskolā Ulmaņu ģimene varot atļauties arī no finansiālā viedokļa, jo tajā par dzīvošanu kopmītnēs neesot jāmaksā un arī ēdināšanas izmaksas esot pieņemamas.

Izpratne par mūziku kā savu aicinājumu

nav radusies uzreiz. Sākotnēji Kasparam bijuši «nenormāli lampu drudži», viņš dažkārt pat ģībis pirms uzstāšanās! Kad šie uztraukumi tika pārvarēti, radās vēlme turpināt dziedāt. «Es esmu tāds cilvēks, kuram patīk plānot uz priekšu,» Kaspars smaidot saka un atzīst, ka šobrīd plānā esot pabeigt vidusskolu un iestāties Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Jautāts par autoritātēm mūzikā, puisis atklāj: «Patiesībā… nevienam negribu līdzināties. Protams, ir dziedātāji, kurus man patīk klausīties. Ja godīgi, operu vispār neklausos. Man ir tā — nepatīk klausīties operu, bet man šis žanrs padodas un patīk tajā dziedāt! Retu reizi kāda atsevišķa opera man ir patikusi, varbūt «Karmena» vai «Figaro kāzas». Mūziku vienkārši iedalu divās daļās: mūzikā, kas man patīk, un tādā, kas man nepatīk.» Brīvajā laikā Kasparam patīkot mēģinājumi, tātad — turpināt dziedāt! «Man tas ļoti patīk! Nesen biju Rīgas svētkos un biju tiešām priecīgs turp aizbraukt un sēdēt mēģinājumos. Patīk arī skriet un kaut ko darīt. Rīgā ikdiena paiet vienā skriešanā. Ir daudz stundu, pēc tam — mācību sagatavošana, vakariņas, mazliet laika ar draugiem un 22.30 jau jāiet gulēt. Stingrs režīms! Bet man nepavisam nav grūti tajā iekļauties, patīk! Neko nedarīt spēju vien mājās, jo kaut kad jau ir jāatpūšas. Kad atbraucu mājās, vienkārši apsēžos un neko nedaru. Atpūšos no ikdienas ritma, lai ar jauniem spēkiem pirmdienā varu tajā atgriezties. Citādi — kad esmu noguris, esmu šausmīgi pikts. Kad esmu pikts, varu kļūt riebīgs,» uzsver Kaspars. Tādos brīžos no viņa atskanot vien tādas frāzes kā: «Nezinu! Liec mani mierā! Neko nezinu!»

Pasniedzēji, protams, vērtē Kaspara balsi

kā retai balss grupai — kontrtenoriem — piederošu. Daudziem, viņa balsi izdzirdot, rodas jautājums, vai tik balss lūzums šo retumu nepabojās? Bet tad atkal nākas apdomāties — vai tad balss lūzumam jau sen nevajadzēja būt? «Par balss lūzumu mani sāka brīdināt jau, kad man bija 11 gadi. Tagad man ir 16… Izmaiņas ir bijušas, bet ne tādas, kas liktos kā balss lūzums. Tas jau var notikt arī nemanot. Varbūt, ka balss lūzums jau ir bijis! Varbūt vēl tikai būs. Bet varbūt vispār nebūs! Kas būs, tas būs. Ja kādas nopietnas pārmaiņas pienāks, domāšu, ko darīt tālāk,» puisis mierīgi saka, norādot, ka ir gatavs meklēt arī kādu rezerves variantu, piemēram, viņam labi padodoties arī vēsture un ģeogrāfija. Protams, kā kontrtenors Kaspars būtu pieprasītāks. Galu galā — cik tad tādus Latvijā zinām? Prātā nāk tikai viens — Sergejs Jēgers. Izrādās, Kaspars jau paguvis ar viņu dziedāt duetā! Arī S. Jēgers ir pabeidzis mūzikas internātvidusskolu, kurā šobrīd mācās Kaspars, un skolas 50 gadu pastāvēšanas jubilejas koncertā abi kopā izpildījuši «Panis angelicus». Pirms tam bijusi iespēja pie pazīstamā kontrtenora pamācīties, gūstot interesantu pieredzi. «Mūsu balsis ir ļoti līdzīgas. Tas ir tā dīvaini. Koncerta laikā uz viņu pat neskatījos,» smejas Kaspars. Ulmaņu ģimeni šoruden iepriecinājusi ziņa, ka Talsu novada fonds lēmis atbalstīt Kaspara muzikālo izglītošanos, tātad, iespējams, ka mācības pie S. Jēgera varēs turpināties.

Jautāts, kā pats sadzīvo ar īpatnējo balsi,

Kaspars vērtē: «Ko es tur varu padarīt? Atliek vien izmantot to, ka man kāds no Augšas tādu balsi ir iedevis. Nevaru to atstāt novārtā. Ir, protams, cilvēki, kuri to saprot un kuri to nesaprot. Bet pārsvarā jau saprot, ka nevaru uziet uz skatuves un kaut ko norūkt! Kā es dziedu, tā es dziedu! Runāju es zemu, bet dziedu augstu! Un ērti jūtos, tieši dziedot augstāk.» Stendenieks mēdz uzstāties baznīcās, interesantā koncertuzvedumā dziedājis arī kopā ar grupu «Stende». «Ja man ko piedāvā, es iespēju labprāt pieņemu,» Kaspars saka. Šovasar viņš piedalījās arī «Gara mūzikas» koncertos četrās baznīcās un vienā no tām — Stendes luterāņu dievnamā — skatītājiem un Kasparam par lielu pārsteigumu viņa priekšnesumam pievienojās arī izcilā operdziedātāja Inese Galante!

«Paldies visiem, kas mani mācījuši. Paldies atbalstītājiem, tiem, kas nāk klāt un saka labus vārdus, motivējot darboties tālāk. Galvenais, ka varu cilvēkiem sagādāt prieku. Tas ir vislielākais gandarījums,» uzskata Kaspars.

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Veiksme ir satikt gudru skolotāju īstajā laikā (Ilze Kārkluvalka)

KasparsUlmanis

Pagrozīsim kalendāru, mazliet sajaucot laika secību un izceļot no tā dažus spilgtus mirkļus. Ir pērnais rudens, Latvijas Valsts proklamēšanas 90. gadadienai veltītā svinīgā sēde Talsu tautas namā. Talsu pilsētas domes priekšsēdētājs pirmo reizi publiski paziņoja, ka Miervalža Celmiņa dziesma ar Alfrēda Strauta vārdiem «Talsu mijkrēslis» pasludināta par Talsu pilsētas himnu. Zāles priekšā uz skatuves iznāca smalks, gaišmatains zēns. Koncertmeistare Ilze Vaice lejā, pie klavierēm, pamāja, un reizē ar instrumenta atskaņoto melodiju pret augstajiem griestiem pacēlās skaidra, tīra un vēl bērnišķīgi aizkustinoša balss. Patiesībā vienlaikus ar šo notikumu Kaspara Ulmaņa vārds cieši palika publikas atmiņā un pilsētas vēsturē.

Kaspars Ulmanis izpilda «Talsu mijkrēsli».
Daiņa Kārkluvalka foto

Stendē privātmājas
nav uz dižiem pakalniem, tāpēc vecāki un kaimiņi iesākumā nevarēja saprast: dzied! puika dzied? vareni un stabili tur balsi, gavilē no visas sirds. Visu, ko vien bija dzirdējis un atcerējās, laida plaši un skaņi. Kaimiņi runāja — ka tikai no tā Ulmaņu dēla dienās neiznāk dziedātājs. Labi ja Kasparam toreiz bija četri gadi, kad pietika dūšas un spēka uzrāpties lielajā ķirsī. Tādā vecumā arī tas ir augstums, no kura pārredzēt plašākus apvāršņus. Tikai — vai katrs bērns rāpjas galotnē, lai izdziedātos?

Nopietni Kaspara vecākus uzrunāja bērnu attīstības centra «Sapnītis» izveidotāja un muzikālā audzinātāja Baiba Brice. Viņa juta, ka šim sešgadīgajam puisītim ir spilgtas vokālās dotības.

Spici kā nagliņas uz podestiem kārtojas Talsu 2. vidusskolas zēnu koris. Nav nemaz viegli acumirklī sameklēt Kaspara nopietno, vienmēr it kā sevī koncentrējušos sejiņu. Nē, viņa balsi nedzirdu, tā neizdalās ne drusciņas arī sarežģītākajās vietās, saplūst ar pārējām, tikai redzu, ka diriģents tādos mirkļos uz viņu vairāk paļaujas. Viņš ir mūzikā, dziesmā, godprātīgi izpildāmajā darbā. Kā pieaugušais.

Līdzīga izjūta rodas,

ik pa laikam gadu un notikumu skrejā apsveicinoties ar jauno vokālistu un viņa vecākiem. Komplimentus Kaspars noklausās mierīgi un atturīgi, tie viņam nelīp. Arī uzstāšanās laikā no zāles dziļuma vai brīvdabas amfiteātra viduča izskatās, ka puisis ir vienīgi savā solo izpildījumā, tā laikā nepievēršot uzmanību apkārtējām lietām un ļaudīm.

Kaspars atzīst, ka patiesībā mūzikas skola viņam ir atnākusi pēkšņi. Domājis jau gan par to, bet īsti nezinājis, kas tā ir, ko no tās sagaidīt. Sākumā iestājies sitamo instrumentu klasē, un, par savu skolotāju Rihardu Zaļupi stāstot, Kasparam acis mirdz (man jau viņš nesaka kā savai mammai, pārnācis no pirmās stundas, — «Baigi foršais skolotājs!»). Kaspars ļoti nopietni atzīst, ka patiku pret izvēlētajām mācībām lielāko tiesu nosaka skolotājs. Profils ir mainīts, nupat viņš pabeidza sesto kora klasi, jo ģimenē spriež par mācību turpināšanu Rīgas Doma kora skolā. Sapnis nav izzudis. «Ja man ir dota iespēja, kāpēc to neizmantot?» par šo mērķi teica Kaspars.

Kā māte čubinātāja jautāju puisim, vai nav par grūtu apjomīgā, labprātīgi uzņemtā slodze. «Panākumi ir tā vērti, lai pacenstos,» Kaspars ir lakonisks.

Viņš ne reizi vien ir stāvējis pretim vienaudžiem, konsekventi distancējoties no vilinošās puiku pasaules, lai izdarītu savus pienākumus. Lielais atbalsts ir vecāki, un viņiem ar piespiešanu Kaspars uz abām skolām nav jābiksta.

Nu ir skolas bērniem vasara vaļā
visās eņģēs, un viņi ir zaļajā, vilinošajā brīvestībā. Runājam ar Kasparu par skolu un mūziku, par brīvajiem mēnešiem līdz septembrim, un atkal man klusi sev jāatgādina, ka sarunas biedram ir trīspadsmit, nevis vismaz par desmit vairāk, ka viņš Talsu 2. vidusskolā ir pabeidzis septīto klasi. Tik prātīgi izsvērts ir viņa teiktais.

Kaspars atklāti pasaka, ka viņš atpūtīsies. Vienkārši — atpūtīsies, nedarot neko. Tā arī būs viņa atpūšanās pēc mācību gada laikā blīvi pa stundām sadalītā dienu ritma: skola, mūzikas skola, uzstāšanās, koncerti, sagatavošanās nākamās dienas stundām skolā un nodarbībām Talsu mūzikas skolā.

Katru jaunu uzdevumu viņš uztver kā jaunu izaicinājumu un jaunu pieredzi. Man pasaka atklāti, ka neko lielu vēl nav paveicis. Dara taču visu pats savam priekam. Vienlaikus ar klasisko viņam patīk arī modernā mūzika. Hip-hop, piemēram. Puisis to izmet un šķelmīgi paskatās, ko nu teikšu. Piekrītu viņa mammai — laba manta jebkādā iesaiņojumā paliks laba, un mājās, kur dzīvo mūziķis, iemācās ne visu dzirdēt.

Arī Kaspars ir no tiem
apdāvinātajiem bērniem, kam veicies īstajā laikā satikt gudrus skolotājus. Mazotnē Baiba Brice, vēlāk Antra Strikaite, kura viņu ceturtajā klasē aizveda uz pirmo nopietnāko konkursu «Lakstīgala», dziedošo puiku autoritāte diriģents Gints Ceplenieks… Viņš nosauc virkni pedagogu, kuri katrs ar savu ir būvējuši puiša kāpnes augšup. Tāds neatlaidīgs kāpiens pa Garo Pupu, bet Kaspars saka: «Ja man būs dota iespēja, es to izmantošu.»

* * *

Kad redzēšu Kasparu dzīvojam uz skatuves dziesmā un koncentrējamies uz vienu vienīgu klausītāju pilnā zālē, tagad zināšu, ka viņš ir ierasti atradis siltu, uzmanīgu skatienu pretim, kam pieķerties un veltīt savu uzstāšanos.

 

Google Translate

NURME – 2014